Izraēlas ceļojuma dienasgrāmata - 5. diena

04.05.2015.

Mūsu Jeruzalemes viesnīca ir nedaudz ārpus centra, arābu rajonā. Tas mazliet apgrūtina klejošanas vēlmes, jo jārēķinās ar transportu. Pēc piesātinātās Jeruzalemes dienas grupa ir arī pietiekoši nogurdināta, tāpēc vienkārši guļam. Eksotisku niansi miegam piešķir musulmaņu agrās rīta lūgšanas, uz kurām ilgi un nenogurstoši no saviem minaretiem dziedošā balsī aicina muedzīni. Mēs ar Aiju paralēli dzīvojam līdzi kaimiņu istabas jaunekļu orģijām, kas vēl rīta gaismā rit pilnā sparā. Šķiet, ka viesnīcā esam vienīgie eiropieši, visi citi viesi pārstāv dažādas arābu valstis un, tikuši prom no mājām, steidz izklaidēties. Ar visu savu slēpto un atklāto nepatiku pret arābiem, Sorella tieši šeit ir noorganizējusi naktsmājas. Iemesls viens – arābi par to pašu servisu vienmēr prasa lētāk nekā ebreji. Kad runa ir par naudu un tās taupīšanu, tad etniskie aizspriedumi uzreiz aizmirstas…

Mums viesnīca patīk, arī ēdiens ir garšīgs. Piedāvājums ir nedaudz mazāks kā ebreju viesnīcās, bet cik daudz tad viens cilvēks vispār var apēst? Ar servisu viss ir kārtībā, tomēr es ar nostaļģiju atceros savu hosteli uz Jaffas ielas pašā pilsētas sirdī – visu kolorīto rajonu krustpunktā. Trīs dienās, ko tur pavadīju, kājām staigāju visos virzienos – dienā, naktī, kā vien sakārojās, tāpēc Jeruzalemi iepazinu tīri fiziski. Vīna malkošanas un grāmatu lasīšanas idille bija uz mēbelētā jumta, bet visas pasaules ceļotāju komunikācija notika pie ledusskapjiem un mazajā virtuvītē, meistarojot ko ēdamu. Šī paša uzņēmuma hostelī palikām arī Jaffā, un gaisotne tur tiešām bija neaizmirstama – mākslinieciska, brīvdomīga un mājīga vienlaikus. Suņi, protams, bija visur, tie šeit ir gluži kā interjera sastāvdaļa, bet privilēģijas bauda kā cilvēki. Apzaļumotie jumti ir aizgūti no arābu tradīcijas, kas mājas virsmu izmanto dažādām vajadzībām – atpūtai, ēdiena gatavošanai, veļas žāvēšanai, bērnu rotaļām, noliktavai, lūgšanām… Kad arī pats atrodies uz jumta, tad citus vērot ir divtik interesanti. Puķes te aug griezdamās, bet vecajiem dīvāniem spilgtajā saulē tiek dots otrs mūžs, tāpat kā paklājiem un greznumlietām. Daudzi ceļotāji, kas naudu taupa īpaši, guļ uz jumta teltīs vai uz matračiem. Romantiski!

Tas ir stereotips, ka hosteļos un dormitorijos apmetas tikai nabaga studenti un rūdīti bekpekeri. Publika te ir raiba un dažāda, vairums ir ar krietnu dzīves pieredzi aiz muguras, par ko gatavi stāstīt katram, kas nevar aizbēgt. Jaffā lielākā runātāja bija meksikāniete, kam jābrauc uz Izraēlu strādāt diplomātiskajā dienestā. Viņa meklēja māju, ko pirkt, gulēja astoņvietīgā istabā, katru dienu rūpīgi izvēlējās krāšņu tērpu un vakaros aicināja līdzi uz dejām. Un kas par to, ka viņa ir vecmāmiņa un kilogrami tuvojas simtam?

