Izraēlas ceļojuma dienasgrāmata - 2. diena

01.05.2015.

Brokastis ir tikpat bagātīgas kā vakariņas, laiks ir saulains un bēdu nekādu. Ja nu vienīgi ceļa troksnis ir maitājis miegu un apliecinājis, ka sabats nav garantija klusumam pat ortodoksālās pilsētās, kurām pieskaitīta arī Tibērija. Kā katru rītu, vēlākais astoņos pošamies ceļā. Šoreiz sākam ar Galilejas jūru, pa kuru Kristus staigājis kājām, bet apustulis Pēteris zvejojis zivis. Skaidrs, ka viss ir tuvu, attālumi nelieli, tomēr joņošana pa svētvietām sanāk pārlieku dinamiska. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt - viss ir blakus un visur ir jāatzīmējas. Otrkārt – katra vieta ir apaugusi ar suvenīru tirgotavām, kas nevilšus un apzināti tiek padarīti par tikpat svarīgu kulta objektu kā pati Jaunās Derības vieta. Uz saviļņojuma trīsām šādā galopā grūti cerēt, tomēr savu skaistumiņu katrs cenšas noķert.

Rīts sākas ar kuģīti. Tas tiek prezentēts kā teju autentiska zvejas laiva no apustuļa Pētera laikiem, bet starptautisko atvēzienu apstiprina ar Latvijas karoga uzvilkšanu un himnas atskaņošanu. Karogi esot jau krājumā, apstiprina latviešu gide Inese. Tā kā iepriekšējam esot bijušas nepareizas krāsas, tad IMPRO atvedis īsto. Tad nu tas tiek svinīgi uzvilkts, bet himna jestri pāriet aizraujošos ebreju deju ritmos. Divas trīs dziesmas pat dziedam un dejojam līdzi, vēlāk gan sākam kautrīgi blenzt jūrā vai knibināties ap veikli piedāvātajiem ‘’Pētera akmentiņiem’’. Jūra ir tik maza, ka apgriežoties atpakaļceļam, jau atpazīstu krāšņāk ziedošos krūmus un to iezīmēto ainavu. ‘’Shalom Izrael’’ disko ritmos tikmēr nemanāmi pāriet uz šlāgermūziku ar dominējošo vārdu - ‘’Alleluja’’, kas iemājo ausīs uz palikšanu. Nu gluži kā dēmoni, kas Kristus dzīti, sabēga cūkās, kuras, savukārt, metās jūrā slīcināties. Ebreji vēl tagad, divus tūkstošus gadus, nav izšķīrušies, kā īsti ir ar Galilejas ūdeni – ir tas nešķīsts vai nav?

Taču, šķīsts vai ne, zemei ūdens ir vajadzīgs. Šis ir lauksaimniecības un kibucu apgabals, te viss tiek sēts, stādīts, audzēts un zeļ griezdamies, ja vien pietiek ūdens. Kristus laikā šī bija visbagātākā ieleja, jo bez jūras te ir vēl daudzi avoti, kas nozīmē ūdeni un dzīvību. Arī kibucu jeb kolektīvo saimniecību kustība aizsākusies tieši šajā novadā, tomēr šobrīd tā esot sevi izsmēlusi. Kibuci gandrīz pilnībā ir pārformējušies par privātām fermeru saimniecībām, bet palikušie ir domāti tūristiem. Kādreizējā kibucu romantika, kad par vēdera tiesu varēja strādāt un dzīvot kopienā, ir beigusies. Šobrīd tūristi un citi interesenti var piedalīties zileņu, ķiršu, mandeļu un citu garšīgu lietu vākšanā. Viss, kas apēsts, paliek pašam, bet par katru gramu, ko mēģināsi iznest, būs jāmaksā. Nekāda sociālistiskā paradīze nav sanākusi, par ko ir nedaudz žēl. Jo īpaši šodien, kad ziedošu ķiršu ēnā atceramies, ka ir 1.maijs!

