Dvēselei vajag vairāk telpas nekā miesai teicis Aksels Munte.
Vieta, kur dvēsele pieplūst ar saules gaismu un mieru mūžīgi slavinātā Kapri
sala. Šo salu mēģinājuši iemūžināt savos darbos rakstnieki, gleznotāji, bet
katram, pat nevienas mūzas nelutinātam ceļiniekam, ir sava, īpašā Kapri.
Mana mīlestība ir gadu gadiem iznēsāta, jo tad, kad tikai sapņos varēju iztēloties, kā gan izskatās šī sala Neapoles līcī Tirēnu jūrā, man palīdzēja Aksels Munte ar savu Stāstu par Sanmikelu, Jānis Jaunsudrabiņš ar romānu Kapri, Zenta Mauriņa ar savām esejām un neskaitāmi sajūsmas pilni raksti žurnālos, kas vienmēr tika papildināti ar krāsainām fotogrāfijām.
Varbūt tādēļ, kad 1991. gadā sēdēju kuģīti, kas attālinājās no Sorrento, jutu dīvainu satraukumu kā gaidot tikšanos ar sen zināmo un tomēr nepazīstamo. Varbūt toreiz tā bija laimīga sakritība, ka gide savos atzinumos par Kapri bija ļoti skopa un man pašai bija izdevība atklāt šo salu.
Funikulieris lēnām slīd augšup pa kalnu, un es no Marina
Grande (Lielās ostas) nonāku Kapri, bet intuitatīvi jūtu, ka jādodas vēl
augstāk, tādēļ iesēžos oranžā mazbusiņā un, nebeidzot apbrīnot itāļu
šoferu tempu un meistarību, esmu Anakapri. Netālu no pieturas ir pacēlājs, kurš
aprakstos minēts kā iespējamais transporta līdzeklis uz augstāko salas punktu
Monte Solaro (589 m v.j.l.)
Cik labi, ka šajā braucienā dodos viena liekas, ka lidoju virs mazdārziņiem, apņemta ar citronu un jūras smaržu. Ieraudzītais pārspēj gaidīto! Te nav steigas... Ir tikai SAULE, zila, zila JŪRA un visaptverošs MIERS.
Prātā nāk kaut kur lasītais:
Jūs stāvat uz zemes, kur atradās viena no Tibērija villām. Nenovērtējami seno gadsimtu dārgumi guļ zem šiem vīnogulājiem, zem katra nama. Vecā imperatora kājas minušas krāsainas marmora plāksnes...Vai skolā jums nemācīja Tacitu, kurš stāsta, ka tad, kad vēsts par imperatora nāvi sasniegusi šo salu, viņa pilis nogruvušas jūrā?
Pieveru acis un ļaujos vējam, kurā ir gan sveicieni no pagātnes, gan kāds tikai vīzijās apjaušams nākotnes redzējums. Tā vien šķiet, ka mana dvēsele tiek uzlādēta ar milzīgu labestības un gaismas lādiņu. Kaut kur tālumā izdzirdu Kapri baznīcas zvanus: Ave, Maria!
Braucot lejup no Saules kalna, pamanu, ka pretī brauc svešinieki,
kuriem pamāju ar roku, jo zinu to noslēpumu, kurš viņus tikai sagaida.
Šī miera apstarota, dodos uz Aksela Muntes māju. Cik perfekti šī zviedru ārsta un rakstnieka lolotā un veidotā māja iekļaujas apkārtnes ainavā grieķu un romiešu kolonas, skulptūras, askētiska atturība istabās un dārzs veidoti tā, it kā katra relikvija būtu radīta tieši šai mājai, šim dārzam. Un atkal man palaimējas, jo pilnīgi viena nonāku pie sfinksas, kura savu skatienu pavēsusi pret jūru. Aksels Munte gandrīz zaudēja dzīvību, pārvezdams to uz Kapri.
Ko gan Tev stāstījis slavenais zviedru ārsts? Ko gan Tu esi
pieredzējusi tālajā ceļā no Nīlas krastiem? Kādus cilvēkus pazinusi? Kā
mainījušies tikumi un paražas? Pielieku roku sarkanā marmora mugurai, kā
atbildes gaidot. Atkal notveru sevī jau sajusto MIERU, tikai klāt nāk kāda
Aksela Muntes filozofiski apcerīga doma: Jo ātrāk mēs saprotam, ka liktenis
ir mūsos pašos, nevis zvaigznēs, jo labāk. Laimi mēs varam atrast vienīgi
sevī, velti tērēsim laiku, gaidīdami to no citiem, nekādu pārpalikumu viņiem
nav.
Apbruņojusies ar fotoaparātiem, skaļi sarunājoties, tuvojas tūristu grupa. Kā atvadoties noglāstu vēlreiz sfinksas muguru Uz tikšanos nākamreiz! Es Tev apsolu noteikti atgriezīšos!
Tikai tagad piefiksēju, ka mans fotoaparāts palicis autobusā. Nez kādēļ neizjūtu tā trūkumu.
Dodos garām neskaitāmām tirgotavām svaigi spiesta apelsīnu sula,
veikaliņi, kur kādreiz jūras dzelmē atrastie koraļļi savērti paklausīgās kreļļu
virtenēs, ierāmēti dārgmetāla ietvaros nu ieguvuši vērtības apzīmējumu lirās.
