Izraēlas ceļojuma dienasgrāmata - 4. diena

03.05.2015.

Betlēme ir tik savdabīga un daudzsološa, ka negribas to pamest, bet brīvdomībai šeit nav vietas – jākāpj autobusā! Esam jau sabiedēti, ka šodien būs smagākā darba diena ‘’kā tūristiem’’, kam ir pamatots iemesls – Jeruazeleme! Šī ir vieta, ko grūti nosaukt vienkārši par pilsētu. Pēc savas ietilpības tā nav pat viena valsts, bet gan dažādu reliģiju, nāciju, politisko iekārtu un kultūru kosmoss. Šķiet, ka esmu vienīgā, kas pa Jeruzalemi jau pastaigājusi savā vaļā, tāpēc esmu nedaudz priviliģētā stāvoklī. Dzīvāki par dzīvu manās iztēles ainās rindojas reliģisko sludinājumu sienas studējoši ortodoksi, svētdienas dievkalpojumam sapucējušās etiopiešu daiļavas ar košiem saulessargiem, mazi musulmaņu žiperi, kas naski uzmana, lai nešķīsta kāja netiek sperta mošeju tuvumā, mikroautobusu šoferi, kas mīl atskaņot krievu mūziku, stalti, iznesīgi, visur esoši un ātri reaģējoši policisti, kas vienīgie strādā sabatā, seksīgi satjūnējušās ebreju pusaudzes, kas sabata atbrīvoto tramvaja joslu izmanto rīta skrējienam, arābu sieviešu pūlīši, kas gar vecpilsētas mūriem veļas kā tūkstots un vienas nakts pasaka, ebreju naudas mijēji, kas zibenīgi galvā sarēķina ik vienu valūtu, dažāda vecuma un raksturojuma svētceļnieki, kas meklē savu reliģisko ekstāzi, darījuma cilvēki, kam cita laika skaitīšana, mērķtiecīgi un apjukuši ceļotāji, kas Jeruzalemē cer atrast brīnumu… Savā brīvsoļa laikā apzināti nemeklēju nevienu objektu, bet tie visi man nāk pretī paši. Tveru iespaidus, bet saņemu ‘’pilnu programmu’’ – pati to nezinot…

Šis rīts sākas ar Jeruzalemes augstākiem stāviem – Eļļas kalnu, kurā neesmu pabijusi. Pirmā pietura ir Ģetzemanes dārzs, kas  ievada Kristus stāsta sāpīgo daļu.  Tieši te, starp mūžseniem olīvu kokiem, kas mirguļo sudrabainā gaismiņā, lūdzās Kristus – viņš zināja, ka viņu nodos. No rīta viņš vēl bija savu sekotāju mīlēts skolnieks, bet vakarā jau romiešu sagūstīts upuris, kas lūdz savam Tēvam, lai rūgtais ciešanu biķeris iet viņam secen… Jūdas Iskariota skūpsts bija savu padarījis, un tālāko nevarēja novērst pat Dieva dēls. Sākās moku ceļš, kas beidzās ar krustā sišanu un augšāmcelšanos, sākās kristietības izplatīšanās, kurai visi esam dvēselē vai vēsturiski pieskaitīti. Nezinu, vai tā ir iztēles stindzinošā vara vai apzināts iekārtojuma mērķis, bet ilgi šajā nodevības vietā uzturēties negribas. Uz klints, kur Kristus lūdzās naktī pirms aresta, ir uzbūvēta Visu Nāciju jeb Kristus ciešanu baznīca. Tā visu laiku tiek uzturēta pustumsā – kā tajā liktenīgajā naktī uz Lielo Piektdienu. Caur logiem neiespīd gaisma, kupola griestus rotā zvaigžņota debess, altāra mozaīkā Jēzus sakņupis uz akmens nodevības gaidās. Kaut baznīcai ir divpadsmit kupoli (tie simbolizē 12 valstis, par kuru ziedojumiem tā būvēta) un bagātīgi dekorējumi, tā tomēr atstāj nomācošu iespaidu. Kā galvenais akcents joma centrā atrodas klintsgabals, ko ieskauj dzelzs ērkšķu vainags. Baznīcas stūrī vientuļš mūks pustumsā lūdzas, un tas nez kāpēc uzdzen tirpas – tik sāpīgi un uzskatāmi šajos Bībeles notikumos ir atklājusies cilvēka daba. Ļoti ceru, ka ir kādi lielie pasaules notikumi, kuros nav bijis neviena nodevēja, citādi cilvēces aina būtu pavisam drūma.

