Pērnava jau vairākus gadus pazīstama kā Igaunijas vasaras galvaspilsēta, un šis tituls raisa asociācijas ar peldēšanos jūrā, laisku gozēšanos pludmalē, brīvdabas kafejnīcām, ielu muzikantu spēlētām, saldām, atmiņā viegli paliekošām melodijām, saulē vizuļojošām strūklakām koku paēnā un ūdens atrakciju parka apmeklējumu.
Savukārt daudziem Latvijas ceļotājiem Pērnava saistās tikai ar šīs pilsētas centrālo ielu malās uzbūvētajiem tirdzniecības centriem, pie kuriem piestāt, ātri nopirkt uzkodas, un tad steigties tālāk uz mūsu kaimiņvalsts galvaspilsētu Tallinu vai latviešu tūristu ļoti iemīļoto Igaunijas lielāko salu Sāmsalu.
Tomēr patiesībā Pērnavai ir daudz vairāk, ko piedāvāt saviem viesiem, nevis tikai vasarīgas relaksācijas atmosfēra un moderni lielveikali. Pēc iedzīvotāju skaita ar saviem vairāk nekā 40 tūkstošiem iemītnieku Pērnava ierindojas Igaunijas lielāko pilsētu pieciniekā (kopā ar Tallinu, Tartu, Narvu un Kohtla-Jervi), savukārt pēc sava rakstura, plānojuma, vēsturiskās pieredzes un attīstības virzieniem Pērnava ietver trīs dažādas pilsētas.
Piejūras kūrortpilsēta
Iebraucot Pērnavā no dienvidiem, no Rīgas puses, labi pamanāmas ir norādes, kas mudina nogriezties no galvenā autoceļa uz kūrorta rajonu jūras piekrastē. Te plešas balto smilšu pludmale, kurā tikai dažviet pamanāmi pelēkbalti oļi, slejas vasaras atpūtai piemērotas ēkas, daudzviet skatu priecē mākslinieciskas puķu dobes, un, protams, netrūkst arī brīvdabas kafejnīcu zem krāsainām nojumēm.
Pērnavas kūrorta attīstība aizsākās vienā laikā ar daudzu citu Eiropas kūrortu rašanos 19. gadsimta pirmajā pusē. 1837. gadā vairāki vietējie uzņēmēji novārtā palikušu krogus ēku pārbūvēja par tā dēvēto peldu iestādi un sākumā sastapās ar apkārtējo iedzīvotāju neizpratni par šādu biznesa projektu, bet laika gaitā kā jau tas bieži gadās ar jaunām idejām peldu iestāde no asi kritizētas kļuva par ļoti iecienītu apmeklējuma vietu Pērnavā.
19. gadsimta astoņdesmito gadu beigās peldu iestādi savā īpašumā iegādājās pilsētas pašvaldība un mērķtiecīgi sāka popularizēt Pērnavas kūrortu aizvien plašākā mērogā. Dūņu dziedniecība, jūras gaiss un balto smilšu pludmale bija trīs vaļi, uz kuriem tolaik balstījās šī Dienvidigaunijas kūrorta pievilcība, un 19./20. gadsimta mijā Pērnava spēja veiksmīgi konkurēt ar citiem Igaunijas kūrortiem Hāpsalu ziemeļrietumos un Sāmsalas centrālo apdzīvoto vietu, tagadējo Kuresāri.