Nauda, nauda, nauda… Gide Sorella jau pirmajā dienā afišē, ka ‘’Izraēlā vajag vagonu naudas, maisu pacietības un nedaudz ticības’’. Vēlāk viņa vairāk kārt atdarina žestu, kas visā pasaulē atpazīstams kā – dodiet naudu! Vēl vairāk – viņa paziņo ‘’ tikai miris ebrejs tur pirkstus kopā, visi pārējie saka – cigļi, cigļi (maksājiet, maksājiet)’’. Tāpat viņas joku arsenālā ir teiciens, ka pēc ebreju tradīcijas, cilvēkus nevajag skaitīt. Vienkāršāk ir savākt pa šekelim – tad gan skaits zināms, gan naudiņa iekasēta… Melnais humors ir Sorellas bruņas, jo viņai šajā industrijā jāstrādā, bet par cigļi, cigļi viņai ir absolūta taisnība. Var jau sevi iegrožot līdz askēzei, bet maksāt sanāks tik un tā. Arī par zvejas laivu un kibuciem viņa ir nesaudzīga – zivis varbūt ķēra agrāk, tagad tikai tūristus! Tāpat katru rītu viņa savā līksmi enerģiskajā balsī atgādina, ka ‘’tagad strādāsim par tūristiem un kurš gan teica, ka tas ir viegls darbs?’’.

Pirmā maija arsenāls ir Kristus svētās vietas, tās, kur viņš staigājis, mācījis, sludinājis, dziedinājis, kur viņam ļaudis ticējuši un sekojuši… Tā ir Jaunās Derības gaišā puse, kas vēl nesaistās ar ciešanām un nodevību. Tieši tāda arī ir sajūta šajās vietās – viegla un gaiša. To rada pavasaris un ziedi, mūķenes un mūzika, dažas apgaismotas sejas un paša spēja ļauties godbijībai. Ziedošs un skaists ir ‘’Magdalas’’ ciems, kur kādreiz dzīvojusi atpestītā grēciniece Marija Magdalēna. Pavisam netālu no šī ciema Galilejas jūras krastā ir Kalna sprediķa vieta, ko šobrīd apdzīvo karmelītu klostera māsas. Šeit, gleznainā jūras krastā, slejas Svētlaimes baznīca, kuras apmeklējuma laikā ir jāievēro klusums. Baznīcai apkārt plešas brīnumjauks dārzs, kura ziedošie krūmi lāso uz ūdens klajuma fona kā dievišķas izredzētības zīmes. Mūķenes skaļrunī aicina baznīcā ievērot klusumu, bet arī tad vēl pa kādam vārdam pasprūk. Pļāpa dabū dunku sānos, bet pārējie mobilizē sevi garīgam pārdzīvojumam.

Nelielai trijotnei, tostarp man, izdodas saņemt (ne)pelnītu dāvanu. Ārpuses ejā ap dievnamu ir devies kāds pareizticīgais tēvs, kas pavada svētceļnieku ģimeni. Tēvs notur aizlūgumu un dzied īpašu lūgsnu šai vietai. Pirmais brīdis ir pasaulīgs izbrīns, tāds kā amizants joks, ka lūgsna tiek dziedāta, skatot vārdus aifonā. Tomēr garīgā koncentrācija ir tik spēcīga, ka mēs līdz ar krievu svētceļniekiem sastingstam un iegrimstam lūgšanas ritmā. Jā, nofotografējamies, kā gan citādi, strādājam taču par tūristiem, tomēr uz mirkli šī gaidītā svētsvinība parādās. Zem mums staigā cilvēki, fotografē, bet atliek pavērst skatienu tālumā, iegremdēt to Galilejas zilajās tālēs, lai laicīgā dzīve kaut uz mirkli atkāptos. Batjuškas melodiskā balss it kā savieno gadsimtus, un, iedomāties Kristu, kas viegli tērpies nāk pie saviem skolniekiem, kļūst pavisam viegli. Nē, tā nav salkana bildīte, ko redzu. Drīzāk nojausma, noskaņa, starojums, ko pavisam viegli vārdos ietērpj blondā, mūžam smejošā Inese. Pie kārtējā rožu krūma, kas izpleties liels kā koks, viņa satver ziedu un saka – ‘’Nu, re, tās ir mūsu dvēseles, kas izslāpušas Dieva!’’ un smiedama aiziet tālāk.

