Tartu, Igaunijas otrā lielākā pilsēta, ir unikāla, un līdzinieci tai neatrast ne Igaunijas, ne Latvijas pilsētu vidū. Tartu lepojas ar senu vēsturi, kas bagāta gan trillera, gan melodrāmas, gan eposa cienīgiem notikumiem, jo ir viena no vecākajām pilsētām Baltijā, pirmo reiz minēta jau 1030. gadā Nestora hronikā, Tartu piedzīvojusi dažādu varu laikus un atšķirīgu kultūru ietekmi, saukta gan par Dorpatu, gan Tērbatu, gan Jurjevu, tomēr sīksti un neatlaidīgi saglabājusi savu igaunisko identitāti. Turklāt patlaban, 2012. gadā Tartu ir divas atšķirīgas sejas, divi pretēji raksturi.
Līdz brīdim, kad pienāca 21. gadsimts, tā nebija. Ceļotāji redzēja, ka ir viena vienīga pilsētas seja un viengabalains raksturs: Tartu viesus apbūra tikai ar Rātslaukuma vēsturisko skaistumu, gleznaino Domakalniņu, ziedošu dārzu ieskautām privātmājām un parku pie Emajegi upes. Šķita, ka laiks Tartu apstājies kaut kur 20. gadsimta pirmajā pusē, un tieši ar savu nesteigšanos modernajām tendencēm līdzi, pilsēta nolēmusi pievilināt un valdzināt ceļotājus.
Bet ap milleniumu sākās pārvērtību ēra, un Tartu centrs izmainījās līdz nepazīšanai. Laukumā, kur, kaimiņos tirgu simbolizējušam piemineklim brangam akmens sivēnam, gadiem ilgi bija pulcējušās ziedu un suvenīru pārdevējas, parādījās iespaidīgs dižveikals. Pilsētas vēsturisko centru ieskāva apbrīnojami ātrā tempā uzbūvētas augstceltnes stiklotām fasādēm. Gājēju ielās parādījās pilsētvidi izdaiļojošas, skandināvu stila instalācijas. Īsā laikā Emajegi jeb, latviski sakot, Mētras upes krastos tika uzbūvēta jauna pilsēta moderna, spoža un apveltīta ar igauņu ziemeļu kaimiņu somu arhitektūrai raksturīgo stilu, kā arī ar Ziemeļvalstīs vien sastopamu atturīgo, vēso, bet neapstrīdamo pašapziņu. Un tā nu tagad, apmeklējot Tartu, var pabūt divās dažādās pasaulēs vienā, kas atklāj gadsimtu gaitā slīpēto pilsētas identitāti, otrā, kas piedāvā sajust 21. gadsimta elpu un moderno dinamismu.
Modernie pievilcības magnēti AHHAA un AURA
Jāatzīst godīgi, Latvijas ceļotājus Igaunija fascinē, un mums šķiet, ka tur, šajā mūsu mazajā ziemeļu kaimiņvalstī ir kaut kas tāds, īpašs
Kāds noslēpums, kas jāatklāj, kāda veiksmes atslēga, kas jāatrod
Kāda pieredze, kas pat atpūtas ceļojuma laikā jāapgūst, lai padarītu kvalitatīvāku savu dzīvi. Aizvadīto pāris nedēļu laikā man vismaz desmit draugi un paziņas stāstīja par to, ka šajā vasarā noteikti grib aizbraukt uz AHHAA zinātnes atrakciju centru Tartu, jo Latvijā jau nekā TĀDA NAV!. Saistībā ar Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa viesošanos mūsu valstī un runām par situāciju pie mums, Latvijā un pie viņiem, Igaunijā, vismaz desmit reizes nācās dzirdēt Latvijas iedzīvotāju ar nožēlu pausto atziņu, ka Igaunija ir Latvijai soli priekšā, un, nevar saprast, kā gan tas tā sanācis, jo starta līnija abām valstīm bijusi viena un tā pati. Nenoliedzams pierādījums, ka tā nav tikai gaušanās, ir tas, ka šķirties no savas nacionālās valūtas mākslinieciski noformētajām kronām un ieviest eiro, igauņi tiešām paguva, pirms uzliesmoja ekonomiskā krīze Dienvideiropā un pirms plaši izvērsās diskusijas par eirozonas turpmāko nākotni. Un tiešām jāatzīst, ka Igaunijai allaž veicies ar harizmātiskiem līderiem gan tālajā 1992. gadā, kad par prezidentu kļuva Igaunijas inteliģences pārstāvis, rakstnieks un kinorežisors Lenarts Meri, gan šobrīd, kad valsti prezentē Tomass Hendriks Ilvess.
