Izraēlas ceļojuma dienasgrāmata - 6. diena

05.05.2015.

Šī ir mūsu atvadu diena no Jeruzalemes un domās jau no visas Izraēlas. Iepriekšējās dienas ir bijušas tik piesātinātas, ka uztveres limits šķiet izsmelts. Vai arī tā ir tikai attaisnošanās, lai nebūtu jāiedziļinās beidzamās dienas smagajās tēmās…

Šķiet, neviens un nekad nepateiks vienu vienīgu iemeslu, kāpēc nacistiskā ideoloģija tik nežēlīgi vērsās pret ebreju tautu, veicot milzīgāko genocīdu pasaules vēsturē. Atklātie un slēptie iemesli pārklājās, lai atvērtu elles vārtus – nāves mašīnu, kas cilvēkus padarīja par necilvēkiem, bet dzīvību pārvērta nāvē. Lai kāda ir katra personiskā pieredze vai aizspriedumi par ebrejiem, holokausta mērogs apklusina katru. Var gadīties, ka kara laikā tiek nogalināti desmiti, simti, pat tūkstoši kādas tautības cilvēku, bet tad, kad mērķtiecīgi tiek iznīcināti miljoni, nestrādā vairs nekādi argumenti. Tas ir ārpus visa humānā un civilizētā, ko pasaule sasniegusi, ārprāts, kam nav noilguma.

Tieši tāpēc Holokausta memoriāls Jeruzalemē jeb Jad Vašem nav obligāts apmeklējuma objekts. Gides godīgi norāda, ka pārāk emocionāliem cilvēkiem tas var izrādīties par smagu. Kaut zināmas bažas sevī jūtu, tomēr atteikties nespēju – šāda līmeņa memoriālu pasaulē nav daudz. Tas attiecas uz visu – skarbo saturu, izcilo koncepciju, augstvērtīgo māksliniecisko un tehnisko izpildījumu. Šis ir vienīgais muzejs, kur pilnībā aizliegts fotografēt un kur nevienam nenāk prātā šo aizliegumu pārkāpt – pārāk liela ir cieņa pret nevainīgo upuru piemiņu. Lai arī ekspozīcija nav primitīvi raudinoša, tomēr emocionālais saviļņojums sakāpj kaklā un dramaturģiski kāpinās. Gide un ekspozīcijas moto vairāk kārt atgādina, ka šis muzejs slavina dzīvību nevis nāvi, tomēr tā ir klāt nepārtraukti. Ekspozīcija pretstata ļaunajam labo, stāsta desmitiem un simtiem izglābšanas stāstus, kur cilvēki, riskējot ar savām un savu bērnu dzīvībām, ir slēpuši un glābuši ebrejus. Tomēr nāve, netaisna un nežēlīga, raugās no katras fotogrāfijas, no katra kino kadra, no katra zābaku pāra vai citiem autentiskajiem priekšmetiem. Visi gidi  cenšas tverties pie cilvēka būtības labās puses, bet nāves zīmes šeit ir blakus ik sejā, ik acīs, ik izmisuma un spīta pilnā skatienā, kas noraugās no stendiem… Es cenšos izslēgt emocijas un analizēt ekspozīciju ar prātu. Cenšos uztvert sausus faktus, bet tas neizdodas – līdz pārdzīvojums ir blakus kā melns rēgs. Mana spēcīgā vizuālā atmiņa šoreiz ir apgrūtinājums, jo vēl ilgi atmiņā saglabājas šī necilvēcības dienasgrāmata. Muzeoloģiski ekspozīcija ir izveidota perfekti, jo iedarbojas emocionāli, ne ar sausiem faktiem. Dramatiskā pustumsa telpā liek sajust lielo tumsu cilvēces vēsturē un tiekties pēc gaismas – tiešā un pārnestā nozīmē. Ik pa brīdim redzu, ka kāds no daudzajiem apmeklētājiem neiztur spriedzi, ka izlaužas elsas un asaras, ka nav spēju nobremzēt. Lai cik racionālus blokus cilvēks liktu sev priekšā, emocijas kāpj pāri. Uzrakstīts cipars – 6 miljoni – ir tikai abstrakcija ar daudzām nullēm, bet tad, kad ieraugi desmitiem, simtiem sejas, kas ietvertas skaitļos, vienaldzībā nepaslēpsies.