Arī mēs šodien ejam Kristus gaišo, ne ciešanu ceļu, tāpēc smaids sejā ir atbilstošs pavadonis gan Tabhā, kur Kristus ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem pabaroja piecus tūkstošus savu skolnieku, gan Svētā Pētera Primāta baznīcā, kur Jēzus pēc augšāmcelšanās parādījās mācekļiem. Tieši te viņš uzticēja savam mīļajam māceklim Pēterim ‘’vadīt noklīdušās avis’’, tas ir – cilvēku dvēseles, tieši te uz melna bazalta tagad slejas franciskāņu baznīca. Smaids mūsu sejās paliek arī Kaperaunā, kur risinājās viena no zināmākajām Jaunās Derības epizodēm – dziedināšana sabatā, kas sadusmoja vietējos jūdus. Kaperauna tolaik bija ievērojama pilsēta, kur atradās vairākas sinagogas un dzīvoja Kristus māceklis Sīmaņa Pēteris. Šajā vietā Jēzus Kristus pēc augšāmcelšanās parādījās Svētajam Pēterim un nodeva viņam paradīzes atslēgas, uzticot svarīgo nākotnes misiju – atvērt vārtus svētītajām dvēselēm. Bet pats Kristus Kaperaunā bija parādījis to, ko par ko vēlāk tika sists krustā - viņš dziedināja, kas Farizeju ieskatā bija Dieva varas uzurpēšana, un viņš nepakļāvās jūdu likumiem, kas bija varas zaimošana. Tieši jūdu likumiem Kaperaunā pievēršas Sorella, tieši to mēs no viņas jau iepriekš nepacietīgi cenšamies izvilināt… Taču viņa ir strikta. Ja drupās ir sabrukusi pirts, tad tieši par to arī runāsim!

Sina – goga tulkojums ir ‘’būt kopā’’, tātad – cilvēka un Dieva vienība. Bet ar Dievu nevar vienoties bez noteiktiem rituāliem. Kādi tie ir, to nosaka svētie raksti jeb Tora. Tajā ir sprediķis katrai dienai. Jūdaistiem šobrīd vien ir 18 dažādi novirzieni, katrs vairāk vai mazāk strikti ievēro priekšrakstus, kas rakstīti pirms gandrīz sešiem tūkstošiem gadu. Šobrīd rit 5775.gads, daudzi priekšraksti ir novecojuši, tomēr ir ortodoksālie un ultraortodoksālie novirzieni, kas visu izpilda mats matā. Tāpēc pat savējie savējos bieži uzskata par klauniem, bet viņu burtiski ievērotos rituālus par maskarādēm. Taču pirts rituāli ir saglabājušies gandrīz pilnībā. Vienu reizi nedēļā katrai sievietei un katram vīrietim ir jāapmazgājas septiņas reizes ar galvu tekošā ūdenī. Tā ir ceremonija citu klātbūtnē, ko uzrauga rabīns…

Man bija tā iespēja pirmo sabatu izbaudīt Jeruzalemē. Vispirms viena pati klīdu pa ortodoksālo ebreju rajonu Meašerim, kur jutos kā svešā, valdzinošā, neizprotamā, bet ne naidīgā karaļvalstī. Jā, visi vīrieši bija ar melnām bārdām un garām matu pinkām pie ausīm, kas simbolizē Dievam dodamo desmito tiesu. Jā, pilnīgi visi bija tērpti īpašos kostīmos, kuros bija variācijas – garas melnas žaketes, gari melni halāti, īsākas melnas jakas, bikses līdz ceļgalam un baltas zeķes, garas melnas bikses, pusgaras strīpainas bikses un melnas zeķes, pusgaras bikses un baltas zeķes, balti krekli ar augstu apkaklīti, krekli ar atlokiem, kostīmi ar vestēm un bez u.t.t. Galvassegas arī variējās no mazajām kipām (mazā šķīvīša lieluma cepurīte, kas piesprausta ar sprādzēm) līdz platmalēm, katliņiem un milzīgām melnām vai sabuļādas ‘’tortes kārbām’’, kas cienīgi rotāja kungu galvvidus un padarīja cienīgas pat to ēnas. Akmens laikmetā viņi nedzīvoja pilnīgi noteikti, jo teju visi sazinājās pa mobilajiem tālruņiem un lietoja bankomātus. Tāpat veikalos žvadzēja kases aparāti, pie kuriem sēdēja kungi ar ‘’tortes kārbām’’ galvās… Iepirkās tikai vīrieši, pie tam pēc ļoti rūpīgi sastādītiem sarakstiem. Ja ko nesaprata – zvanīja sievām un ilgi klaušināja, kas tieši pērkams. Vīnu viņu veikalos varēja iepirkt visdažādāko, ko arī izdarīju. Neviens mani ar akmeņiem nenomētāja. Jāatzīst, ka apģērbusies biju pieklājīgi – gara kleita un lakats pār elkoņiem, tomēr sejas vaibsti un acu skats bija, kādi nu ir.