Pretēju – pacilājošu noskaņu raisa turpat netālu esošās Svētās Jaunavas kapenes, kas šķiet visai paradoksāli. Kas gan gaišs un dzīvi apliecinošs varētu būt kapa vietā? Varbūt tā ir degošo lampiādu un svecīšu vara, kas drūmo pazemi izgaismo sirdij un acij tīkamu?  Varbūt tā ir grieķu kalpotāju lūgšanas dziedājumu mistērija, kas ceļ dvēseli augšup? Varbūt vienkārši patīkams vēsums un majestātiskā krusta forma, kas Dievmātes atdusas vietai piešķir īpašu cildenumu? Ne velti šī kapella atrodas šeit, Jehošafata ielejā, kas ir viena no mistiskākajām svētvietām Jeruzalemē – tā ir Vecās Derības ‘’Jahves soģu’’ ieleja, kas plašāk atpazīstama kā vieta, no kuras pēc Pasatarās tiesas augšup celsies mirušie – uz Paradīzi vai Elli. Tieši tāpēc šeit blīvi rindojas ebereju, musulmaņu un kristiešu kapsētas, tieši tāpēc, te, blakus vecākiem Annai un Jāzepam, Kristus mācekļi apglabāja arī Svēto Mariju. Gan fasādi, gan iespaidīgās kāpnes ar 47 pakāpieniem 12.gadsimtā uzbūvēja krustneši, kas mazo apbedījumu pārvērta monumentālā svētvietā. Mūsu grupas rīta trokšņainums gan stipri sabojā vietas svinīgo noskaņojumu – ‘’strādāt par tūristiem’’ reizēm ir gluži vai zaimošana.

Savu devu neapmierinātības saņem arī Sorella – kāpēc viņa nav brīdinājusi, ka baznīcu vēlams apmeklēt svārkos? Un arī galva jāapsedz? Tas nebija programmā rakstīts…

Tomēr, svārkos vai biksēs, mēs visi dodamies uz mūru ieskaito Jeruzalemes vecpilsētu, lai izietu Via Dolorosa jeb Kristus ciešanu ceļu. Mūsu gājienā tā ir vienkārši izzinoša ekskursija bez ārēja patosa, kādam ļaujas jūsmīgāki svētceļnieki. Katru piektdienu arī franciskāņu mūki iziet un godina Kristus ciešanu ceļu, nesot krustu un dziedot aizlūgumus katrā no 14 piemiņas vietām jeb ‘’stacijām’’. Informācijas avoti visi kā viens steidz uzsvērt, ka šis ir ceļš ‘’saskaņā ar kristīgo tradīciju, nevis vēsturisks fakts’’. Taču ne jau ar lupu un metra mēru esam šeit ieradušies, lai pētītu detalizētu vēsturisko patiesību. Ja šo ceļu pieņem pēc būtības, tad metram šurp vai turp, manuprāt, nav nekādas nozīmes.  Svarīgi ir izprast upura dziļāko jēgu – cilvēces dvēseļu glābšanu. Simbolisks ir eksurss kristietības vēsturē, kas apliecina Kristsu ciešanu tēmas evolūcuju. Sākotnēji Kristus arī pie krusta tika attēlots kā uzvarētājs un varonis. Tādam viņam bija jābūt, lai potenciālo sekotāju prātos uzvarētu spēcīgos pagānu dievekļus. Tas mainījās tikai pirms nepilniem tūkstots gadiem, kad Rietumeiropā parādījās cits dievbijības izpausmes veids – vairāk tika atklāta Kristus cilvēciskā daba, viņa ciešanas un upuris. Šajā laikā arī sākās pastiprināta Dieva dēla ciešanu godināšana. Apustuļu darbos ticība bieži tiek saukta par ‘’ceļu’’, tāpēc arī Kristus Golgātas ceļš kļuva par simbolu. Bībele nedod detalizētu informāciju par notikušā gaitu, daudz ir jānojauš bez vārdiem. Jau daudzus gadsimtus krusta gājieni ir ierasta reliģiskā prakse visām konfesijām, bet pirmie šo tradīciju aizsāka franciskāņu un dominikāņu mūki, kas sāka organizēt ‘’Jēzus kritiena’’ dievkalpojumus. Tas notika trīspadsmitajā gadsimtā, kad šiem ordeņiem tika uzticēta Jeruzalemes svētvietu aprūpe. Kopš 1320.gada izveidojās ‘’ceļu’’ kults, kas ir dzīvs joprojām. Sākotnēji pieturvietu skaits nebija noteikts, tas variējās no 7 līdz 50. Šobrīd kristīgā tradīcija ir vienojusies par četrpadsmit stacijām, kas ir obligāta Lieldienu dievkalpojuma sastāvdaļa vairākās konfesijās.

