Ceļojumam var būt dažādi mērķi redzēt no dzimtās zemes atšķirīgu, krāšņu eksotiku, izjust svešu, nekad neredzētu pilsētu auru, iepazīt daudzveidīgu arhitektūru un apmeklēt pasaulslavenus muzejus, vienkārši atpūsties un relaksēties vai arī stiprināt ticību dabas skaistumam. Ja viens no motīviem, kas mudina doties ceļojumā, ir vēlme pabūt dabā, atvērt acis un sirdi, ļaujot, lai dabas skaistums iedvesmo, uzmundrina un saviļņo, tad doties uz Igaunijas ziemeļiem ir ļoti pareiza izvēle. Tur, Baltijas jūras piekrastē, pavisam netālu no spožās, modernās valsts galvaspilsētas Tallinas un industriālajiem degakmens ieguves rajoniem ap Jihvi pilsētu, saglabājies pasaules stūrītis, kurā valda civilizācijas un cilvēku klātbūtnes maz mainīta, vien dabas radīta, noslīpēta un izkopta pievilcība. Lai pirmatnējo skaistumu un dabas ainavu daudzveidību saglabātu, jau pirms vairāk nekā 40 gadiem Ziemeļigaunijā tika izveidots pirmais nacionālais parks Baltijā, un tā nosaukums Lahemā tulkojumā no igauņu valodas nozīmē līču zeme. Un patiešām, Baltijas jūras un igauņu zemes tikšanās līnija šajā reģionā ir robota, bezgala robota pussalas, līcīši, zemesragi un atkal līcīši, pussalas, zemesragi...
Lahemā nacionālam parkam piemīt rāmas nesteidzības un ziemeļnieciska askētisma šarms. Vasarnīcu puduri un ielas te nav pārklātas ar komercializācijas un ārišķīgas izrādīšanās grabuļiem, vietējie iedzīvotāji izturas pietiekami laipni, lai ikviens ciemiņš justos gaidīts, bet ar uzbāzīgu skaļumu, savām problēmām vai dažādu preču pārdotkāri netraucē. Toties pavasaros te reibinoši smaržo ceriņi, vasarās pļavas puķes, te var ieraudzīt brīnišķīgus saullēktus un sagaidīt ne mazāk skaistus saulrietus.
Divi atšķirīgi kūrortciemi
Viens no valdzinošākajiem ciemiem, kas jau gadu desmitiem piesaista atpūtniekus gan ar mierpilno gaisotni, gan ar pievilcīgajām dabas ainavām, ir Kesmu. Ciems piekļāvies ainaviskam Baltijas jūras līcītim pussalas, kura arī nosaukta Kesmu vārdā, malā. Vietējie par nosaukumu izgudrošanu pārāk nav raizējušies iedzīvotāju te vienmēr bijis maz, nav bijusi nepieciešama vietvārdu daudzveidība, lai nesajauktu, kas ir kas.
Kesmu ciemam cauri, paralēli jūrai ved viena vienīga iespaidīga lieluma iela, pārējās ir tikai sīkas šķērsieliņas. Ciems ir tā vērts, lai tam veltītu pāris stundas nesteidzīgas pastaigas, vai vēl labāk, izvēlētos to par nakšņošanas vietu, jo tad var papriecāties par to, kā nelielajos, bet rūpīgi koptajos dārzos zied un smaržo puķes, kā saule rietot, pirms pazust aiz horizonta, iekrāso zeltaini rudus līča ūdeņus un kā no rīta, līdz ar saules lēktu, dzidrajā gaisā jūtama jūras smarža. Lai arī piekraste te akmeņaina, var apaut sargājošas peldčībiņas un droši mesties Baltijas jūrā. Var arī uzmeklēt kādu vietējo igauni, kurš savā laivā gatavs pavizināt pa līci, un no jūras pavērot gan roboto krasta līniju, gan Kesmu namu arhitektūru. Pie daudzu māju logiem, pa vidu starp puķēm, zemenēm un sakņu dobēm, ieraugāmas laivas, bet pagalmus tikai daži soļi šķir no ūdens klaida. Vietējie iedzīvotāji ar jūru saraduši kopš mazotnes, jo vēsturiski zvejniecība te bijusi galvenā saimniekošanas nozare un iztikas avots. Par ciema pagātni vēsta Kesmu Jūrniecības muzejs, kas iekārtots ēkā, kurā savulaik atradusies Kesmu Jūras skola mūsu pašu Ainažu Jūras skolas līdziniece un konkurente. Vietējie Kesmu iemītnieki gan lepni stāsta, ka viņu jūrskola esot krietni senāka, tā esot nodibināta jau 1804. gadā kā pati pirmā šāda veida mācību iestāde igauņu zemē un darbojusies līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Paralēli jūrskolas darbībai te gluži tāpat kā Ainažu pusē, Vidzemē būvēti kuģi. Mūsdienās gan, kā mēdz teikt, laiks slavu aiznesis, un Kesmu nav ne augstākās izglītības iestādes, ne vērienīgas ražošanas. Toties eleganti attīstās tūrisms.