Lai iejustos Pērnavas kūrorta pirmā uzplaukuma periodā, mēs dodamies apskatīt
Villa Ammende vienu no Pērnavas pazīstamākajiem simboliem un vienlaikus vienu no skaistākajām jūgendstila ēkām visā Baltijā, kuru no netālās jūras vēja brāzmām aizsargā tuvumā augošie ozoli. Villai, ko var uzskatīt par katra arhitektūras pētnieka sapni, bijis raibs mūžs. Šo ēku 1904./1905. gadā uzbūvēja pēc turīga tirgotāja Hermaņa Leopolda Amendes pasūtījuma viņa meitas Elenas krāšņajām kāzu svinībām. Villa palika Amendes dzimtas īpašumā līdz 20. gadsimta divdesmito gadu otrajai pusei, kad tika pārdota izsolē, jo šī vācu izcelsmes ģimene atstāja Igauniju un devās uz Vāciju. Villu iegādājās Pērnavas pašvaldība. 20. gadsimta gaitā jūgendstila ēkā bijusi gan tā dēvētā Kūrmāja, gan viesnīca, gan kazino, gan veselības atgūšanas centrs, gan bibliotēka. Tagad, 21. gadsimtā, villā iekārtota ekskluzīva viesnīca un šiks restorāns, to pompozais interjers un augstās cenas gan nav tipiskā Baltijas ceļotāja gaumē, tomēr vietējie pilsētnieki zina stāstīt, ka villas romantiskā vēsture un gleznainais veidols to padarījis par populāru vietu greznām kāzu svinībām vietu, savukārt rudeņos un ziemās vismaz ekonomiski labos gados te tiekot organizētas dažādas konferences.
Pārliecinājušies, ka ar Pērnavas kūrorta simbolu vēsturisko villu viss kārtībā un novārtā tā nav pamesta, dodamies izpētīt, ko vēl piedāvā piejūras rajons. Gaišu, dzīvespriecīgu noskaņu te rada gan jahtu burām līdzīgās, baltās ēkas, gan dekoratīvais pastaigu celiņu noformējums, gan arī, protams, visapkārt valdošā līksmu smieklu un bezrūpīgu brīvdienu noskaņa. Jūtams, ka te cilvēki ieradušies atpūsties, atstājot savas raizes, stresu, konkurences cīņu un skumjas ārpus kūrorta robežām.
Atpūtniekus spēcīgi piesaistošs magnēts un vienlaikus antidepresants ir arī ūdens atrakciju parks un Spa centrs Tervise Paradiis (tulkojumā Veselības paradīze). Pie tā pulcējas dažādu paaudžu atpūtnieku pūļi, kurus fascinē iespēja plunčāties baseinā, izbaudīt dažādas veselības un skaistuma procedūras, kā arī vizināties pa trim gigantiskiem ūdens slīdkalniņiem, kas sākas no platformas 11 metru augstumā. Tartu pilsētā jau gadiem bija savs ūdens atrakciju parks Aurakeskus, no Pērnavas gan skolēni brīvdienu ekskursijās, gan ģimenes un jautras kompānijas savās brīvdienās brauca turp. Tagad vairs nav iemesla braukt pāri visai Igaunijai, jo mums pašiem ir savs ūdens atrakciju parks, saka ūdens atrakciju parkā sastaptā, Pērnavā dzīvojošā skolotāja Mārja.
Spriežot pēc dažādām Veselības paradīzes kompleksā dzirdamajām valodām, un stāvlaukumos redzamajiem daudzu valstu automašīnu un autobusu numuriem, ūdens atrakciju parks kļuvis pazīstams arī ārpus Igaunijas robežām un noder, lai sekmētu tūrisma attīstību Pērnavā, ne tikai tam, lai priecētu pašus pilsētniekus un ļautu Pērnavai godam konkurēt ar Tartu.
Kad apnīk kņada un burzma, kas valda slavenākajos Pērnavas kūrorta kvartālos, tad laiks doties pastaigā pa nomaļākiem kājāmgājēju celiņiem. Izradās, šāda pastaiga ļauj piedzīvot pa kādam pārsteigumam. Tā piemēram, pēkšņi skatam paveras skulptūra, kas raisa asociācijas ar Amerikas indiāņu kulta dievībām, jo žilbina ar krāsu spilgtumu un daudzveidību, kā arī attēlotās, mītiskās būtnes savdabīgo sejas izteiksmi. (Iespējams, cilvēkam, kurš šo skulptūru veidojis, prātā bijusi tieši vēlme pārsteigt Pērnavas viesus.) Turpat netālu pārsteidz arī pēkšņi celiņa malā pavīdējuši, koši sarkani rožu ziedi, kas šķiet gluži kā atceļojuši no Toilas parka Ziemeļigaunijā. Brīdi vēlāk pārsteigumu sagādā pretī jautri ļepatojoši, pieci visai līdzīgi superminisunīši, katrs citas krāsas mētelītī un pieskaņotas krāsas dekoratīvo lentu starp ausīm.
