Itālija sagaida neskaitāmiem tuneļiem, noslēpumainiem kalniem, ūdenskritumu kas kā dzīvības josla gāžas pār krauju, ar pelēkām cementa krāsas kalnu upēm, ar vīna dārziem, siltu dakstiņu jumtiem. Veneto reģions mūs pieņem ar oktobri, kurā temperatūras stabiņš pacēlies līdz +23 grādiem...
Fusinas kempingu, no kura krasta var redzēt Venēciju, sasniedzam jau vakarā... Ir silts un, ja neskaita neciešamos odus, tad te viss ir tāpat kā pirms pieciem gadiem. Osta un kuģu svilpes savā vietā, krodziņš ar dziedošiem, dejojošiem un vīnu mīlošiem tūristiem tāpat, veikals gan slēgts nu jā, ir taču nakts... Vai arī tagad naktsvaktnieks ,sēžot uz riteņa ar kabatas lukturīti zobos, apbraukās kempinga namiņus? Vai viņš pieklauvēs arī pie kāda no mūsu lodziņiem, lai itāliskajā žestu valodā pateiktu Nu kā tā var, nu kā tā var! Un rīts? Vai rītausma pāri lagūnai izskatīsies tieši tāpat kā tā, kas bija izkāpusi kā no Monē gleznām? Desmitiem jautājumu virmo skatoties pāri lagūnai uz jūrai nolemto, nakts ugunīs liesmojošo tiltu un pilsētu.
Rīts ir mazliet mākoņains, bet garastāvokli tas nemaitā! Izbaudījuši te tik reti sastopamo bezkorķa satiksmi, mēs ceļamies no kontinenta pāri tiltam uz Tronketo piestātni Venēcijā.Kuģītis mūs ved apkārt salām, laiku pa laikam apšļakstot ar lagūnas putām kā šampanieti! Lielā kanāla krastā uz kolonnas stāv mazā Merkūrija statuete. Šodien tirgotāju un zagļu dievs ir izcili labā garastāvoklī, nu tāpat kā mēs! Arī Santa Maria della Salute, barokālā baznīca, kas celta par godu uzvarai pār mēri, šodien izskatās īpaši jauki, saskrullējusies savos akmens volūtu ruļļos. Te Sv. Marka krastmala, balti rožainā Dodžu pils, Zvanu tornis un pīnijas! Itālijas priedes kā mākoņu meži dižojas gar lagūnas krastiem...
Kuģis mūs ved uz Murāno - Venēcijas stikla paradīzi jau sākot no 13. gs... Tagad šī vieta ir slavas zenītā. Tepat arī Eņģeļu un Stikla pūtēju kanāls. Tie laiki pagājuši, kad izcilos amatniekus gan lutināja, gan par spoguļa receptes izpaušanu ar nāves sodu pabaidīja... Lūk, arī meistaru darbnīca, te varam izbaudīt kā darba procesā (divu minūšu laikā) karstas masas pikucis pārvēršas stikla zirdziņā. Tepat arī burvīgs veikaliņš un neliels muzejs. Venēcijas spogulis ar Zilu ziedu rotu nepārprotami aicina katru dāmu ieskatīties tajā un uzdod mūžīgo brāļu Grimmu jautājumu: Ai, spogulīt, spogulīt, nesaki nekā! Veikaliņā iepērkas uz nebēdu, dažs ved mājās Venēcijas stikla glāzes, cits jau iegādājies stikla zirgu, lai jātu dzīves kalnā, dāmām mirgo ausīs auskariņi, piespraudes un kuloni...
