Hāpsalu pilsētai Igaunijā piemīt visi četri nepieciešamie priekšnoteikumi, lai tā ceļotājiem šķistu valdzinoša: gleznaina daba; pievilcīga dažādu laikmetu un stilu arhitektūra; starptautiski pazīstamu, ievērojamu personību atstātās pēdas pilsētas gaisotnē; vietējo iedzīvotāju prasme Hāpsalu ciemiņiem noorganizēt interesantus kultūras, sporta un izklaides pasākumus.
Kūrorta bohēma rudzupuķēs
Vasarā tipiskam Baltijas valstu iedzīvotājam gribas pabūt pie jūras. Iebrist saules sasildītajā ūdenī, peldēties, laiski pasauļoties pludmales smiltīs, uzspēlēt bumbu vai doties pastaigā gar jūru, gremdējoties patīkamās domās. Novakarā gribas apsēsties pie galdiņa kādā brīvdabas kafejnīcā ar skatu uz jūru un, kafiju dzerot, vērot, kā, dzidri zilajās debesīs riņķo putni, patērzēt ar draugiem vai nejauši sastaptiem pazinām un klausīties muzikantu spēlētās šlāgermelodijas, kas iederas tikai piejūras brīvdienu relaksētājā atmosfērā.
To visu piedāvā par Igaunijas Rivjēru un reizēm arī par Igaunijas Venēciju dēvētā Hāpsalu, kas izvietojusies uz pussalas, ko no trim pusēm apskalo Baltijas jūra.
Mēdz sacīt, ka, viesojoties Igaunijas Rivjērā, var ielūkoties mūsu ziemeļu kaimiņvalsts identitātes dziļākajos slāņos, jo šo pilsētu ar aptuveni 11 tūkstošiem iedzīvotāju nereti dēvē par vienu no igauniskākajām visā valstī. Varbūt tas tāpēc, ka pļavās, kas ietver Hāpsalu dzīvojamos rajonus un pludmales, bagātīgi zied Igaunijas nacionālās puķes violeti zilās rudzupuķes, un ziedu pārdevējas ar rudzupuķu pušķīšiem sastopamas gan pastaigu promenādē, gan pie kafejnīcām.
Arī Hāpsalu kūrorts ir ļoti igaunisks, te savu atvaļinājumu pavada daudzi Tallinas biroju darbinieki un Igaunijas lauku reģionu iemītnieki, kuriem izdotas izrauties no ikdienas darbiem un izbrīvēt laiku pāris brīvdienām pie jūras. Nomaļā atrašanās vieta pašos Igaunijas rietumos, un apmēram 100 kilometri, kas šķir Hāpsalu no Tallinas, nodrošina to, ka reti kāds atpūtnieks Igaunijas Rivjērā ieklīst nejauši. Pat kūrorta sezonas karstumā Hāpsalu
dominē igauņu valoda, jo daudzie somu tūristi, ko prāmji atvizina no Helsinkiem uz Tallinu, tā arī paliek Igaunijas metropoles šarma varā, bet Latvijas atpūtnieku lielākā daļa dod priekšroku mūsu zemei tuvāk esošajai kūrortpilsētai Pērnavai.
Hāpsalu nav no tiem skaļajiem kūrortiem, kur līdz rītam nerimst ballītes un tusiņi, līst litriem alus un ap saullēkta laiku no naktsklubiem, cerībā atrast savu viesnīcu, skaļi aurojot, velkas uzdzīves izvārdzināti subjekti. Hāpsalu kūrorta raksturs ir reizē intelektuāls un sportisks te kafejnīcās spēlē klavieres un ģitāru, no graciozām glāzēm malko vīnu vai vēl graciozākām krūzītēm kafiju, pa piejūras celiņiem braukā aizrautīgi velobraucēji, pludmalē, kafejnīcās un skvēros atpūtnieki lasa grāmatas. Igaunijas Rivjērā valda ziemeļnieciskā laipnība un elegantā atturība, ko igauņi, sekojot savu kaimiņu somu iedvesmojošajam piemēram, pēdējā laika atļaujas brīvi izpaust. Jo ja reiz viņiem, somugru tautu pārstāvjiem, patīk šāda rāma, mierpilna atmosfēra un neuzbāzīga sirsnība, kāpēc gan lai viņi tādu auru ap sevi neradītu?