Mūsu mērķis ir sasniegt pilsētai cauri plūstošās Pērnavas upes grīvu un pie upes ietekas jūrā uzbūvēto molu. Mola tuvumā ainava mainās, kļūst pirmatnējāka, mazāk civilizētāka, savukārt valdošā atmosfēra klusāka. Te, ejot pa pludmales smiltīm, pašā jūras malā aizvien biežāk pavīd oļi, krāsas ziņā saderīgi ar pelēkajiem akmeņiem, no kuriem uzbūvēts mols, bet vietējie zina stāstīt, ka pēc rudens vētrām te atrodami arī dzintara gabaliņi. Šis Pērnavas stūrītis piesaista gan māksliniecisku ainavu cienītājus fotogrāfus un gleznotājus, gan makšķerniekus, kuri ērti iekārtojušies uz mola akmeņiem, gan rāmu pastaigu cienītājus.
Mols vienlaikus ir arī Pērnavas simbols. Pirmos molus abos Pērnavas upes grīvas krastos ieplānoja jau 18. gadsimta sešdesmito gadu nogalē un drīzumā arī uzbūvēja no koka, precīzāk, no baļķiem. Vietējie makšķernieki vēl joprojām zina parādīt, kur ieraugāmi koka mola baļķu gali. Tagadējos, vairāk nekā divus kilometrus garos molus no akmeņiem uzcēla 19. gadsimta sešdesmitajos gados, un tiek stāstīts, ka akmeņi to būvniecībai esot vesti ne tikai no Latvijas pierobežas, bet arī no netālās Kihnu salas. Lai nu kā tur bijis, uzbūvēts ir pamatīgi, jo maz mainītā veidolā moli saglabājušies līdz pat mūsdienām. Turklāt mūsu sasniegtais, upes kreisā krasta jeb kūrorta rajona mols ir iecienīta
pastaigu vieta visiem, kurus nebiedē ne staigāšana pa ūdens stihijas no trim pusēm ieskautiem akmeņiem, ne kāda asāka jūras vēja brāzma, ne virpuļa nestas ūdens šļakatas. Mierīgā laikā pārvarēt bailes ir vērts, jo, ejot pa molu, iespējams izbaudīt burvīgas jūras un Pērnavas piekrastes ainavas, piemēram, vērot, kā vairāki desmiti jahtu, graciozi slīdot pa ūdens klaidu, izpeld no Pērnavas upes ūdeņiem atklātā jūrā. Vētrai tuvojoties, gan uz mola nevajag kāpt, zina teikt daudz pieredzējušie makšķernieki, jo spēcīgā jūras vējā mols pat pazūd zem ūdens.
Pērnavas molam ir arī sava leģenda, kas piesaista šai vietai kāzu svinētājus ticējums vēsta, ja kāzu dienā jaunais pāris spēj rokās saķērušies aiziet līdz mola galam un, rokas neatlaižot, atnākt atkal atpakaļ uz cietzemes, tad būšot saticīga dzīve, ja tas neizdodas, nu tad liktenis saticību negarantē, un būs jācenšas to panākt pašiem.
Pilsēta ar vēstures elpu
Gluži cita, no kūrorta rajona atšķirīga Pērnava atklājas pilsētas vēsturiskajā centrā, tā skaistākajā promenādē Rüütli ielā un šīs promenādes tuvumā esošajos, senlaicīgi šarmantajos kvartālos.