Jad Vašem ir memoriālais komplekss, ko veido arhīvs, pētniecības institūts, muzejs un piemineklis tiem vairāk kā sešiem miljoniem ebreju, kas gāja bojā nacistu īstenotajā holokaustā. Ieeja memoriālā ved pa Taisnīgo avēniju, ko ieskauj piemiņas plāksnes ar to neebreju vārdiem, kuri, riskējot ar dzīvību, holokausta laikā palīdzēja ebrejiem. Šādi tiek godināti aptuveni 16 000 cilvēku. Memoriāls darbojas jau no 1956.gada, bet vizuāli un arhitektoniski iespaidīgais muzejs atklāts 2005.gadā. To projektējis ebreju arhitekts Moše Safdi, un to veido kalnā izcirsta galerija ar desmit izstāžu zālēm. Tās veltītas atšķirīgām holokausta vēstures lappusēm un veido stilistiski vienotu, dramaturģiski precīzu ansambli. Ekspozīcijā ietilpst ap 2500 personisku piederumu, ko muzejam dāvinājuši bijušie ieslodzītie. Šie eksponāti paver aculiecinieku skatījumu uz tām šausmām, kas tika īstenotas kopš nacistu nākšanas pie varas 1933.gadā un turpinājās, līdz padomju karaspēks atbrīvoja pēdējās koncentrācijas nometnes. Šī ir vieta, kur jautājumi par 9.maija Uzvaras svētku atzīmēšanas politisko kontekstu kļūst lieki. Ebreji šos svētkus svin un svinēs, jo līdz tam bija divpadsmit iebiedēšanas un iznīcināšanas gadi. Tā ir tik milzīga trauma tautas sirdī, ka noilgums vēl nav iestājies. Arī šobrīd ikvienu skolēnu ekskursiju pavada bruņots apsargs, jo antisemītisms vārdos un darbos joprojām pastāv.

Pametot smago, bet ļoti kvalitatīvo muzeju, smadzenēs plaiksnī desmitiem seju, kas skatītas fotogrāfijās. Tās mijās ar zvaigznītēm, kam jāsola cerība – tā ir vizuālā atmiņa no beidzamās piemiņas vietas, kas veltīta pusotram miljonam holokaustā bojā gājušo bērnu. Šī mākslinieciskā iecere realizēta perfekti – tumšas kupola veida telpas dziļumā iedegti divi jūdaistu svečturi ar septiņām svecēm (tādas ebreju namamātes aizdedz katrā sabatā). Šo sveču gaisma tiek atstarota un lauzīta desmitiem, simtiem spoguļos, kas veido tūkstošiem gaismas staru. Gala rezultātā visi tie ietiecas tumšā, apaļā izplatījumā un staro kā tūkstošiem mazas zvaigznītes debesīs. Te, taustoties pa tiltiņu eju tumsā, var noraust arī pa asarai un tad atgriezties saulē skatīt īstās debesis. Tikai to nogalināto bērnu uzskaitījumu smadzenēs ir grūti pārtraukt…

Pēc šī muzeja vajag emocionālo atelpu. No rīta ir bijusi lielākā Jeruzalemes sinagoga ar 3000 vietām un modernu iekārtojumu, pēc Jad Vašim ir vēl Izraēlas muzeja un Rakstu svētnīcas apmeklējums, bet uzkrātās emocijas prasa vienatni. Sorella jūt mūsu noskaņojumu un pārāk enerģiski vairs jaunu informāciju nesniedz. No Jeruzalemes dodamies atpakaļ uz pirmās dienas kūrortu Natānijā, kur pēc emocionāli un informatīvi piesātinātā ceļojuma pa Galileju, Betlēmi un Jeruzalemi mūs gaida brīvais laiks.