Savulaik kāds Tartu universitātes pasniedzējs sacīja, ka viens no Igaunijas veiksmes iemesliem esot arī igauņu analītiskā, racionālā domāšana, otrs plašās degakmens ieguves vietas un pārstrādes industrija valsts ziemeļos, bet trešais Igaunijas atrašanās tuvu kaimiņos Somijai un nepārtraukta cenšanās sasniegt somu standartus.
Jāsaka, Tartu šī brīža populārākais apskates objekts AHHAA centrs Somijas iedvesmojošo lomu Igaunijas attīstībā tiešām apliecina, jo idejiski līdzinās zinātnes atrakciju centram Heureka, kas atrodas netālu no Somijas galvaspilsētas Helsinkiem.
AHHAA centra būtība ir radniecīga Heurekai ieinteresēt bērnus un pusaudžus par zinātnes pasauli un zināšanu apguvi, izmantojot 21. gadsimta jaunajai paaudzei tuvas metodes, kuru pamatā ir darbošanās, piedalīšanās atklājumos, izprašana. AHHAA centrā bērni mācās, nevis klausoties pamācošu stāstījumu, bet gan apmeklējot planetāriju, staigājot pa labirintu, braucot ar divriteni pa virvi, ar liftu nonākot zemes dzīļu pasaulē, izpētot, kā klājas cāļu mājas mīlīgajiem iemītniekiem, kā rosās skudras savā skudru pūznī, ko īsti slēpj ūdens valstība, un piedaloties vēl daudzās, dažādās izzinošās atrakcijās. Turklāt AHHAA centrā izvietoti apraksti arī latviešu valodā, kas ikvienam mūsu valsts ceļotājam ļoti palīdz! Skolēnu grupām, iepriekš piesakoties, tiek organizētas arī īpašas zinātnes darbnīcas. AHHAA centrā norit arī īpašas, atraktīvas zinātnes teātra izrādes, kas veltītas gan fizikai, gan ķīmijai, gan veselībai un ieteicamam uzturam, gan arī vēl citām nopietnām tēmām. Iepirkties kārajiem paredzēts Zinātnes veikaliņš, kurā nopērkami pat roboti un zvaigžņu kartes.
Kaimiņos AHHAA centram atrodas ūdens atrakciju parks AURA viena no pirmajām modernajām Tartu būvēm. Ūdens atrakciju parks AURA atklāts jau 2001. gadā, te nu igauņi atkal pasteidzās būt pirmie Baltijā AURA vēra durvis pirms Līvu akvaparka mūsu pašu Lielupē un pirms Lietuvas Druskininku ūdens izklaides centru renesanses. Apmeklējot AURA, var izpeldēties baseinos, ļauties sportiskam azartam ūdens atrakcijās un arī apmeklēt labu pašsajūtu veicinošus pasākumus, piemēram, aromātisko pirti un gaismas terapijas kabinetu. Ūdens atrakcijas un SPA pēdējo 10-15 gadu laikā Igaunijā kļuvušas par nozīmīgi šīs valsts tūrisma zīmolu un apmeklētāju AURA centrā netrūkst. Veltīt pāris stundai relaksācijai šajā ūdens atrakciju parkā patiešām ir vērts, jo tas neatpaliek no slavenā Somijas ūdens atrakciju parka SERENA. (Nu mēs jau nojaušam, kas iedvesmoja Tartu iemītniekus ūdens atrakciju parka ierīkošanai.)
Studentu skūpsts zem lietussarga
Iemesls tam, ka Latvijas ceļotāju skatījumā Tartu piemīt īpaša pievilcība, iespējams, meklējams mūsu skolas gados, kad, apgūstot latviešu literatūru un vēsturi, lasījām par pirmās latviešu inteliģences paaudzes centieniem iegūt Tartu toreizējās Tērbatas universitātes diplomu un apjautām, ka Latvijas neatkarības un valstiskuma ideja izlolota tieši tur, Dienvidigaunijas harmoniskajā, mierpilnajā pilsētā, kurai palaimējies būt par mājvietu vienai no Baltijas reģiona vecākajām universitātēm, dibinātai jau 1632. gadā.
