Agrāk Izraēla bija ļoti iecienīta tūrisma zeme. Iepriekšējos gados sakarā ar nestabilo situāciju šajā reģionā latviešu tūristi, šķiet, baidījās turp braukt, taču tagad interese pamazām atgriežas. Kā izskatās uz vietas? Kādas ir tendences vai vērojams jauns tūristu pieplūdums, jautājām Latvijas Republikas vēstniekam Izraēlā Kārlim Eihenbaumam.
Kārlis Eihenbaums. Izraēla ir brīnišķīga zeme, kas vienmēr piesaistījusi zinātkāru cilvēku interesi. Tā tiešām ir izveidojusies par tūrisma, turklāt ļoti dažāda gan vēsturiskā, gan arī izklaides tūrisma zemi. Lielākais tūristu pieplūdums Izraēlā bija vērojams tieši gadsimtu mijā, ko pārtrauca šeit esošā konflikta eskalācija un palestīniešu uzsāktā Otrā intifāda. Taču man ir prieks ziņot, ka pašlaik situācija ir vismaz cerību pilna, jo līdz ar vardarbību atbalstošā palestīniešu līdera Jasira Arafata aiziešanu no politiskās skatuves un, sakrītot vēl ar citiem labvēlīgiem apstākļiem, parādījusies šī unikālā iespēja noregulēt ilgstošo konfliktu un mazināt nesaskaņas, risinot tās sarunu ceļā. Jau 2004. gadā bija vērojama tūristu atgriešanās, it īpaši no kristīgās pasaules, jo cik ilgi gan turēsies pretī šim vilinājumam apceļot Svēto zemi, apceļot Apsolīto zemi! To ātri uztvēra arī Izraēla, kas beidzot pēc četru gadu vilcināšanās atklāja iespaidīgo Benguriona lidostas 3. terminālu. Tas ir radīts kā mākslas darbs, cenšoties nemazināt arī lidostai nepieciešamo funkcionalitāti, taču to katram jānovērtē pašam!
Būdams Latvijas vēstnieka amatā jūs noteikti esat apceļojis zemi, kurā strādājat. Kādu iespaidu uz jums atstāja Jeruzaleme un Raudu mūris, pelde Nāves jūrā, varbūt Haifa, Nācarete, Jafa, Kapernauma...
Kārlis
Eihenbaums. Es esmu vēsturnieks, un tāpēc arī šo, cerams saprotamo, dziņu dzīts cenšos apceļot savu rezidences valsti, kas man jāizzina arī kā Latvijas augstākajam pārstāvim šeit. Es tiešām esmu bijis šajās vietās un varu tikai teikt, ka tās var un kļūst par vienreizīgām atklāsmēm. Taču man šķiet, ka ļoti noderīga ir iepriekšēja sagatavošanās. Daudzas lietas nebūs tādas, kā esam iztēlojušies pirms tam, it īpaši no mākslas darbiem vai pat no televīzijas ziņu dienestiem iegūtās, tomēr tās īstenās vērtības ir jāspēj saskatīt zem dažādo kultūru uzslāņojumiem, kas gan jau ir izveidojis savu jaunu kultūru tādu kultūru mistrojumu. Par to nevajag noskumt, bet to vajag redzēt. Negribu uzstāt ar savu redzējumu, bet skaidri zinu, ka katram ir jāatrod sava Jeruzaleme, savs Raudu mūris un sava patiesi senā
Jafa.
Kādi tad bija jūsu spilgtākie iespaidi Izraēlā, un ko jūs ieteiktu nepalaist garām Latvijas tūristiem?
Kārlis Eihenbaums. Lai arī cik gaidīti tas nebūtu, tā ir vecā Jeruzaleme tieši tās kultūru daudzveidībā un komplicētībā. Lai to aptvertu, jābūt priekšzināšanām un ir nepieciešams labs gids, kāds Impro noteikti būs. Pasakaina ir arī Ēģiptes faraonu pieredzējusī pilsēta Jafa ar tās sakopto senatnīgumu un esošo arābisko māksliniecisko nekārtību.