Jau pirms vairāk nekā gadsimta rāmā noskaņa un gleznainā apkārtne uz Kesmu sāka vilināt radošās inteliģences pārstāvjus, igauņu literāti, mākslinieki un mūziķi izvēlējās Kesmu ciemu un tā apkārtni ne tikai par savu vasaras mājvietu, bet arī par iedvesmas avotu gluži tāpat kā viņu kolēģi Koli nacionālo parku Somijā, Nidu Lietuvā, Jitlandes pussalas ziemeļus Dānijā. Kesmu slavenību vidū ir pat pasaules mēroga popularitāti ieguvušais igauņu komponists Arvo Perts, kurš te pavadījis jaunības gadu vasaras. Tūrisma attīstība turpinās, un vietējie iedzīvotāji gada siltajā laikā savas mājas pārvērš par miniviesnīcām. Kesmu igauņi gan nav Palangas lietuvieši un ar uzrakstiem Izīrē istabas. Pie jūras autoceļa malā nestāv, bet tomēr iemanās uzņēmējdarbību attīstīt un viesus piesaistīt.
Sportiski noskaņotajiem ciema apmeklētājiem vērts aiziet līdz pašam Kesmu raga galam. Tur jūrā slejas tumši, iespaidīga lieluma akmeņi, bet savdabīgās akmens rindas galā iekārtojusies maza saliņa. Mierīgā laikā līdz saliņai var nokļūt, lēkājot pa akmeņiem, rietumu vēja apstākļos nākas peldēt jūras ūdenī. Saliņa un tās atrašanās vieta ir labi piemērota, lai rīkotu sacensības kurš pirmais nokļūs salā vai arī kurš nokļūs saliņā sausām kājām. Nopūlēties gan vērts vienīgi dēļ sportiska azarta, jo vismaz pagaidām civilizācija saliņai apmetusi lielu līkumu, un tajā triumfē vien krūmāji un odu populācija.
Savukārt pa to laiku, kamēr sportiski noskaņotie Kesmu viesi iekaro salu, brīnumu un misticisma cienītāji var nolikt Vēlējumu kalniņā savu krastmalā atrasto akmentiņu. Šopavasar kādā rakstā par vikingu tradīcijām izlasīju, ka vēlējumu kalniņu veidošanas ieradums nāk no pirmskristietības laiku vikingu kultūrvides Odina un Tora draugi vikingi esot ticējuši, ka pareizi izvēlētā vietā nolikts akmens ar tajā ierunātu jeb iekodētu vēlējumu, var atnest vēlēšanās materializēšanos, un tā radušies vēlējumu kalniņi. Vikingu tradīciju gan nav ieteicams sajaukt ar latvisko liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama, jo kāpelēšanu pa Vēlējuma kalniņa akmeņiem tradīcija neparedz, tieši pretēji, pret kalnā liktajiem akmeņiem jāizturas ar cieņu, jo katrs no tiem taču glabā kāda cilvēka ļoti, ļoti ilgotu un svarīgu vēlēšanos. Dziedāt līdzās kalnam gan var droši un skaļi, vietējie sapratīs, jo igauņi ir tikpat dziedātmīloša nācija kā mēs, latvieši.