Jeruzalemes ceļotājas bija daudz klusākas. Īpaši man patika jauniņa, nedaudz apaļīga aziātisku vaibstu blondīne no Parīzes, kas staigāja tikai ar romantiskām cepurēm galvās un tādās kā skolnieču kleitās ar baltu apkaklīti. Viņa cēlās agri, noslēpumaini pazuda un līdz vēlam vakaram pierakstīja iespaidus. Blūzes un kleitas karājās uz divstāvu gultām, veļa uz palodzes, bet cepures izdaiļoja visu gultu galus. Nez kādēļ man šķita, ka viņa raksta dzejoļus par reliģiskām tēmām, un nespēj izšķirties – iet klosterī vai nē…

Ceļošana vispār dara dīvainas lietas. Kad nav programmas, tad ceļi mēdz aizvīties visdažādākajos virzienos tikai tāpēc, ka satikts kāds cilvēks. Kāds, kas parauj līdzi… Vēl pēc kāda laika pārņem sajūta, ka daļa cilvēku ir kaut kur jau redzēti. Bieži tā arī ir, jo visi ceļotāji taču pārvietojas. Tā nu dāmu, kas vienīgā bija neciešama Joffas dormitorijā (krāca, nakts vidū pārkrāmēja mantas, čaukstināja maisiņus, dedza gaismu u.t.t.) pēkšņi satieku autobusā uz Kabalas rašanās pilsētu Sefadu. Tik strauji galvu pagriezt nevaru, nākas sasveicināties, bet no kopīgas pastaigas gan strauji izvairos. Savukārt, Jeruzalemē pie Damaskas vārtiem sastapto parīzieti apkampju kā senu draudzeni. Pat gribu nobildēt viņu ar visu skaisto cepuri, bet viņa laipni atsaka. Izrādās, ka viņa nefotografējas vispār. Viņai neesot nevienas savas bildes, tāpat kā pati nav sociālajos tīklos. Kāpēc gan? Viņai tāpat esot skaista dzīve – pašai ar sevi.

Taču mēs esam visi trīsdesmit trīs, un fotografējamies uz katra stūra. Šodien mums ir izklaides diena – braucam uz Nāves jūru. Šī vieta ir tik veiksmīgi mārketēta un pārdota, ka katram jāsaprot – pelde šajā sāls ūdenī ir zelta vērta, bet kosmētika jāgrābj kulēm, jo tikai tā var atgūt mūžīgo jaunību, mirdzumu acīs un dzīvesprieku. Pat gaisa elpošana te izārstēs no visām kaitēm, protams, jāpaliek ilgāk un jāmaksā pēc pilnas programmas. Mani visā šajā ažiotāžā bremzē divas lietas. Pirmkārt, man ne īpaši patīk šīs ūdenstilpnes nosaukums – nāve tomēr paliek nāve… Sorella, kā uzminējusi manas domas, arī vērš uzmanību uz nepareizo tulkojumu. ‘’Šī ir Sāls, nevis Nāves jūra, kā kāds jefiņš ir iztulkojis’’. Otrkārt, man ir paveicies būt vairākos nomaļos sāls ezeros pasaulē un baudīt to šarmu bez komercializācijas dzelžainās ķetnas. Viens tāds Dieva pamests nostūris bija Krievijā - Mongolijas pierobežā, Tivas apgabalā, kur sāls ezera ainavu rotāja vien sabrukusi ēka no kolhozu laikiem – pirts priekšnieku vajadzībām. Tagad (aptuveni 2000.gads) apkārt nebija nevienas dzīves dvēseles, bet ūdens sāļāks par sāļu. Filmējām sižetu raidījumam, un es klasiski lasīju avīzi, guļot uz ūdens. Otra sāls ezeru simfonija bija Etiopijas un Džibuti brauciens šajā gadu mijā, kad varējām gan izpeldēties, rokas, kājas nekustinot (Etiopija, ceļā uz Depresijas tuksnesi), gan apbrīnot fantastisko ainavu un sāls stalaktītu koncentrāciju (Džibuti). Sāls ainavas maģija Džibuti bija tik majestātiska, ka zinu – to nekas nepārspēs…

