No Romas braucam Neapoles virzienā, pie kādas degvielas uzpildes stacijas veikaliņa mūsu dabas pētnieki salasa pīniju milzu čiekurus. Lieliska dabas dāvana! Īpašs pirkums šeit ir piens ar banāniem, maksā tikai 2,8 eiro un garšo lieliski!
Neapoles līcis naktī... Izskatās, ka zvaigznes sakritušas jūrā un kalnos, lai sveicinātu! Tas viss mirdz vismaz 18 km garumā! Atceros Aksela Muntes rakstīto par laiku, kad Neapolē plosījās baisā holēras epidēmija, tad simtiem Neapoles baznīcu naktīs zvēroja solījumu svecēs un bija ļaužu pārpildītas...
Sorento sasniedzam vēlā vakarā, bet mazie mocīši vēl kursē! Tas te ir galvenais transports, ar tiem izvadā gan pastu , gan nelielas preces. Sarunāšanās uz ielām itāļiem ir ļoti svarīga, viņus netraucē arī tas, ka mūsu milzis autobuss gaida krustojumā desmit minūtes. Te satiksmes likumi maz spēkā. Vismaz var priecāties, ka cilvēku komunikācija ir svarīgāka par transporta satiksmes komplicētību. Un kur gan itāliešiem jāsteidzas?
Lūk, arī līkumotā kalna nogāzē iebūvētā viesnīca CAVOUR! Lejā līcis, tam otrā krastā greznojas Vezuvs. Klints nogāzēs zaļo palmas, apelsīnu un citronkoki, vasarās šeit iedegoties simtiem jāņtārpiņu. Varbūt arī gaismas kustonīši zina to dziesmu: Kad aizbraucu es no Sorento, tad senjora rakstīja man...
Viesnīcas vestibilā pulcējas itāļu senjori, muzikants kā mačo aizrautīgi spēlē. Viņš dzied tā, ka katra dāmā jūtas kā viņa vienīgā! Senjoras sasēdušās aplī, vidū pavecāks kungs ar kundzi dejo! Un dejo nepārspējami vienkārši un mīļi viens otram pieglaudušies! Jā, Mīlestības vecumam nav robežu! Itāļi ar žestiem aicina mūs pulkā. Tomēr latvieši ir kautrīga tauta... Tie labāk savā barā, savos viesnīcas numuriņos dzer vīnu, dejo plikām kājām un danču ritmos dauza tupelītes pret istabiņu sienām. Izrādās, tā drusku neprātīgi te drīkst arī patrakot!
Pompeji
Varenā romiešu pilsēta, kas 79. g. tika aprakta zem Vezuva lavas, ir unikālākais romiešu brīvdabas muzejs.
Jau rīta pusē esam Pompejos, mūs sagaida izcili mīļi vietējie... Pompeju suņi tā ir īpaša šķirne, kas tūristus sveicina pie autobusiem. Tie izskatās kā izkāpuši no senās romiešu pilsētas freskām un mozaīkām. Viņi strādā tik pieklājīgi, cik obligātais minimums tādam ubagotājsuņukam atļauj. No tiem nav jābaidās, Pompeju suņi ir miermīlīgi radījumi un grib tikai kārumus!
Pirms senpilsētas lielā mūra un lavas aizkariem izvietojies krāšņs dienvidnieku tirdziņš. Darboņi ielauzījušies pat krievu mēlē un piedāvā gan itāļu futbola kreklus, gan Pompeju grāmatas, bukletiņus, tostarp arī tik savdabīgo krājumu Erotiskie Pompeji! Jāatzīstas, ka grāmatiņā attēloto seno mozaīku un fresku ainas neatpaliek no līdzīga satura mūsdienu žurnāliem. Te ir arī lielisks tūrisma informācijas birojs, kurā grāmatiņas par seno pilsētu var iegūt gan itāļu, gan angļu, vācu un franču valodās! Turklāt par brīvu!
Pirms vietējais gids (lielisks!) mūs ieved senajā pilsētā, viens mūsējais jau paspēj uz ceļa pie ieejas nozvejot granātābolu, kas izaicinoši karājas pāri gājēju takai. Vispirms esam forumā, tad pilsētiņas citu garīgo namu objektos, redzam arī pirmās romiešu tualetes, kas veidotas no marmora, augstdzimušajiem brilli pirms lietošanas esot sasildījuši vergi... Iespaidīgas ģipša skulptūras, atlietas no katastrofas brīdī lavā iecementētiem cilvēku ķermeņiem. Traģiskas pozas kā apstādināts kinokadrs! Kāda nama pagalmā redzam arī maizīti, kas cepusies krāsnī un tā arī palikusi.
