Itālijas pērle

Venēcija — pērle Adrijas jūrā. Pilsēta, kurā apstājies laiks, nemanāmi savijas pagājība ar mūsdienām. Muzejs zem klajām debesīm, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu. Pilsēta, kas glabā unikālas kultūrvēsturiskas liecības, bet pati ik gadu nenovēršami grimst dziļāk ūdenī. Vieta, kurp jādodas, lai baudītu viduslaiku noskaņu, vai arī savām acīm pārliecināties, ka uz pasaules tāds brīnums tiešām pastāv. ĒRIKAM LINGEBĒRZIŅAM no ceļojumu aģentūras “Impro” ir savs stāsts par Venēciju.

Uz 118 salām…

Bizantijas impērijas laikā pa jūras ceļiem uz Eiropu plūda austrumu bagātības: paklāji, dārgmetāli, vērtīgas izejvielas un eksotiski gardumi. Tirdzniecības ceļš veda pa Adrijas jūru. Ziemeļitālijas krastos preces vajadzēja pārlādēt, vienlaikus iemanoties atvairīt iespējamos laupītāju uzbrukumus. Tālab preču pārkraušanas vietai bija jābūt grūti pieejamai un labi nocietinātai. Šim nolūkam sāka apbūvēt daudzās saliņas Adrijas jūras piekrastē.
Tā 5. gadsimtā sāka veidoties pilsēta uz ūdens — Venēcija. Kā osta tā turpināja augt un izplesties. Īpaši pilsēta uzplauka 19. gadsimta pirmajā pusē, kad, uzbūvējot četrus kilometrus garo dzelzceļa tiltu, Venēciju savienoja ar sauszemi. Mūsdienās Venēcija aptver milzīgu salu arhipelāgu — 118 salas. Paši itāļi gan izvairās pieminēt konkrētus ciparus, jo kas vairs spēj visas salas saskaitīt. Venēcijas vēsturiskajā daļā jaunākās mājās tapušas 19. gadsimtā.
Vēlāk pilsēta izplešas, apbūvējot sauszemi. Venēcijā rodas jauns rajons — Mestre. Tur norisinās aktīvā ekonomiskā dzīvē: būvē un remontē kuģus, pārkrauj preces, pārstrādā naftu. Arī šobrīd Venēcija ir viena no lielākajām Itālijas ostām. Daudzi to izmanto kā sākumpunktu savam ceļojumam pa Adrijas un Vidusjūru.

Kanālielas

Venēciju ar sauszemi savieno divi tilti: viens dzelzceļam, otrs autotransportam. Tomēr tālāk pa Tronheto autonovietni spēkrati netiek, jo pilsētā dominē citi transporta līdzekļi.
Venēcijas galvenā iela ir lielais kanāls, pa kuru pārvietojas pilsētas sabiedriskais transports — vapareto. Šie satiksmes kuģis kursē pa dažādiem maršrutiem ar daudzām pieturvietām. No Tronheto autobusa piestātnes uz pilsētas vēsturisko centru — Marka laukumu ved 82. līnija. Vapareto, tāpat kā mūsu dzeltenie ikarusi, aiz sevis atstāj melnus dūmu mākoņus. Pilsētā ir arī savi taksīši — nave, motoskafi un aliskafi. Tās visas ir motorlaivas, kuras atkarībā no izmēra un braukšanas ātruma dēvē atšķirīgos vārdos. Iebraucot Venēcijā, sākotnēji šķiet, ka kanālielās valda milzīgs haoss, katrs brauc, kā grib. Taču tā nebūt nav. Satiksmi regulē ceļa zīmes kanālmalās: nosaka atļauto ātrumu, norāda, pa kuru pusi drīkst apdzīt, atzīmē braukšanas joslu skaitu. Ielās patrulē ūdens policija, kas rūpīgi seko, lai noteikumi tiktu stingri ievēroti.
Ja ir vēlme uzburt pilsētas kādreizējo noskaņu, pa kanālu labirintu jāizbrauc ar gondolām. Lieliem attālumiem šāds brauciens ir padārgs un lēns, toties ideāli piemērots klīšanai pa mazajām ieliņām. Vietējie iedzīvotāji paši gondolas ikdienā gan vairs nelieto, vienīgi dažviet, lai pārceltos no viena kanāla malas uz otru.
Taču savulaik venēciešiem gondolas bija vienīgais pārvietošanās līdzeklis. Tās kalpojušas arī kā pārticības simbols. Pa pilsētas ūdeņiem slīdējušas visvisādas laivas: sākot no visparastākajām un beidzot ar tādām kā greznām mājiņām virs ūdens. Bet tad, 1365. gadā Venēcijā valdošā Dodžu dinastija visām gondolām noteica vienotu standartu — vienu izmēru, rotājumu daudzumu un maksimālo sēdvietu skaitu — sešas. 14. gadsimtā pieņemtie parametri ir spēkā vēl šodien. Toties mūsdienās tapis daudz vieglāk kļūt par gondolieri — trīs mēnešu apmācību var iziet ikviens. Senāk gan valdījuši strikti ierobežojumi: kandidātam bija jābūt dzimušam Veneto apgabalā (rajons ap Venēciju) un jānāk no ģimenes, kas jau vairākās paaudzēs piekopa šo amatu.
Lielo pilsētas kanālu šķērso trīs tilti. Sakaistākais no tiem Rialto uzbūvēts kanāla šaurākajā vietā — 28 metru platumā. Tieši no turienes kanāls vislabāk pārredzams uz abām pusēm. Rialto tilts saglabājies no 16.gadsimta. Tā pamati uzbūvēti uz 12 000 pāļiem. Rialto ir ne tikai tilts, bet arī neliela suvenīru tirdzniecības ieliņa. Pavisam Venēcijas rajonus savieno vairāk nekā 400 tilti.

