Ja brauc no Tallinas Narvas virzienā, tad apmēram pēc 50 km sākas Igaunijas dabas parks Lahemā. Tas ir savdabīgs ainavu apvidus, kura skaistums kopš seniem laikiem pievilinājis cilvēkus no tuvām un tālām zemēm. Te ir dižakmeņi, krietni lielāki par saviem granīta brāļiem Latvijā, te veci kapulauki, noslēpumaini pilskalni un niedrājos paslēpušies zvejnieku ciemi. Pa ceļam, 26 kilometrus uz austrumiem no Tallinas, vēl pirms Lahemā ieteicams izmest nelielu līkumu un papriecāties par astoņus metrus augsto ūdenskritumu Jegalas upes lejtecē.
Šķietami kautrīgā ainava
Latvieši lepojas ar Gaujas nacionālo
parku, arī igauņi ar tādām pašām tiesībām var būt lepni par savas
valsts ziemeļos pie Somu līča iekopto nacionālo parku Lahemā, kas ir pats
pirmais bijušajā padomju zemē izveidotais nacionālais parks, dibināts 1971.
gadā. Šai vietai vārdu esot devis kāds somu zvejnieks, kurš pirms daudziem
gadiem pāri Somu līcim uz igauņiem atvedis zivis apmaiņai pret labību. Izkāpjot
jūras krastā, viņš, sajūsmināts par apkārtnē valdošo dabas skaistumu,
izsaucies: "Lahemaa!" Vēlāk, laikam taču aiz cieņas pret augsti mācītiem
vīriem, vietvārda Lahemā izgudrošana piedēvēta igauņu ģeogrāfijas
profesoram J. Granem. Lahemā tulkojumā nozīmē Līču zeme. Te dabas spēki jūras
krastu ir tik pamatīgi izrobojuši, ka līcītis seko līcītim. Īsā posmā
četri līči: Kolgas, Haras, Eru un Kesmu līcis, kurus vienu no otra atdala
pussalas: Juminda, Perispea un Kesmu. Salīdzinājumā ar Gaujas nacionālā
parka platību, kas ir 920 kvadrātkilometri, Lahemā teritorija ir mazāka,
tikai 644 kvadrātkilometri. Bet ne jau platība noteic dabas parka vērtību,
bet gan tur sastopamie īpatnējie veidojumi, augi un dzīvnieku valsts. Lahemā
atrodas vairākas interesantas muižas, no tām restaurētas ir Palsme un Sagadi,
bet Vihula un Kolgas muižas vēl tiek sakārtotas.
Lahemā piesaista ar savu līdzsvaroto, šķietami kautrīgo ainavu burvību.
Priežu sili, gluži kā Kurzemes jūras piekrastē, mijas ar krūmājiem un pļavām,
plašām ziemeļu ciprešu jeb kadiķu birztalām, kuras igauņi sauc par alvari.
To, ka neatrodies savā dzimtenē, atgādina vien milzīgi granīta bluķi,
kurus pie igauņiem no somu zemes atvilcis ledus laikmeta šļūdoņu straumes
spēks. Ievērojamākajiem laukakmeņiem, kuru svars tiek vērtēts no 300 līdz
pat 1400 tonnām, doti vārdi: Odakivi (Odakmens), Majakivi (Mājas akmens),
Jaani-Tooma kivi, Karu suurkivi (Lāča dižakmens), Saadumetsa suurkivi (Sādumeža
dižakmens), Ojakivi un tā tālāk. Īpatnējs ir Huntkivi (Vilkakmens), kas
kalpojis par verstu stabu uz ziemeļiem no Palmses muižas. Par šo akmeni ir
sacerēta teika. Līgava ceļā uz baznīcu vēlējusies: labāk kļūstu par meža
zvēru nekā par veca, nemīlama vīra sievu. Tikko šie vārdi izskanējuši, tā
jāšus uz slotas kāta meičai līdzās nolaidusies ragana un pārvērtusi līgavu
par vilkam līdzīgu akmeni ar brūtes vainagu galvā. Ja Vilkakmeni vērīgi
aplūko, tad sāk likties, ka tajā ir atveidots "jēru zaglis" ar
kroni galvā. Lahemā laukakmeņiem ir senākie vietējās dabas liecinieki, no
kuriem pašiem jaunākajiem jau ir pāri 1600 miljoniem gadu. Gandrīz neiespējami
iztēloties, kas gan pasaulē noticis tāda visjaunākā laukakmeņa mūžā.
