Es neredzēju, cik pie igauņiem maksā benzīns. Es nezinu, ar kādām
mašīnām viņi brauc. Toties es zinu, cik garšīgs ir Igaunijas laukos taisīts
jogurts, un to, ka viņi labāk runā angliski nekā krieviski. Pāri robežai pārvedu
arī stāstu par to, kāpēc latvieši palikuši bez Roņu salas.
4. un 5. augustā Latvijas Dabas fonda īstenotā LIFE-Daba projekta Palieņu pļavu atjaunošana ES sugām un biotopiem laikā uz Matsalu nacionālo parku Igaunijā apgūt pieredzi devās gandrīz 40 Latvijas lauksaimnieki, pašvaldību, vides aizsardzības institūciju un organizāciju pārstāvji, kā arī žurnālisti. Kāpēc tieši uz Igauniju? Tur jau vairākus gadus ir pieejams valsts atbalsts bioloģiski vērtīgo zālāju saglabāšanai.
Salu nopērk par roņu taukiem un zivīm
Igauņu robežsardze dažu minūšu laikā pārbaudījusi visu četrdesmitvietīgo autobusu. Sieviete tikai uzmet skatu pases derīguma termiņam, bet ne ar acs kaktiņu nepalūkojas uz pašu personu. Uzreiz pēc robežas šķērsošanas sajūta kā Eiropā.
Dabas apstākļi priedes, priedes, priedes. Vēlāk izrādīsies, ka jūras tuvumā skujkoku nav nemaz. Tur aug tikai alkšņi, ozoli un bērzi. Uz gludajām pļavām saulē vēl gozējas siena rituļi. Taču tikpat daudz, cik nopļautu, ir nenopļautu zālāju.
Viens hektārs zemes Igaunijā maksājot nedaudz vairāk par oficiālo cenu diviem trim tūkstošiem kronu. Tomēr to šeit pārdodot reti. Valsts likumi atļauj zemi pirkt arī ārzemniekiem. Agrāk platības pilsētu tuvumā galvenokārt iekārojuši somi, zviedri, tagad lielas plantācijas piederot dāņiem, zviedriem.
Grupas vadītājs, projekta sabiedrisko attiecību koordinators Andris
Klepers stāsta, ka Igaunijai pieder 1520 salas. Un viņiem bija mums žēl atdot
Roņu salu, ko no Latvijas šķir nieka 40 kilometri, bet no tuvākās vietas
Igaunijā 75!? Cīņā par šo pleķīti likuši lietā pat viltību.
Lai noskaidrotu, kurai valstij salu atdot, iedzīvotājiem sarīkots referendums. Tā kā tur dzīvojuši ļoti daudz zviedru, pirmoreiz nobalsots par pievienošanos Zviedrijai. Taču tai mazu salu tik tālu no pašu robežas nav vajadzējis. Nolemts aicināt ļaudis uz tautas nobalsošanu vēlreiz. Bet pirms tam vēl Kārlis Ulmanis nolēmis braukt raudzībās. Roņsaliešiem pateikts, ka Latvijas prezidents jāsagaida ar godu. Taču šī ziņa nonākusi arī līdz igauņu ausīm, un viņu valsts vadītājs pirmais aizšāvies uz salu. Nopircis visus roņu taukus, ko vietējie jau gadiem nav varējuši iztirgot, un piedevām arī zivis. Zviedru simpātijas bija iegūtas. Bet zivis un roņu tauki jau tajā pašā dienā kā nevajadzīgus izsvieda jūrā pie Pērnavas.
Zemnieks brauc ar sudrabotu KIA
No Liepājas rajona braucienā piedalījās arī sabiedriskās organizācijas Durbe vadītāja Santa Virba. Durbes ezera pļavas liegums tiks uzlikts nākamajā gadā, un saimniekiem, protams, vispirms ir jāaprod ar domu, ka tur intensīva saimniekošana nekad vairs nevarēs notikt. Kad tas izdarīts, var sākt domāt, ko tālāk. Saņemt 138 eiro par bioloģisko pļavu hektāra uzturēšanu, jūlijā zāli nopļaujot vai noganot, vai arī mēģināt dabūt vēl mazliet Eiropas naudas.
31 gadu vecais Argo Heins, kuram pieder viena no lielākajām
saimniecībām Matsalu nacionālajā parkā, uz tikšanos ar kaimiņzemes pārstāvjiem
ierodas sudrabotā KIA Cerato LX. Labi zemnieki te dzīvo, noelšas puse
autobusa. Zilā kombinezonā, zili rūtotā kreklā, no kura kabatas rēgojas
sarkanais Wall Street, nomītās pelēkās botās un ar divu dienu bārdiņu
Argo izskatās pēc riktīga Eiropas zemnieka, taču viņš nerunā nevienā svešvalodā
ne krieviski, ne angliski. Jāiztiek ar Matsalu nacionālā parka darbinieka
tulkojumu krievu valodā, kam kā pievienotā vērtība klāt nāk pamatīgs igauņu
akcents.
