Leģenda vēsta, ka par Sicīliju jāpateicas... sievietēm! Trīs nimfas
klejojušas pa pasauli, vākdamas visu skaisto, kas apkārt, līdz Vidusjūras vidū
pagurušas, un skaistums puķes, augļi, jūrasveltes sakritis ūdenī, kur
veidojusies sala trīs stūriem Triskeles, Trinakria, Triketra...
Sala, ko cilvēki kārojuši pētīt, aprakstīt visās civilizācijās; sala, kur joprojām varot sastapt sirēnas... Kā lai Latvijas ziemās palaikam neuzsapņo, ka pārtopi par kādu no dienvidu nimfām, kurās iemiesojas vasaras gaisma un kas tāpēc izstaro skurbumu un laupa prātu? Spirdzinošas kā ūdens, ar kuru iedzer drudža dīgļus tie, kas viņas redzējuši, lēnām izdziestot aiz ilgām un vēlmēm... Bet lepnajos kontinenta kūrortos, kur nimfas klonētas plikajās, skaistajās atpūtniecēs, Homēram, šķiet, būtu par garlaicīgu... Tā ka, ja meklējat gan mītisko, gan pasaulīgo skaistumu, sapnim jānotiek Sicīlijā!
Tuvošanās I
Izplatītākais veids, kā nokļūt Sicīlijā, ir šķērsot
Mesīnas jūras šauruma piecus kilometrus kā Odisejam, meklējot
suņagalvu Skillu vai ūdensatvēmēju Haribdu (man šos briesmoņus savām acīm
ieraudzīt vēl nav izdevies...). Bet kaut kāda liktenīga ziņa laikam mītos ir
Mesīna līdz pat pamatiem tika nopostīta 1908. gada zemestrīcē, un tilts, kam
vajadzētu salu savienot ar kontinentu, ir debašu tēma jau gadu četrdesmit...
Ja gribat smuki un civilizēti pierakstīties salā, mazu gabaliņu uz dienvidiem
atradīsiet Taorminu. Bet varbūt daudz eksotiskāka izvēle būs Eolu
salas ziemeļdaļā. Arhipelāgā ir septiņas salas visas vulkāniskas un ļoti
senas radušās ap to laiku, kad Uguns dievs svaidījis klinšu bluķus jeb velns
radījis šo par soda vietu neliešiem. Homēra cienītāji te atradīs atsauces uz
Odiseja ziņkārīgajiem draugiem, kuri izlaiduši no vēju dieva Eola iedāvinātā
maisa visus ļaunos vējus, sudrabu un zeltu domādami, rezultātā piesaukuši ilgu
un grūtu mājupceļu.
Salas ir burvīgs dzīvas un nesabojātas dabas gabaliņš; vistīrākie ūdeņi un neparastas krasta krāsas: zaļā no augiem, baltā no pumeka, melnā, sarkanā un pelēkā no vulkāniskajiem iežiem, un melnu smilšu pludmales!
Īsts rukšaprieks visiem pie sēra geizeriem Vulkāno salā milzīgo
dubļu peļķi ieraugot, daži gan aizdomājas par higiēnu, vēl pēc mirkļa par jaunā
peldkostīma likteni. Bet tad tiek pārrāpots tīrā jūras ūdenī, sušķainās būtnes
kļūst par cilvēkiem un iedomājas, ka pārdesmit minūtēs atgriežas pārdesmit gadu
jaunībā kāpēc neticēt? Tikai jaunība visas dienas garumā rosinoši odīs pēc
pavecām olām. Nieks! Ostmalā atradīsiet kādu darbīgu capitano, kas nebūs
slinks aizvizināt uz Lipari kūrortsaliņu un pa ceļam rādīs kūpošo skursteni
baisā tuvumā aktīvo Stromboli. Sagatavošanās Etnas iekarošanai būs
veikta pirmklasīgi!