Ziedu kompozīcijas, spilgtas, daudzkrāsainas māju fasādes, suvenīru veikalu aicinošās izkārtnes, kafijas un svaigi ceptas plātsmaizes smarža mudina šajā rajonā uzkavēties, nesteidzoties atkal ātri prom.
Pēc pastaigas pa jūras piekrasti kūrortā ir īstais brīdis sekot kafijas smaržai un doties uz kādu no mākslinieciskā stilā iekārtotajām kafejnīciņām. Uz koka galdiem te tiek likti Igaunijā visai populārie tumšie trauki, bet pie kafijas un tējas izsalkuma remdēšanai tiek piedāvāta igauņu nacionālā ēdiena godā nokļuvusī ogu plātsmaize, kurā, kā mēdz sacīt vietējie, varot izgaršot Igaunijas dabas spēku, kas nāk no mežā salasītajām ogām.
Kad maltīte igauniskā stilā ieturēta, laiks doties izpētīt Pērnavas centru. Vēl 20. gadsimta nogalē Pērnava bija diezgan pelēka un bezpersoniska, salīdzinot ar modernizāciju, kādu tolaik jau piedzīvoja citas Igaunijas pilsētas, it īpaši, Tallina, Tartu un Kuresāre. Tolaik daudzi ceļotāji, kuri mājupceļā no Tallinas vai Sāmsalas devās Pērnavas centra izpētē, pēc pusstundu ilgas pastaigas garlaikoti novilka, ka te jau nav nekā daudz, ko redzēt, un devās uz veikaliem tērēt pirms eiro ieviešanas Igaunijā lietoto naudu kronas. No senlaicīgas apbūves pilsētā tiešām nav saglabājies īpaši daudz, galvenokārt tāpēc, ka ostas pilsēta Pērnava tika pamatīgi nopostīta Otrā pasaules kara laikā. Tomēr, sākoties 21. gadsimtam, Pērnavas attīstības virziena noteicēji saņēmās un nolēma, nu labi, nav Pērnavā tādu iespaidīgu senlaicīgo nocietinājumu kā Tallinā, nav arī tādas universitātes ēkas un Domkalna kā Tartu, nav tādas pils kā Kuresārē, bet tad vismaz jāsaved kārtībā tas, kas Pērnavā ir gleznainā Rüütli iela un kvartāli ap to. Tā rezultātā patlaban, uzturoties Pērnavā, iespējams gan ielūkoties igauņu nacionālās pašapziņas nostiprināšanās vēsturē, gan arī senajās amatnieku tradīcijās.
2007. gadā Rüütli ielā tika novietots piemineklis Johanam Valdemāram Jansenam pirmās nozīmīgās igauņu valodā iznākošās avīzes Perno Postimees izdevējam, publicistam, literātam, Igaunijas himnas vārdu autoram un igauņu Dziesmu svētku organizētājam. (Pirmais laikraksta Perno Postimees numurs nāca klajā 1857. gadā, bet mūsdienās Pērnavā joprojām labi zināms ir šī laikraksta pēctecis Pärnu Postimees.) Ticējums vēsta pie Jansena skulptūras vajag fotografēties, pieturoties pie Jansena rokā esošās avīzes stūra, tad gaidāma laba, patīkamām ziņām bagāta diena.