Tā kā vēlējumu kalniņi atrodami ne tikai Igaunijas zvejnieku ciemos, bet arī citviet Ziemeļvalstīs, tad jātic vien ir, ka tradīciju ieviesuši senlaiku Skandināvijas iemītnieki vikingi, kuriem gadījies atkuģot uz igauņu zemi. Bet ja tagad pamanāt Kesmu līcī vikingu kuģi ar svītrotām burām un spārnotās čūskas jeb drakona atveidu kuģa galā, tad ziniet tā nav mirāža, bet īstenība. Tāpat kā Skandināvijā, arī Kesmu, vēsturiskais mantojums, kas saistās ar vikingiem, kļuvis par tūrisma produktu, un ciema viesiem tiek piedāvāts pavizināties ar tā dēvēto skillu jeb tipisku vikingu kuģi, kas esot uzbūvēts turpat, Kesmu.
Akmeņi Ziemeļigaunijā ir visur! Vietējie iedzīvotāji jau pirms vairākiem gadsimtiem iemācījušies no akmeņiem būvēt māju pamatus un sakraut žogus ap saviem pagalmiem, tomēr ne mazums akmeņu kur bijuši, tur palikuši. Arī netālu no Kesmu ciema, pašos pussalas ziemeļos plešas akmeņu lauks, kura lielākā iemītnieka tilpums sasniedz gandrīz 133 kubikmetrus. Netālu no akmeņu lauka atrodas ainaviskais Kesmu ezers, līdz kuram var aizstaigāt kājām vai arī aizbraukt ar divriteni, ja vien nebiedē šauro piekrastes un meža celiņu negludumi.
Ja Kesmu tinas rāmas, intelektuālas nesteidzības plīvurā, un šo ciemu atpūtai izvēlas cilvēki, kuri grib doties garās pastaigās, braukt ar velosipēdu un baudīt klusumu, tad netālais Vesu ciems ambiciozi vēršas par modernu, krāšņu kūrortu. Vesu pievilcības magnēts ir balto smilšu pludmale, kas siltās vasaras dienās ļauj netraucēti sauļoties lielam atpūtnieku skaitam, turklāt te var doties peldēties bez sargājošām peldčībām kājās, jo akmeņi nepadraud un netraucē.
Vesu centrā slejas daudzstāvu viesnīcas, ielās rindojas āra kafejnīcu raibās nojumes un apkārtni pieskandina jautras, saldi vasarīgas melodijas. Šis ciems piedāvā lielāku komfortu, vairāk veikalu un plašāka naktsmītņu izvēli, nekā Kesmu, Vesu dzīvei ir daudz straujāks ritms, nav visaptveroša miera un klusuma, bet toties ir mutuļojoša jautrība, kas atpūtniekiem ļauj aizmirst par ikdienas rūpēm.
Vesu centrā var uzmeklēt savai gaumei atbilstošu kafejnīcu, nogaršot igauņu kafiju, kurai, atbilstoši senām zvejnieku receptēm, tiek pieliets kāds stiprāka dzēriena, piemēram, liķiera Vana Tallinn, malks un pamieloties ar ogu maizi, kas arī gatavota pēc vēsturiskas piekrastes receptes, izmantojot turpat tuvumā salasītās mežu un purvu veltes dažādas ogas. Uzmanības vērta ir arī Vesu koka arhitektūra izsmalcinātās mājas, izgreznojušās ar krāsainām vitrāžām un mežģīnēm, kas gatavotas no koka, bezgala līdzinās Rīgas Jūrmalas apbūvei Dzintaros un Majoros. Bet līcī pie Vesu reizēm palaimējas ieraudzīt gulbjus, pat vienpadsmit vienlaicīgi, un šis skats šķiet kā dabas veidota ilustrācija dāņu rakstnieka Hansa Kristiāna Andersena pasakai Meža gulbji.
Pirātu rezidence
Tolses pilsdrupas godam var pretendēt uz Igaunijas ainaviskāko pilsdrupu godu. Tās atrodas pašā Baltijas jūras krastā, pa vidu starp pelēkiem akmeņiem, šaurām pļavu strēlēm un jūras viļņiem. Lai arī cietoksnis sagrauts jau pirms aptuveni 300 gadiem Lielā Ziemeļu kara laikā , neraugoties uz jūras ūdens tuvumu, Baltijai raksturīgo lietu, pastāvīgi stipro vēju un mainīgo klimatu, pilsdrupas joprojām nav sabrukušas. Tajās ieejot, var izbaudīt ceļojumu laikā un iejusties vairākus gadsimtus senā pagātnē, staigājot zem senlaicīgajām lokveida arkām, izpētot šaurās, gotiskās logu ailes, vērojot pelēkās un zaļās krāsas saspēli uz sūnām apaugušā mūra, un apbrīnojot celtnes izturību. Jāpiekrīt tam, ko reiz sacīja kāds ceļotājs: viduslaikos gan ir pratuši būvēt! Lūk, ko nozīmē roku darbs!.