Tuvošanās II
Mazliet dārgāks, bet nu ļoti jau elegants tuvināšanās paņēmiens sameklēt Dženovu kontinentālajā Itālijā un kāpt prāmī uz Palermo. Nenožēlosiet ne mirkli! Plus Dženovas ostas smārds, Kolumba dzimtas nams, jaunās pasaules zelta atblāzma, tabaka un sifiliss... Hm, par ko tik neaizdomāsies šai dienā! Milzīgajām barokālajām palaco līdzās ostmalas meiteņu dāsnas ielas, vai tiešām te Paganīni sniedzis savu pirmo akadēmiju? Nevar būt, ka tikai simt ātrgaitas kilometru līdz pārsmalcinātajam Cot d`Azure, līdz Monako kazino dārziem tas taču gluži atšķirīgs stāsts!? Dženova virtuozi spēlē uz pavisam citām stīgām.
Kad terminālā sameklēts dienvidjūru baltais gulbis ar daudzsološo vārdu (piekritīsiet?) Excelsior un cietzeme lēnām attālinās, mafiozi paskata melnīgsnēja apkalpojošā personāla ielenkumā nudien sajūties vismaz kā sāgas Krusttēvs uzņemšanas laukumā... Kaut rakstīts nav par Sicīliju, manuprāt, šīs sajūtas precīzi komentē Pols Boulzs savā grāmatā Vietulības kristības: Nav vairs nekā, tikai jūsu elpa un sirds sitienu troksnis. Jūsu iekšienē sākas kāds dīvains, taču neapšaubāmi patīkams sairšanas process, jums ir iespēja cīnīties pret to un mēģināt palikt tai pašai personai, kas jūs vienmēr esat bijis, vai arī ļauties tam, kas sācies.
Ja nav pārliecības, ka varat aizbēgt no Latvijas skrienošā cilvēka sevī, ka drīkstat neatbildēt uz mobilā telefona zvaniem, ka nezin vai spēsiet mīlēt, ne kritizēt un pieņemt še dzīvi tādu, kāda tā ir, tad vajag Sicīliju atlikt. Nervozitāte iemīlēšanās procesam tikai kaitēs.
Zelta gliemežvāks
Tā saucas līcis, kurā izlaidusies Palermo, Sicīlijas galvaspilsēta. Ļoti dīvaina lielpilsēta... Palermo ir kā simbols nošķirtībai no pasaules, jo vidusšķira atstāj vēsturisko pilsētas centru un apmetas piepilsētās, tās vietā pamestajās ēkās apmetas arābu un afrikāņu imigranti. Nožēlojamas būdas blakus mākslas pērlēm. Vaicājiet feniķiešiem un romiešiem, bizantiešiem un arābiem, normaņiem un spāņiem kādu viņi sastapuši Palermo? Šķiet, ka visu Sicīlijas kultūru iedvesmo nostalģija, ilgas pēc pagājušā. Ja nav noskaņojuma to atrast šajā par trokšņaināko atzītajā Eiropas pilsētā ar pirmo piegājienu, dodiet sev vēl vienu iespēju brauciet Monte Pelegrīno un pavaicājiet Sv. Rozālijai, Palermo patronesei! Tik īsta un sicīliešu sirsnības pilna ir šī baznīciņa klintī, ka arī svešiniekiem jānotic Rozālijas brīnumdares spējām, paglābjot pilsētu no mēra. Varbūt sagadās būt Palermo 15. jūlijā, kad Rozālijas statuju nes cauri pilsētai un procesijā skandē viņas vārdus: Šī ala lai ir jūsu mājas, un meži lai jūs baro, klintis sargā, lietus remdē slāpes, bet debesis liek priecāties par ikdienas dzīvi. Tā sakot cilvēk, dzīvo vienkāršāk!
