Apūlija, Kalabrija, Bazilikata... tradicionālie Itālijas maršruti uz šejieni neatved tālu! Kaut vēstures un vitalitātes šeit netrūkst, veiksmes varbūt. Emigrācijas viļņi papēža cilvēkus vieglākas dzīves meklējumos trenkājuši pa pasauli, un skaistums ir sūrāks. Kā olīvas kokā.
Bet saule nepagurdama joprojām turpina katru zemes pēdu glāstīt,
olīvdārzus briedināt un vīnogas saldināt. Zvejnieki dodas jūrā lomus vilkt, un
Dieviem tā joprojām ir daļa Magna Graecias, dižās kultūras zemes, kurā
likt arī mūsdienu racionālā cilvēka garam dziedāt.
Jau otro gadu Latvijas čarterlidmašīna piezemēsies Bari, otrajā lielākajā Dienviditālijas pilsētā aiz Neapoles. Tad jau Itālijas papēdis Apūlija ar roku aizsniedzams. Nav gan noslēpums, ka Bari nav tā labākā reputācija, arī vietējais šoferītis nelabprāt ļauj mums apkārt kājām klejot labāk izvedīšot pa savu pilsētu busiņā. Taču Bari cilvēkiem pašapziņas netrūkst, viņi mēdz lielīties: ja Parīzē būtu jūra, tad Parīze būtu mazā Bari...
Pilsēta ir mērķis viesiem, kas godina svēto Nikolaju ( Eiropā
atpazīstamu arī kā Santa Klausu, kas gādā dāvanas labajiem un čaklajiem)
bērnu, ceļotāju, tirgotāju un jūrnieku patronu. Viņa pīšļus 1087.gadā izzagt un
no Miras atvest uz Bari izdevās tieši šejienes bezbailīgajiem jūrniekiem. Tika
būvēta pienācīga baznīca mirstīgo atlieku apbedīšanai, kurā vēl šobaltdien bieži
viesi ir krievu svētceļnieki. Arī Krievijas cars Nikolajs II šeit pabijis un
ziedojis naudu, lai kripta atgūtu gadsimtos zaudēto greznību.
Savrup vienpatis savās elegantajās līnijās joprojām stāv 13. gadsimta vidū uzbūvētais cietoksnis Castel del Monte. Gida pavadībā izstaigājam to soli pa solim, ohoho 16,5 metru biezas sienas! Man ļoti iekārojas te kādreiz klausīties slavenu mūziķu koncertos uz šāda fona izcelties gribētu ikviens.
Ar nepacietību gaidu atkalredzēšanos ar Matēru, laikam nojauzdama, ka liktenis piespēlēs fantastisku dāvanu...viesnīcā manas istabiņas logi veras tieši uz fascinējošo Matēras Sassi Caveoso daļu! Tā ir alās būvēta pilsēta, kuru par nācijas kauna traipu 20. gadsimta 50-jos gados atzina valdība, sakot, ka itāļu nācijai jau nu neklātos dzīvot kopā ar lopiem un bez jebkādām higiēnas uzpariktēm. Blakus vēsturiskajiem kvartāliem tika sacelti blokmāju rajoni, vietējie bez ierunām pārvietoti uz jaunajiem īpašumiem. Bez sakņu sistēmas, toties ar tualeti un dušu...
Taču Caveoso piedzīvoja necerētu renesansi savai filmai Kristus ciešanas šo vidi kā īpaši atbilstīgu divtūkstoš gadu vēsturei izvēlējās Mels Gibsons ( un radošā brigāde, starp citu, dzīvoja mūsu viesnīciņā Italia, bilde lai pie pašām parādes durvīm!). Pasaules uzmanība darīja savu cilvēki atkal atgriezās, lai te dzīvotu. Un kaimiņos ģimenes mitekļiem tagad jau aug četru un piecu zvaigžņu viesnīciņas, jo vēsture, ziniet, tas ir smalki...
Vakars satumst un nogāzēs sadedzas mazas gaismiņas, ielās saplūst vietējie ļaudis uz baznīcu, pie maiznieka, tāpat vien papļāpāt. Un mēs , maza saujiņa latviešu arī visiem pa vidu! Noteikti neaizmirstiet izbaudīt matēriešu sirsnību pie vakariņu galda domāju, ka viesnīcas restorānam Baziliks no jums arī tiks piecas zvaigznes!
Nākamajā rītā braucam uz Grotte di Castellana iespaidīgākajām stalaktītu alām visā zemē. Nostaigājamies kārtīgi, jo izvēlamies garāko un krāšņāko maršrutu uz Balto grotu. Šodien vispār mums tāda kā baltā diena tālāk ceļš ved uz baltajiem pasaku namiņiem Alberobello. Nobalsinātie kaļķakmens krāvumi ir apjumti ar konusveida akmens jumtu, un lai skats vēl mistiskāks, uz tiem zīmēti dažādi-gan pagāniski, gan kristiešu simboli. Saimnieki trulli mājiņām viesmīlīgi tiekam gan cienāti, gan aicināti izložņāt terasveidīgos jumtus, dāsni lejas vīns un namatēva darinātie liķieri, labi klāt garšo vietējie cepumiņi un ,protama lieta, ka visa galā tiek iepirkti pat skaistie krāsainie svilpaunieki! Vismaz kāds skanīgs pavasara sveiciens mājās palicējiem.