Mūsdienās gan vairs nav nepieciešamības no Latvijas doties studēt uz Tartu, jo latviešu topošajai inteliģencei daudzveidīgas iespējas tikt pie augstskolas diploma ir pašu zemē, turklāt, izvēloties par alma mater Tartu universitāti būtu jārēķinās ar nepieciešamību pārvarēt valodas barjeru. Arī Igaunijā Tartu universitātei konkurentu netrūkst ne galvaspilsētā Tallinā, ne citās mūsu ziemeļu kaimiņvalsts pilsētās, tomēr Tartu ir saglabājusi īpašo, tikai studentu pilsētām raksturīgo optimismu, tradīcijas un intelektuālo auru.
Katrs piektais no pilsētas mazliet vairāk par 100 tūkstošiem iedzīvotāju esot students vai mācībspēks, tā mēdz sacīt paši Tartu iemītnieki.
Tartu pilsētas simbols ir Rātslaukuma strūklaka Studentu skūpsts tajā atveidotie puisis un meitene aizrautīgi skūpstās zem lietussarga, pār kuru līst strūklakas ūdens, tā demonstrējot mīlētājiem raksturīgo vienaldzību pret visu apkārtējo pasauli. Iepretī plašajam Rātslaukumam upi šķērso Loka tilts studentu folklorā pastāv nostāsts, ka esot tāda tradīcija: jaunajam studentam, sākot studijas universitātē, jāpierāda sava izveicība, pārejot pāri tiltam pa ~50 cm plato loku.
Studenti padara daudzveidīgāku Tartu kultūras dzīvi, jo, loģiski, pilsētā netrūkst jauniešu organizētu dziesmām, dejām, sportam un intelektuālām diskusijām veltītu pasākumu, bet, nenoliedzami, Tartu universitāte ir arī viens no Baltijā spēcīgākajiem zinātnes centriem.
Netālu no Rātslaukuma, Ülikooli ielā apskatāma Tartu universitātes centrālās ēka, no kuras tiek koordinēta plašās izglītības iestādes (apmēram 19 000 studentu, vairāk nekā 900 mācībspēku) darbība. 19. gadsimta klasicisma stilā būvētajai ēkai, kas stipri atgādina Kopenhāgenas universitātes centrālo mītni, piemīt izsmalcināta elegance, bet ne mazākā mērā nemana ambiciozu izrādīties kāri. Turklāt rajons ap šo nozīmīgo ēku ir visai sirreāls tālumā vīd senlaicīgs, pelēkais luterāņu baznīcas tornis, laika zoba manāmi pagrauztas kaimiņu mājas logi dekorēti ar fotogrāfijām, no kurām uz pilsētas viesiem nolūkojas Tartu iemītnieki. Viņu vērīgo skatienu pavadībā, gar universitātes centrālās ēkas stūri ejot, rodams ceļš augšā Domakalniņā. Pa ceļam sastopams Tartu universitātes dibinātājs Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs, kurš garāmgājējos noraugās no ziemeļnieciski askētiska pieminekļa.
Pastaiga Domakalnā
Pieminekļu netrūkst arī, uzkāpjot Domakalnā te ieraugāmi cilvēki, kuru likteņi bija cieši saistīti ar universitāti: pasaulslavenais dabas pētnieks Karls Ernsts fon Bērs, klasiskās filoloģijas profesors, universitātes bibliotēkas un senlietu muzeja veidotājs Johans Karls Simons Morgenšterns, ideālistiskais dzejnieks Kristians Jaks Petersens. Viņiem līdzās iederētos arī latviskuma ideju lolotāji Krišjānis Valdemārs, kurš, studiju gados pie savas istabiņas durvīm pielika uzrakstu Latvis, latviešu tautas dziesmu vācējs Krišjānis Barons, latviešu literārās valodas slīpētājs Juris Alunāns, nemierpilnais dzejnieks Eduards Veidenbaums, Latvijas Republikas prezidents Alberts Kviesis un viņa laikabiedrs rakstnieks un vēsturnieks Aleksandrs Grīns, kā arī vēl daudzas citas Latvijas vēsturē un kultūrā ievērojamas personības, kuras jaunībā mēroja ceļu uz Tartu, jo Latvijas teritorijā jau universitātes vēl nebija. Mūsējiem, latviešiem gan pieminekļus Tartu Domakalniņā neatrast.