Šaurajās ieliņās uz bruģa redzami seno romiešu kara vai patriciešu ratu atstātie riteņu nospiedumiem, te arī pirmās ietves, kas veidotas no akmens kā ovālas formas pacēlumi pāri ielai, turīgā patricieša māja, ātrijs, baseins, fauna skulptūriņa, pagalma mozaīkas... Amfiteātri! Lielais, kurā tikko beigusies izrāžu sezona un vēl palikušas dekorācijas. Mazais amfiteātris ir burvīgs, latviešu lieluma izpratnei atbilstošs, ar dievīgu akustiku un lieliski saglabājušos skatītāju zāli un aktieru spēles laukumu. Te esot izradītas muzikālās izrādes un deklamēta dzeja.
Ielu nosaukumi zīmēti ar puķītēm. Tomēr vislielākā rinda stāv pie Lupinārija jeb sievietes vissenākās profesijas nama. Nesen šeit atjaunotas senās freskas, kurās visiem saprotamos zīmējumos attēlots pakalpojumu klāsts. Mazās pompejietes (ne garākas kā 150 cm) bijušas ļoti iecienītas arī lielajā Romā, klientiem pat valoda nebija jāprot. Informācija par pompejiešu mazajiem auguma izmēriem ir patiesa, to pierāda Lupinārija pieņemšanas kabinetu akmens gultiņu garums. Askētiska skaidrība! Falliskais auglības simbols piestiprināts pat pie vienpelnītājas mājas (Zvana vietā) un komentārus neprasa.
Gladiatoru arēna ir krietni tālāk, bet var apskatīt cīnītāju dzīvokļus (mazliet atgādina mūsu Rīgas deviņstāvu namu viendzīvokļu kabūzīšus). Gladiatori Pompejos bija algotņi (ne vergi), kas par savām asinīm pelnīja labi.
Milzīgs brīvdabas muzejs ir šī seno romiešu pilsētiņa, tā vedina tikai mazliet apjaust, cik tad liela un varena impērijas ziedu laikos bija Roma. Skumji, un tomēr jāpiekrīt lielajam Gētem, kurš sacījis, ka neviena dabas katastrofa nav nākamajām paaudzēm nesusi tik daudz prieka, kā Vezuva vulkāna izvirdums! Melnais humors, bet precīzs!
Vesuvio ir miris! Lai dzīvo Vesuvio!
Šaurais serpentīna ceļš ved augšup! Tam visapkārt sastingusī lava, kas izskatās pēc sapelējušas debesmannas. Pavasaros uz milža ziedot akācijas, tad viņš esot piemīlīgāks. Vulkāna pirmo stāvu nogāzēs izvietotas modernās mākslas skulptūras kā 21. gadsimta spoki! Tās mēģina atdzīvināt šo reiz briesmu piepildīto vidi, tomēr tas nelīdz. Daba ir varenāka un ceļš trauksmains! Pagaidām trakākais ceļu serpentīns, kas piedzīvots, bet cik aizrautīgs! Autobusi taurē pirms katra pagrieziena līkuma un mums patīk baidīties! Pēc 50 minūšu pacelšanās visbeidzot klāt ir virsotnes piekāje!
Saņemu darba ieroci kalnā kāpšanas spieķi (tas tik tiešām ir noderīgs) un aiziet! Ceļš atgādina vulkānisku ganību taku, kurai smilšu vietā samīcīti pelni un ogles. Par drošību nav jābaidās! Visapkārt žogi un tūristi maršē kā pagurušas gotiņas. Te viegli pārvērsties par Pelnrušķīti, tikai nevajag vilkt kājās ne kristāla, ne augstpapēžu kurpes. Temperatūra ir 23 grādi, un es priecājos, ka ir oktobris. Vasarās te esot ap 40, un tad tas esot jau ekstrēmāks pasākums.
Krātera mala ir kā milzu piltuve, kurā vizuļo ne tikai baisi pelēkmelnais, bet atsedzas arī visdažādāko iežu krāsainība, visdebešķīgākajās niansēs!