Vīns mums garšo arī blakuspilsētiņā Locorotondo.
Tur pie dzēriena raudzēšanas ķērusies jaunā paaudze, un ražošana jau
uzņēmusi apgriezienus, lai iekarotu Apūlijas aromātiskajam vīnam tā kvalitātes
cienīgu vietu pasaules lielajā apritē. Skopumu saimniekiem nepārmest,
glāzes tiek papildinātas vēl un vēl. Tikām latvieši ar nav knauzeru nācija- vai
nu labu mantu garām laidīs? Vēl vienu kastīti, prego!
Iekarsums beigās tāds, ka, ierodoties viesnīcā,
drosmīgākās dāmas lec pa taisno baseinā! Pārbijies un steigā pa logu uz ūdens
pusi metas arī itālis...auksts! nedrīkst! viņš kliedz. Un tas tak vēl esot
arī pagājušā gada ūdens! Ko niekus, ir maijmēnesis, nosaka peldētājas, bet ūdens
sastindzinātas klausīgi rāpjas ārā piekāpsies ar, ko vīru kreņķinās. Vakariņās
kā balva parādās jauns tēls restorāna oficiants- nu akurāt kā Ļeņins dzīvajā! 
Ko tur daudz čukstēsies, prasīs, vai nav rada... Jā, viņš izriež krūti. Esot
līdzīgs tam russo mafiozo, lai tik nākot fotografēties.
Kad nākamajā dienā braucam Leči skatīties, saprotam, ka esam izvilkuši laimīgo lozi. Ja iepriekš vajadzēja pierunāt mākoņus tik draudīgi nestaigāt, nu tie aizdevušies labi tālu, un barokālā, sviesta dzelteno akmeņu pilsēta sagaida mūs ar iznesīgu jauno pāri un kāzu rosmi pie katedrāles. Grūti bija iedomāties, ka šeit mūs sagaidīs tik valdzinoša arhitektūras pērle kā Santa Croce baznīca. Tās greznums atsauc atmiņā otro Lečes vārdu to mēdzot dēvēt par dienvidu Florenci. Īpaši svētsvinīga noskaņa pārņem pilsētas viducī, joprojām atrodot romiešu laika amfiteātri. Secinājums viens pilsēta kā radīta mīlestībai no pirmā acu skata. Tas tiek nostiprināts ar malciņu aromātiskas itāļu espresso kafijas, bet šķirties no Lečes tā negribas...
Tobrīd vēl nezinām, ka Otranto ir Lečei līdzvērtīga konkurente. Ja Romas laikā tā bijusi galvenā tirdzniecības osta precēm no Grieķijas un Mazāzijas, tad tagad gan vairs tikai piectūkstoš iedzīvotāju liela pilsētiņa. Bet apzinās savu vērtību. Sevišķi vasarās, kad kļūst par atpūtnieku un mākslas mīļotāju meku, vilinot ar savām galerijām, jauku lietu bodītēm un pludmales kafejnīcām.
Karstasinīgākie iemēģina ūdeni, kamēr sagaidām, kad durvis
ver Otranto katedrāle. Ne velti siestas beigas gaidījuši tik daudzi
pilsētas viesi arī mums gribas ilgāk pakavēties, izpētot krāšņo 12.gs.mozaīku
grīdu (ja redzēts normaņu - arābu kultūras mistrs Sicīlijā, tad iespaids līdzīgs
)...un, protams, nokāpjam arī leģendārajā kriptā, kur joprojām balo 800 mocekļu
kauli. Kad 1480. gadā turki iekaroja Otranto, neviens te labprātīgi
islāmu nepieņēma, - izvēlējās iet nāvē...
Vakariņu laikam šoreiz skumīga toņkārta...jau rīt zem spārniem mājupceļš. Gulēšana viesnīcā ne prātā, kāpjam apskatīt vēl kādu kalnu pērlīti balto Ostuni. Jau krēslo un sīkās ieliņas tinas kā kamolā, vai maz kāds spēs no šī labirinta izkļūt vēl šovakar? Protams, bez apmaldīšanās neiztika! Bet, kad busiņš laimīgi atrasts, tad tik bija ko klausīties! Cik vakariņotāju, tik komentāru un visi izklausās kā reportāžas no paradīzes vārtiem.. Vai to būtu panākuši itāliešu samtainie acu skatieni, vai tomēr vīns? Vai varbūt šīs zemes īpašais devīgais gaiss?
Ak, nepamet mani, Itālija, manos ziemas sapņos!
Nāks jauns pavasaris un - tu jau zini es atkal atgriezīšos.
Uz tavu saldo balsi.
Tavs Klejotājputns
Foto Oksana Ozola.