SPA, dūņas un vēsturiskais dzelzceļš
Gada siltajā laikā Igaunijas Rivjēra dzīvo saviem viesiem, piedāvājot plašu naktsmītņu, kafejnīcu, kultūras pasākumu un izklaides iespēju klāstu. Turklāt šim kūrortam ir senas atpūtnieku aprūpēšanas tradīcijas, un pilsētas iedzīvotāju vidū atrodamas dzimtas, kas ar uzņemošo tūrismu nodarbojas jau paaudzi no paaudzes.
Jau vairākus gadus plašu popularitāti iemantojusi Hāpsalu SPA infrastruktūra, kas piedāvā veselību uzlabojošu un skaistumu spodrinošu procedūru klāstu. Pašu jēdzienu SPA mēdz brīvi tulkot kā veselība no ūdens vai skaistums ar ūdens palīdzību. Kāda Igaunijas tūrisma jomas pārstāve reiz ar humoru skaidroja, ka SPA ir mierinājums atpūtniekiem dienās, kad peldēties jūrā traucē laika apstākļi, kas, kā jau visiem zināms, Baltijā mēdz būt neprognozējami.
21. gadsimtā kulta statusu ieguvušā SPA priekštece Hāpsalu ir dūņu dziedniecība. Igaunijas Rivjēras kūrorta tradīcijas noslīpētas gadsimtu gaitā tieši tāpēc, ka veselību uzlabojošu procedūru piedāvājums šeit aizsākās jau 19. gadsimta pirmajā pusē, kad jaunais, ambiciozais un ļoti mērķtiecīgais mediķis Karls Huniuss, izpētot piekrastes dūņas, atklāja to ārstnieciskās īpašības. Neatlaidīgi uzveicot savu laikabiedru skepsi, ārsts izveidoja dūņu dziedniecības, kā mēs šodien teiktu, centru. Attieksme pret dūņu procedūrām īsā laikā no klaji noliedzošas pārvērtās par nekritiskas apbrīnas pilnu, pie ārsta Huniusa pēc palīdzības vērsās ar visdažādākajām kaitēm sirgstošie, un Hāpsalu dūņas sāka uzskatīt par brīnumlīdzekli gandrīz visu veselības problēmu novēršanai.
Pateicoties dūņu popularitātei, mazā Rietumigaunijas pilsētiņa ieguva plašu popularitāti, un tās viesu skaits vasarās aizvien pieauga. Līdz arī viesiem, kuri vēlējās atveseļoties, ieradās vienkārši atpūsties, kā arī izklaidēties kārie. Durvis vēra krodziņi un deju zāles, tika izveidota pastaigu promenāde un celtas vasarnīcas, bet 20. gadsimta sākumā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Hāpsalu-Pēterburga. Dzelzceļa slavas laiks gan tagad pagājis, jau 20. gadsimta nogalē tika slēgtas biļešu kases un vilcieni uz Hāpsalu pasažierus vairs neveda. 21. gadsimta sākumā pat tika demontētas dzelzceļa sliedes. Par simts gadus seno pagātni un par izsmalcinātajiem Pēterburgas aristokrātijas un inteliģences pārstāvjiem, kas, Hāpsalu burvības savaldzināti, bija gatavi pavadīt vilciena vagonā daudzas stundas, lai izkāptu uz vairāk nekā 200 m garā, apjumtā perona pie greznās, no koka būvētās un metāla mežģīnēm rotātās stacijas, tagad atgādina vairs tikai fotogrāfijas. Tās apskatāmas stacijas ēkā iekārtotajā Dzelzceļa muzejā. Un, lai vai cik komplicētas mūsdienās brīžiem būtu Igaunijas un Krievijas attiecības, periods, kas Hāpsalu bija Pēterburgas elites iecienīts kūrorts, ir vēstures daļa, ar ko pilsētas iedzīvotāji šodien lepojas. Jo, kā reiz sacīja, Hāpsalu pilsētas gide: Hāpsalu iedzīvotājus jau 200 gadus barojis tūrisms, respektīvi, kūrorta viesi, bet, lai attīstītu kūrorta infrastruktūru, politika jāaizmirst. Atpūtnieki vienmēr bijuši hāpsaliešu gaidīti viesi, neatkarīgi no tā, kādā valodā viņi runā un no kādas pilsētas ieradušies.