Ja pierasts meklēt skaistumu sakārtotā vidē, jūsmināties par Palermo ir grūti. B. Berensons Ceļojumā uz Sicīliju raksta: Mēs uzkāpām Mt. Pellegrino kādā burvīgā rītā un jutāmies skumji, domājot par to, ka drīz būs jāatstāj šis dižais, ne ar ko nesalīdzināmais skaistums. Ja vien cilvēks spētu iecirst sevī visu to, ko te izjūt un redz, viņš varētu būt pats Dievs. Jā un nē! Paradoksāla pretstatu līdzāspastāvēšana var gan mudināt dzīvoties stundām pa Cappella Palatina, karaļpili vai San Giovanni degli Eremiti, gan bēgt no drūzmas uz Mondello pludmali.
Bailīgi aptaustu zobenzivs zobenu kolorītajā pilsētas tirgū Macciria. Un sajūtos dīvaini brīdī, kad veikala īpašnieks aiz manis ienākot rūpīgi pieslēdz ārdurvis. Netradicionālu izjūtu cienītājiem par vienu eiro piedāvā izieties pa gariem koridoriem starp tūkstošiem mumificētu ķermeņu kapucīniešu katakombās. Kur ir nāve, tur ir cerība, māca sens sicīliešu sakāmvārds.
Modiniet sevi agri
Lai paspētu pirmie pie dieviem Sedžestā, Selinuntē vai Agridžento
tempļu ielejā, pirms uz turieni nav aizspietojuši citi tūristi, kas divarpus
tūkstoš gadu svētvietu īpašo auru ātri vien pārmāks ar klaigāšanu, suvenīru
meklēšanu un mūžīgo fotografēšanos... gluži kā mēs paši, protams. Bet kāds gan
vēsturei svars, ja to piespiežas mīlēt pusdienlaika karstumā? Pilsētas pamirst
siestā, pludmaļu smiltis piededzina pēdas, atliek glābties ūdeņos!
Šādas oāzes saplānot nemaz nav tik grūti, jo galvenās un ievērību pelnošās
vietas ir piekrastes rajonā, bet, kad izbraucat jūras krastā, var gadīties, ka
pārsteigums ir nepatīkams naftas pārstrādes un ķīmisko rūpnīcu teritorijas,
kas aizņem krietnu daļu dienvidu krastu, baudīt jūru nemudinās.
Tad atliek vien paļauties uz pārbaudītām vērtībām, piemēram, apskatīt Taorminu, kas salas konkurencē tiek atzīta par spožāko kūrortu. Stilīga vieta ar modernu preču veikaliem, krāšņu ielas gaisotni līdz naktsstundai, suvenīrbodīšu raibu raibo sortimentu franči teiktu, ka Taormina ir sicīliešu Sentropēzas variants: skaista, bet neīsta. Bet kurš gan pēc Katānijas ielu kriminālās atmosfēras un nabadzīgajiem kalnu ciematiem grib īstumu? Mafiozi taču arī vajag vietu, kur atpūsties! Starp aristokrātiskām villām ilgi nedzīvosies, labāk kopā ar kaķiem apskatīt Taorminas slaveno grieķu teātri debesis, jūra un fonā Etna kūpinās, pavasarī vēl sniegaina... Atceros reiz lasīju sicīlieša pašraksturojumu: spēcīgs kā Etna un pilns svētuma apziņas. Sicīlieši nevēloties pilnveidoties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ticot, ka ir nevainojami! Viņu pašapziņa (varbūt iedomība?) esot spēcīgāka par viņu nabadzību... Oh, kad pienāks latviešiem tie laiki!?
Etna ciklops ar nāvējošu aci
No viesnīcas loga izskatījās, ka nakts melnumā Etnas virspuse vārās!