Vezuvs ir dzīvs organisms un tāpēc priecīgs! Viņš sūta siltus sveicienus, kas kā mistiski garaiņi sīkā strūkliņā ceļas augšup! Hm, Pēc Pompeju apciemojuma šī ainiņa izraisa ekstrēmi kutelīgas vīzijas, bet nav jau ko baidīties! Vulkāna pētnieki savu darbu zina. Turklāt uzkāpšana pasaules slavenākajā vulkānā ir tā vērta un nav tik nepārvarama kā likās!
Atgriežos virsotnes piekājē un paciemojos suvenīru bodītēs. Te var iegādāties visdažādākos melnās lavas brīnumus. Sākot no vulkānisko iežu gabaliņiem (tos gan var salasīt arī uz vietas), rotām, mistiskām glezniņām, fotogrāfijām līdz visbeidzot ar melniem lavas eņģeļiem! Tā kā pelēko toņu simfonijas man kādam laikam pietiek, labāk dodos nobaudīt īpašo Vezuva vīnu. Tā nosaukums ir varonīgs Kristus asinis, un tas darināts no vulkāna piekājēs un nogāzēs audzētām vīnogām. Pa trim pudelēm safasētu to tirgo īpašās papīra kastēs (8 eiro), tur ir gan baltais, gan rozā, gan sarkanvīns. Kalni (arī šis) ir atklāsmes vieta, un es labāk turēšos pie nosaukumam visatbilstošākā sarkanā! Mazliet skābs, tomēr lieliski remdē slāpes!
Nobrauciens no kalna vairs neliekas tik bīstams un aizraujošs, jo, vakara saulei rietot, dabas ainavas un apmierinājuma sajūta, ka dusošais milzis ir pievarēts, piepilda domas un sniedz gandarījumu sirdij.
Kapri citronu un Zilās lagūnas paradīzē!
Neapoles līcis auklē 6,5 kvadrātkilometrus mazo Kapri. Tā ir viena no tūristu iecienītākajām salām pasaulē. Slavena ar savām gleznainajām jūras alām Zilo grotu, arī Zaļo, Sarkano, Balto un citām, ar Aksela Muntes māju Sanmikelu, Monte Solaro virsotni un fantastisko Dienviditālijas dabu. Te vēl joprojām tiek audzētas olīvas, vīnogas, apelsīni un īpašie Kapri citroni!
Cilvēki Kapri dzīvojuši jau aizvēsturiskos laikos, vispirms grieķi, tad romieši. Iedzīvotāji te nodarbojušies gan ar zivju, gan ar koraļļu zvejniecību, katra meitene te reiz rotājusies ar tēva sazvejotām koraļļu krellēm...
No Marina Grande ostas dodamies uz funikulieri un ceļamies augšā līdz Kapri ciematam. Te mazajās ieliņās dižojas suvenīru bodītes, ielu restorāniņi, dizaina veikaliņi (arī Valentino) un īpašā smaržu fabrika, no kuras mūsu puiši izvirmo laimīgi ar kaprisko aromātu pielējušies.
Ceļš ved uz Augusta dārziem, garām eņģeļu taurēm, rozēm un ziedošiem oleandriem. Lūk, arī slavenais Via Krup ceļš, kas vijas leju gar klints malu līdz tirkizzilajiem ūdeņiem. Dievišķo skatu nebojā pat mazliet smieklīgais bluķis, uz kura iegravēti vārdi Te reiz atpūties Ļeņins un Gorkijs... Mazais tiltiņš savieno aizas un esam jau Augusta dārzu virsotnē. Te Afrodītes strūklaka, palmas, ziedi! Nav brīnums, ka Romas imperators Tibērijs šeit pavadījis mūža pēdējos 11 gadus! Stāsta, ka viņam šeit bijušas 12 villas un nav bijis saprotams, kurā no tām slēpjas tirāniskais valdnieks. Man gan vairāk liekas, ka viņš slēpās skaistumā un atgriezās reālajā dzīvē tikai tad, kad pārvaldot valsti, ar īpašām zīmēm sūtīja kodētas pavēles saviem padotajiem Romas patriciešiem.
Uz Anakapri
Augšup ceļamies pa klinšu serpentīna lokiem ar mazo busiņu! Ceļš izskatās kā pāri aizām nostiepts diegs! Busiņš kā milzu apelsīns karājas un ripo pa to, un mēs tajā apelsīnā iekšā! Pagriezieni ceļa līkumos un kraujās līdz pat 90 grādu leņķim... Tas tiešām ir jāizbauda! Daži spiedz, viens skaita lūgšanas, cits grauž autobusa metāla stangas. Es sevi mierinu ar domu ja lec no kraujas ūdenī, jātic, ka izaugs spārni! Tas palīdz! Protams, arī Kapri šoferi ir izcili profesionāļi!