Komponista gars, mākslinieces aura
Netālu no jūras atrodas notīm rotāts soliņš, kas veidots no pelēkā dolomīta Igaunijas nacionālā akmens. Soliņā ieslēpts pārsteigums, jo tas atskaņo mūziku, jāatrod tikai podziņa melodijas ieslēgšanai. Šis muzikālais soliņš ir interesantā veidā radīts piemineklis vienam no slavenākajiem Hāpsalu viesiem un atpūtniekiem 19. gadsimta komponistam, romantiķim, daudziem pazīstamā baleta Gulbju ezers autoram Pēterim Čaikovskim.
Tolaik gados vēl jaunais komponists, kurš atradās sava popularitātes ceļa pašā sākumā, Hāpsalu pavadīja 1867. gada vasaru. Dzīvojot Igaunijas Rivjērā, Čaikovskis sācis rakstīt savu pirmo operu Vojevoda. Baltijas jūras apskalotajai Igaunijas pilsētai, kuras poētiskā daba un izsmalcinātā noskaņa, bijusi tieši komponista gaumē, viņš veltījis klavieru skaņdarbu ciklu Atmiņas par Hāpsalu. Tiek arī uzskatīts, ka slavenajā Čaikovksa 6. simfonijā ietverti motīvi no Hāpsalu dzirdētas igauņu tautas dziesmas.
Atbilstoši Hāpsalu kūrorta intelektuālajam garam, katru gadu te notiek Pētera Čaikovska koncerti.
Zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas grāmatas bērniem labi pazīstamas kā Zviedrijā, tā Igaunijā un Latvijā. Daudzi no mums izauguši, lasot par Karlsonu, Ronju un Pepiju Garzeķi, bet mazāk zināms ir fakts, ka Hāpsalu dzīvojusi Astrīdas Lindgrēnas grāmatu ilustratore, Igaunijā dzimusī zviedru izcelsmes māksliniece Ilona Viklande. Linda ielā joprojām redzama dzelteni krāsotā koka māja, kurā mazā Ilona mitusi kopā ar saviem vecākiem 20. gadsimta 30. gados. 1944. gadā, Otrā pasaules kara notikumu virpulī Ilona nonāca Zviedrijā, kur arī iepazinās ar bērnu grāmatu rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas daiļradi. 800 savus zīmējumus Ilona Viklande uzdāvinājusi bērnības pilsētai, kuras motīvi parādās vairākos viņas darbos, piemēram, iedvesmu laupītāju pils attēlošanai grāmatā Ronja laupītāju meita māksliniece esot smēlusies Hāpsalu pilsdrupās.
Pilsdrupu paradoksālā burvība
Pilsdrupām daudzās valstīs tiek piedēvēts iracionāls senlaicīga romantisma skaistums, un Eiropas valstu tūrisma bukletos pilsdrupas, kā likums, vienmēr atrodas tas noteikti jāredz saraksta augšgalā. Racionāla izskaidrojuma tam, kāpēc apmeklēt pilsdrupas tiecas ne tikai vampīrsāgu Krēsla aizrautīgi lasošas jaunietes un vēsturiskos dāmu romānus cienošas pensionāres, bet arī sportiski puiši, pragmātiski uzņēmēji un lietišķas biznesa lēdijas, nav. It kā jau pilsdrupās nekā īpaša nebūtu, tikai pelēki akmens mūri. Turklāt Igaunijā, tāpat kā Latvijā jebkuras pilsdrupas, lūkojoties vēsturiskajai patiesībai acīs, jāuztver kā atkal kārtējo iekarotāju varas simbols. Kā reiz teica kāds gids ar vēsturnieka izglītību: Tas nu gan ir ironiski, ka 20. gadsimta Baltijas iekarotāju pieminekļi tiek aizvākti, bet tie, no senākiem gadsimtiem glorificēti. Bet, iespējams, mūsu ģenētiskajā atmiņā iekodēts kaut kas tāds, kas liek sajūsmināties par gigantisko, karu un laika zoba postīto, tomēr joprojām pastāvošo un nesabrukušo piļu veidolu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka tieši pilsdrupas, kuru kompleksā ietilpst arī Doma baznīca, tiek atzītas par Hāpsalu pilsētas vispopulārāko tūrisma objektu. Pilsdrupu likteņa stāsts ir tas pats, Igaunijas un Latvijas vēsturei tipiskais. Pils pamatakmens likts 13. gadsimtā, kad igauņu zeme tika iekļauta Livonijas konfederācijā, bet Hāpsalu nonāca Sāres-Lēnes bīskapijas pārvaldījumā. Iespaidīgā pils uzbūvēta kā viena no šīs bīskapijas augstākās amatpersonas, respektīvi, bīskapa rezidence, līdzīgi kā Sāmsalā Kuresāres pils.