Dienvidnieciskais šarms

Nogriežoties no lielā kanāla, gondolas pa mazākiem kanāliem ieved dziļāk pilsētā. Visapkārt valda dienvidnieciska atmosfēra. Gondoljeri, atrodoties vēl kvartāla atstatumā viens no otra, skaļi sasaucas, kurš kuru laidīs pa priekšu. Uz striķiem, kas novilkti no mājas uz māju, arī pāri šaurākajiem kanāliem, žāvējas veļa. Līkumojot pa nelielajām ieliņām, var iepazīt īsto Venēciju. Daudzu gadu simtu gaitā mitrumā noplukušie nami, kas sākuši šķiebties. To iemītnieki, kuri sabļaustoties caur atvērtajiem logiem, kaut ko dzīvi apspriež. Neviens neies pāri tiltam pie kaimiņa runāties, ja to var izdarīt sasaucoties pa logu. Lielākoties mājas ir tukšas — ielais mitrums pārāk grūti panesams, lai tajās mitinātos diendienā. Venēcieši galvenokārt dzīvo namos, kas atrodas nostāk no kanāliem, jo tur ir sausāks. Šur tur gadās sastapt bagātas itāļu kundzes vienā zeltā pastaigājamies ar maziem šuneļiem. Dzīvokļi Venēcijā maksā desmit reizes dārgāk nekā Romā.
Itin bieži šaurās ieliņas aizved līdz tirgus laukumam, kur itāļi, piedāvājot augļus vai suvenīrus, atbilstoši savam temperamentam, mācēs jūs pārliecināt, ka prece ir augstākā labuma. Gribot negribot noticēsiet, ka sliktu mantu viņiem vispār nav.
Vakarā ap deviņiem, kad beidz kursēt pēdējās satiksmes laivas, pār Venēciju nolaižas miers. Pārsvarā visi strādājošie aizdevušies nakšņot uz sauszemi, uz Mestri. Izplēn cilvēku drūzma, iestājas klusums, tumsā izgaismojas baznīcas, pilis un tilti, var sajust, ka Venēcijai ir sava smarža. Mūžīgais jūras tuvums, viduslaiku celtnes, piesūkušās ar mitrumu, vīri, kas kūpina cigārus, un svaigie dienvidu augļi — tas viss veido smaržu buķeti, kas raksturīga vienīgi Venēcijai. Tā paliek atmiņā vēl kādu laiku pēc ceļojuma.