Iespējams, ka tūristiem no Latvijas vajadzētu arī iepazīties ar vietējiem kolektīvā darba veidojumiem
kibuciem, kas ir viens no ārpasaulē zināmākajiem, taču paradoksāli, kā tas dažbrīd notiek arī viens no grūtāk izprotamajiem modernās Izraēlas fenomeniem, kas tagad gan transformējas iet privatizācijas gultnē. Dažreiz šādas lietas var būt ļoti interesantas un atšķirīgas no tūkstošgadīgās senatnes, tās palīdz saprast gan savas, gan citas valsts vēsturi.
Kas ir šie kibuci?
Kārlis
Eihenbaums. Vienkāršākā ekspadomju valodā runājot, tos varētu nosaukt par savdabīgiem
kolektīvā darba aizmetņiem. Neiedziļinoties pārāk šajā fenomenā, varu teikt, ka
kibuci tiešām radās ar pietiekami revolucionāru ideju kopt un apstrādāt svēto Izraēlas zemi, te dzīvot, strādāt un ne tikai ierasti studēt rakstus, lūgt, domāt par augstāko, varbūt pat gaidīt mesiju... Šī kopapmetņu kustība bija apvērsums arī šīs zemes apgūšanā un valsts izveidē. Tā deva arī zināmu kolektīvo drošību, jo ne jau visi bija priecīgi redzot jaunatbraucējus. Esmu dzirdējis, ka pirmos kibucus pie Galilejas jūras jeb Kinareta radīja tieši iebraucēji no Krievijas un Austrumeiropas, kur impērijās valdošā atpalicība, demokrātijas deficīts un dažādas citas
valsts kaites, mudināt mudināja meklēt izeju, kas nereti bija kreisa sociālistiska. Ir arī daži citi kolektīvā darba veidojumi, piemēram,
mošavi. Taču šķiet, ka tos smalkumus un atšķirības vislabāk varētu izpētīt, atbraucot uz Izraēlu.
Vai nokļūšana Betlēmē tiešām ir tik problemātiska, apgrūtinoša, kā pie mums runā?
Kārlis Eihenbaums. Diemžēl Betlēmē ir bijušas nopietnas drošības problēmas. Pats esmu tur bijis ar ģimeni Ziemassvēkos un varu tikai apstiprināt, ka tā ir patiesi aizraujoša vieta. Ceļojums uz turieni noteikti jāsaskaņo ar saviem Izraēlas tūrisma partneriem, un es ceru, ka šāds brauciens drīz vairs nebūs tik sarežģīts. Betlēmi parasti apmeklē tieši kristīgajos svētkos, kad politiskās barjeras tiek mazinātas.
Kādu jūs redzat nākotni Izraēlas un Palestīnas attiecībās?
Kārlis Eihenbaums. Palestīna ir ģeogrāfisks un vēsturisks termins, kas ietver relatīvi plašu teritoriju. Palestīniešiem savu valsti vēl ir jāizveido, mēs nezinām, kā tā sauksies. Tas arī nav tik būtiski, bet svarīgi, lai tā būtu demokrātiska un citus ar savu nestabilitāti neapdraudoša. Palestīniešu pašpārvaldei, kas darbojas Teritorijās ir unikāla iespēja to tagad izdarīt, veikt reformas, pirmkārt, drošības struktūrās, novērst dažādo miliču nekontrolētu darbību un terorismu, sakārtot pārvaldi, izskaust vai vismaz mazināt korupciju, lai tie līdzekļi, ko starptautiskā sabiedrība dod, mazinātu tautas ciešanas, nevis vairotu atsevišķu līderu ekonomisko labklājību. Abām tautām būs jādzīvo blakus, bieži pat kopā tur nu neko darīt nevar. Saprātam ir jāuzvar arī šeit!
Vai pēc Arafata nāves jūtamas kādas politiskas izmaiņas, stāvokļa stabilizēšanās?
Kārlis Eihenbaums. Nepārprotami. Paradoksāli, kā viena cilvēka aiziešana var mainīt stāvokli vismaz emocionāli! Visi ir noguruši no terorisma, kas, diemžēl gan nav pilnībā pārtraukts, tomēr pamatīgi ierobežots gan. Taču tagad ir jau tāds kā pirmsmedusmēnesis, mana vecāmāte to dēvētu par brūtēšanās laiku, kad visi cer, kaut ko vēlas un arī uzticas. Es domāju, ja palestīnieši būs pietiekami saprātīgi un izraēliešiem būs pacietība (viņiem gan nav citas izvēles!), tad 2005. gads būs patiesa pagrieziena gads un uz labo pusi!