Garšvielu un smaržu paradīze. Kāds sirms itāļu kungs mani aicina savā veikalā
nogaršot limončello. Paklausīgi sekoju viņa aicinājumam un lieku pie
lūpām mazā glāzītē, uz kuras gozējas Kapri faraglioni, iepildīto
spilgti dzelteno kā citrons dziru.
Salute! Uzsauc kungs un nebeidz slavēt savas ģimenes tradīcijas šī citronu dzēriena tapšanā. Salute! Sajūtot piesātināto citronu garšu, nebeidzu brīnīties par šīs salas man pasniegtajām dāvanām, atsaucu es.
Ar limončello pudelīti mugursomā dodos tālāk, cenšoties novirzīties no tradicionālajām tūristu takām, jo sācies masveida uzbrukums salai. Līkumoju pa ieliņām, nezinot, kur tās mani izvedīs. Apbrīnoju krāsainās flīzītes, kurās ierakstīti māju īpašnieku vārdi, māju numerācija. Pāri ieliņām vijas vīnogulāji un krāsainas bugenvillijas.
Pēc kāda laika esmu nonākusi no Anakapri Kapri (abus ciemus šķir vairāki kilometri). Augusta dārzos viss zied krustu šķērsu rozes, oleandri, lavanda, eņģeļu taures. Nonāku līdz vietai, no kuras itin tuvu ieraugāmas jūras skalotās klintis faraljoni. Pašlaik caur tiem slīd kāda laiviņa. Netālu no manis kāds mākslinieks novietojis molbertu. Viņam blakus izvietotas gleznas pārdošanai. Re, iztērējot tikai 100 000 liru (apmēram 30 latu), jebkurš savā īpašumā var iegūt daļiņu no Kapri. Nez kādēļ mani šie pēc trafareta gleznotie lielākie un mazākie faraljoni neuzrunā. Ar nožēlu noskatos uz vīru, kurš, nežēlodams zilo krāsu, triepj jūras viļņus.
Pēc brīža jau esmu pie Via Krup ceļa, kuru 20. gs. sākumā
izveidojis vācu rūpnieks Krups. Līkumu līkumiem tas ved līdz jūrai manam
mērķim. Nonāku atpakaļ Marina Grande, kur šobrīd valda nervoza rosība.
Liekas, ka vairāk nekā tūkstotis izbadējušos tūristu meklē to vienīgo, īsto
ēstuvi, kurā ieturēt pusdienas.
Paejot garām veselai rindai kārdinošo krodziņu, smalkāku restorānu, nonāku pie kuģīšu piestātnes, kas aicina doties braucienā apkārt salai. Samaksājusi savu artavu, paklausīgi iekļaujos vācu tūristu grupā, kurā tieku uzņemta neticami sirsnīgi.
Gaiši ģērbtie vācu pensionāri ļoti piestāv šai vietai ar savu smaidu un vēlmi bagātīgi izdzīvot katru mirkli.
Brauciens ar kuģīti ir sācies! Sveicināts vējš! Braucam gar robaino krasta līniju. Tikai 6,5 kvadrātkilometri miera un dievišķā brīnuma. Gids kuģīša kapteinis stāsta par ievērības cienīgiem objektiem. Neliela ironijas deva ir viņa balsī, kad tiek norādīs uz Balto, Zaļo un Sarkano grotu. Jā, patiesi, biju dzirdējusi tikai diferembus par slaveno Zilo grotu, kurā, ūdenim spēlējoties ar saules stariem, veidojas neparasti zila gaisma.
Un nu jau esam pie faraljoniem. Urrā! Arī mēs brauksim vienam no tiem cauri.
Ar sev raksturīgo smaidu balsī mūsu kapteinis paziņo, ka visiem, kas
iemīlējušies, tagad esot jānoskūpsta vienam otru, tā esot garantija mūžīgai
mīlestībai. Omulīgie vācu pensionāri sirsnīgi apkampjas un sabučojas! Ar patiesu
apbrīnu un sajūsmu noskatos viņos, kuri mūžu kopā nodzīvojuši, nav zaudējuši
savstarpējo degsmi un mīlestības dzirksti. Pēc brauciena jūtos par vienu
noslēpumu bagātāka. Vēl tikai mirklis un man jābūt mūsu gides norādītajā vietā,
lai dotos atpakaļ uz Sorrento. Manī nav nožēlas, dodoties prom, jo es skaidri
zinu, ka atgriezīšos.
Salas apveidi arvien vairāk attālinās, kaut kur tur no augšas uz mani
noskatās sfinksas mierpilnais skatiens
Atceries, es atgriezīšos!
vēlreiz klusi nodomāju, it kā cerot, ka ar šo manu solījumu izdosies pierunāt
Likteni, kādreiz pagriezt ceļus uz Kapri.
Un ticat vai neticat, bet man izdevās! Pēc vairākiem gadiem, kļuvusi par IMPRO gidi, atkal un atkal atgriezos savā sapņu salā, baidoties savām grupām pateikt priekšā par daudz, tādējādi laupot pašatklāsmes prieku un savu redzējumu uz mazo miera un saules salu Tirēnu jūrā.
Tajā pašā laikā dalījos savā mīlestībā, kuru nevarēju paturēt sevī, jo atcerējos Aksela Muntes mācību: Ko tu paturēsi sev, to pazaudēsi, ko aizdosi prom, tas mūžam būs tavs.
Anda Vīksna