Tirēnu jūras vilinājums vai ceļojums pa Odiseja piekrasti Itālijā.

Starp Romu un Neapoli (90 km uz dienvidiem no Romas un 90 km uz ziemeļiem no Neapoles) atrodas viena no skaistākajām kūrortu zonām pie Tirēnu jūras. Kaut gan Itālijā ir nācies būt ļoti bieži, zinu, ka šajā zemē mūžīgi varu justies kā jaunatklājēja. Un, patiesi, nepietiktu vienas dzīves, lai ieraudzītu un izjustu visus Itālijas jaukumus!

Arī šī mana tikšanās nav izņēmums – dodos uz Odiseja piekrasti pie Tirēnu jūras. Ar nožēlu secinu, ka Latvijā ziņu par Odiseja piekrasti ir maz (lai neteiktu, ka nav nemaz). Protams, ka, Itāliju piedāvājot, tūrisma firmas piesauc pazīstamākos brendus – Venēciju, Milānu, Florenci, Romu, Sanmarīno, Neapoli, Amalfi, Sicīliju...

Tiem, kas apmeklē šo zemi pirmoreiz, tas tiešām šķiet pietiekami, bet, ja Itālija jau ir iemīlēta, gribas izzināt un ieraudzīt jaunas vietas. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka šī varētu kļūt par izsmalcinātu atpūtas tūri visiem, kas vēlas atpūsties, laiski gozējoties baltajās jūras smiltīs, veroties bezgalīgos jūras plašumos, iztēlojoties, kā kādreiz pie šiem krastiem piestāja Homēra eposa Trojas karš varoņi – Enejs, Dardans un, protams, Odisejs ar saviem ceļa biedriem. Daudzas no piekrastes vietām vēl šodien glabā seno, mītisko notikumu liecības, tiesa, vairāk tās saglabājušās vietvārdos, piemēram, Čirčeo rags vai Čirčeo nacionālais parks. Varu tikai domās uzburt kādreiz slavenās burves Kirkes prasmi savaldzināt pieredzējušo jūrasbraucēju un varoni Odiseju.

Mīts vēsta, ka Aiajas salu (tagad Poncas salu) pārvaldījusi burve Kirke. No kuģa sūtītie izlūki, kas devās salas iekšienē, nokļuvuši tieši burves rokās. Kirke tos pārvērtusi par cūkām. Odisejam tomēr izdevies biedrus izglābt, tiesa, ar Hermeja palīdzību. Taču pats Odisejs nepratis pārvarēt Kirkes burvestību un kā bez prāta iemīlējies viņā. Pēc gada, kas ticis pavadīts pie Kirkes, Odisejs, tās ierosināts, nokāpis pazemē, lai izzinātu savu likteni. No šeit sastaptajām dvēselēm viņš uzzinājis, ka to vajā Poseidons, tomēr atgriezties Itakā Odisejam izdosies.

Odiseja piekrasti varētu salīdzināt ar mākslinieciski veidotu, krāsainu burves Kirkes kaklarotu – katra šīs piekrastes pilsētiņa ir kā viens posms no nedalāma veseluma.

 Sabaudia

Mazajā pilsētiņā, kas atrodas Čirčeo nacinālā parka teritorijā, mani pārsteidza agrāk neredzēti, spilgti rozā ziedi, izkaisīti pa dzeltenajām smilšu kāpām. Šo vietu varētu salīdzināt ar oāzi tuksnesī. Patiesi, netrūkst ne savdabīgas floras, ne ūdeņu klātbūtnes! No vienas puses Tirēnu jūra, no otras – ezeri: Paola (citviet šī pati ūdenskrātuve minēta kā Sabaudia ezers), Monači un Foljāno.

Veicot pilsētas apskati, nedaudz vīlušies varētu būt tie, kuri vēlas ieraudzīt majestātikus arhitektūras šedevrus, kas raksturīgi Itālijai. Sabaudi pēc Musolīni pavēles uzcelta 253 dienās, tās atklāšana datēta ar 1933. gada 5. augustu. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka stilu, kādā veidota pilsēta, varētu dēvēt par racionālo arhitektūru – Komūnas laukums ar Municipalitātes ēku un 46 m augsto torni, kura pamatos esot iemūrētas dažas Itālijas karalistes monētas un pirmais Sabaudias pamatakmens, Pasludināšanas (Annunziata) baznīca ar modernām mozaīkām, Sv. Barbaras laukums ar vienīgajiem ievērības cienīgajiem portāliem – viss pielāgots cilvēku vajadzībām un noteikti nemēģina demonstrēt lieku greznību.

