Dievam bija apnicis cīnīties ar visas pasaules grēcīgajiem, kurus nespēja pārliecināt ne zibens un pērkons, ne lielie plūdi, ne izdzīšana no paradīzes. Alkatība, negausība, miesas kārības, lepnība, slinkums, dusmas, skaudība mita ļaužu sirdīs un Dievs saprata, ka viņa skaļo kliegšanu neviens nesadzird. Jāmaina taktika. Viņš pasauca malā vienu cilvēku un klusu zem četrām acīm runāja ar viņu, padarot to par pestīšanas vēstures galveno personu. Viņa vārds bija Ābrams.
APSOLĪTĀ, SVĒTĀ ZEME?
Vai tiešām kāds kādam kaut ko apsolīja? Cilvēkam no malas šķiet tāda kā drusku pasaciņa, bet tie, kas iekšā, tam tic. TICĪBA ir tā koda atslēga, lai izprastu gan to, kas tur noticis pirms četriem tūkstošiem gadu, gan to, kas tur notiek tagad.
Parastam latvietim, kas nav sarakstījis doktora disertāciju par senajām reliģijām, tomēr gribas paurķēties dziļāk un drusku izprast lietas būtību. Diezgan daudz jautājumu un neskaidrību saistās ar vecā patriarha Ābrama dzimtu un mazo zemes strēmelīti Vidusjūras pašā austrumu galā. Nav jau īsti skaidrs un saprotams, kā viena maza dzimta (cik nu Ābramam tā saime varēja būt liela...), pametusi Mezopotāmijas valsts kaldeju pilsētas Ūras pievārtes auglīgās (kā nekā Eifratas upes zemes) ganības, devusies klaiņojumos pa tuksnešiem un pustuksnešiem, purvaino Nīlas deltu un mirušas (Nāves) jūras piekrasti, tveicējusies saulē un salusi kalnos, dienām iztikuši bez ūdens un ēduši siseņus, upurējuši jērus un dēlus, kāvuši savus brāļus un piesmējuši mātes, grēkojuši Sodomā un Gomorā, nolieguši paši savus dievus. Varētu teikt izgājuši ne tikai deviņus elles lokus, ar fanātisku sajūsmu pieņēma šo zemi (apsolīto, svēto, izredzēto) kā visaugstāko dāvanu, par kuru ir bijis jācīnās gan senatnē, gan mūsdienās. Tā zeme (tālākie punkti A-R 100 un Z-D 300 km; pēc teritorijas 143. pasaulē, pēc apdzīvotības 96.vietā) ir kalnains, klinšains, akmeņains pustuksnesis ar dažām oāzītēm upju krastos un jūras piekrastē.
Kas bija tas, kam viņi tā noticēja? Brīnumam? Laikam jau brīnums un ticība ir vārdi, kas vislabāk raksturo to zemi un to tautu.
Ne tur ir majestātiski kalni, ne vareni ūdenskritumi, ne diži mūžameži, ne tur tūkstošiem ezeru. Ne tur ir pasaules naba, ne Eiropas centrs, ne gāzes, arī naftas nav daudz. Dažas vietiņas, kuras cilvēka prātiņš iedomājies pārdabiskas un svētas esam. Ko vispār nozīmē vārds svēts? Kāpēc šā vārda dēļ tik daudz asiņu izliets? Brīnums vai aprobežotība? Mežonīgi spēcīga ticība vai gļēva pazemība?
Desmitiem reižu jūdu-izraēļu tauta ir kauta un dzīta, iekalta vergu važās un dedzināta gāzes kamerās, apspļaudīta un piesmieta, tomēr spītīgi atgriezusies kalnainajā zemes strēmelītē. Ja jau reiz DERĪBA ir noslēgta, tad tā ir jāpilda. Ļoti stipra tauta izredzēta vai nolādēta. Ko nozīmē izredzētība? Vai bailes pašai uzņemties atbildību, akla paklausība reiz noslēgtajam līgumam?
ŠALOM, ŠALOM!
Protams, ka reliģijai ir liels spēks. Nenormāls. Gan mītiskajā aizvēsturē, gan tumšajos viduslaikos, gan mūsdienu civilizētajā un demokrātiskajā sabiedrībā. Nez kam ir lielāks spēks naudai vai ticībai? Izraēla nesen nosvinēja savas valsts 60.gadadienu, bet gads viņiem ir 5769 (2009. gadā). Svētākajā kalnā (Moria) stāv musulmaņu mošeja un lūgšanu nams, bet izredzētā tauta raud pie mūra un sprauž lūgšanu zīmītes spraugās. Dzied, ka mieram jāvalda pār pasauli, bet tālvadības raķešu baterijas pavērstas pret kaimiņiem. Tauta vienmēr ir alkusi pēc savas zemītes, bet labumu (bagātību) meklējusi citās vietās, kur var labāk dzīvot, vairāk nopelnīt.