Šodien grupa ir bijusi apbrīnojami vienprātīga, un uz Jed Vašem ir devušies visi. Izņēmums ir mana draudzene Aija, kas jau no rīta aizspurdza savās gaitās, lai tiktos ar draugiem Jeruzalemē. Pateicoties viņas brīvsolim, man ir ekskluzīva iespēja pabūt vienai. Visa ir bijis tik daudz, ka varu mierīgi iekārtoties viesnīcas numurā un nekur neskriet – lai Vidusjūra vienu vakaru iztiek bez manis! Intensīvajā braucienā ir sasniegts iespaidu limits, vajag veltīt mirkli sev…

Duša ir miesai, bet gara veltes paslēptas lielajā, smagajā čemodānā. Krava, ko no Izraēlas vedu uz Latviju, ir piecdesmito, sešdesmito un septiņdesmito gadu latviešu dzejas krājumi. ‘’Tikai pateicoties tiem, es šo emigrācijas elli izturēju’’ aizkustinoši saka īsi pēc kara dzimušais ebrejs Moše. Kad viņš 1972.gadā emigrēja uz Izraēlu, tad līdzi atveda simtiem grāmatu. Latviešu dzeja tur bija goda vietā. Pirmajā vakarā, kad esmu ieradusies pie Mošes un Ellas Karmelā, Moše mani pārsteidz ar savām plašajām filozofiskajām zināšanām un perfekto latviešu valodu. ‘’Lūk, mani skolotāji’’ viņš saka un sniedz man mazas dzejas grāmatiņas. Imanta Ziedoņa ‘’Es ieeju sevī’’ ir iznākusi divus gadus pirms manas dzimšanas, to līdz ar dažiem citiem krājumiņiem paņemu uz savu istabu. Kad nākamā diena ir bijusi izbraucienu un piedzīvojumu pilna, aiznākamo izlemju palikt mājās. Moše jau agri apjožas ar pistoli, paņem ratiņsomu ar datoru un sviestmaizēm un aiziet sargāt ortodoksu skolu. Ella apdara mājas soli un pusdienlaikā dodas valsts apmaksātā misijā apkopt ‘’vecas un gražīgas’’ kundzītes. Tikai es palieku mājās un izeju uz balkona ar Ziedoņa dzejas krājumiņu. Man apkārt dažādi balkona augi, virtene ar Izraēlas karodziņiem un galds ar pelnu trauku Ellas paštītajiem papirosiem. Zem balkona ir parks, kur viss zied, tālumā kalni, saules karstums nemoka, un es pa lapai vien šķiru un lasu par sevi vecāku dzeju. Nezinu, kāds kosmoss paveras un kas ar ko saslēdzas, bet es jūtos tā, it kā kāds, man atļauju neprasot, būtu izteicis manas slēptākās domas – tās, ko spēju formulēt un tās, par ko pat nenojaušu. Es lasu aizgūtnēm, tad dzenu sevi atpakaļ, spiežu dzejoli pārlasīt pat divas reizes, lai tikai paildzinātu šo atklāsmes un prieka mirkli. Es ceļoju apkārt un ieeju sevī, kas gan var būt skaistāks par šādu nejaušu satikšanos? Šī vienatne ir tik spārnojoša, ka paradokss aizmirstas – vai tiešām man bija jāatbrauc uz Izraēlu, lai izlasītu Ziedoņa dzeju?