Brīvā dabā jeb autentiskajā vidē Via Dolorosa atrodas vecpilsētas musulmaņu kvartālā, kas procesijai piešķir eksotisku un dzīvelīgu nokrāsu. ‘’Mēs gribam ciest, bet viņi te tirgojas’’ – varētu izsaukties kāds eksaltēts krustnešu pēctecis, taču mērenāki prāti visu pieņem ar lēnprātību. Tāds ir Jeruzalemes liktenis – būt par trīs reliģiju svētvietu, protams, ka reizēm sanāk pagrūstīties. Kas attiecas uz Golgātas ceļa musulmaņu kaimiņiem – varbūt pat labi, ka tā. Viņi dod līdzsvara sajūtu un neļauj iegrimt ciešanās pārāk dziļi – emocionāliem cilvēkiem ar spilgtu iztēli tas var izrādīties pārāk smagi.

Tā nu mēs raibā pūlī sekojam Sorellai, kas cītīgi atrāda visas stacijas. Pārvietošanās un dzīvelīgais ņudzeklis visapkārt liedz koncentrēties dramatiskam līdzpārdzīvojumam. Tāda iegūšanai ir jālasa Bībele, jāklausās mūzika vai jāskatās reālistiski uzņemtie video klipi - tad gan tirpas skrien pār kauliem un acīs sariešas asaras. Bet te, sekojot Sorellas sarkanajai cepurei, mēs velkam vien loģiskās izziņas ķeksīšus.

Krusta ceļa pieturas ir visai necilas un neuzkrītošas, kas dod ticamības momentu. Ir viegli noticēt, ka tieši te un tā viss noticis, tāpēc rakstīšu īstenības izteiksmē. Politkorektais ‘’iespējams’’, ‘’ir pieņemts domāt, ka…’’, ‘’pēc kristīgās tradīcijas leģendām’’ u.t.t. uzstādījums lai paliek ceļvežiem, kam jāizdabā visiem. Es eju un ticu, citādi nav vērts deldēt pazoles.

Pirmā pietura – tiesa un prokuratora Poncija Pilāta apmešanās vieta Hēroda namā. Esmu pārliecināta, ka labāk par Bulgakova ‘’Meistars un Margarita’’ lappusēm neviens šo notikumu neatspoguļos. Poncijam Pilātam nebija naida pret Jošua jeb Jēzu Kristu, viņš pat labprāt to atlaistu. Bet pūļa tiesa darīja savu, viņi par godu Pesaha svētkiem pieprasīja atbrīvot laupītāju Barabu. Šī ir spilgtākā diagnoze ‘’pūļa taisnībai’’ jeb bara instinktam, ko zinu. Poncijs Pilāts lika izlemt tautai, lai pats varētu ‘’mazgāt rokas nevainībā’’ – arī tas ir simboliski un ir attēlots kapelas freskās. Šobrīd ēkā ir izvietota musulmaņu skola, bet franciskāņu mūki notur aizlūgumus kapelā un dārzā, kur Poncijs Pilāts bija spiests paziņot lēmumu – sodīt ar nāvi, piesitot krustā! Golgātas jeb ciešanu ceļš bija sācies.

