La Spezia ir galvenā pilsēta, kas izveidojusies līča krastā. Mūsdienu
pilsētas ekonomiskā attīstība cieši saistīta ar Jūras kara arsenāla celtniecību
19. gs. beigās. To redzam arī līča ieplakā, kur jūras viļņos šūpojas no kauju
dzīlēm atvests un traumēts kuģis. Jokaini, te zied pavasaris! Palmas,
kaunīgās platānas, rozes un oleandri, balti, rožaini sārti... bet kaut kur tomēr
karo!
Serpentīna ceļš ved uz Porto Venere. Saule slavina ceļu uz Mīlas dievietes ostu, un ir prieks kājām doties pa kalnu lejup. Nogāzēs mirgo sudrabainās olīvbirzis. Tā esot liela bagātība, ko katrs sevi cienošs itālis kā mantojumu atstāj bērniem. Oktobris ir ražas laiks, un auglīši klusi krīt oranžajos tīklos zem kokiem. Pāri serpentīna ceļam pārliekušās Eņģeļu taures krietna ceriņkrūma lielumā. Dievišķās bazūnes milzīgos baltos ziedos atskaņo vareno dzejnieku, mākslinieku un mīlētāju simfonijas... Lejā, līča klusumā, apaļīgos ādas maisos, perfektās rindās šūpojas mīdiju bērni... Ak, tad šitā audzē delikates!
Klāt jau arī gleznainā osta ar spilgtajiem daudzstāvu namiem, vareno viduslaiku cietoksni un turpat līdzās palmu un pīniju ēnu ieskautajiem dižhoteļiem. Te ir gan Hotel Paradiso, gan Bairona kazino... Žiperīgie itāļu tirgotāji nometušies uz zemes tieši līdzās kuģīšu ostai. Viens mūsējais nopērk labas saulesbrilles par saprātīgu cenu (no 50 eiro nokaulē līdz 23!).
Tepat līdzās varenais viduslaiku cietoksnis , kuram cauri iet tikai viena
šaura tirgotāju ieliņa. Kādas maziņas kafejnīcas logā šūpojas aizkariņi
savērti no makaroniem! Naudas kociņi, jūras zvaigžņu tirgotavas un saldējums
visās varavīksnes krāsās!
Baironiskas dzīvesziņas pārņemts ir jūras brauciens Ligūrijas jūrā garām pieciem itāļu ciematiņiem uz Monte Roso (Sarkano kalnu). Transports starp tiem ir šis kuģītis, kurš pietur visās ostiņās. Ciematiņi celti klintīs, ir arī ceļš, kas savieno visus piecus ciemus un šauru taku tiltiņi no kalna uz kalnu. Cilvēku pārvietošanās pa tiem varētu būt līdzīga ekstrēmai lēkšanai no lodžijas uz lodžiju (10 stāvu mājas augstumā). Patiesībā jau nav jau tik traki ja kāds krīt, var ieķerties vīnogulājos vai milzu kaktusos, kas te, vareno sauli noēdušies, karājas pāri klinšu aizām virs jūras... To, ka te joki mazi, apliecina Baltais krusts uz mazās klints jūrā, bojā gājušā klinšu pētnieka piemiņai.
Zaļās lagūnas un kalnu simfonija jūrā, kuģa kapteinis, kas pieturu nosaukumus
izdzied Čelentāno balsī. Ziedoši cilvēku (vai rūķīšu) namiņi... Katrā ciematiņā
pa zvanu tornim un katrā virsotnē pa svētā skulptūriņai vai kafejnīcai. Pat
vilciens, kas kā apmaldījies spoks, laiku pa laikam izdrāžas no kalna pamatnes,
nebojā šo vietu, kas iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma pērļu
sarakstā. Un, protams, romantiskās ainiņas... uz milzu klints bluķiem ļaudis
sauļojas, rotaļājas, glezno un, protams, skūpstās pārīši! Ak, lord Bairon, es
saprotu, kāpēc tev bija jāpaklejo arī šajā pusē!
Gala osta Monte Roso mūs sveicina ar apustuļa skulptūru klints virsotnē, kāpnēm, kas ved uz kalna galu gandrīz no visām debess pusēm. Ik pa pusstundai šeit skan baznīcu zvani, pagalmiņos smaržo vīnogas un citroni un tirgotāju ieliņās var notiesāt picu tikai par 1,10 eiro. Un, protams, dzīvespriecīgās itāļu pludmales! Latvieši nav dienvidnieki un metas Ligūrijas jūras ūdeņos arī oktobrī...
Pusnakts Pizā
Pizu sasniedzam jau tumsiņā. Kempingā saņemam namiņu atslēgas ar
fifīgiem Pizas torņa piekariņiem. Naksnīgais ceļojums turpinās caur
padomisku simbolu apskribelētu tuneli un vēl tik dzīvīgajām Itālijas ieliņām...
Un, lūk, jau arī Miracoli Brīnumu laukums!
Kaut kas līdzīgs baltam milzu marcipānam iznirst aiz kādreiz tik varenās jūras republikas aizsargmūra... Majestātiskā katedrāle, baptistērijs un šķībais Zvanu tornis, kas beidzot sagūstīts matērijā kā kritušais eņģelis. Skaists un valdzinošs savā nepareizībā, tas smejas: Reiz es biju Gaismas eņģelis un tagad esmu unikāls!
Stāsta, ka uzkāpšana Pizas tornī esot ekstrēms pārbaudījums arī garīgi
līdzsvarotiem cilvēkiem, somiņas esot jāatstāj lejā, bet tas nelīdzot! Lielākā
daļa tūristu sākot uzvesties kā mazi meža dīvainīši... Varbūt pirmais
tāds dīvainītis bija Pizas Universitātes profesors Galilejs? Lai pierādītu Zemes
pievilkšanas spēku, viņš metis no zvanu torņa lejā degošas pagales. Skatos, kā
mūsējie iemūžina sevi, ar roku balstot šķībo celtni. Lūk, vēl viena rādāma
liecība es arī palīdzēju! Vieni dodas baudīt dienvidnieciskās nakts
priekus uz tirgotāju ieliņu, lielākā daļa paliek šeit... savaldzināti, noguruši
un mazliet laimīgi. Arī es pieploku pie katedrāles stikla durvīm, aiz kurām elpo
Reinaldo freskas, snauž Džovanni Pizano veidotā katedra...
Tuvojas pusnakts... Baptistērijs izskatās kā tamborēta omītes micīte, marmors ir mirdzošs, maigs un, liekas, tas pat smaržo! Smaržo pēc noslēpuma, pēc mūžības, ilgām... un pieklust pat putni. Varbūt mēs esam tie, kas paceļas spārnos, lai baudītu Brīnumu lauka nakts valdzinājumu! Lidotu starp katedrāles arku lokiem un ieraudzītu arī tos, kas tur iekšpusē dzied! Grūti pateikt, vai tas bija mēģinājums baznīcas korim vai ģeniāls reklāmas triks, vai gluži vienkārši sakāpinātās iztēles vīzija... Un tomēr, varbūt tur dziedāja... eņģeļi!
Inga Siliņa