Netālu no centra atrodas senās vēstures liecības, kas attiecināmas uz 81.–96. g. p.m.ē. Imperators Domiciāns arī bija novērtējis burvīgo dabu, izdevīgo satiksmes ceļu, kas saistīja ar Romu, un pavēlējis uzcelt šeit savu grezno villu – ar teātri, baseiniem, marmora statujām. Veicot izrakumus, tika atrasta burvīga Apollona statuja (apskatāma Pergamonas muzejā Berlīnē), kā arī savdabīga Satīra statuja, kurš savās rokas tur otrādi apgrieztu flautu (apskatāma Vatikāna muzejos).

Savukārt, pavisam netālu no Čirčeo zemes raga atrodas Pāvila tornis (Torre Paola). Šo 26 m augsto torni licis būvēt Romas pāvests Pāvils III, lai būtu pārskatāmi jūras ceļi un savlaicīgi pamanāmi ienaidnieki, kas tuvojas krastam.

Vēstures liecība ir arī kanāls, kas savieno Paolo ezeru ar jūru, jo pieder pie imperatora Nērona grandiozajiem projektiem par vienota ūdens ceļa izveidi, ietverot piejūras upes un ezerus, lai savienotu Romu ar Neapoli.

Šodien Sabaudia ir itāļu elites atpūtas vieta – lepnas villas stiepjas gar pašu piekrasti, paslēpjot ziņkārīgiem skatieniem populārus aktierus, rakstniekus, politiķus un biznesmeņus.

 San Felice Circeo

Šīs pilsētas vecumu lieliski raksturo akropole un ciklopiskie Čirčeo nocietinājuma mūri (6. – 4. gs. p.m.ē.). Ieraugot šo vēsturisko vietu, velku paralēles ar tik bieži slavinātajām Mikēnām Grieķijā... Vecpilsēta šķiet ļoti viesmīlīga, jo ir neliela, ļoti loģiski izkārtota ap Templari torni, kura pulksteņrādītājs apstājies un apliecina tikai pašam tornim svarīgu faktu. Turpat atrodas Palazzo Baronale un galvenais pilsētas laukums, kurš dažādu svētku laikā kalpojot kā savdabīga VIP viesu uzņemšanas skatuve, dienas gaismā tas gozējas saules staros, saguris un sakarsēts. Ļoti gribētos atgriezties šajā vietā vakara stundā, kad uz galdiem, kas izvietoti pie restorāniņiem, saldējumu pārdotavām, kafetērijām un tavernām, iedegtos daudzkrāsainie lampioni un sveces dakts dejotu ielas muzikantu pavadījumā.

Tomēr man šķiet, ka vēsture ir tikai fons (un ne otrādi) vai papildinājums dabas varenībai – klintsrags (542 m v.j.l.) manam skatienam paver milzīgu plašumu. Liekas, vēl tikai mazliet jāsasprindzina redze, un es ieraudzīšu Mūžīgo Romu!

Terračīna

Odiseja piekrastes dvēsele ir Terračīna. Gids, stāstot par savu pilsētu, ar milzīgu lepnumu apgalvo, ka Terračīna ir 150 gadus vecāka par Romu. Kā apliecinot tikko teikto, viņš rāda Apija ceļu (Via Appia), kurš vijas cauri vecpilsētas daļai – monolīts, smagnējs, gadsimtu apdvests (būvēts apmēram pirms 2600 gadiem), tikko lietus nomazgāts un gatavs miljonās reizes iemūžināšanai mūsu fotoobjektīvos. Otrā pasaules kara laikā daudzas ēkas tika nopostītas, īpaši Apija ceļa rajons un foruma bruģis Municipalitātes laukumā. 11 .gadsimtā katedrāli uzbūvēja romiešu tempļa vietā, no oriģināla saglabājušās tikai kāpnes. Līdz 19. gs. Terračīnā atradās arī Romas pāvestu vasaras rezidence. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ šīs pilsētas katedrālē tika ievēlēts Romas pāvests Urbāns II.