Otrā pietura – Šaustīšanas klosteris. Te Kristus tika pērts ar pletnēm un izsmiets. Viņam tika uzlikts ērkšķu vainags un izkliegti zaimi. Tautai tā bija izklaide, kamēr mācekļi, iespiesti pūlī, nezināja, ko darīt. Spēks un vara bija uzvarējuši. Tas notika uz ielas, laukumā, kas vēlāk vairākkārt apbūvēts. Tagadējais Šaustīšanas klosteris izcelts 20.gadsimta sākumā, tas ir Franciskāņu ordeņa īpašums. Arī tuvējās ēkas pieder prestižajam Studium Biblicum Franciscanum institūtam, kas pēta Bībeli vēstures, ģeogrāfijas un arheoloģijas kontekstā. Pagalma otrā pusē atrodas Notiesāšanas kapela, kur Kristus stājās Poncija Pilāta tiesas priekšā. Te šaurā pazemes pleķītī apskatāma Kristus ieslodzījuma vieta, kur romiešu karavīri kauliņu spēlē sadalīja notiesātā drēbes.

Trešā un ceturtā stacija ir armēņu baznīcas pārziņā. Tā ir vieta, kur Kristus zem krusta smaguma pakrita pirmo reizi un vieta, kur Kristu satiek viņa māte Marija, lai atvadītos no dēla un pati saļimtu sāpēs. Tieši Marijas ciešanām ir veltīta emocionāli iespaidīgā Armēņu pareizticīgo baznīcas kapela, kas organiski saplūst ar reliģisko suvenīru tirgotavu. Šīs telpas atrodas puspagrabā un ir aptumšotas, tādējādi vēl vairāk paspilgtinot ciešanu atmosfēru. Pieturas vieta atzīmēta ar iespaidīgu bareljefu virs ieejas kapelā, kas to izceļ citu staciju vidū un norāda uz Armēņu baznīcas pārvaldījumu.

Piektā pietura ir jau ceļā, kas ved kalnup, un tāpēc ir arvien grūtāk ejams. Kristus nes smago krustu, viņš ir izmocīts un cieš neaprakstāmas sāpes, viņš saņem sitienus un zaimus. Bet ceļā ir farizeja Kirēnas Sīmaņa nams, kas, līdzjūtības dzīts, gribēja palīdzēt Kristum nest viņa krustu. Romiešu kareivji to neatļāva, bet liecība par līdzjūtību saglabājās. Nezinu, vai no šejienes ir atziņa, ka ‚’’katram pašam savs krusts jānes’’, bet asociātīvi tā uzpeld apziņā. Notikuma piemiņai uzcelta neliela franciskāņu kapela, bet akmenī redzams plaukstas nospiedums, kas piederējis Kristum – arī tam svētības gaidās cenšas pieskarties teju visi garāmgājēji.

Sestā pietura ir tikšanās ar Veroniku, kas noslauka Kristum sviedrus un tādējādi brīnumaini saglabā viņa sejas atveidu uz lakata. Jauniņā Veronika nespēja noskatīties Kristus mokās un ar samitrinātu lakatu noslaucīja viņa seju. Tikai pēc tam Kristus varēja atvērt acis, kas bija salipušas no sviedriem un asinīm. Uz lakata iegūtais attēls kļuva par ikonu priekšteci, bet no žēlsirdīgās Veronikas vārda tika atvasināta pati ikonas nozīme (vera latīniski nozīmē patiesība, icon grieķiski nozīmē attēls, kopā tas ir ‚’’patiess atveids’’) . Tagad aiz pieturas un darbnīcas – veikala paslēpies klosteris, kura māsas īpaši pievēršas ikonu glezniecībai.

Septītā pietura ir arka jeb ’’notiesāto vārti’’, caur kuru Kristus iziet ārpus pilsētas mūriem un tuvojas soda vietai. Te viņš paklūp otro reizi. Tagad te izvietota koptu (kristieši, kas cēlušies Ēgiptē) kapela, kas turpinājumā ved pie mūku apmetnēm uz māju jumtiem.

Astotā pietura ir vieta, kur Kristus satiek sievietes. Golgātas ceļa laikā te sākās neapbūvētās zemes aiz pilsētas vārtiem, kur ziņkārīgās sievietes noskatījās procesijā. Neatkarīgi no tā, vai tās ticēja Jēzum kā Dieva dēlam vai nē, bet viņa čiešanas izraisīja viņās skaļas vaimanas – tās lauzīja rokas un skaļi raudāja. Taču Kristus, pacēlis acis no krusta smaguma, mierināja vai aprāja tās, sacīdams, lai Jeruzalemes meitas neraud par viņu, bet gan par saviem dēliem. Tādējādi Kristus paredzēja tuvojošos jūdu karus, kas patiešām izkāva sieviešu dēlus.