Savukārt ne mazāk slavenāka par Jansenu ir viņa meita dzejniece un dramaturģe Lidija Koidula, kuras atpazīstamību gadiem ilgi stiprināja arī tas fakts, ka viņas portrets bija redzams uz Igaunijas agrākās naudas, konkrēti, uz simts kronu banknotes. Turklāt dziesma ar šīs 19. gadsimta literātes dzejoļa, kura nosaukumu var latviskot kā Mana dzimtene ir mana mīla, vārdiem bija ļoti populāra nacionāli noskaņoto igauņu vidū padomju laikā un reizēm pat tiek dēvēta par tālaika neoficiālo Igaunijas himnu. Talantīgajai dzejniecei bijusi saistība arī ar latvisko kultūrvidi, jo viņas vīrs, pēc profesijas mediķis, bijis latvietis. Savukārt romantiski nostāsti vijas ap Lidijas Koidulas un igauņu nacionālā eposa Kalevipoeg autora Frīdriha Reinholda Kreicvalda attiecībām. Vairākos Koidulas literārajos darbos spēcīgi jūtama par viņu 40 gadus vecākā igauņu literatūras tradīciju pamatlicēja Kreicvalda darbu ietekme, bet viņiem tiek piedēvētas arī ļoti ciešas personiskās attiecības, par kurām liecinot abu literātu emocionālā sarakste. Patlaban Lidijas Koidulas vārdā nosauktais parks, kas atrodas turpat, Pērnavas centrā, ir viens no skaistākajiem parkiem visā pilsētā vismaz kopš brīža, kad tas tiek kopts Igaunijai visumā raksturīgajā, ziemeļnieciskajā perfekcionismā. Parkā mēs atrodam arī Lidijas Koidulas pieminekli, par kuru tiek stāstīts pieminekļa pamatā esošais granīts vests no Somijas.
Turpinot pastaigu pa Igaunijas kultūrā un vēsturē nozīmīgām vietām, nonākam pie Endlas teātra. Pērnavas iedzīvotāji lepojas ar faktu, ka Igaunijas Republikas proklamēšana 1918. gada februārī pasludināta tieši no Endlas teātra balkona 12 stundas agrāk nekā tas noticis Tallinā.
Patlaban apskatāmais Endlas teātris gan no vēsturiskā teātra mantojumā saņēmis vien nosaukumu, jo uzbūvēts pēc Otrā pasaules kara. Apmeklēt kādu izrādi igauņu valodā vērts vienīgi tad, ja ir patiešām labas mūsu kaimiņu tautas valodas zināšanas, bet aplūkot mākslas darbus teātrī iekārtotajā galerijā gan nav nekādu šķēršļu, jo mākslas valodai jau robežu nav.
Pērnavas pieticīgajai vecpilsētai netrūkst arī savu noslēpumaino pārsteigumu. No Endlas teātra mēs dodamies sameklēt visslavenāko no visiem Sarkano torni, kas patiesībā ne tuvu nav šādā krāsā.
Tas atrodams senlaicīgi šauru ieliņu labirintā un no attāluma atgādina Bornholmas salas apaļās baznīcas. Tieši šo torni uzskata par visvecāko Pērnavas ēku, pieļaujot, ka torņa pamatakmens ielikts jau 15. gadsimtā. Nosaukumu Sarkanais tornis zemā, apaļā būve ieguvusi, jo senāk tās sienas bijušas veidotas ne tikai no pelēkiem akmeņiem, bet arī no sarkaniem ķieģeļiem. Tagad redzam, ka torņa sienas, neapstrīdami, ir baltas, un sarkans jeb, precīzāk, ruds ir tikai torņa jumts. Iepriekš dzirdēts, ka torņa durvis bieži vien ir slēgtas, bet šajā dienā izdodas arī iekļūt Pērnavas senākās celtnes iekšienē un aplūkot tur tirgotos suvenīrus. Visā plašajā klāstā, pa vidu komerciāliem nieciņiem atrodami arī patiešām mākslinieciski darinājumi, pat Igaunijas salās populārās, etnogrāfiskās, ziediem izšūtās kurpītes, kā arī ļoti patriotiski suvenīri piemēram, uz galda novietojams Igaunijas zilmelnbaltais karogs un Pērnavas pilsētas baltzilais karogs. Pērnavai vistipiskākais suvenīrs gan ir atslēga, jo tā attēlota Pērnavas ģerbonī. Suvenīru veikala darbiniece stāsta, ka piedāvājuma sortiments un arī darba laiks tiekot pieskaņots tūrisma sezonai un dažādiem pilsētas dzīves notikumiem jo vairāk ciemiņu pilsētā, jo vairāk suvenīru var cerēt pārdot.