Klāt Anakapri Viktorijas laukums un 5 minūšu gājienā esam jau pie Sanmikelas vārtiem. Joniskā kolonna Aksela Muntes mājas durvju priekšā kā pasaules balsts. Te viss smaržo pēc seno grieķu augstāko vērtību ideāla ar vienkāršo formulu: Skaistums + Harmonija = Labais! Askētiska vienkāršība valda muzeja istabās, Stāsts par Sanmikelu gandrīz visās pasaules valodās, seno grieķu un romiešu skulptūru oriģināli (izraksti tepat salā kā Raba di Timberio jeb Tibērija dāvaniņas). Katrs priekšmets atradis perfektu vietu, lai saplūstu kopā ar vidi.
Muntes dārzs ar maigi čalojošo strautiņu, ūdens kaskādēm, kolonnām un grieķu skulptūrām, kuras apvij vīnstīgas un ziedu smaržas. Mazajā ercenģeļa Miķeļa kapelā deg sveces. Tāpat kā toreiz, kad vētras naktī anakaprieši gaidīja atgriežamies Munti no jūras. Pirātu pamocīts, skorpionu sadzelts, ar brūci plecā, kas pārsieta pēc odzes dzēliena, viņš šeit atveda savu sapni ēģiptiešu lauviņu. Mazā sfinksa arī šodien raugās uz jūru, pie tās rindā sastājušies tūristu bari, jo katrs vēlas pieskarties sarkanā marmora muguriņai. Un tik tiešām šis rožainais tēls ir maigs un pūkains kā visa šī Dieva un cilvēku svētītā vieta. ...
No Muntes mājas līdz pat pacēlājam uz Monte Solaro virsotni iekārtojusies tirgotāju ieliņa. Šeit katrs var ietīties sev vēlamā Kapri smaržu mākonī! Man izdodas tikt pie citronu aromāta. Varbūt tāpēc Limončello veikaliņš mani pieņem kā savējo! Dzēriens tiek gatavots uz vietas, katrs var apskatīt citrona malšanas un filtrēšanas procesu. Līdz pat Kapri izcilā dzēriena pildīšanai pudelēs. Īsts limončello sākoties no 32 grādu stipruma, un tas ir citrondzeltenā krāsā. Gardēži pērk arī olu dzeltenos, oranžos un baltos. Visdažādāko formu pudelēs tikai par četriem eiro iespējams nopirkt to, iepildītu gan Pelnrušķītes kurpītēs, gan Itālijas zābakā, gan vijoles formā.
Bruņojusies ar pāris Pelnrušķītes ieročiem un mazimēra Itālijas zābakiem, es dodos uz pacēlāju. Jāuzbrauc taču salas augstākajā virsotnē 586 m! Funikuliera krēsliņš nekad neapstājas un mani tajā ielidina kā nočieptu citronu. Uzmanīgi ar kurpēm (tās var nokrist arī no sajūsmas), redzot baltās un pasteļkrāsas mājiņas, olīvkokus un jūras līci, kas pamazām izplešas un apņem salu kā mirdzošs sudraba gredzens! Hei!, uzsauc lejup braucošie vācu tūristi, un es māju viņiem pretī, svētsvinīgi kuļājot kājas... Lūk, arī virsotne!
Kamēr mūsu puiši bauda vīnus un picas vasarīgajā kafejnīcā, es apeju apkārt Monte Solaro (Saules kalnam). Te mākoņi peld acu augstumā, jūra saplūst ar debesīm, kraujā iekaltā grieķu dieva statuja slīkst sarkanos ziedos... Un laiku pa laikam pie manis atnāk salātzaļa ķirzaciņa. Tā vienkārši, parunāties! Te atkāpjas laicīgais un piedzimst dievišķais...
Ir jau nakts, kad atvadāmies no Paradīzes salas. No kuģa redzam, kā uz Kapri trīspakāpju terasēm iedegas simtiem uguntiņu. Anna mums stāsta par Zilo grotu! Ak, Dievs, cik tas bija skaisti! Un kā tas itāļu laivinieks dziedāja! Un jo trakāka klints un augstāki viļņi, jo skaistāk dziedāja...
Inga Siliņa