Devītā ir stacija, kur Kristum jāsāk kāpt Golgātas kalnā, un kur viņš paklūp trešo reizi. Tagad te mājo etiopu komūna un netālu atrodas kapela vietā, kur Svētā Helēna savulaik meklēja un atrada paliekas no Kristus īstā krusta. Šī ir pēdējā pieturvieta pirms Kristus Kapa baznīcas, kur atrodas beidzamās piecas Kristus ciešanu stacijas.

Desmitā ir vieta, kur Kristu piesita pie krusta ar naglām. Vienpadsmitā – kur krustu pacēla gaisā un nostiprināja. Šeit Kristus teica vārdus ’’Tēvs piedod viņiem, jo tie nezina, ko tie dara’’. Divpadsmitā ir vieta, kur Kristus mira pie krusta.  Šeit pēc viņa pareģojuma ieplaisāja Golgātas klints. Kad romiešu karavīrs iedūra šķēpu, lai pārliecinātos, ka notiesātasi ir miris, tad Kristus asinis pilēja uz pavērtā klintsbluķa. Zem tā bija atvērusies kapa vieta ar Ādama galvaskausu, un  Kristus asinis to slacīja. Tādējādi simboliski tika savienoti Vecās un Jaunās Derības notikumi. Trīspadsmitais ir klintsbluķis, uz kura tika guldītas mirušā Kristus miesas, lai saņemtu svaidīšanu ar eļļu un mirrēm. Četrpadsmitā stacija ir kristiešu galvenā svētnīca – ala klintī jeb Kristus kaps, kurš ir tukšs, un tā ir kapa lielākā bagātība.  

Beidzamās stacijas apzināti uzskaitīju bezkaislīgā robustumā, jo patiesībā nekādiem skaitļiem nav nozīmes. Sajūta, kas pārņem Kapa baznīcā, ir svinīga un intīma vienlaikus, kam netraucē pat lielie tūristu pūļi un organizētās rindas. Baznīca no ārpuses ir visai vienkārša, bet iekšpusē ir dažādu laiku un konfesiju uzslāņojumi, kas veido saviļņojošu telpas dramaturģiju. Gadsimtiem ir ilguši strīdi starp dažādām kristiešu konfesijām par šīs svētvietas piederību, līdz tā atrisnāta ar Status Quo lēmumu – kopš 1852.gada baznīca sadalīta starp armēņu, grieķu, koptu, Romas katoļu, etiopiešu un sīriešu draudzēm. Katrai konfesijai ir savs telpas iekārtojums un savi rituāli, kas baznīcai piešķir īpašu pievilcību. Golgātas jeb Pieres vietas telpa ir sadalīta divās kapelās. Kreisā pusē atrodas Grieķu ortodoksu pārziņā, kas ļauj dedzināt svecītes un lūgties. Altāris novietots tieši virs klintsradzes, kas balstījusi krustu. Ieplaisājušo akmeni var redzēt cauri aizsargstiklam. Te ir vieta, kur cilvēki metas ceļos un atdod godu Pestītājam. Lai arī katrai konfesijai ir savi rituāli, kopējā svētceļnieku un tūristu pūlī tiek pieļautas atkāpes. Katrs cilvēks lūdzas un atdod cieņu, kā māk. Fotografēt ir atļauts, un šo iespēju cilvēki izmanto. Kas notiek katra sirdī, ir viņa paša un Dieva ziņā.

Mans saviļņojošākais iespaids ir milzīgais kupols virs baznīcas jomā, kur atrodas Kristus tukšais kaps. No šī kupola majestātiski un mierinoši parādās gaismas stars, lai kurā vietā tu stāvi. Ikreiz, kad paceļu acis, cauri gaismas staram izlido viens vai divi baloži. Tie izskatās pēc mistiskām parādībām un liek atcerēties Svēto Garu. Pēc sākotnējā projekta, kupols bijis atvērts, tādējādi uzsverot vietas tiešo saikni ar debesīm. Šobrīd kupols pārklāts ar caurspīdīgu stiklu, tomēr cerīgā noskaņa saglabājas, un arī baloži atrod sev vien zināmas ieejas, lai  lidinātos te brīvi un cēli.