Sv. Marka krastmala mūs sagaida ar sauli. Uzmanību! Bez saulesbrillēm labāk nē! Lūk, arī cietumnieku skumju piepildītais Nopūtu tiltiņš, te savus atvadu skūpstus skaistumam atstājusi ne viena vien pasaules slavenība. Arī žiperīgais Kazanova! Šeit Dodžu pilī, vienā no briesmīgākajiem 18. gs. cietumiem, viņam bija jāizcieš sods par augstākās sabiedrības ķircināšanu ar burvju trikiem. Kazanova, protams, ciest netaisījās, viņš vienkārši atrada iespēju aizlaisties, tā piepildot optimistisko saukli Nekad nevajag zaudēt paniku! 19. gs. sākumā šo optimismu pielietos arī Bairons, kad metīsies Lielā kanāla ūdenī, lai bēgtu no pārāk aktīvas draudzenes.
Ar Venēcijai vien raksturīgo vieglumu piepildīts ne tikai viss Sv. Marka laukums, bet arī krastmala, Pjaceta, kurā bijis gan tirgus, gan nāvessoda vieta, gan goda vārti netikumīgām sievām... Hm, Venēcijā par tikumīgu tika uzskatīta katra precēta kundze, ja viņai bija tikai viens mīļākais! Pat dēļu galdi, kas šeit sakrauti, lai paisuma laikā pārtaptu par tiltiem, pieņem šo pasauli un bauda to bez nosacījumiem. Tepat arī kādreiz varenās republikas Monētu nams (naudas kaltuve), Marsiāna bibliotēka un kafejnīca Floriāns . Pēdējā popularitāti iemantojusi ar to, ka šeit jau 18. gs. drīkstēja ieklīst arī dāmas. Te savas slāpes remdējuši gan vēsturiskās slavenības Russo, Gēte, Dikenss, Verdi un citi, gan arī 21. gadsimta elite... Āra kafejnīcās spēlē orķestri (visbiežāk aranžējumus no itāļu operām), Sv. Marka laukumā lidinās Venēcijas svētie putni baloži (tūkstošiem)... pret debesīm kā raķete pirms palaišanas salējies 1912. gadā no jauna uzceltais zvanu tornis Campanile. Te reiz stāvējusi koka bāka, vēlāk zvans kā diktors dažādās mēlēs saucis un sludinājis gan sapulces, gan ugunsgrēkus, gan nāvessodu izpildes. Caur Sansovīno lodžetu iespējams nokļūt tornī un uzbraukt augšā ar liftu (vai kājām), lai redzētu Venēciju no augšas. Un tas ir to vērts!
Austrumnieciskā greznībā mirgo Sv. Marka bazilika, kurā Zelta altārī glabājas pilsētas aizgādņa pīšļi. Sv. Marka simbols lauviņi šeit uzrunā no katra stūra, staba un kolonnas tāpat kā mirdzums ceļotāju acīs! Bazilikai līdzās no akmens mežģīnēm tamborētā Dodžu pils. Drusku atgādina aristokrātisku kūku ar izcili smalku garnējumu ēkas pamatnē. Kolonnu alejas, Napoleona spārns, Jaunās un Vecās Prokurācijas ēkas... Skaistums un brīvība, elegance un čigānisks prieks triumfē šeit arī 21. gadsimtā. Un nav jāpārdzīvo, ka kafijas tasīte Sv. Marka laukumā maksā 15 eiro, ka piesēšana vasaras kafejnīcu krēslos nebūtu ieteicama bez bieza maka kabatā... Laimes lidojumam ir citas vērtības un kritēriji!
Mēs dodamies Rialto tilta virzienā, pie gondolām Venēcijas melnajiem gulbjiem. Leģenda stāsta, ka līdz 18. gs. šīs laivas bijušas dažādās krāsās. Līdz brīdim, kad kāda dodža jaunā, skaistā sieva katru vakaru braukusi satikties ar gondoljero... Dodžs, būdams gudrs, nav licis mīlētājus sodīt. Tomēr, lai paslēptu kaunu, izdevis likumu, ka visām gondolām jābūt vienā krāsā. Tā arī neviens vairs nav varējis burbuļot, ka pie pils katru vakaru piestāj viena un tā pati gondola...