Lahemā var uzskatīt arī par laukakmeņu muzeju. Akmeņi Līču zemes tautas
parka apmeklētājus pavada visur tie ir mežmalās, jūras krastā, ziedoša
meža klajuma vidū. Igaunijā lielākais vareno laukakmeņu birums ir vērojams
Kesmu pussalā.
Lahemā parka apskati nepacietīgākie var sākt, līdz ko tuvojas tā
dienvidrietumu robežai, pie Kupu jau var nogriezties no šosejas pa kreisi
un sākt līkloču ceļu uz Muuksi. Šai vietā atrodas varena 47 metrus augsta
akmeņu krauja. Aizvēsturiskos laikos Muuksi kraujā stāvējusi igauņu
valdnieka pils, bet tagad tā kļuvusi par iecienītu Jāņuguns iedegšanas
vietu vasaras saulgriežos. Taču iepazīšanās ar parka dabas vērtībām būs
saturīgāka, ja vadīsieties pēc rūpīgi izstrādāta parka apskates plāna.
Tas dabūjams Palmses muižas informācijas birojā. Šis plāns ir ar koordinātu
tīklu, tātad topogrāfiski pareizs, paskaidrojumi krievu valodā ar sīkām
norādēm par apskates cienīgām vietām.
Lai nokļūtu Palmsē, ceļojums pa Tallinas Narvas šoseju jāturpina līdz
Vītnai, kur pirms kroga jānogriežas uz septiņus kilometrus attālo Palmses
muižu. Raksturīgs vēstnesis, kas Tallinas Narvas šosejas kreisajā pusē
brīdina, ka pienācis pēdējais brīdis nogriezties pa kreisi uz parku, ir
pamatīgs, rūpīgi atjaunots ceļmalas krogs Vītnā. Šajā ciematā, nogriežoties
no šosejas pa labi, atrodas arī Lahemā parka valdīšana un kempings pie
Pikjerva ezera. Ap ezeru iekārtota botāniskā mācību taka, kas pievērš
uzmanību tādiem dabā reti sastopamiem augiem kā ragainie vanazirņi, kukaiņus
ķeroša rasene, savvaļas orhideja un citiem.
Vācbaltiešu muižā
Mūsdienu civilizācijas mazāk
skarta daba un vietējās sadzīves senatne ir Lahemā parka austrumu daļā.
Tur atrodas arī saudzīgi koptā un rūpīgi uzturētā, savā laikā vācbaltiešu
Pālenu dzimtai piederošā Palmses muiža, kur staļļos tagad iekārtota vecu
braucamo rīku izstāde. Pāleni, kas cēlušies no Taurupes Latvijā, Palmsi
savā īpašumā ieguva 1648. gadā. No viņiem vēsturē iegājis grāfs Pēteris
Ludvigs fon Pālens (1745 1826), kurš no 1792. līdz 1793. gadam bijis
Krievijas ķeizara vietnieks Rīgā. Viņš vedis sarunas, kas beidzās ar
Kurzemes hercogistes pievienošanu Krievijai un no 1795. līdz 1797. gadam bija
jaundibinātās Kurzemes guberņas pirmais ģenerālgubernators. 1801. gadā šis
Pālens piedalījies ķeizara Pāvila I nogalināšanā. Tagad pieejamais
Palmses muižas komplekss būvēts 18. gadsimtā. Kungu namā ir skaistas podiņu
krāsnis, greznajās zālēs izvietotas senās mēbeles, gleznas, sadzīves
priekšmeti. Ap muižu izveidots romantisks dabas ainavu parks ar dīķiem,
pakalniem, lapenēm un laukakmeņiem. Bet Palmses muiža piedzīvojusi arī grūtus
laikus, jo ne jau vienmēr cilvēki baudījuši dzīvi ar pilniem vēderiem. Kādreizējo
ciešanu mēmie liecinieki ir muižas tuvumā atrodamie akmeņu krāvumi
Neljakangrud, tulkojumā bada kurgāni laukakmeņu uzkalni, kurus salikuši
zemnieki 1695. 1697. bada gadā.
