Koit sloman!* Tā dienu pirms izbraukšanas uz Igaunijas iespējams mazāko un nomaļāko pagastu, kas atrodas uz robežas ar Krievijas federāciju pašā Peipusa (Peipsi jarv) ezera Dienvidu galā, paziņoja Tartu ostas administrācija ceļojuma organizatoriem! Emajigi upes vienīgā osta ir Tartu, kur tad arī pasažieru pārvadāšanai pielāgotā barža Koit (Ausma) ir pierakstīta. Pusotras stundas braucienā no Viru, iepriekš saņēmuši vēsti par veiksmīgu remontdarbu norisi un Koit stāšanos kuģotspējīgo peldlīdzekļu ierindā, caur Repinu nonākam Lāksārē, pašā Lemmijarva ezera krastā. Tā ir neliela piestātne kordons, pielāgota tādiem mazas tonnāžas peldlīdzekļiem kā Koit un mazākiem. Šo vietu zina mazo kuteru un laivu īpašnieki, zvejnieki, makšķernieki un citi interesenti, kas to arī aktīvi izmanto, jo tuvākā apkārtnē robežas tuvuma dēļ brīvi piekļūt ezeram var tikai dažās vietās. Šajā reisā uz Pīrisāri Koit ved tikai mūs pirmo tūristu grupu no Latvijas. Līdz šim to apmeklējuši tikai daži individuālie ceļotāji zemledus makšķernieki. Taču Lemmijarva ezera ledus segas īpatnību dēļ bļitkošana šeit lielu popularitāti nav guvusi.
Stundas brauciens paiet, gremdējoties pārdomās par 1242. gada aprīļa notikumiem, kas vēsturē iegājuši kā Ledus kauja un kuru rezultātā Livonijas ordenis uz visiem laikiem atteicās no jebkādām pretenzijām uz Pleskavas un Novgorodas kņazu zemēm.
Kārtējais kordons! Tikai šoreiz tas ir salas kanāla vidusdaļā. Mūs sagaida pāris iedzērušu jauniešu, kas nosaucas par tauvošanas komandu. Salu divās nevienlīdzīgās daļās sadala kanāls, dzīvošanai piemērota ir tikai mazākā daļa. Lielākās salas 70% aizņem purvs. Pārējais ir niedres un necaurejami brikšņi. No piestātnes ir tikai viens ceļš gar kapsētu līdz centram. Vēl ir arī otrs! Atzarojies no pirmā, tas aizved gar robežsargu posteni un to pašu vietu uz veikalu. Tādu uz salas ir tikai divi, no kuriem tas, kurš atrodas centrā, ir svarīgāks par otru. Ciemu uz salas ir trīs, cieši līdzās viens otram. No tiem katram ir sava vēsture.
To, kuri šeit bija pirmie, neatminas vairs neviens, ir tikai minējumi. Iespējams, pirmie bija senie igauņi. Pierādījumu tam nav, ja nu vienīgi tautas eposs vēstī par Kalevipoega atgriešanos no Krievijas, kur viņš bija aizslājis pēc dēļiem. Atpakaļceļā tam uzbruka ļaunie gari, kurus varonis nomētājis ar dubļiem, ko grābis no ezera. Varbūt. Bet varbūt arī nē! Iespējams, tie bija zvejnieki, kas apdzīvo šo apvidu astoņus tūkstošus gadu. Taču pirmās rakstiskās liecības vēstījot par vecticībnieku ieceļošanu 17. gs. Vēlāk, 19. gs., tiem piebiedrojās no cara Aleksandra I represijām bēgošie. Pīrisāre bija lieliska, noslēgta un nomaļa vieta. Nevienam nebija daļas gar to, kas tur notiek. Parādījās arī pareizticīgie un luterāņi.. Šīs trīs kristīgās ticības uz salas sadzīvo labi, ne uz ko nepretendējot. Viņas šeit vienkārši ir! Pareizticīgo ir palicis pavisam maz, tikai pieci. Par to liecina arī slēgtā baznīca. Tāpat arī nevienu nesatrauc nacionālie jautājumi. Lielākā daļa no iedzīvotājiem ir krievvalodīgie, taču teju vai 100% no viņiem ir pilsoņi un lieliski pārvalda igauņu valodu! Pīri ciema Ziemeļu stūris ir nosaukts par igauņu. Ne jau tādēļ, ka tas igauņiem vien būtu atvēlēts, bet gan tā iemesla pēc, ka lielajai zemei vistuvāk!