RIALTO senākais Venēcijas tilts, pilsētas klēpis. Par šīs celtnes tēva titulu cīnījušies daudzi izcili arhitekti, arī milzis Mikelandželo. Uzvaru tomēr guva Antonio da Ponte un 16. gs. bijušais koka tilts uzziedēja akmenī. Šī brīnuma saknes iedzītas zemē un turas uz 12 000 pāļiem. Uz tilta tirgotāju lāviņas un skatu laukumi uz Lielo kanālu. Te var nopirkt visdažādākās greznumlietiņas, suvenīrus, labas mākslas grāmatas (arī krieviski) un īpašos Venēcijas pulkstenīšus. Arī manu laiku tagad skaita Venēcijas baltais pulkstenis.
Tepat netālu līdzās dienvidnieku tirgum atrodas Apustuļu laukums. Vienā mierā un klusumā šeit draudzīgi sadzīvo un atpūšas gan aristokrāti, gan bomzīši (pēdējo gan te ir maz). Zvanu torņi ar pulksteņiem šajā pilsētā jau ir pašsaprotama lieta, tāpat kā laimīgo spiedzieni un prieks, vizinoties gondolās. Tas tik tiešām ir jāizbauda, ja vēl laimējas ar laivinieku, kurš dzied, tad burvība divkāršojas!
Viena no Venēcijas galvenajām baznīcā ir Frari. To aizsākuši celt franciskāņu mūki jau 13. gs. Ārpusē askētisks skaistums, kas rotāts ar dažiem ažūrētiem tornīšiem un pāris apustuļu figūriņām. Iekšpusē starp daudziem izciliem apbedījumiem arī Ticians. Izcilais galma gleznotājs, vienīgais, kuram mēra laikā tika rīkotas publiskas bēres un kurš ticis apbedīts baznīcā.
Te mākslu mīlošie var baudīt Bellīni, Donatello u.c. izcilu itāļu meistaru darbus. Mans ceļš ved līdz galvenajam altārim, kur puskrēslā, gandrīz septiņu metru augstumā slejas Ticiāna lielais šedevrs Asunta (Marijas Debesbraukšana). Var saprast mūku apjukumu, vērojot šo parādību, kurā tika saskatīts šausminošs gara spēks. Patiesībā jau viss ir vienkārši. Apsēdies lūdzēju solā kā kinoteātra skatītāju zālē un tevis vairs nav... Esmu kaut kur tur augšā aiz viņas, metrus 200 tālāk un slīdu līdzi šim gaismas un krāsu radītajam tēlam. Gleznas apakšējā daļā iegleznotie apustuļu atvadu sveicieni, atkāpjas kā laicīgās pasaules problēmas, pazūd laiks, telpa un ķermenis... Vai tā ir zaimošana vai atklāsme, ķecerība vai ekstāze kas to lai zina! Es biju tur augšā un šeit lejā atradu savas zemeslodes altāri.
Laiks atvadīties no jūrā dzimušās un jūrai nolemtas pilsētas. Jātic, ka pēc 100 gadiem nepiepildīsies šis pareģojums... Es atvados no Venēcijas šaurajām ieliņām un kanāliem, kur katrs var apsēsties uz 400 tiltu kāpnītēm, baudīt picu arī par 2 eiro, dzert vīnu kā sulu un noreibt arī bez vīna. Es atvados no pagalmiem, kuros mazie melnie itāļu puikas sit bumbu, un labprāt aicina spēlei pievienoties arī citzemju kundzītes. Un vēlreiz ievelkot lagūnas gaisu, kurš nepazīst putekļu, atceros Bairona rakstītos vārdus: Tā ir viena no pilsētām, ko pazīstu, to vēl neredzējis, un tā ir vieta pasaulē, par ko vienmēr esmu sapņojis.
Inga Siliņa