Staigājot pa Domakalniņu bieži gadās redzēt romantiski noskaņotu studentu pārīšus, kuri bauda šķietamu divvientulību , klīstot pa kalnā ierīkotajiem pastaigu celiņiem. Tradīcija mīlestības saviļņotam puisim un viņa iemīļotajai meitenei doties pastaigā tieši uz Domakalniņu ir sena, iespējams, tikpat sena kā pati universitāte, bet dzīva joprojām. Turklāt Domakalna ziemeļu pusē atrodas tā dēvētais Bučukalniņš, kurā, kā jau nosaukums rāda, likumsakarīgi, jābučojas. Romantiskajā Domakalna noskaņā labi iederas arī Eņģeļu tilts, kas uzbūvēts pāri Lossi ielai. Vēsturisks poēzijas noskaņu Domakalna parkā ienes kādreizējās Doma baznīcas drupas. Vienā tās daļā iekārtots skatu tornis, no kura paveras lieliska pilsētas panorāma.
Nav jau tā, ka Domakalna parkā tiktu kultivēta romantika vien. Slava pienākas arī zinātnei un analītiskam prātam. Te slejas abstrakcionisma stilā veidots piemineklis slavenajam astronomam Vasīlijam Strūvem, kuram nemirstību un pasaules mēroga slavu deva zemeslodes mērījumu sistēmas izstrāde. Līdzās piemineklim atrodas Tartu universitātes observatorija, kuras vadītājs Vasīlijs Strūve savulaik bijis. Pastāv uzskata, ka tieši observatorijas vietā savulaik atradusies no koka būvēta seno igauņu pils.
Krogs ar stilīgu vēstures garšu
Igauņiem, tāpat kā somiem piemīt ķēriens veidot stilistiski interesantus krogus ar mākslinieciskiem interjeriem, kas spēj uzburt īpašo, individuālo noskaņu. Savulaik Rīgā notiekošajā tūrisma izstādē Igaunijas stendā Tartu pārstāvji igauņiem netipiskā aizrautībā mudināja, viesojoties Tartu, noteikti doties uz Observatorijas kalnā jeb seno igauņu pilskalnā iekārtoto restorānu, kura nosaukums latviskojams kā pulverpagrabs. Un patiešām, šo restorānu apmeklēt ir vērts! Tā nav tikai paēšanas vieta, tas ir piedzīvojums un ceļojums laikā. Krogs iemitinājies velvēs, kur 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā glabāts šaujampulveris, gadu gaitā arī būvmateriāli universitātes vajadzībām, bet pēc Otrā pasaules kara gados dārzeņi. 20. gadsimta otrajā pusē veikta pagraba sakārtošana un vēlāk aizsākta restorāna iekārtošana.
Ziniet, ja jums, uzturoties Tartu, atliek kāda brīva stunda un neziniet, kā to pavadīt, neejiet uz lielveikalu, labāk ejiet uz šo restorānu! Ar prasmīgi iedzīvinātu vēsturisko auru tas pārspēj pat daudzus brīvdabas muzejus. Te skan senlaicīga mūzika, velves izgaismo aizgājušo gadsimtu garā noformēti gaismekļi, pusdienas vai vakariņas var ieturēt pie gariem koka galdiem, telpu noformējumam izmantoti tautiski audumi un veclaicīgi mājamatniecības priekšmeti, piemēram, vērpjamā ratiņa ritenis. Turklāt daudzveidīgais ēdienu piedāvājums ļauj ieturēt garšīgu maltīti gan cūkgaļas cepeša cienītājiem, gan veģetāriešiem, gan alus faniem, gan bezalkoholisku dzērienu baudītājiem.
Upes dzimšanas vietu meklējot
Rāmā Emajegi upe, kas plūst cauri Tartu, piešķirot pilsētai poēzijas šarmu, nes līdzi arī noslēpumu. Gluži tāpat kā par Latvijas upes Gaujas, arī par Emajegi upes sākuma punktu pastāv dažādas versijas. Viena no tām vēsta, ka upe sākas pie Mazā Munameģa. (Nesajaukt ar slaveno Lielo Munameģi , Baltijas augstāko kalnu, ko tik ļoti gribēja apmeklēt Lāsmiņa no filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsās.) Vārdu Munamägi var tulkot kā Olukalns un, pieļaujams, ka tieši ovālās formas dēļ abiem kalniem tāds nosaukums. Lai atrastu Emajegi aizsākumu, jāsameklē Kalevipoega akmeni, kas atrodas piekalnē, ziemeļu pusē. Turpat akmens tuvumā arī plūst mazs strautiņš iespējamais Emajegi upes aizsākums.