Ilgu laiku pilsdrupas šķita visu pamestas un aizmirstas, un ceļotājiem atlika tikai brīnīties, kā gan vietējie nav pārvērtuši par pelnošu tūrisma objektu šo iespaidīgo vēstures liecību izcili pievilcīgā atrašanās vietā. Turklāt pilsdrupu ciemiņi varēja gan rāpties pa mūriem tik droši un intensīvi, cik vien atļāva pašu neapdomība un riskētkāre, gan bez ierobežojumiem tramdīt spokus pilsdrupu pagalmā. Situācija mainījās ap 2006. gadu, kad tika veikta pilsdrupu apkārtnes arheoloģiskā izpēte un aizsākās pašu pilsdrupu konservācija, kas arī aizvadītajā, 2011. gadā turpinājās visai enerģiski. Paralēli pilsdrupu sakopšanai tiek rīkoti arī Tolses pils vēsturei veltīti, vienlaikus izklaidējoši un izglītojuši pasākumi.
Par tradīciju jau kļuvusi jūras kaujas izspēle, kas parasti notiek jūlija otrajā sestdienā, bet īpaši kolorīts un pilsdrupu noskaņai atbilstošs pasākums norit ap 19. augustu, kad Tolsē tiek organizēta Pirātu nakts.
Tiek uzskatīts, ka 14.-15. gadsimtā celtā Tolses cietokšņa galvenais būvēšanas mērķis bijis piekrastes aizsardzība no pirātiem, kuri, kā zināms, tolaik sirojuši ne tikai Karību jūrā vai Somālijā, bet arī Baltijas jūrā. Tolses leģendas gan pauž, ka ar savdabīgu pirātisma veidu iemanījušies nodarboties paši pils un tās apkārtnes iemītnieki: viņi jūras piekrastē esot kūruši ugunskurus, lai kuģus uzvilinātu uz akmeņainajiem sēkļiem un pēc kuģu avārijas piesavinātos preces, jo tajā laikā par kuģa avārijas rezultātā no jūras izvilktu vai izskalotu mantu likumīgo īpašnieku oficiāli tika uzskatīts atradējs. (Līdzīgi ar krasta pirātismu nodarbojušies un maldugunis jūras malā kūruši arī mūsu pašu kurzemnieki Slīteres tuvumā un igauņi Hījumā salā.)
Tagad Pirātu nakts pasākumi par jūras laupītāju vidi piedāvā rotaļīgu versiju, tikpat trilleriski ņipru kā filmu cikls Karību jūras pirāti Tolses pilsdrupas tiek krāšņi izgaismotas, pasākuma dalībnieki var iejusties pirātu tēlos un kāpt uz kuģa, kas ir seno jūras laupītāju kuģa līdzinieks. Nu kāpēc gan jāglorificē pirāti, vai tad igauņiem pozitīvo varoņu nemaz nav? reiz sašutusi jautāja kāda vecā kaluma literatūras skolotāja. Nav jau tik traki! Ir, jau ir igauņiem pozitīvie varoņi, sava nacionālo spēkavīru Kalevu dzimta, piemēram, bet tā nu pasaulē iekārtots, ka vairāk par pareizajiem varoņiem it īpaši jau pusaudžu vecuma ceļotājus interesē pirāti un visādi Robina Huda līdzinieki.