Taču Izraēlā ir tuksnesis, un tas mani suģestē daudz vairāk! Tiklīdz ir runa par klejotājiem beduīniem vai eremītiem - tuksneša vientuļniekiem, tā mana sirds iespringst interesē un vēlmē pietuvoties. Šoreiz braucam garām un ar to ir jāsamierinās. Tikai iztālis Sorella norāda – tur Ābrams veda savu tautu cauri tuksnesim, šeit Kristus 40 dienas pavadīja tuksnesī un dēmoni viņu kārdināja, tur tagad uzceltus Kristus kārdināšanas klosteris, te atnāca pirmais mūks – vientuļnieks un dzīvoja atrauti no pasaules, tur, puišeļi ganīja kazas, kas iekrita aizā, bet viņi, rāpjoties tām pakaļ, atrada tūkstošiem gadus vecus papirusus par ebreju tautas vēsturi…

Kaut kur mēs saskatām pa drūmai klintij, kur varētu būt alas, vai redzam tālumā mirdzošus klostera kupolus, bet citādi tuksnesis ir biedējoši neapdzīvots - gluži kā Kristus laikā. Un tomēr vilina!

Foto pauzē pie kādas dekoratīvas skulptūras nekurienē izlasu skaistus vārdus. ‘’Tuksnesis – dusēšanas un sapņu maģija, klusēšanas daile, tukšuma delikātā skaņa, saules dimanta mirdzums. Pamosties un, zinot šo, nes pāri sevi uzmanīgi’’. Es tuksneša apdzejošanā noteikti pievienotu apvārsni un vēju. Tās abas ir tik jutekliskas parādības, ka visu lieko un bezjēdzīgo aizvējo prom. Tuksnesī cilvēka dvēselei ir kur ieskrieties, ne velti viedie vientuļnieki savu apskaidrību meklē tieši šeit.

Taču mēs, kosmētikas rūpnīcas un iepirkšanās drudzi izbaudījuši, tuvojamies vienam no pasaules brīnumiem – Masadas cietoksnim, kas ebrejiem ir varonības simbols. Kad neilgi pēc Kristus krustā sišanas sākās Pirmais Jūdu karš, tad romieši nežēloja neko un nevienu. Pilsētas bija iznīcinātas, jūdu svētvietas un Otrais templis sagrauti, cilvēki gūstā vai nogalināti. Nepilns tūkstotis ebreju bēgļu no Jeruzalemes nedēļām ilgi šķērsoja Jūdejas tuksnesi, lai nonāktu Masadā – brīnumainā, nocietinātā vietā, ko vēl pirms mūsu ēras sākuma bija uzcēlis Hērods Lielais kā savu ārpilsētas rezidenci vulkānam līdzīgā Hērodiona pakalna galā. Kailā, nepieejamā vieta bija padarīta par greznu pili ar vairākām pirtīm un svinību zālēm. Bija izveidota unikāla ūdensapgādes sistēma, kas ar izspiešanas spēku ļāva piepildīt ūdens rezervuārus kalna galā. Te bija iespējams dzīvot un izdzīvot, lai arī šodien, skatot kailās klintis, tas liekas neiespējami.

Tomēr 967 cilvēki Masadas cietoksnī noturējās vairāk nekā trīs gadus, kaut romiešu leģions tiem nepārtraukti uzbruka. Viņu nometne bija lejā, un pieci tūkstoši vīru pielika visas pūles, lai ieņemtu aplenkto Masadas cietoksni. Kad ebreju spēki bija galā, tad viņu karavadonis nāca klajā ar glorificētu saukli – labāk sevi nogalināt, nekā būt par romiešu vergu! Paslēpās tikai divas sievietes ar pieciem bērniem, bet pārējie ebreji nogalināja cits citu vai sevi. Kad romieši beidzot ieņēma Masadu, cīņas un uzvaras gandarījums viņiem bija liegts. Zināmā mērā ebreji bija izrādījušies par viņiem stiprāki.