Vasarā ap Mazo Munameģi parasti valda relatīvs klusums, ko iztraucē tikai kalnā uzkāpt gribētāju un Emajegi dzimšanas vietas meklētāju līksmās balsis, bet ziemā ar pilnu jaudu strādā slēpotājiem paredzētie pacēlāji, pie kuriem vijas nepacietīgu ziemas sporta cienītāju rindas. Mazais Munameģis un tā tuvumā esošā Otepē ir Igaunijas vērienīgākais ziemas sporta centrs, te notiek arī slavenais slēpošanas maratons, kurā regulāri piedalās dažādu valstu, to vidū, Latvijas, slēpošanas entuziasti.
Uz daudziem pakalniem būvētajai Otepē piemīt patriotiska dimensija, tās gaišajā, vienkāršajā dievnamā 1884. gadā iesvētīts tagadējais Igaunijas Republikas karogs. Toreiz tas bija igauņu studentu akadēmiskās vienības karogs, bet vēlāk pēc neatkarīgas Igaunijas valsts proklamēšanas 1918. gada februārī, ņemot vērā igauņu patiku pret karogā attēlotajām krāsām zilo, melno un balto, kā arī no Tartu universitātes studentu vides nākušās inteliģences viedokli tieši šis karogs tika izvēlēts par jaundibinātās valsts karogu.
Ja ir laiks nesteidzīgai pastaigai, vai arī gribas peldēties, vērts doties uz Otepē Svētezeru. Tā piekrastē iekārtota pludmale un peldvieta, kā arī izveidoti ainaviski pastaigu celiņi.
Pilsdrupas un smilšakmens atsegumi
Vēsturiskās romantikas noskaņu var izbaudīt dienvidaustrumos no Tartu, Vatselīnas pilsdrupās. Vatselīnas cietoksnis ievērojams ar to, ka 14. gadsimta četrdesmitajos gados uzbūvēts vietā, kura satikās Austrumu un Rietumu pasaule, respektīvi, bija Livonijas un Krievijas robeža, līnija, kas atdalīja pareizticīgo un katolisko, vēlāk luterisko vidi. Drupās kā jau daudzas Livonijas laika pilis šo cietoksni pārvērta Lielais Ziemeļu kara kaujas 18. gadsimta sākumā. Mūsdienās igauņi pilsdrupas uztur kārtībā, ligzdu uz Vatselīnas mūriem laiku pa laikam novij stārķi, bet misticisma un leģendu cienītāji tiražē nostāstu, ka neilgi pēc pils uzbūvēšanas pils kapelas sienā parādījusies krusta zīme, pašas no sevis iedegušās kapelas sveces un skanējušas eņģeļu balsis, vai varbūt mūzika. Lai savām acīm redzētu brīnumainās parādīšanos vietu, uz Vatselīnu līdz pat reformācijas 16. gadsimtā plūdušas katoļu svētceļinieku straumes, bet mūsdienās pilsdrupu atrašanās vietai tiek piedēvēta iedvesmojoša enerģija. Sportiskāk un racionālāk noskaņotiem ceļotājiem patiks dabas taka, kas izveidota gar Puises upi un sākas tieši pie Vatselīnas pilsdrupām.
Ja Vācijā ir Heinriha Heines apdziedātā Loreleja pie Reinas, tad Tartu apkārtnē pie Ahjas upes Mazās Taveskojas klintis, Lielās Taveskojas klintis un Jaunavu ala. Lorelejas igauņu līdziniece pilnmēness naktī izlienot no Jaunavu alas, apsēžoties krastmalā, ķemmējot savus zeltītos matu, dziedot un vilinot peldētājus upes atvaros.
Mazās un Lielās Taveskojas klintis ir brīnišķīgi smilšakmens atsegumi, kas ļauj ieraudzīt smilšakmens daudzveidīgo krāsu gammu un dāvā arī skanīgu atbalsti, gluži tāpat kā Skaņaiskalns Mazsalacā, tāpēc, uz tām lūkojoties, ieteicams dziedāt. Savējie sapratīs! Un igauņi, attiecībā uz dziedāšanu, mums noteiktie ir savējie viņiem, tāpat kā latviešiem ļoti mīļa ir Dziesmu svētku tradīcija.
Eva Lapiņa