Rinda tikmēr kolektīvi virzās uz galveno svētvietu – Kristus kapa vietu, kur pēc nerakstītas tradīcijas visi cenšas aizdedzināt trīsdesmit trīs vienkopus savītās svētceļnieku sveces, kas veidotas vaska un medus. To var izdarīt divās kapelās – pie grieķu ortodoksiem vai koptiem. Sveces nedrīkst nopūst, tās jānospiež ar pirkstiem. Tad tās ir ieguvušas šīs baznīcas īpašo svētību, kas  izplatīsies ik vietā, kur sveci vēlāk aizdedzinās. Arī svaidīšnas akmenim tiek piedēvēta svētīta vara, tāpēc cilvēki uz tā liek somas, krustiņus, sveces un paši sevi, lai kaut ko no Kristus augšāmcelšanās brīnuma paņemtu līdzi.

Es šajā baznīcā izdaru ko negaidītu. Skaitu lūgšanu, kas nav iepriekš izdomāta, jo vārdi paši raisās no sirds. Vēstulīti ar lūgšanām, ko gides uzstājīgi lika rakstīt Raudu mūrim, es pēkšņi izvēlos uzrakstīt šeit. Rinda uz Kristus kapa kapelu ir tieši tik lēna, lai paspētu uzrakstīt visu. Sarullēju un atstāju starp svecītēm. Kad pavēršu skatienu augšup – balodis apmet īpaši slaidu loku, un saules stars iespīd gluži vai acīs.

Via Dolorosa ir bijusi tik spēcīgs pārdzīvojums, ka turpmāk šādu tempu vairs negribam. Abas ar Aiju atdalāmies, lai klīstu mierīgi un bez steigas. Uzeju, kur iepriekš ilgi klīdu pa vecpilsētas jumtiem, vairs neatrodu, bet klusākas ieliņas, kur atvilkt elpu, gan ir mūsu ceļā. Kad vajadzīgais mundrums atgūts, kājas pašas aiznes pie Raudu mūra. Tas izrādās demokrātisks un gaišs pasākums, kur nav nekādas uzspiestas kārtības. Raudu mūris ir jūdaisma svētākā vieta, vienīgā siena, kas saglabājusies no Hēroda laikā celtā mūra ap jūdu svētāko templi. Tā ir Rietumu siena, kas par Raudu mūri kļuvusi Osmaņu impērijas periodā – tad ebreji te nāca apraudāt Otrā tempļa sagrāvi. Šobrīd tas ir liels laukums, kas atbrīvots no kādreizējās musulmaņu apbūves. Pēc drošības kontroles iziešanas plūsma sadalās uz vīriešu un sieviešu pusi. Tām pa vidu ir neliela siena, kam apkārt izvietoti krēsli – pakāpšanās uz tiem ir normāla parādība. Rituāls abās pusēs ir līdzīgs – ticīgie lasa Toru kā lielā brīvdabas sinagogā. Kopīga lūgšana ir tikai lielajos svētkos, ikdienā katrs to dara individuāli.

Spilgtajā pēcpusdienas saulē Raudu mūris atstāj košu un mūsdienīgu iespaidu. Nekādu reliģiozu smagumu te nejūt. Lūdzas gan jautras skolnieces, gan dienējošas meitenes ar automātiem, gan sapucētas cacas, kas vēl uztaisa selfiju. Dažas nonāk reliģiska pārdzīvojuma varā, raud un klanās, citas attiecas pret lūgšanu prakstiski vai sievišķīgi emocionāli. Zīmīšu mūros ir bezgala daudz, jo tāda ir cilvēku daba – vēlēties ko labāku par to, kas ir.

Kad kāda krieviski runājoša meitenīte, mātes bikstīta, nezina, kādu vēlēšanos rakstīt, tad māte saka ‘’lūdz par mieru, jo tā nekad nevar būt par daudz’’. To arī apceru, sēžot ērtā krēslā ar skatu uz Raudu mūri. Neviens nepievērš uzmanību un nesteidzina, kas ļauj atslābt un izbaudīt neatkārtojamu sajūtu – ar sarkanu Kabalas striķīti ap delmu klausīties jūdaistu lūgšanas nomierinošo murdoņu. Jācer, ka par mieru šeit aizlūdz visi, jo Jeruzalemei un Izraēlai tas ir īpaši vajadzīgs.

---