Tomēr igauņu amatnieku un lietišķās mākslas meistaru gaume visspilgtāk atklājas, apmeklējot Pērnavas Miniskansenu (pēc analoģijas ar Stokholmas Brīvdabas muzeju un amatnieku darbošanās vietu Skansenu) jeb Marijas Magdalēnas ģildes ēku. Igaunija jau daudzus gadu desmitus ir slavena ar saviem stikla māksliniekiem un te ieraugāmi dažādi stikla darinājumi. Turpat līdzās arī adījumi, spēļu lietas bērniem, trauki, rotaslietas, interjera dekori
Turklāt it viss ieraugāmais klāsts ir dažādu amatnieku un mākslinieku oriģināldarbi. Šeit nav ne miņas no igauņiem bieži piedēvētās patikas pret pelēko krāsu, tieši pretēji skatienu piesaista sarkanās krāsas enerģiskais spilgtums, zaļās pavasarīgais košums, dzeltenās dzīvespriecīgais optimisms un oranžās iedvesmojošais krāšņums.
Iespējams, Pērnavas mākslinieku un amatnieku darbos, kā arī pašā pilsētvidē valdošie spilgto krāsu kontrasti izskaidrojami ar to, ka dažādos laiku lokos Pērnava bijusi cieši saistīta ar zemēm dienvidu virzienā mūsu pašu Latviju, protams, turklāt 16.-17. gadsimtā pabijusi pat Polijas-Lietuvas valsts sastāvā.
Pērnavā valdošo patiku pret spilgtām krāsām, kā arī multikulturālo vēsturi apliecina arī iespaidīgākie pilsētas dievnami. Pār pilsētas centra jumtiem slejas spilgti rudās Sv. Elizabetes baznīcas tornis ar vēl jo rudāku jumtu. Šī 18. gadsimtā būvētā luterāņu baznīca patlaban ir slavenākais pilsētas dievnams. Ar barokālu krāšņumu un vairāk Lietuvai nekā Igaunijai raksturīgu dzeltenzaļu krāsu gammu lepojas Sv. Katrīnas baznīca, bet parku ielokā, gluži kā no simts gadus senas pagātnes iznirusi, pēkšņi parādās tipiska pareizticīgo sakrālās arhitektūras celtne viens no Igaunijas apustuliskās pareizticīgo baznīcas draudzes dievnamiem.
Te gan jāpiebilst, ka Pērnava visumā ir ļoti igauniska pilsēta, un statistikas dati liecina, ka aptuveni 75% pilsētas iedzīvotāju pēc tautības ir igauņi (cittautiešu vidū ir krievi, ukraiņi, somi un arī latvieši). Vienkārši, dažādi laikmeti atstājuši savas pēdas pilsētas identitātē.
Nesenā pagātne 20. gadsimta otrā puse daudziem vidējās un vecākās paaudzes Latvijas ceļotājiem radījusi atmiņas par Pērnavu kā par pilsētu, uz kuru braukt iepirkties, un gandrīz katrā ceļotāju kompānijā gadās kāds, kurš atceras kā savulaik braucis uz Pērnavu pēc igauņu šokolādes konfektēm ar marmelādes pildījumu. Spilgtākais stāsts par konfekšu tēmu saistīts ar kādas Rīgas augstskolas pasniedzējas pieredzi. Nesen viņa braukusi ar satiksmes autobusu no Rīgas uz Tallinu, nolasīt vieslekciju igauņu studentiem, braucot atcerējusies Ainažu tuvumā pavadīto bērnību un no Pērnavas tolaik vestās igauņu šokolādes konfektes ar marmelādes pildījumu, tāpēc nolēmusi, ka brīdī, kamēr autobuss būs apstājies Pērnavā, jāaizskrien līdz veikalam un jānopērk igauņu konfektes. Tā kā Rīgas-Tallinas autobuss Pērnavas autoostā apstājas vien uz dažiem desmitiem minūšu, skrējiens līdz veikalam, konfekšu ķeršana no plaukta, lūgums pircēju rindai palaist viņu ātrāk pie kases un skriešana atpakaļ uz autobusu, lai pagūtu atgriezties brīdī, kad autobusa apkalpe jau sākusi rosīties uz prombraukšanu, notika sporta sacensībām atbilstošā ātrumā. Toties ceļu līdz Tallinai un prātošanu par vieslekciju pasniedzēja varēja īsināt, mielojoties ar igauņu šokolādes konfektēm, kurām marmelādes pildījums un bērnības garša.