Pēc pilsētas apskates sēžamies autobusā un sākam ceļu augšup. Apmēram 3 km no vecpilsētas 227 m augstumā atrodas Jupitera templis (1. gs. p.m.ē.). No tempļa saglabājušies pamati, bet nevajag pārāk bagātu iztēli, lai iedomātos varenu dieva pielūgsmes vietu uz tirkizzilās jūras fona. Arī no šī skatu punkta redzama pludmales līnija un pilsētas rosība, kas mūs neskar. Gids ar meistarīgu kustību norauj pāksti (tā tik ļoti līdzinās pupiņu pākstij) no kāda koka un atkal lepni paziņo, ka šajā pākstī esošās sēkliņas (noteikti mazākas par kafijas pupiņām) esot 1 karāta svarā, bet koka nosaukums – Karas koks. Tā lūk, izrādās, ka dārgakmeņu svēršanas pirmsākumi esot meklējami Itālijā! Vēl izpildām pāris elpošanas vingrinājumus, jo arī gaiss Odiseja piekrastē ir īpašs – ārstniecisks. Tas piesātināts ar jodu, šī rādītāja dēļ Odiseja piekraste ierindojusies pasaulē 2.vietā aiz Akapulko!

Cieši apņemos šos faktus pārbaudīt, jo zinu, ka katram gidam ir savi pastāsti un leģendas, kas stāstījumu ļauj padarīt saistošāku. Kad atgriezos Rīgā, papētīju faktus, un teiktais par gaisa tīrību un joda piesātinājumu apstiprinājās. Uzzināju arī, ka tādēļ piekrastē atrodas vesela sanatoriju rinda – elpošanas ceļu dziedināšanai un vispārējā veselības stāvokļa uzlabošanai.

Ieklausījušies gida rekomendācijā, pusdienot dodamies uz kādu zvejnieku arteli. Turpat jūras malā izvietojušās laivu rindas, tīkli, kastes ar svaigām, tikko zvejotām zivīm un krodziņi, kurus varētu salīdzināt ar padomju laika ēdnīcām. Ar savu paplāti virzos gar ēdienu rindu. Apmulstu no bagātīgā piedāvājuma. Ko lai izvēlos – īpaši sagatavotus kalmārus, mīdijas apetītelīgā mērcē vai ceptās, sutinātās, tvaicētās zivis, kurām pat nosaukumus nezinu. Pēc izšķiršanās par labu mazām zivtelēm, kas apceptas un servētas ar citronu daiviņām, paņemu mājas baltvīnu. Otrreiz mana mute paveras izbrīnā pie kases, kad spēju tikai atkārtoti pārjautāt summu. Prāvā porcija zivju, kas papildināta ar dažādiem sautētiem dārzeņiem, un baltvīns izmaksāja tikai piecus eiro.

 Sperlonga

Baidos, ka stāsts par šo pilsētu man izdosies pārāk piesātināts ar sajūsmas apliecinājumiem, bet... Bet nu atkal ir kāda vieta Itālijā, kur noteikti gribu atgriezties.

Iedomājieties pilsētu, kura kā kaija lidinās virs jūras – balta, viegla. Šauro ieliņu labirinti neliekas nomācoši kā pēc līdzīga principa veidoto viduslaiku pilsētu jau zināmie paraugi. Kaut gan, ieejot vienā otrā ieliņā, baidos izplest rokas, jo neesmu pārliecināta, vai tas izdosies, baltās ēkas piešķir gaišu un gaisīgu sajūtu. Sperlongai ir kāda īpaša aura, ko nevar nesajust! Šīs vietas burvību bija atklājuši jau senie romieši, kurus sajūsmināja ne tikai fantastiskā ainava, bet, protams, arī izdevīgie jūras un sauszemes ceļi. Imperators Tibērijs lika jūras malā uzbūvēt savu villu, kuras drupas saglabājušās līdz mūsdienām. Imperatora paraugam sekoja daudzi romieši, kuri varēja atļauties būvēt savas vasaras villas pie Tirēnu jūras, lai patvertos no tveicīgās, sakarsušās Romas. Turpat jūras malā esošās klintīs un alas tika pielāgotas pusdienošanai un atpūtai. Kad 1957. gadā arheologi veica izrakumus greznajā Tibērija villā, kas atrodas 1 km uz dienvidiem no pilsētas, lielā alā viņi uzgāja brīnišķīgas hellēņu skulptūras, kas veidotas 2. gs. p.m.ē. Tajās attēloti notikumi no Homēra eposa Odiseja. Iespējams, tās radījuši mākslinieki no Rodas salas, jo kādreiz imperators Tibērijs dzīvojis arī šajā grieķu dievu mīlētajā salā.