Bez centra ir vēl dažas nozīmīgas vietas, no kurām katrai ir savs pastāvīgo apmeklētāju loks. Viena no tādām ir peldvieta. Tāda ir tikai viena. Bet ņemot vērā to, ka uz to aizved trīs taciņas, katra no savas puses, tad arī nosaukums ir katrai savs. Visas tās ir Sāres ciemā. Tas ir ciems ar gados vecāku vecticībnieku lielu īpatsvaru un, protams, dievnamu. Ņemot vērā viņu stingro attieksmi pret dažādām vaļībām, iebraucēji tiek kategoriski lūgti peldēties peldkostīmos un nekādā gadījumā bez! Atlikušais salas perimetrs ir noaudzis ar niedrēm un krūmiem, kas apgrūtina piekļūšanu atklātam ūdenim. Šis apstāklis tad arī ir noteicis zvejas laivu lokalizāciju uz salas. Zveja ir viens no diviem galvenajiem salinieku nodarbošanās viediem. Rūpnieciskā zveja uz salas ir beigusi pastāvēt. Tāpat arī kolektīvā zivju nodošana vai pieņemšana. Zivju pieņemšanas punkts kļuvis par kultūras pieminekli. Šodien zvejo tikai pašu vajadzībām, bet pārdod tikai kādu nieku ciemiņiem. Ziemā, bez šaubām, zvejot nepārstāj. Gluži kā visā Peipusa reģionā arī Pīrisāres atjautīgie zvejnieki ir izveidojuši savu braucamrīku parku, ko izmantot ziemas zvejā. Daži no šiem aparātiem ir kustināmi arī vasarā bez riepu maiņas, turpretī citiem tā ir nepieciešama. Vai nu tās ir dažādas traktora riepu kameras ar ķēdēm vai arī dažādu vieglo auto kombinācijas. Šie savdabīgie braucamrīki pārvieto ne tikai zvejniekus, zivis ar visiem zvejas rīkiem, bet vizina arī lopiņu un savu lauksaimniecības produkciju. Ievērojamākā no pašaudzētajām kultūrām, protams, ir sīpoli. Tos tāpat kā gurķus audzē visā Peipusa reģionā, taču salinieki ir pazīstami ar savu īpašo, Pīrisāres marku. Tiesa arī poļu un holandiešu markas neatstāj nevienu lielveikalu pircēju vienaldzīgu. Tomēr sīpolu audzēšanas tradīcijas tiek koptas un nodotas no paaudzes paaudzē.
Pīrisāre ir viena no tām vietām Igaunijā, kas pēc kolhozu izjaukšanas un neatkarības atgūšanas atkopjas vislēnāk. Kopš 1994. gada patstāvīgo iedzīvotāju skaits uz salas nav bijis lielāks par 110. Salīdzinot ar 1920. gada 700 un 1973. gada 251 iedzīvotāju, šodienas rādītāji neiepriecina. Pagājušā ziemā miruši četri salinieki. Viena no divām salinieku ģimenēm, kur ir bērni skolas vecumā, pārvākusies uz dzīvi Tartu. Tas ir ievērojams zudums tādai nošķirtai sabiedrībai, nelielā apdzīvotā vietā. Iemesls nav tālu jāmeklē. Uz salas nav mācību iestāžu un pietiekošas medicīniskās aprūpes. Tuvākā medicīnas aprūpe ir Repinā. Nepieciešamības gadījumā vietējiem izpalīdz robežsardze ar savu kuteri. Ar tūristu apkalpošanu viņi neaizraujas neesot viņu rūpals. Jokus pie malas! Viņu rūpals ir trīs kilometrus attālā Krievijas robeža, kuras novērošana sešiem zaldātiem mijas ar citiem uzdevumiem un dažādiem saimniecības darbiem. Sevišķi vasaras karstajās dienās, kad ezerā aktīvi rosās kuteru īpašnieki ar savām ģimenēm un draugiem. Pie tam, viedoklis par valsts robežu viņiem katram ir savs.
Vasara ir arī tas laiks, kad uz salas ierodas salinieku radi. Sabrauc bērni un bērnu bērni. Kurš baudīt atvaļinājumu, kurš skolas brīvlaiku. Šādiem nolūkiem pagastā tika atvērta bērnu istaba, kur pulcējas jaunieši, lai izvairītos no mājas darbiem saimniecībās. Liela daļa no viņiem ierodas tikai pavadīt nedēļas nogali. Tādi kopā ar mums svētdienas vakarā dodas atceļā uz Lāksāri. Pavadīt ierodas kupls salinieku pulks ar teju vai visu salas autoparku. Iztrūkst tikai traktoru un ugunsdzēsēju mašīnas. Toties viens no ugunsdzēsējiem ir ieradies pavadīt savu māsu ar mazbērniem. Liela daļa ir iereibusi. Starp tiem ir arī tādi, kuri atbraukuši vienkārši būt klāt šajā notikumā. Kur ir notikumi, tur arī centrs. Šajā brīdī tas ir piestātnē. Uz piestātni var atbraukt tikai pa vienu ceļu pa to, kuram otrā galā ir veikals. Brauc kurā virzienā gribi, pareizajā laikā būsiet centrā!
* Koits salūzis! (krievu val.)
Māris Parfianovičs