Pastaiga purvā
Viru purvs atklāj vēl vienu daudzveidīgā Lahemā nacionālā parka un tā apkārtnes rakstura aspektu. Pavisam netālu no jūras, bet gluži cita pasaule! Pēc purvu klasifikācijas Viru purvs pieder pie augstā jeb sūnu purva tipa. Purva iepazīšanai iekārtota 3,5 km gara pastaigu taka, tiesa gan, tā izveidota ne īpaši loģiski takas sākums pat nav pie ceļa, bet slēpjas meža audzītē un laipas aizved atkal citā audzītē, lai gan daudz saprātīgāk būtu bijis ievērot pastaigu taku būvētāju zelta likumu takai jābūt lokveida! Bet lai vai kā takas būvētājiem bijis ar rūpēm par ceļotāju komfortu, purva pasaules pievilcība to atsver.
Sperot pirmos soļus uz takas, burtiski apbur dziļš klusums un gaisā jūtamā vaivariņu smarža. Mirkli vēlāk vēja pūsma atnes priežu skuju aromātu, jo nelielas, bet graciozas priedītes purvā tiešām iemanījušās saaugt lielā skaitā. Ejot pa takas laipām, purva panorāma atklāj to, cik gan daudz dažādu toņu var būt zaļajai krāsai savs gaišais, svaigais zaļums ir purva sūnām, tumšāks priežu skujām, vēl cits, smargadzaļš sīkajiem, zāles klātajiem laukumiņiem. Pa vidu zaļās krāsas daudzbalsīgajai simfonijai plešas purva ezeri un akači, dažiem no tiem ir tikpat robota krasta līnija, kā Igaunijas jūras piekrastei, bet ūdens nokrāsa mainās, atbilstoši saules spožumam un diennakts stundai.
No rītiem un novakarēs purvu bieži ietin miglas vāli, kas ļauj saskatīt vien takas dēļus, tāpēc labākais brīdis pastaigai pa laipām ir saulainā pusdienlaikā. It īpaši tāpēc, ka purva vidū uzbūvēts skatu tornis, no kura labas redzamības apstākļos paveras lieliska apkārtnes panorāma purva ezeri šķiet kā tumši mirdzoši lazurīta gabaliņi, kas izbērti uz sūnu eksotiskā paklāja.
Ūdens stihijas skaistums
Ūdenskritumiem piemīt īpaši fascinējošs magnētisms, visā pasaulē tie izpelnās ceļotāju uzmanību, jo skatā, kad upes straume ar milzīgu enerģiju metas lejā no iepriekšējā plūduma līmeņa, ir kaut kas maģisks un iedvesmojošs. Par Lahemā simboliem tiek uzskatīti divi ūdenskritumi Nemmeveski un Joaveski. Nemmeveski, kas izveidojies uz Valgejegi upes un augstumā nedaudz pārsniedz metru, pavasaros, rudeņos un mitrās vasarās pārsteidz ar iespaidīgo platumu. Joaveski, ko daba iekārtojusi uz Lobu upes, apbur ar savām kaskādēm.
Bet vēl iespaidīgāki ir divi ūdenskritumi, kas atrodas pie Lahemā nacionālā parka robežām, katrs savā pusē, viens austrumos, otrs rietumos.
Tas austrumos ir Baltijā augstākais ūdenskritums Valastes ūdenskritums. Šo apbrīnojami interesanto ūdenskritumu veido mazā Valastes upīte, kas steidzas uz jūru un netālu no tās, krīt no aptuveni 24 m augstuma pār Ziemeļigianijas klints stāvkrastu. Ūdenskrituma apskates uzbūvēts īpašs skatu laukums, no kura paveras arī netālās Baltijas jūras panorāma. Kaimiņos ūdenskritumam uzcelta miniatūra viesnīcas un uzēstuves simbioze. Citādi ūdenskrituma apkārtne ir cilvēku roku maz mainīta, tur triumfē Ziemļigaunijas glints, ūdens un sīkstie, izturīgie koki, kas brīnumainā kārtā spēj noturēties, augt un zaļot uz stāvkrasta.
Savukārt tas rietumos ir Jagālas ūdenskritums un atrodas elegantu privātmāju apvidū. Aptuveni 8 m augstais Jagālas ūdenskritums tiek saukts par Igaunijas Niagāru un it īpaši pavasaros un rudeņos šāds apzīmējums šķiet visai pamatots. Ja palaimējas redzēt Jagālu tā maksimālajā platumā, skats ir tiešām neaizmirstams.