Kad hosteļa kopīgajā virtuvē malkoju sabata vīnu, pamanīju, ka visas sildvirsmas ir izslēgtas. Ieslēgt podziņu ir darbs, to nedrīkst, tāpēc viesu vajadzībām bija uzmeistarota kāda dīvaina sildierīce, kas bija uzstutēta uz burkām un izskatījās visai nedroša. Vakara pusē ienāca viegli smaidīgs jauns ‘’peisaks’’ (tā paši ebreji dēvē ortodoksus). Rokas viņš turēja tik neveikli, ka man likās – nabadziņš ko lauzis. Viņš lūdza atvērt ledusskapja durvis, jo pats to nedrīkst, un pārliecināties, ka nedeg spuldzīte - tas ir grēks. Tos vārdus, ko vēlāk viņam veltīja tādi pat Izraēlas ebreji kā viņš, es neatkārtošu, jo nekas labs tas nebija. Daudzi Izraēlas pilsoņi, tostarp ievērojama daļa ebreju, ortodoksālos jūdaistus uzskata par parazītiem un savas valsts lielu problēmu. Daudzi novirzieni neatzīst valsti, nedien armijā, nemācās, nemaksā nodokļus, nestrādā, pieprasa pabalstus, izvirza ultimātus un traucē valsts attīstību. Pēc viņu ultimāta, piemēram, nācās tērēt milzu līdzekļus un pārbūvēt kādu ultramodernu tiltu Jeruzalemē, jo tā pārejas bija caurspīdīgas. Ortodoksi sacēla traci, ka no braucamās daļas varēs blenzt zem sieviešu brunčiem…

Katra reliģija ir milzu pasaule, ko garāmgājējam neizprast. Izrādās, ka pat savu ir grūti atcerēties līdz konkrētām detaļām, tāpēc ceļojums izvēršas par Bībeles pārzināšanas eksāmenu. Sorella Bībeles sižetus cenšas stāstīt tik vienkārši, lai tie būtu uztverami arī pilnīgam nezinātājam. Zinātājiem reizēm sanāk smiekli, bet nezinātājiem kauns atzīties. Rodas neliels saspīlējums, taču atzīmes neviens netaisās likt.

Kā ievads Kristus dzīves ceļa izzināšanai ir brauciens uz Nācareti – tieši tur Marija, kas bija devusies uz aku pēc ūdens, saņēma ercenģeļa Gabriela ziņu. Viņa ir izredzēta, lai dzemdētu pasaulei Dieva dēlu. Nācarete ir skaista vieta, ko rotā Marijas Pasludināšanas bazilika. To 1969.gadā uzcēla par pasaules katoļu kopienu saziedotiem līdzekļiem. Kā apliecinājums katras valsts devībai ir dažādu stilu altārgleznas, ko rotā katras valsts mākslinieciskais rokraksts un paraksts. Bazilika ir drosmīgs modernās arhitektūras paraugs, kas kompleksā organiski savienojas ar autentiskajām vietām – kriptu, kur Marijai parādījās eņģelis un Jāzepa galdnieka darbnīcu, kur savus pirmos dzīves gadus pavadījis mazais Jēzus. Īpaša mūsu uzmanība tiek pievērsta uniātu baznīcas kapelai, ko divu gadu garumā apgleznojuši latviešu mākslinieki no Francijas Kaspars un Rūta Poikāni .

Kamēr grupas atvadu pauze Nācaretē risinās krieviski runājošā arābiem piederošā kristiešu un jūdu reliģisko suvenīru lieltirgotavā, es vēroju arābu sadzīvi. Kāds brīnumdaiļš jauneklis puskails smēķē ūdenspīpi uz balkona, kas slejas tieši iepretim Pasludināšanas baznīcai. Tas izskatās skaisti, un nekā dīvaina jau šajā skatā nav. Arābi ir pamatiedzīvotāji, un mūsu kristiešu svētvietām jāmāk ar to sadzīvot. Ko viņš domā, kaljāna dūmiem vērpjoties ap kristiešu krustu, mēs tāpat neuzzināsim.

Bet pie tā, ka visu tautību un reliģiju pārstāvji uz Kristus ciešanām ir uzbūvējuši biznesu, ir vienkārši jāpierod. ‘’Dvēseli taču netirgo’’, mani mierināja kāds Jeruzalemes priesteris.

---