Mūsdienās gan igauņu slavenākā saldumu ražotāja Kalev gatavotās konfektes ar dažāda veida marmelādēm šokolādes ietvarā nopērkamas arī Latvijas veikalos, bet gluži iracionāli jau prātā mīt doma, ka ražotājvalstī kvalitāte noteikti būs labāka un konfektes būs īstākas, respektīvi, garšīgākas. Tā kā ir gluži vai likumsakarīgi doties iekšā kādā no Pērnavas centra tuvumā esošajiem pārtikas veikaliem un piekrāmēt iepirkumu groziņu ar slavenajām igauņu konfektēm. Tas ir gluži tāpat kā Lietuvā mieloties ar cepelīniem, Francijā ēst kruasānus, Austrijā nogaršot štrūdeli un Itālijā baudīt spageti īsti racionāla pamata nav, bet vajag, lai izgaršotu dažādām valstīm raksturīgo, atšķirīgo kolorītu.
Mirdzošā stikla pilsēta
Trešā Pērnava, kas pastāv, dzīvo un attīstās līdzās kūrortpilsētai un šarmantajam, vēsturiskajam centram, ir starptautiskā mērogā vismazāk pazīstama, jo ir visjaunākā. Šī trešā Pērnava piedzimusi 21. gadsimtā, nostiprinājusies šī gadsimta sākuma labajos gados pirms ekonomiskās krīzes, ziemeļnieciskā sīkstumā pārdzīvojusi finansiāli smago periodu 2008.-2009. gadā un pēc krīzes izvirzījusi spēcīgas ambīcijas aizvien pilnveidoties, lai varētu nopietni konkurēt ar citām Igaunijas pilsētām, piedāvājot gan harmonisku, sakoptu vidi, gan patīkamus apstākļus vietējiem iedzīvotājiem, gan aizraujošu kultūras dzīvi, gan unikālus iespaidus pilsētas viesiem. Šo, moderno Pērnavu raksturo arhitektoniski interesanti, nesen uzbūvēti dzīvojamie nami, rekonstruētas biroju ēkas, padomju laika pelēko daudzdzīvokļu ēku renovācija, mūsdienīgi ražotņu kompleksi preču ostas tuvumā, bet divi vispopulārākie un visiespaidīgākie modernās, 21. gadsimta Pērnavas simboli ir pilsētas koncertzāle un Centrālā bibliotēka.
2002. gadā atklātā koncertzāle ar savām mirdzošā stikla sienām nedaudz atgādina slaveno Lahti koncertzāli Somijā, bet ar gliemežvākam līdzīgo formu Berlīnes starptautisko izstāžu centru.
Pērnavas gadījumā gliemežvāka veidols simbolizē pilsētas un līdz ar to arī tās koncertzāles atrašanos jūras tuvumā. Koncertzālē, kura tiek slavēta par lielisko akustiku, notiek dažādu žanru mūzikas koncerti un teātra izrādes, un laiku pa laikam tiek sarīkota arī kāda konference vai mākslas izstāde. Neapstrīdami, koncertzāles uzbūvēšanai bijusi nozīmīga loma Pērnavas iedzīvotāju pašapziņas stiprināšanā tagad, lūk, cilvēki brauc klausīties koncertus uz Pērnavu, nevis tikai uz Tallinu! Savukārt mums, pilsētas viesiem, vizuāli pievilcīgā, modernā koncertzāles ēka rada optimistisku noskaņu, jo apliecina nu, ja grib, tad var arī iepriekš bezpersonisku rajonu padarīt ļoti interesantu.