Sperlonga bijusi iekārota vieta laiku laikos, tādēļ 16. gs. vietējie iedzīvotāji sāka būvēt torņus, lai vērotu apkārtni. Diemžēl novērošanas torņi nepasargā pilsētu no pirātu uzbrukumiem. Visnežēlīgāko lappusi Sperlongas vēsturē ierakstīja bēdīgi slavenais jūras laupītājs Barbarosa, kurš izpostīja un izlaupīja pilsētu, kā arī centās nolaupīt skaisto grāfieni Džūliju Gonzago, lai kā visvērtīgāko dāvanu viņu aizvestu sultānam Suleimanam.

Mūsdienu Sperlongas vēsture sākas 1957. gadā, kad tiek izbūvēts ceļš no Terračīnas uz Gaetu. Pilsētā bieži tiek uzņemtas filmas, notiek mākslinieku plenēri. Savu sajūsmu par pilsētu, atkārtoti tajā viesojoties, izteikuši pasaulslaveni aktieri – Marlēna Dītriha, Bridžita Bardo, Artūrs Millers. Esmu gatava saderēt – ja vien jums izdosies nokļūt Odiseja piekrastē, šī pilsēta jūs neatstās vienaldzīgus!

 Gaeta

Vergīlijs raksta, ka Gaeta nodēvēta Eneja zīdītājas Kaietas (Caieta) vārdā, kas esot šeit apbedīta. Pilsēta atrodas uz zemes raga Gaetas līča dienvidos pie Orlando kalna.

Vecpilsētas daļā paceļas varenā Aragonas pils, neskaitāmas baznīcas un gotiskā katedrāle ar majestātisko zvanu torni, šīs celtnes uzbūvētas pēc Ferdinanda Burbona pavēles.

Labi apzinos, ka pavisam netālā pagātnē nevarētu viesoties Gaetā, jo pilsēta ir arī viena no NATO flotes bāzes vietām. Vecpilsētas pakājē pietauvojušies prāvie kuģi, bet apkārtnē jaušama visai amerikāniska gaisotne – steiku paradīzes, lokāli un bāri ar pazīstamu Amerikas lielpilsētu vārdiem dominē pār picērijām un kafejnīcām ar tradicionālo espreso un kapučīno.

Pavisam cita noskaņa valda no Gaetas netālu esošajā svētvietā, kas atrodas uz Sašķeltās klints (Montagna Spaccata). Saskaņā ar leģendu, brīdī, kad Jēzu sita krustā, Orlando kalns sadalījies trīs daļās. Šķelšanās līnijas līdzīgi puzlei varētu savienot vienotā veselumā... Pa līkloču trepēm nonākam pirmajā šķelšanās brīdī izveidotajā alā – Turku grotā. Tā kalpojusi kā patvērums un slēpnis pirātu kuģiem. Viļņi skalojas pret klintīm, radot dobju, pat baisu skaņu.

Izejot Krusta ceļu (Via Crucis) nonākam Sv. Filipa Neri kapelā. Tajā atrodas akmens gulta, kurā pēc lūgšanām atpūties svētais. Daudz svētceļnieku plūst šurp, lai apliecinātu savu apbrīnu un uzsvērtu Dievišķā spēka klātbūtni. Trešā šķēluma vieta ir kā radīta nelielam zvanu tornim, kurš uztupis uz klints malām.

Tā nu esam Odiseja piekrastes pilsētas un pilsētiņas savēruši kā krāsainās Kirkes krelles.

Bet, ļaujoties viļņiem, noteikti vajag apskatīt arī burves pārvaldīto Ponca salu, bez kuras mītu apvītā piekrastes iepazīšana nebūtu pilnīga. Ponca sala ir pati lielākā no Pontines arhipelāga salām. Burvīgas ainavas, kristāldzidrs ūdens, bagātīga krāsu gamma un tikai salām raksturīgais miers!

Braucot mājup, esmu par vienu atklājumu bagātāka. Es zinu, ka ne mirkli nešauboties ieteikšu šo vietu atpūtai un izziņai ne tikai saviem draugiem. Esmu gatava dalīties ar ikvienu, kurš ir skaistuma un harmonijas piekritējs, kurš varbūt alkst aizmukt no pārmērīgas tūristu burzmas, lai ļautos pārdomām vai vienkārši neko nedarīšanai.

Anda Vīksna