Katrai saimniecībai Igaunijā pieder vidēji 28,5 hektāri zemes. Taču Argo apsaimnieko 300 hektārus zemes. Tikai 50 no tiem pieder pašam, pārējie tiek nomāti no valsts. Lai šo zemi iegūtu, neesot pārāk liela konkurence dod tam, kuram vairāk vajag. Par hektāru nomātās teritorijas jāmaksā sešas kronas gadā, ja zeme labāka 10 kronas. Toties par līča pļavu apsaimniekošanu viņš no valsts saņem 760 kronas par hektāru. Vēl esot pieejama samaksa par noganīšanu divas kronas par lopa dienu. Sākumā šejienieši par pļaušanu saņēmuši četrus un piecus latus. Principā kāpēc ir jāmaksā par to, ko cilvēks jau tāpat dara? norāda grupas vadītājs Andris un pēc tam pats atbild: Lai motivētu darīt arī turpmāk.
Vienai govij piecas tonnas siena
Pa ciņaino pļavu, kur dažs latvietis gandrīz kāju izmežģī, dodamies lūkot gaļas govis, kas te vasarā dzīvojas, kā pašām tīk, bez cilvēka iejaukšanās. Lauks no lauka atdalīts ar elektrisko ganu.
Latvāņi vai suņuburkšķi, nekādi nevar saprast zemnieki. Kāds vīrs jau steidz stāstīt, ka agrāk ar latvāņiem tik daudzi neapdedzinājās. Tas, viņaprāt, esot atkarīgs no katra organisma alerģiskuma pats pļāvis, viņam nekas, bet kaimiņam abas rokas vienās čūlās. Arī auga struktūra esot mainījusies. Latvāņiem lapas platākas, tad jau tomēr būs suņuburkšķi, nospriežu. To te, ap Matsalu līci, ir pārpārēm.
Pļavas, kur ganās govis, izskatās daudz koptākas, taču garais pārbrauciens vareni nomocījis, un dažam jau sāk likties, ka govis tā arī neieraudzīsim: Ja nu viņas būs aizgājušas citur? Taču liktenis ir labvēlīgs, un paveras pasakains skats kā iz National Geographic raidījumiem iedzeltējušā zālē uz pelēcīgā līča ūdens fona rāmi pastaigājas brūnas, brūni baltas un melnas govis. Blakus, cenšoties pielīst pie tesmeņa, tipina mazie teliņi. Toties bullis ar saviem pusmetrīgajiem ragiem caur pieri aizdomīgi lūr uz atnācējiem. 45 hektāros laižot līdz pat simt Herefordasšķirnes govīm. Ziemā gan lopus ārā neatstājot. Tad piebarojot ar sienu. Katrai govij gatavojot piecas tonnas. Latvieši izbrīnīti. Bet Argo, ar rokām izteiksmīgi rādot, paskaidro, ka lopiem dod nevis mazu, bet milzīgu klēpi siena. Pašu vajadzībām audzējot arī 25 hektārus labības. Matsalu ceļa malās gatavojas tikai auzas. Jautājumu par to, vai šeit jūtas laimīgs, Argo saprot bez tulkošanas un atbild īsi: Pilsētā es negribētu.
Līcis kļūst par niedrāju
Zeme pie paša līča malas ir diezgan mitra, brienot pa turieni, ūdens
gandrīz smeļas sandalēs. Pirms 12 tūkstošiem gadu šo vietu sedza 1,5 kilometrus
biezs ledāja slānis. Pēc lielā ledus šļūdoņa, kas šķērsoja Latviju,
Ziemeļigaunijā zeme ik gadus paceļas par diviem trim milimetriem. Pirms tūkstoš
gadiem viss līdzenums bija līcis. Cenšoties pēc iespējas ātrāk nosusināt laukus
līča tuvumā, 30. gados iztaisnota līkumainā upe. Taču, domājot par intensīvāku
saimniekošanu, dabai nodarīts kaitējums. Trīs tūkstošus hektāru tagad aizņem
niedrāji. Pirms meliorācijas tie bija trīs reizes mazākā platībā. Dabas pētnieki
prognozē, ka pēc trim tūkstošiem gadu visu teritoriju klās niedrāji vai palienu
pļavas.
Bet arī pļavas pēdējos 15 gados aizvien aizaug. Iemesls ir pavisam vienkāršs: uz 25 tūkstošiem hektāru sauszemes teritorijas Matsalu nacionālajā parkā dzīvo tikai tūkstoš cilvēku.