Murāno stikla brīnumi

Aktīvās tirdzniecības laikā, vienlaicīgi ar dažādām bagātībām, kas ieplūda no austrumiem, Venēcijā ienāca arī stikla pūšanas māksla. Drošības nolūkos, baidoties no nejauša ugunsgrēka, venēcieši stikla darbnīcai noskatīja attālāku salu — Murāno. Tā kļuva slavena ar saviem stikla izstrādājumiem. Ja kāds meistars grasījās pārcelties uz citu dzīvesvietu, viņu uzskatīja par nodevēju. Arī mūsdienās Murāno stikls tiek augstu novērtēts visā pasaulē.
Meistari piedāvā iebraucējiem pašu acīm pavērot, kā tad top dažādie stikla brīnumi. Blakus esošajā veikaliņā var iemēģināt kaulēšanās prasmi, ja ir padomā iegādāties kādu vāzi, šķīvi, krelles vai mazu suvenīru. Uz salas Murāno stikls ir īsts, taču, pērkot traukus citviet Venēcijā, jāpapēta uzmanīgāk, vai uz tiem nav Made in China.
Interesanti, ka Venēcijā gandrīz vai uz katras salas ir baznīca. Sanmigela sala atšķiras no citām: uz tās izvietojusies Venēcijas kapsēta, kura apbedī arī šodien. Man gadījās redzēt bēru procesiju. Motorlaiva — katafalks atveda zārku, ar citām laivām atbrauca bēru dalībnieki. Sanmigelas kapsētā ir apglabāts krievu komponists Igors Stravinskis.

Laukums, no kura viss sākās

Kādu pusstundu braucot no dzelzceļa stacijas pa galveno kanālu nokļūstam līdz pilsētas vēsturiskajam centram — Svētā Marka laukumam. Svētais Marks savulaik tika iecelts par Venēcijas aizbildni un tā varenības simbols — spārnots lauva — kļuvis arī par visas pilsētas simbolu. Svētais Marks nomira Ēģiptē, bet Dodžu dinastija 9. gadsimtā viņu pārapbedīja Venēcijā un blakus tai vietai sāka būvēt Svētā Marka katedrāli. Viss vērtīgākais, interesantākais un greznākais, kas vien nonāca Venēcijas ostā no austrumiem, rada pielietojumu katedrāles celtniecībā. Tā ir ārkārtīgi grezna celtne, veidota, savijoties gotiskajam un bizantiskajam stilam, savā veidolā ļoti līdzīga tā laika baznīcām Turcijā. Katedrāle pārsteidz ar krāšņajām, apzeltītajām sienu mozaīkām, viduslaikos ornamentētajām dažādkrāsu marmora grīdām. Virs katedrāles ieejas sienu gleznojumos attēlota Svētā Marka pārapbedīšana, diena, kuru uzskata, par Venēcijas attīstības sākšanos. Nozīmīgākajos katoļu svētkos tur vēl joprojām tiek noturēti dievkalpojumi. Līdzās Sv. Marka katedrālei paceļas Venēcijas valdnieku Dodžu pils — tipisks gotiskās arhitektūras paraugs.
Svētā Marka laukums ir pilsētas sabiedriskās dzīves centrs. No malā izvietotajām kafejnīciņām plūst dzīvā mūzikas skaņas. Tur viesoties gan iznāk padārgi, jo pie rēķina pievieno arī samaksu muzikantiem — 4. 50 - 7. 50 eiro. Kafejnīcās lielākoties iegriežas japāņu tūristi, kas spēj samaksāt par visu. Taču noskaņu var baudīt arī tāpat. Piesēst pie Svētā Marka laukuma baložiem un sakopot savus iespaidus par pilsētu, kurai nav līdzīgas, bet pirms tam vēl uzkāpt Zvanu tornī, lai no tā gūtu neparastās pilsētas gleznaino kopainu. Turpat var nopirkt turziņu un pabarot baložus.
Agros pavasaros, kad jūra stipri viļņojas, Marka laukumu viscaur klāj ūdens. Tad tiek sacelti dzelzs tiltiņi, pa kuriem var pārvietoties, nesamērcējot kājas.

Ieva Lūsiņa
"Lauku Avīze"
2. augusts