Šobrīd Masada ir atguvusi bijušo slavu un tiek cildināta dažādos veidos, vispirms jau kā patriotisma simbols. Masadas vārdā ir nosaukts Izraēlas slepenais dienests, un armijas elitārās vienības zvērestu nodod Masadas cietoksnī. Par cietokšņa aplenkumu uzņemta episka Holivudas filma, kas pilnā garumā ilgst gandrīz četras sundas, tāpēc bija sadalīta sērijās. Filma uzņemta 1981.gadā un ļoti veicināja Izraēlas tēla heroizēšanu. Tā tik novērtēta arī kā mākslas darbs, un saņēma trīs Zelta Globusus un citas prestižas balvas.

Īstajā Masadas cietoksnī šobrīd valda miers un tūristi. Dramatiskā vēsture tiek izstāstīta īsā, koncentrētā filmiņā, bet tālāk jāļaujas vien skatīšanās priekam un Sorellas paskaidrojumiem. Ainava, kas paveras no cietokšņa ir tik majestātiska, ka sadzīviskie paskaidrojumi šķiet gluži lieki. Katarse būtu sasniedzama, ja cietoksni sasniegtu kājām gājienā no apakšas. Ceļojums būtu jāsāk rītausmā, lai nežēlīgie saules stari kveldētu jau sasniedzot mērķi. Tādiem, fiziskā ceļa nogurdinātiem un vienlaikus pacilātiem, vēsturiskās drāmas liktos daudz tuvākas. Tagad, ērti uzbraukuši ar funikulieri, mēs izklaidējam sevi ar putniņu barošanu un savu matu ķerstīšanu vējā.

Heroisma poti saņēmuši, dodamies gulēt sāls ūdenī. Piekļuve pie pludmales ir tikai caur kārtējo veikalu, bet salīdzinājumā ar Masadas aplenkumu tas ir nieks. Mūs biedē, ka nevarēsim no ūdens piecelties, būs jāsauc palīgā, apsvilsim saulē un izmirksim sālī, bet kas to deva. Izklaidējamies, atpūšamies un viss. Kas uzklāj mālus, kas lasa sāls bumbiņas, kas izsūc pa aliņam – viss viens. Divarpus stundas bezrūpības izrādās atpūtas izturības robeža. Vairāk šaurajā zemes pleķītī pat nekārojas palikt, un arī kosmētikas testeriem uz sejas vairs nav vietas.

Atceļā mums ir divas dāvanas. Pirmo sarūpē pati daba, kas saulrieta gaismās ietonē burvīgus kalnu un tuksneša siluetus. Otro sagādā Sorella, kas piedabūjusi šoferīti iegriezt nelielā kalnu sānceļā. Te nu beidzot redzam ko īstu un vieni paši. Esam kāda kalna galā, ko vainago lakonisks krusts, bet aiz ielejas stāvās smilšakmens klintīs ir izdobts savrupais Svētā Jura klosteris. Tas atrodas ceļā no Jeruzalemes uz Jēriku, alās, kurās Svētās Marijas tēvs Joahims saņēma Dieva vēsti, ka viņa neauglīgā sieva Anna ir grūta. Pirmo klosteri dibināja jau 480.gadā, bet 614.gadā persiešu iekarotāji klosteri sagrāva un mūkus nogalināja. Viduslaikos to apdzīvoja krustneši, bet tagad klosteris ir restaurēts un darbojas. Kaut skatām to tikai no tālienes, autentiskā sajūta ir ļoti spēcīga. Mūku vientuļnieku dzīvesveids mani vienmēr ir fascinējis, šķiet, tādēļ, ka laicīgajā dzīvē visa ir par daudz – steigas, vārdu, attiecību, nodomu, solījumu, informācijas, atmiņu, mantu, cerību, vilšanos, sapņu… Ir labi, ka kāds izredzētais no tā visa spēj atteikties. Man tas nav pa spēkam, tāpēc sūtu garīgus sveicienus vientuļniekiem -  eremītiem, kuri, tāpat kā izbēguši dumpinieki, vienmēr ir tuksneša slepenie iemītnieki.

---