Ne mazāk iespaidīga ir arī saulē spoži mirdzošā Pērnavas bibliotēkas ēka, uz kuras stikla sienas redzami gan interneta, gan grāmatas simboli. Šo bibliotēku Pērnavā palaimējās pabeigt pašā ekonomiskās krīzes priekšvakarā, 2008. gadā. Pērnavā esmu bijusi daudzkārt gan cauri braucot, gan arī tieši ar mērķi pabūt šajā pilsētā, bet, lai arī tas, protams, subjektīvi, tieši jaunā bibliotēkas ēka man patlaban patīk vislabāk no visa, kas Pērnavā apskatāms, jo tā iedvesmo, parādot, ka Pērnava nepaļaujas vien uz aizgājušo gadsimtu mantojumā atstāto eleganci, bet spēj arī radīt ko jaunu, respektīvi, kādu 21. gadsimta zīmolu. Turklāt šī modernā bibliotēka arī apliecina, ka līdzās var sadzīvot grāmatas un modernās tehnoloģijas, jo patiesībā jau papīrs un datora ekrāns ir divi dažādi ceļi, kā nonākt pie viena un tā paša vārdos paustā satura. (Igaunijas iedzīvotāji joprojām ir viena no lasītmīlošākajām nācijām Eiropā, turklāt ir arī Baltijas valstu līderi moderno tehnoloģiju lietošanas jomā.)
Vakarā, kad satumst, un Pērnavu izgaismo ielu laternas, veikalu skatlogi un zvaigznes, gaisma laužas cauri bibliotēkas stiklotajām sienām, zīmējot rakstus uz pilsētas centrālā laukuma asfalta, un radot gleznainu ainavu, kas apliecina šobrīd tieši šeit ir pati skaistākā vieta visā Pērnavā. Kas zina, varbūt jau drīz tiks uzbūvēta vēl kāda jauna, uzmanības vērta, apbrīnojami pievilcīga ēka, tiks pilnveidots kāds vēsturiskā centra vai kūrorta kvartāls un tā rezultātā pilsētvides akcenti mainīsies, bet pagaidām ir vērts novakarē pabūt pie bibliotēkas, ieklausīties, vai būs sadzirdama netālās Pērnavas upes šalkšana un mūzika, kas tiek spēlēta āra kafejnīcās, ieelpot koku lapu smaržu un vienkārši priecāties par dzīvi, un par to, ka pasaule ap mums tomēr mēdz kļūt arī skaistāka.
Kaimiņos Pērnavai
Tipiskiem ceļotājiem raksturīgi nekad neapstāties un domāt, kurp gan doties tālāk, ko vēl varētu apskatīt, iepazīt, izpētīt
Daudziem Latvijas ceļotājiem labi zināms, ka uz dienvidiem no Pērnavas, netālu no Rīgas-Tallinas autoceļa atrodas Tornimägi iespaidīga kāpa, kurā uzbūvēts 18 m augsts skatu tornis, no kura skaidrā laikā var saskatīt Pērnavas līča apskaloto Kihnu salu. Savukārt tieši Pērnava ir īstā vieta, no kuras ar prāmi doties uz Kihnu salu. Šajā starptautiski pazīstamajā salā, kuras kultūrvide iekļauta UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, aptuveni 16,5 kvadrātkilometru lielā platībā dzīvo nepilni 500 iedzīvotāji, kopjot tieši Kihnu raksturīgās folkloras un senlaicīgas saimnieciskās dzīves tradīcijas. Par šo salu mēdz arī sacīt, ka tā ir tik akmeņaina, ka nav pat īsti, kur puķu dārzus iekopt, tāpēc vietējie iedzīvotāji iemācījušies puķu dobes ierīkot pat nocirstu koku stumbros. Tas arī tāpēc, lai pasaule kļūtu skaistāka!
Eva Lapiņa