Uz Īriju – atpūsties?

Kopš sava ceturtā daļa darba spējīgo latvju aizbraukuši peļņā uz Īriju, zaļās salas vārds pie mums tiek locīts vien šajā sakarā. Taču tie, kam ar darbu vai ienesīgu nedarbu dzimtenē viss kārtībā, varētu nepiemirst, ka Īrijā ir skaista daba, garšīgs alus un viskijs, laba mūzika un kolorīts, ko emigranti vēl nav līdz galam apvīlējuši pa savam.

 Vedot pār jūru, alus saskābst!

Melnā un rūgtā Guinness alus putas ir tieši tik biezas, lai prasmīgs bārmenis, piepildot pinti alus, glāzes virspusē ar pēdējo putu strūkliņu spētu atveidot trejlapīti. Tādai arī jāizskatās kārtīgai Ginesa alus pintei. Trejlapu āboliņš par Īrijas simbolu kļuvis pēc tam, kad to izmantojis Svētais Patriks, lai vienkārši un saprotami izskaidrotu ķeltiem Vissvētākās Trīsvienības jēdzienu.

Katoļticīgie un, kā zināms, nereti visai radikālie īri savus pabus gan apmeklē ievērojami biežāk nekā baznīcas. Lielajās pilsētās krogos kārtīgs tusiņš notiek ik mīļu vakariņu, bet sestdienās un arī trešdienās (lai nav sestdiena tik ilgi jāgaida), krogi tiek apmeklēti vēl jo kuplāk. Pabos publiku bieži priecē dzīvā mūzika, kam nereti dzied līdzi visi, un šajos ikdienas svētkos izspraukties līdz bāra letei nav nieka lieta. Kārtīgs ierēdnis, nākot mājās no darba, vispirms paņem nelielu atelpu, kas izskatās kā vaļīgāk palaista kaklasaite un divas pintes alus (bet pinte ir nedaudz vairāk par mums ierasto puslitru), pārspriež futbola jaunumus ar kolēģi, palamā emigrantus vai vienkārši padungo līdzi visiem zināmās, bet nekad neapnīkstošās dziesmiņas. Tādas kā The Irish Rover, Molly Malone, Whiskey in The Jar vai Dirty Old Town... Šī nepiespiestā gaisotne, tradicionālais eklektiskais iekārtojums (piekrāmējums), savdabīgais interjers ar vairākos stāvos paslēptām lielākām un mazākām telpām un iekšpagalmiem jau kļuvis par pasaules brendu jeb, labāk teiksim, īru zīmolu, ko pazīst visā pasaulē. Īrija ir vienīgā zeme, kur jūs nesapratīs, ja vaicāsiet pēc Irish Pub, jo tur vienkārši tādi ir visi. Un neviens īru krogs kaut kur pasaulē nespēj sacensties ar tādu pašu dzimtenē. Jo citos nav TĀ fīlinga, ir tikai nostalģija. Arī Ginesa alus, kā vēstī īru paruna, vedot pār jūru, saskābst... Bet jūra Īrijai ir visapkārt!

Kopābūšana krogā, spēlējot un dziedot savas tautas dziesmas, pieder pie īru dzīvesveida, un metot krogam līkumu, jūs īrus nekad nesapratīsiet. Starp citu, acīmredzamais-neticamais ir noticis – Īrijā krogos vairs nesmēķē jau vairākus gadus – tas atļauts tikai īpaši norādītās vietās, pagalmos un uz ielas. Sodi ir bargi, tie disciplinē pat īrus. Un populārie tumšie ali ir diezgan vāji – ap 4º, turklāt vietējie ir vai nu ļoti trenēti, vai arī prot sevi kontrolēt. Pareizāk sakot, īrs neiet uz pabu piedzerties, bet gan jautri pavadīt laiku. Ko darīt vakaros, tātad esam noskaidrojuši. Jo sēdēt neadekvāti dārgajā viesnīcā un prātot, kādēļ īri iecienījuši krāsainu, piemēram, tumši zilu vai sarkanu gultasveļu (atbilde vienkārša – retāk jāmaina!), vai arī lauzīt galvu, kāda joda viņiem vajadzēja pārņemt no nīstajiem angļiem bezjēdzīgo tradīciju vienmēr pat pie izlietnes lietot divus atsevišķus krānus aukstajam un verdošajam ūdeņiem, ka cilvēks normāli nevar pat rokas nomazgāt, nudien nav vērts.

Dzīvības ūdens lietus apmetnī

Īrus katoliskajā Republikā jeb īstajā Īrijā un Apvienotajā Karalistē ietilpstošajā protestantiskajā Ziemeļīrijā šķir politika, vēsture un reliģija, bet vieno dziesmas, alus un viskijs. Ziemeļīrijā dislocētā pasaulē vecākā viskija darītava Bushmills bez kādām problēmām vai nesaskaņām ietilpst Īru viskija ražotāju apvienībā – kopā ar Jameson, Powers un Paddy`s, kamēr pie mums populārā Tulamoras rasa (Tullamore Dew) sava veida nesaskaņu dēļ nav tās biedre. Viskiju, kas senajā gēlu mēlē nozīmē dzīvības ūdens, izgudrojuši īri, atrodot prātīgāku pielietojumu arābu atklātajai destilēšanas metodei (arābi tā ražoja smaržūdeņus). Pat skoti šo faktu nenoliedz, vienkārši piebilst, ka tieši skoti šī dzēriena izgatavošanu izkopuši līdz pilnībai, ko, savukārt, īri apšauba, kā argumentu minot kaut vai to, ka īri, lūk, graudus žāvē slēgtos traukos, kur dedzinātās kūdras specifiskais smārds tik ļoti netiek klāt, turklāt alkoholu destilē trīsreiz (skoti divreiz, bet visi citi – kā amerikāņi vai kanādieši – tikai reizi), panākot lielāku dzēriena tīrību un maigāku garšu.