Braucot pa asfaltētu ceļu no Palmses muižas uz Altju, nevajadzētu palaist
garām Sagadi muižu un tur izveidoto dabas muzeju, kur izstādīti koksnes
paraugi, herbāriji un izbāzti dzīvnieki. Arī Sagadi muiža ir celta 18.
gadsimtā, ievērojot baroka stila prasības. Mūsdienās Sagadi muižā notiek
koncerti, teātra izrādes.
Pie Onadu ieteicams atstāt stāvlaukumā savu pārvietošanās līdzekli un kājām
izstaigāt 4,7 kilometrus garo Meža dabas taku. Te var aplūkot dažādus meža
tipus, arī cirvja un zāģa sen neskartu pirmatnējo mežu un nogriezties uz
kilometru garo Bebru taku, kur pavērot bebru aizsprostus un, ja paveicas, arī
pašus aizsprostu būvētājus.
No Bebru takas līdz Altja zvejniekciemam ir viens kilometrs. Altja atrodas
parka pašos austrumos un to kā tālāko un ne visai ērti no galvaspilsētas
aizsniedzamo stūri vismazāk ir sagandējusi cilvēku dzīšanās pēc laikmetīguma
labumiem. Pirmo reizi rakstos Altja pieminēta jau 1465. gadā. Vecos laikos
Altjā pastāvējusi kuģu būvētava. Tagad tas ir etnogrāfisks ciemats. Tāpat
kā sendienās te ceriņkrūmājos slēpjas nomelnējušas, zemei pieplakušas
zvejnieku mājas ar maziem sīkrūtainiem logiem, smiltainē iebraukti līkloču
ceļi, piekalnē visredzamākajā goda vietā guļbaļķu krogs un no smilgāja
pret sauli tiecas visos jūras vējos izlocītas priedes.
Laimes akmeņi
Parka rietumu un vidusdaļu savu
vasarnīcu celšanai iecienījuši turīgi ļaudis no Tallinas, un pie viņiem
jau nu senatnes vienkāršā romantika nav nekādā cieņā. To aizstāj veiklu
arhitektu uzburtas mūsdienīgu un praktisku atpūtas mītņu formas, no kurām
noderīgu ietekmi var gūt arī dažs vasarnīcas tīkotājs, kurš uz mirkli
ieklīdis te no svešām zemēm. Daudz vasarnīcu un viesu māju ir Visu ciematā
pie Kesmu līča.
Savdabīga ir kapteiņu, stūrmaņu un citu jūrasbraucēju dzimtene Kesmu
ciematā. Te pastāvējusi 19. gadsimtā dibināta jūrskola, kur tagad ierīkots
zvejniecības un jūrniecības muzejs. Turpat līdzās padomju robežsargu
tornis, pie kura no PSRS laikiem vēl saglabājusies krieviski rakstīta pamācība
uz norūsējušas skārda plāksnes, ko drīkst un kas aizliegts sakarā ar šo
torni. Tajā iespējams arī uzkāpt un brīdi iejusties padomju zemes robežu
sargātāja ādā. Aiz cieņas pret aizgājušajiem būtu jāapmeklē arī Kesmu
senā jūrnieku kapsēta ar īpatnējiem kapa pieminekļiem un čuguna krustiem.
Līdz Kesmu pussalas Palgenemes ragam jādodas pārgājienā ar kājām, kamēr
nonākts pie augsta akmeņu krāvuma. To gadsimtu ritējumā sanesuši jūrnieki,
jo pastāvējis ticējums, ka šajā krāvumā novietots akmens tā licējam nesīs
laimi. Bet kurš gan nealkst laimes! Pirmais te sava likteņa akmeni nolicis
Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (1594 1632) pateicībā Dievam par
izglābšanos, kad viņa kuģis laimīgi pārcietis stipru vētru Lahemā
piekrastē.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"
16. jūlijs