Perispea pussalas kontrasti
Lai novērtētu, kā tad ikdienā dzīvo Lahemā nacionālā parka teritorijas iemītnieki, jādodas uz Perispea pussalu, kurā atrodas industriālā pilsētiņa Loksa. Iebraucot tajā, skatam paveras tipiska Baltijas valstu mazpilsētas ainava vairākstāvu dzīvojamo ēku kvartāls, gan pieticīgākās, gan lepnākas privātmājas, iespaidīgs skolas komplekss, balts luterāņu dievnams, pāris veikali, autoosta, degvielas uzpildes stacija, savu popularitātes laiku pārdzīvojuši mazdārziņi, rūpnieciskais rajons... Pilsēta izveidojusies, pateicoties 19. gadsimta nogalē Loksas tuvumā atvērtajai ķieģeļu ražotnei, kuras produkcija strauji kļuvusi slavena ar labo kvalitāti, un Loksas ķieģeļi vesti pat uz Tallinu, Helsinkiem un Sanktpēterburgu. Vēlāk, 20. gadsimtā Loksa dzīvojusi un elpojusi vienā ritmā ar kuģbūves un kuģu remonta rūpnīcu, turklāt padomju laikos pussalā lielā skaitā uzturējās Igaunijas-Somijas jūras robežas sargātāji. Kad 20. gadsimta deviņdesmito gadu pārmaiņu laikos ražošana tikpat kā apstājās un militāristu atstātās būves bija palikušas bez pieskatīšanas, pilsēta uz brīdi iegrima drūmā depresijā, bet saņēmās, pārvarēja krīzi un tagad izvērtusies gana pievilcīga un optimistiska. Te var uzmeklēt kādu paēšanas vietu un pievērsties zivju baudīšanai. Par it īpaši populāru tiek atzīta bute ceptā vai grilētā veidā.
Loksas iemītnieku vidū saglabājušies stāsti, ka zivis Perispea pussalas zvejnieku mājās bijušas arī tad, kad citu produktu trūcis, tāpēc izdomātas visdažādākās zivju pagatavošanas receptes cepšana, grilēšana, žāvēšana, kūpināšana
Kādā no Loksas krodziņiem vērts pagaršot arī par Ziemeļigaunijas nacionālo ēdienu atzīto siļķi ar kartupeļiem.
Kad zivis nobaudītas, vērts uzmeklēt vienu no Lahemā nacionālā parka simboliem Jāņa-Toma akmeni. Tas atrodas Loksas pievārtē, meža ielokā, kadiķu audzes vidū. Jāņa-Toma akmens lepojas ar to, ka ir Igaunijas augstākais dižakmens (8 m), bet no daudziem citiem dižakmeņiem atšķirīgu to padara neparastā piramīdas forma un sašķeltība divās šķautnēs. Goda lieta ir uzrāpties vismaz uz zemākās akmens šķautnes, bet, vislabāk jau, arī uz augstākās.
Ja neizdodas uzrāpties uz Jāņa Toma akmens, vērts uzmeklēt netālo Tammispeas akmeni, kas atrodas pa vidu starp meža audzi un Eru līci, un uzkāpt vismaz uz tā, jo Tammispeas akmens tiek uzskatīts par 16. lielāko akmeni Igaunijā.
Perispea pussalas ziemeļos atrodas Igaunijas galējais ziemeļu punkts Purekkari zemesrags, kas iestiepjas jūrā apmēram 1,5 km garumā. Tā galā, gluži kā punktiņš uz burta i, novietojusies neliela saliņa, ko sausām kājām var sasniegt vien tad, ja jūra pamatīgi atkāpusies. Zemesragā vērts brīdi uzkavēties, lai pakāpelētu pa pelēkajiem akmeņiem, kas lielā skaitā klāj jūras piekrasti, un izbaudītu dabas radīto mākslas darbu jūras, akmeņu un priežu ainavu. Turklāt komercializācija vismaz vēl aizvadītajā gadā šo zemesragu nebija sasniegusi, te suvenīru tirgotāji nepiedāvāja krūzītes, šķīvīšus un datora peles paliktņus ar Perispea pussalas skatiem, te nebija ne miņas no kņadas, skanēja vien putnu balsis un jūras šalkoņa, bet tieši te, pirmatnēji, skaudri skaistā vidē vislabāk atklājās Līču zemes patiesā, neapstrīdamā pievilcība.
Eva Lapiņa