Vai terorisma draudu rezultātā paši izraēlieši neemigrēja uz citām valstīm?
Kārlis Eihenbaums. Neesmu eksperts, bet man šķiet, ka tautas šeit visumā ir daudz mobilākas. Bieži tas ir saistīts arī ar ekonomiskajām iespējām, kaut arī ebreji pie akmeņiem, pie savām saknēm turas ļoti pamatīgi.
Vai daudzi ebreji pašlaik apmetas uz dzīvi Izraēlā; no kurām valstīm; kādas ir viņu attiecības ar tiem, kuri uzskata sevi par īstenajiem iedzimtajiem šajā tomēr jaunajā valstī?
Kārlis Eihenbaums. Ebreji no visas pasaules turpina atgriezties savā vēsturiskās izcelsmes zemē. Tā ir atgriešanās mājās! Visvairāk joprojām ir iebraucēju no Krievijas un citām NVS valstīm, tad seko ASV un Francija. Saprotams, ka šāda tautu saplūšana rada integrācijas problēmas, kas var būt gan materiālas, gan radīt to, ko dēvējam par kultūras šoku. Taču kopumā jāsaprot, ka ebreju atgriešanās izcelsmes zemē ir viens no šīs valsts pamatu pamatiem, kam tā arī ir gatava. Lielākās problēmas un tas ir loģiski bija ar masveidīgumu, kādu Izraēla piedzīvoja 90. gados, kad īsā laika posmā no Krievijas un NVS valstīm ieradās vairāk nekā miljons cilvēku. Neiet viegli arī ar ebreju adoptāciju no Etiopijas. Taču tas viss ir tikai laika jautājums. Kopumā problēmas neviens neslēpj, bet tās risina. Neapmierinātos var atrast visur.
Tāds itin kā naivs jautājums vai Izraēlas iedzīvotāji ir bagāti? (pastāv jau stereotips vai kāds ir redzējis ebreju tautības ubagu?)
Kārlis
Eihenbaums. Relatīvs jēdziens, domāju, ka viņi ir pietiekami pārtikuši, kaut arī šeit ubago, bet, kas tieši, neesmu centies noskaidrot. Demokrātiskā valstī vajadzīga arī šāda iespēja. Izraēla ir kontrastu valsts.
Kāds ir izraēliešu dzīves līmenis, minimālā un vidējā alga valstī?
Kārlis Eihenbaums. Dzīves līmeņa ziņā Izraēla ir nešaubīga reģiona līdere. No Latvijas viedokļa arī. Vidējā alga būs kādi 600 800 LVL mēnesī, bet liels skaits ir pensionāru, kas nav tik pārticīgi un dzīvo veco ļaužu mītnēs. Uz valsti taču pārceļas arī pensionāri, kas tā piepilda savu sapni par dzīvi senču zemē!
Kādas ir reliģiskās tradīcijas valstī un vai ir viegli ar tām sadzīvot iebraucējiem ebrejiem; vienkārši tūristiem; citu valstu pārstāvjiem, kam tur ir darbs; vai pats piederat kādai reliģiskai konfesijai un kā ar viņu tradīcijām sadzīvojat jūs?
Kārlis Eihenbaums. Tolerantam cilvēkam nav problēmu, taču vietējās tradīcijas ir jāciena un tām jāpielāgojas. Piemēram, piektdienas pēcpusdienā sākas šabats un viss būs slēgts līdz sestdienas vakaram. Es neesmu aktīvs baznīcā gājējs reliģiskā izpratnē, tikai vēsturisko un mākslas alku dzīts cenšos tās apmeklēt iespējami daudz.
Kas jāievēro Latvijas tūristiem, dodoties uz Izraēlu?
Kārlis Eihenbaums. Protams, nepieciešams apdrošināties kā jebkura ceļojuma gadījumā. Jābūt gataviem uz papildu drošības pasākumiem, ko Izraēla realizē mūsu drošībai. Kā arī jāatceras, ka Latvijas vēstniecība atrodasTelavivā un ka mēs ārkārtas gadījumā esam gatavi likuma un iespēju robežās palīdzēt. Bet labāk pases tomēr nezaudēt! Labu ceļa vēju!
Raitis Strautiņš