Hāpsalu pils, tāpat kā daudzas citas Livonijas laika pilis Baltijā, nepārdzīvoja Lielo Ziemeļu karu. Zviedriem un krieviem plēšoties par igauņu zemi, tā tika sagrauta drupās. Gadus simts grimušas aizmirstībā, pilsdrupas uzmanību sāka izpelnīties, kad Hāpsalu izveidojās kūrorts. Atpūtnieki uz pilsdrupām devušies romantiskās pastaigās, pilsdrupas esot attēlotas daudzās tālaika gleznās, bet, sākoties foto laikmetam, pilsētas viesi pie tām arī aizrautīgi fotografējušies. Mūsdienās apmēram 2 hektārus plašās pilsdrupas joprojām izskatās iespaidīgi apmēram pusotru metru biezie mūri slejas vairākstāvu mājas augstumā, bet pilsdrupu torņa augstums pat sasniedz 38 m. Uzkāpjot šajā tornī, paveras lieliska Hāpsalu pilsētas, Baltijas jūras un piekrastes salu panorāma. Staigājot pa pilsdrupām vērts apmeklēt Doma baznīcu, kas lepojas ar gotisku interjeru, un izpētīt pilsdrupu nišas un ejas.
Pilsdrupu kompleksā tiek uzturēta viduslaiku gaisotne, tāpēc, tajā ieejot, iespējams ļauties iztēles rotaļai, kas saucas ceļojums laikā, un iedomāties, kā gan te izskatījās tad, kad pils vēl nebija sagrauta, tūristu vietā staigāja Sāres-Lēnas bīskaps, viņa galma garīdznieki un viesos ieradušies bruņinieki. Lai mums šodien palīdzētu iztēloties viduslaiku ainiņas, Hāpsalu pilsdrupās skan senlaicīgu zvanu skaņas un regulāri tiek rīkoti dažādi vēsturiskas ievirzes pasākumi, bet pats populārākais no tiem saistīts ar pilsdrupu un visas Hāpsalu pilsētas slavenāko iemītnieci spoku, sauktu par Balto Dāmu.
Mīlestības spēku nedrīkst novērtēt par zemu
Viņa ir dāma baltās drēbēs, viņas atveids parādās pilsdrupu gotiskajā loga ailē augusta pilnmēness naktīs; viņas fiziskais veidols miris jau gadsimtiem ilgi, bet viņas dvēselei nezūdošas mīlestības enerģija dod spēku atkal un atkal parādīties tur, kur viņa dzīvoja un mīlēja Hāpsalu pilī, jo patiesa mīlestība jau nemirst, tā ir stiprāka par nāvi un par laiku. Tā vēsta leģenda par Hāpsalu Balto Dāmu. Pirms kļūšanas par nemirstīgu parādību, 14. gadsimtā viņa bija igauņu skaistule no Hāpsalu zvejnieka ģimenes. Viņai gadījās satikt un iemīlēt bīskapa pils garīdznieku, kurš, kā jau katolicismā ierasts, bija devis celibāta solījumu. Bet igauņu meitenes un garīdznieka mīlestība bijusi tik stipra, ka viņi nolēmuši apiet visus nosacījumus un šķēršļus. Meitene slepus iekļuvusi pili un tur dzīvojusi, līdz brīdim, kad mīlētāju noslēpums tomēr nācis gaismā, un pēc bīskapa pavēlas abiem piespriests nāvessods. Garīdznieks iemests cietumā un nolemts bada nāvei, bet igauņu skaistule iemūrēta tobrīd celtās kapelas sienā. Tas noticis vasaras vidū. Leģenda vēsta, ka abi mīlētāji miruši vienā un tajā pašā dienā un stundā, un pēc viņu nāves bīskaps noteicis, ka visi šo notikumu drīz aizmirsīs. Tāpēc liels bijis bīskapa pārsteigums, kad jau pirmajā augusta pilnmēness naktī kapelas, kurā tika iemūrēta jaunā dāma, logā, viņš ieraudzījis balti ģērbtās sievietes siluetu, kas parādījies tur katru nakti līdz pat pilnmēness beigām. Baltā Dāma arī devusies pa pils gaiteņiem uz cietumu, kurā tika ieslodzīts viņas iemīļotais, viņas soļi un drēbju šalkoņa bijusi labi dzirdama ikvienam. Bīskapu Baltās Dāmas spoks tā pārbiedējis, ka viņš pārcēlies uz savu pili Sāmsalā un Hāpsalu vairs nav atgriezies. Tā gadu no gada, augusta pirmā pilnmēness laikā Baltā Dāma parādās kapelas logā un dodas apmeklēt savu iemīļoto garīdznieku. Spoks esot manīts arī citā gada laikā, pilnmēnesī, bet augustā noteikti parādoties. Baltās Dāmas esamību Hāpsalu esot atzinuši arī paranormālo parādību pētnieki, skaidrojot, ka spēcīga mīlestība ir enerģija, kas nav iznīcināma un nemirst, turklāt, pilī spokojas dāma, nevis viņas iemīļotais, tāpēc, ka sievietes mīlestība, kā zināms ir stiprāka, tas ir spēks, kas jārespektē! Un, kā reiz, apmeklējot Hāpsalu, sacīja kāds latviešu ceļotājs, būtu abi leģendas varoņi apprecējušies, kopā audzinājuši bērnus un gadiem strīdējušies par sadzīviskiem sīkumiem, nebūtu ne leģendas, ne ikgadējā Hāpsalu vasaras sezonas svarīgākā notikuma Baltās Dāmas festivāla.