Mūsu cilvēkam tūristam (ja vien viņš nav reliģiskais fanātiķis) jābrauc šo zemi SAJUST. Pat ne tik daudz redzēt, kā sajust. Tempļa nav, bet viņu pielūdz. Ieņemts no Svētā gara, bet nu tam seko miljoni. Bijis vai nebijis. To pat Nāves jūras slepenie tīstokļi nepasaka līdz galam. Protams, jābrauc ir tikai tiem, kuriem jušana un domāšana ir augstākā vērtē nekā merša biezums un telefona krutums. Lai nebūtu vilšanās, ka ne Tēvs, ne Dēls nav nopērkams, bet Svētais gars nav ieraugāms. Suvenīru un mantu netrūkst gan ar jūdu rakstiem, gan palestīniešu ornamentiem. Propaganda gan stāsta un rāda, ka reliģiskie pretinieki tīri labi sadzīvo: meitenes kopā trenējas spēlēt basketbolu, bet zēni iet uz modernām diskotēkām, iešņauc, iedzer kā jau visur pasaulē. Pašaudās un paspridzina ar` kādreiz, bet tā jau notiekot arī Parīzē, Madridē, Ņujorkā un pat Rīgā. Kā jau visur, kur nevar izšķirt, kam lielāks spēks: naudai vai ticībai. Jāaizbrauc tāpēc vien, lai sajustu šo dīvaino, netipisko veidojumu, ko šodien sauc par IZRAĒLAS VALSTI. Ar vienreizējo Vidusjūras zeltsmilšu pludmali un skarbo Golānas augstieni, ar Negevas tuksnesi unMoabita kalniem.Lai varētu sausām kājām pastāvēt pārsimt metru zem jūras līmeņa. Izpeldēties jūrā, kurā nevar noslīkt. Paši savām acīm redzēt tās vietas, par kurām runā un raksta visā pasaulē, par kurām karo un kuras dievina, kur gaisos lidinās leģendas un brīnumi.
Vienu gan gribētos likt aiz auss šim braucienam ir jāgatavojas! Ne jau visu vairāku tūkstošu gadu garo vēsturi gids var izstāstīt, ne jau visu nedēļas laikā var izlasīt. Lai nesanāk tā pavisam nesmuki: kad metas bučot kaut kādu zvaigzni, bet tā īsti nezina kam tā zvaigzne nokritusi. Jo būsi vairāk zinošs, jo mazāk jāšķiež dārgais laiks, lai saprastu, ko tas gidions tur stāsta, un varētu atvērt sevi sensuālām dziņām. Arī neticīgajiem nav ko kautrēties palasīt Bībeli, jo tajā ir daudz vēstures, filozofijas un vismaz desmit labi, prātīgi padomi kā dzīvot un sadzīvot, ja ir dažādas asinis, valodas, maciņa biezums vai citi elki. Vairāk nekā četrus tūkstošus gadu mēs to esam centušies saprast, bet kaut kā nesanāk.
Varbūt, aizbraucot uz to žīdu zemi kāda aizsērējusi čakra atveras!
Igors Ziemelis
Īss hronoloģisks ieskats vēsturē, kas varētu viest aptuvenu skaidrību šīs
zemes civilizācijā
5. 4. g. t. p.m.ē. atrasti artefakti par pirmajām
neandertāliešiem apmetnēm Morias (Tempļa) kalnā.
3. g.t. p.m.ē. ieradās
semītu cilts, kuras vēlāk sauc par kanaāniešiem. Arī Ābrams šai laikā
dodas savā vēsturiskajā ceļojumā no Ūras pilsētas pretim APSOLĪTAJAI ZEMEI. Līdz
pat 1200.g. p.m.ē. tur saimnieko Ēģiptes faraoni.
Pirmā patstāvīgā Izraēļu valsts veidojas XI gs. beigās un, ar pārtraukumiem, pastāv kādus tūkstoš gadus, te kā neatkarīga valsts, te kādas lielimpērijas (Asīrija, Babilonija, Persija) sastāvdaļā. Šai laikā Dāvids iekaro Jeruzalemi un apvieno vienā valstī visas divpadsmit izraēļu ciltis, bet viņa dēls Zālamans uzceļ Pirmo templi (950. 586.g. p.m.ē ). Babilonieši to sagrauj un pašus Ābrama pēctečus aizved gūstā. Persiešu valdnieka Kīra laikā tie atgūst gan brīvību, gan savu zemi. Tiek celts Otrais templis, ko 70.g p.m.ē. sagrauj Romas karaspēks Tacīta vadībā. Tad varētu pieminēt laiku starp 152. un 37. gadu, kad pastāv neatkarīga Makabeju ebreju valsts. Vēl jau ir hellēnisma periods Maķedonijas Aleksandra impērija un Ēģiptes Ptolemaju dinastijas vara. Pašu pēdējo templi jau mūsu ēras 70. gadā atkal sagrauj romieši.
Kopš Romas impērijas sadalīšanās 395. gadā Izraēlā / Palestīnā ir Bizantijas jeb Austrumromas impērijas valdīšanas laiks.
Arābi (musulmaņi) šo zemi iekaro 638.gadā un nosauc to par sava halifāta provinci Falastīnu. No 1099. g. līdz 1187. g. pastāv Jeruzalemes karaliste, kas ir krustnešu (kristiešu) zeme. Islāmiskās Ēģiptes Mameluku dinastija saimnieko no 1291. līdz 1519.gadam. Tad, līdz pat 1917.gadam, visa teritorija ietilpst varenajā Osmāņu (Turku) impērijā. Pirmā Pasaules kara juku rezultātā tiek nodibināts Britu mandāts Palestīnā. 1947.gada 29.novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņem rezolūciju ar aicinājumu no šī Britu mandāta izveidot divas neatkarīgas valstis: vienu ebreju, otru palestīniešu, bet Jeruzalemei bija jāpaliek starptautiskajā uzraudzībā. Vienu dienu pirms starptautiskā mandāta termiņa beigām (1948.gada 14.maijā) Izraēla pasludina neatkarīgas valsts dibināšanu. PSRS to atdzīst de jure, bet ASV tikai de facto. Pēc pāris dienām Ēģipte, Sīrija, Libāna, Jordānija, Saūda Arābija, Irāna, Jemena piesaka karu jaunajai Izraēlas valstij.
Mūsdienu Izraēla ir 2,3 reizes mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju tajā ir 3,3 reizes vairāk.