Taču rīts visus noskaņojis apņēmīgi, kaut stāsti par Empedokla nāvi, krāterī
skatoties, pa 2500 gadiem nav novecojuši un varbūt kāds tiešām noskaņojies tur
augšā atrast viņa sandali... Vietējais jociņš skan, ka pat mafijai neizdodoties
Etnai muti aizbāzt un tā tas tiešām ir līdz šim sagadījies, ka atbraucot
Latvijā, atkal kāda jauna ziņa par vulkāna aktivitātēm. Un, ceļoties augšup līdz
gandrīz 2000 m v.j.l. uz Rifugio Sapienza, var izbaudīt gan ļoti
senu izvirdumu liecības gan melnajās auglīgajās zemēs iekoptos vīna dārzus,
gan ēdamo kastaņu audzes, gan tālāk pārvietoties pa absolūtu mēness ainavu
lavā iestidzis kāds mājas jumts, gan 2002. gada lavas straumju izpostītais
pacēlāja vraks.
Var kājām apstaigāt Crateri Silvestri simtgadīgo ugunsmuti, ja negribas izdot ap 40 eiro, lai ar īpašu mēnessauto tiktu līdz pašai Etnas augšpusei. Bet tēriņu vēl neviens nav nožēlojis, jo iespaidus grūti pat pārstāstīt sēra tvaiku strūkliņas zem kājām, vējš, kas liek turēties cieši kopā, un kur tad vēl brīdinošās zīmes netaisīt avantūriskus jokus, bet cītīgi sekot pavadonim! Reiz negaisā Etna mūs nelaida sev tuvumā, pavadoņu pulciņš drūmām sejām vēroja videoierakstu ar izvirdumu nudien izskatījās kā tiešajā ēterā, un kurš no mums gan īsti varēja apzvērēt, ka šai mirklī tā virs mākoņiem arī nav? Baiļu pārvarēšanai eņēmām četrdesmitgrādīgu Etnas uguni, drosmīgi nokristījām to par Etnas spļāvienu un, pielasījuši kabatas lavas gabaliņiem, devāmies atkal lejup nelaiž pie sevis, neko darīt. Ar Etnu pa labam! Vietējo ciemu iedzīvotāji, kad draud kārtējās izviršanas, promejot no mājām, uz galda vienmēr atstājot Etnai maizi, sieru un vīnu...
*
Lai arī ko censtos uzrakstīt par Sicīliju, tā būs puspatiesība, jo šī ir
sajūtu zeme. Var salīdzināt ar Itāliju un tomēr... nē. Varbūt grieķi ir izkopuši
salinieku īpašo jūtīgumu pret gaismu, harmoniju, saskaņu? Musulmaņi iemācījuši
austrumnieku dārzu aromātu kā leģendārajās 1001 nakts pasakās, no viņiem arī
fantastiskās sajūsmas izpausmes un tieksme uz krāpšanos, baudkāre? No spāņiem
monotoni pārspīlējumi un augstprātība, rituālu greznība? Sicīliešiem ir atturīgu
un neizdibināmu cilvēku reputācija bet varbūt tas ir konservatīvisms, garīgums
un īpašs jūtīgums? Atklāti sakot, manī nemostas līdzjūtība pret tiem, kas
atgriezušies no salas, publicē savas žēlabas par vietējo cilvēku iedzīvošanās
kāri, negodīgumu re, kā mūs krāpa, kad mēs 100 eiro banknoti vicinājām uz
ceļa, kur par braukšanu jāmaksā vien nepilni divi eiro, un par galda servējumu
tur arī jāmaksā! Vai gan jauno un īsto eiropiešu izturēšanās bieži vien nav
tieši tik izaicinoša, lai cirpējiem gribētos cirpt? Salai ir savi noteikumi.
Varbūt labāk pieņemt tos kā spēli, lai aizbraucot no Sicīlijas tu sev patīc
viesa lomā?
Jūs esat tik melanholiska nācija, reiz pārsteidzoši trāpīgi komentēja kāds turienietis. Jūs uzskaņojaties uz problēmu radīšanu un risināšanu pa kuru laiku jūs dzīvojat?
Ilva Picka