Tomēr vēl aizvien līcis ar savu mozaīkveida ainavu palienu, randu un parkveida pļavām, upēm un mežiem, kuros 45 % koku ir bērzi, piesaista daudz dažādu radību: jūras kraukļus jeb kormorānus, mazos ziemeļgulbjus, zosis. Pāri Matsalu iet galvenie putnu migrācijas ceļi. Šejienes ūdeņos dzīvojot 49 no 79 Igaunijā reģistrētajām zivju sugām. Pirms simt gadiem šī bijusi paradīze medniekiem un makšķerniekiem.
Pēc robežu atvēršanas tūristu skaits Matsalu pieaudzis. Sevišķi daudz esot putnu vērotāju no Somijas. Taču tūristiem Matsalu tā pa īstam nav gatava, un varbūt arī nemaz nevajag. Suvenīru piedāvājums ir visai niecīgs. Informācijas centrā nopērkamas krūzītes par 65 kronām un par 10 māla ķimerliņi, kas atgādina putnus.
Baudot nacionālo virtuvi
Beidzot esam nopelnījuši pusdienas. Mežciemā (pie šāda nosaukuma tikām, latviskojot vietas nosaukumu) mums piedāvā kolorītu igauņu nacionālo virtuvi. Telpa, kur pusdienojam, ir mazītiņa, toties ar skatuvi. Skolas aktu zāle, nospriežam, jo pāri ceļam starp kokiem pavīdējusi mācību iestāde. Izrādās, tas ir vietējais kultūras nams, un 36 latvieši ir aizņēmuši pusi no tā.
Uz galda ir veseli tomāti, pildīti ar sēnēm, rīvēti burkāni un kubiņos sagriezti gurķi tādā kā krējuma un rūgušpiena mērcē. Gaidām minūtes 10, uz galda vēl parādījies tikko slaukts piens un zemeņu sulas dzēriens. Kurkstošais vēders liek darīt savu. Sakrāmējam uz šķīvja pildītos tomātus un sausos burkānus. Pārāk sausi, sprūst kaklā. Domāts tas tā vai nē, bet pāri burkāniem drīz vien plūst gurķu mērce. Kad ar salātiem gandrīz būtu tikuši galā, saimniece, maza auguma apaļīga sieviete ar gaišiem, plāniem matiem un šaudīgām acīm, uzliek galdā kartupeļu bļodu un svaigus sautētus kāpostus. Vārīti bez mizas, bet apaļi. Un tikai vēl pēc 10 minūtēm, kad arī kartupeļi tikpat kā notiesāti, tiek atnesta mērce. Grupas vadītājs Andris gan jautā, vai tā ir zupa. Zemnieks no Vidzemes pamāca, ka vajag smelt līdz apakšai kā krievu armijā tad dabūs arī biezumus. Ko neteiksi, maltā gaļa tur tiešām noslēpusies! Tad Andris paskaidro, ka igauņi patiesībā gaļu ēd daudz mazāk nekā latvieši, un laikam tā arī ir, jo nākamajā dienā jau cita saimniece atkal cienās ar apaļiem kartupeļiem un maltās gaļas mērci. Toties pirms tam viņa būs pasniegusi boršču un kūpinātu zivi, bet pēc tam piedāvās jāņogu ķīseli ar putukrējumu un kafiju. Bet grupas dalībniekam Egilam rodas teorija: Tāpēc jau tie igauņi ir tik klusi, ka tomātus un gurķus vien ēd.
Pilna mute kadiķogām
Visu dienu mākoņi vilkušies, līdz pievakarē arī sper vaļā visu, kas tiem iekšā. Par spīti tam, dabas draugi apskata upi, pa kuru nākamajā dienā brauks ar laivām, uzkāpj skatutornī un iebrien parkveida pļavā, pirms tam piebāžot pilnu muti ar kadiķu ogām.
Ceļa putekļus noskalot un pirtspriekus baudīt mums lemts Lihulā, 20 kilometrus no Matsalu līča. Pilsētiņa apbūves ziņā atgādina Aizputi, un tajā ir tikai viena galvenā iela. Te ir sava baznīca un muiža. Lihulas mūžs tomēr mērāms daudzos simtos gadu. Apmetne šeit bijusi jau 1200. gadā.
Nākamais rīts sākas agri, kaut daži spilvenu meklējuši tikai pulksten piecos. Pēc viesnīcas brokastīm ap pulksten pusdeviņiem dodamies pretī jauniem piedzīvojumiem. Tā kā zivju upē palicis mazāk, daži vietējie zvejnieki sākuši savu biznesu mazliet pārbūvējot savas laivas, vizina tūristus pa upi, par pusotru stundu ilgu un 18 kilometrus garu braucienu prasot sešsimt kronu.
21 metru augstajā metāla skatu tornī uzkāpa visi grupas dalībnieki. Izņemot mani. Kad līdz pašai augšai bija palikusi vairs tikai viena starpplatforma, kāds gudrinieks jautāja: Jūti, kā sašūpojas? Ar to pietika, lai pēc piecām minūtēm es atkal stāvētu uz cietas zemes.
Ilze Lanka