Ņemot vērā ļoti nepastāvīgos laika apstākļus, ko pat vairākas reizes dienā var mainīt maigi skarbie Atlantijas vēji allaž smaragdzaļajā salā, lietus apmetnis un viskija blašķīte piekrastes un kalnu pastaigās var izrādīties neaizvietojami ceļabiedri. Jo ne jau sakšu un normaņu, vēlāko angļu ievazātā kultūra un pat ne vikingu atstātās pēdas kārtīgu latviešu tūristu interesē īru zemē. Nē, tas akurāt ir viss ķeltiskais, kas dzīvs īros vēl šodien. Un daba. Galvenokārt daba! Arī mūsu viesstrādnieki retajos atpūtas brīžos starp pabu un dabu labprātāk izvēlas pēdējo.

Lielisku pastaigu vietu salā netrūkst, sevišķi rietumu un ziemeļu piekrastē. Kerijas loks, Dingles pussala, Mohēras klintis, Skelligas un Aranu salas, Konemaras nacionālais parks, Slieve League klintis pazīstamās grupas Clannad un Enjas dzimtajā Donegalā... Jebkura no šīm vietām paliek atmiņā uz mūžu, un tām visām rietumpusē, kā paši īri mēdz uzsvērt, Eiropa beidzas, ir vairs tikai okeāns un nākamā pietura Ņujorka – ja netrāpās kāds aisbergs, kā no Koubas pilsētas Dienvidīrijā izbraukušajam Titānikam... Savukārt Ziemeļīrija var lepoties ar patiesi unikālu vietiņu uz šīs planētas – tā saukto Milža bruģi (Giant`s Causeway), ko esot sakrāvis leģendārais īru spēkavīrs Fins Makkūls, lai varētu apciemot Skotijas pusē mītošo mīļoto. Ņemot vērā neticamo faktu, ka tās ir ap 40 000 regulāra sešstūra vai astoņstūra formas bazalta kolonnas Ziemeļjūras piekrastē, tiešām gribas domāt, ka šo brīnumu radījis teiksmainais milzis, nevis Daba, kas itin kā nemīlot ģeometriju!

Kā pazīt īrus

Arī pilsētas ainava, sevišķi gleznainās mazpilsētas un lielāko pilsētu krogu rajoni – kā Temple Bar Dublinā – ir šīs zemes vizītkarte. Namu sienu, durvju un logu krāsojums visās varavīksnes krāsās un negaidītās, kontrastainās, dzīvespriecīgās kombinācijās piešķir ne vien krogiem, bet arī dzīvojamām mājām tikai Īrijas pilsētām raksturīgo arhitektonisko šarmu. Citur Eiropā faktiski nav tādu pazīmju, kas ļautu nekļūdīgi noteikt, kuras valsts mazpilsētā tu atrodies.

Kaut skaitliski maza (nieka trīsarpus miljoni iedzīvotāju, aptuveni tikpat, cik Lietuvā), īri ir tauta ar savu seju – pat ja tā būtu vasarraibumaina un ruda matu ērkuļa ieskauta, kāda īstam ķeltu pēctecim ģenētiski pienāktos. Taču Pīrss Brosnans vai Bono, vai senjausen uz Ameriku emigrējušie Kenediji un daudzi citi nekādi neattaisno šo jauko stereotipu. Nekas, uz vietas vēl šādi īstenie ruduļi ir atrodami. Caur mūziku (kaut pieminētu vienu pašusupergrupu U2, bet vēl jau ir Šeins Makgovans ar bezzobainā alkoholiķa tēlu un visiem Pogues un Popes projektiem, blūzmenis Vens Morisons, smukās māsiņas The Corrs, jau pieminētā romantiķe Enya un Clannad, skandalozā Šineida O`Konora, jaunie Boyzone, Westlife, Ronans Kītings, kā arī simtiem tradicionālās mūzikas grupu) un raksturīgajiem krogiem un dzērieniem īrus tiešām pazīst visa pasaule.
 
Un vēl no īriem var mācīties, kā savlaicīgi piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus un prast ar jēgu tos izlietot. Vēl pirms gadiem piecpadsmit Īrija, kaut lepna, tomēr bija visai nabadzīga tauta Eiropas nomalē okeāna krastā... Tagad? Nu, jāsāk cīnīties par Latvijas, Lietuvas, Polijas un citu valstu emigrantu tiesībām Īrijā... teiksim, pabā dziedāt Pie jūras dzīve mana...

Raitis Strautiņš