Festivāla galvenais notikums ir teatralizēts uzvedums, kura sižetu veido Baltās dāmas leģenda. Uzvedums bieži norit pilsdrupās tad, kad jau satumst, augusta pilnmēness un zvaigžņu gaismā. Festivāla laikā parasti notiek arī igauņu tautas dziesmu un deju koncerti, tiek organizēts amatnieku tirdziņš un sarīkotas bruņinieku cīņas. Tā bijis iepriekš, bet katru gadu jau festivāla organizētājiem jāizdomā kas jauns, lai skatītājiem būtu negaidīts pārsteigums.
Hāpsalu dress code un suvenīri
Kad dosieties uz Hāpsalu, atcerieties, ka brauciet uz kūrortu! Paņemiet līdz peldēšanai piemērotu ietērpu, jo nenoturēsieties pretī Baltijas jūras vilinājumam, neaizmirstiet ērtus, pastaigām derīgus apavus, jo gribēsies paklaiņot pa pludmali un piekrastes celiņiem. Un atcerieties, Hāpsalas kūrorta noskaņā iederas puķainas vasaras kleitas, cepures platām malām, vasaras uzvalki un spilgtas kaklasaites. Atstājiet mājās lietišķos biroja tērpus, Hāpsalu ir sinonīms vārdiem atpūta un brīvdienas! Igaunijas Rivjērā jūs gaida ne tikai pludmale, jūra un pilsdrupas, bet arī vēsturiskajā 19. gadsimta kūrmājā iekārtots restorāns-pilsētas simbols, durvis viesmīlīgi vēris arī Fra Mare restorāns pa
šā jūras krastā, no kura terases paveras lieliska apkārtnes panorāma. Un vēl atcerieties par stilīgo Grand Holm Marin restorānu pie jahtu ostas, kura interjerā manāma mākslinieciski radoša dzirksts. Bet ja gribat nobaudīt igauņu nacionālos ēdienus, dodieties uz krodziņu Central, no kura redzamas pilsdrupas.
Izgaršojiet vasaru, ēdot kādu no hāpsaliešu iecienītajiem zivju ēdieniem, piemēram, ceptu foreli vai lasi, un izvēlieties arī igauņu iemīļoto desertu pannkoogid lielas plānās pankūkas ar ievārījumu! Bet, dodoties pastaigā gar jūru, atļaujieties nopirkt igauņu jäätis jeb saldējumu un izgaršojiet vasaras un brīvdienu garšu.
Hāpsalu noskaņu mājās var aizvest, nopērkot suvenīrkrūzīti, suvenīrkrekliņu, vai suvenīratklātni ar pilsdrupu attēlu, un noteikti, kādu suvenīru, kas saistīts Baltās Dāmas leģendu, jo tieši šis spoks ir unikāls, tikai Hāpsalu raksturīgs. Turklāt pastāv ticējums, ka suvenīrs ar Baltās Dāmas attēlu nes laimi mīlestībā, jo dod spēku mīlēt un cīnīties par savu mīlestību.
Igaunijas Rivjērai raksturīgs suvenīrs ir arī vietējo rokdarbnieču gatavoti galdauti, šalles, lakati izsmalcināti un grezni, gluži kā jūgendstila koka arhitektūra Hāpsalu centrā.
Eva Lapiņa