Kad vakarā padalos savos jūsmīgajos dzejas pārdzīvojumos, tad Moše ir īpaši aizkustināts. Viņam ir sarežģītas filozofiskas teorijas par praktiskā un nepraktiskā cilvēka sadursmi, kur praktiskajam piedēvēts viss ļaunais. Es šobrīd esmu ielekusi nepraktiskā cilvēka lauciņā, jo tikai tāds var jūsmot par dzeju, nevis skraidīt pa veikaliem vai rakāties internetā. Nevilšus esmu kļuvusi par Mošes uzticības personu, un viņš mani asarām acīs sauc uz pagrabu. Tur viņš pakāpjas uz trepēm un komentēdams velk laukā savus dārgumus. Kā malka man uz rokām tiek krāmēti dzejas krājumi, kas simbolizē veselu aizgājušu laikmetu. ‘’Padomju laiks bija nepraktiskā cilvēka kulminācija, citā laikā šāda dzeja nevarēja rasties. Divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit krājumi gadā, paskaties, kādas tirāžas autoru pirmajām grāmatām – astoņi tūkstoši, sešpadsmit, skaties, trīsdesmit trīs tūkstoši… Kādās tirāžās tagad iznāk grāmatas?’’. ‘’Maksimums divi tūkstoši prozai, dzejai vēl mazāk’’, lietišķi saku un līkstu zem rokās sakrāmēto grāmatu svara. Pa vienai, kas mani mazāk uzrunā, bāžu plauktos atpakaļ, tomēr grāmatu klēpis kļūst arvien lielāks. ‘’Man nav neviena, kam atdot. Meitas latviski neprot, pats esmu vecs, ar latviešiem nesaejos, un kuram gan to vajag? Ņemiet, ņemiet, tie ir tādi retumi… ‘’

Man rokās sagulst ‘’Cilvēka sirds’’, ‘’Paļāvība’’, ‘’Madaras’’, ‘’Likteņlīnijas’’, ‘’Virši zili’’, ‘’Sastrēgumstunda’’, ‘’Puķe pagalvī’’, ‘’Sniegpulkstenīšu migla’’, ‘’Gulbju pavadīšana’’, ‘’Manas baravikas’’, ‘’Noktirne un gaiļa dziesma’’… Uz mani raugās autori un krājumi, ausīs skan dzejas rindas, ko Moše lasa atvērdams uz labu laimi… Tas viss ir tik negaidīti, tik neprognozēti, tik sirsnīgi, ka kaklā sakāpj aizkustinājuma kamols. Nepraktiskais cilvēks manī ir uzvarējis, un es saku – jā, vedīšu. Sirsnīgs paldies!

Tā es tieku pie liela kofera, jo mans mazais pārpildīts līdz pēdējai vīlītei. Biļete man ir biznesa klasē, tāpēc varu ņemt droši. ‘’Negribu, lai svešas rokas izmet to, kas man bijis tik dārgs’’ Moše saka kā taisnodamies, kamēr es mulstu no negaidītās situācijas. Ella atslābumam ielej man vīnu un uzdāvina saules cepuri – ar gara mantām vien nepietiek, viņa, kā vienmēr, ir pie zemes.

Tā es tiku pie lielā kofera, kas godīgi izceļoja Svēto zemi. Pēc Jeruzalemes nokļūstot Natānijā un izbaudot saldo vienatni, izbaudīju nepraktisku divvientulību ar latviešu dzeju. Uztaisīju lielu krūzi kafijas, sacēlu kājas gaisā un šķīru mazās grāmatiņas vaļā uz labu laimi. Neviens no trīsdesmit trīs dzejoļiem nebija ideoloģisks, visi blieza pa īstam – nepraktiski un sirdī. Aizlasījusies dziļi līdz asarām, gandrīz nokavēju vakariņas. Tad gan kļuvu praktiska un ēdu, cik lien. Arī pēc gardās trapezas jūra dzeju neizkonkurēja, un es atgriezos savā divvientulībā ar dzeju. Ceļojuma dienasgrāmatā ar roku pārrakstīju Māras Misiņas dzejoli par dvēseli, kas ‘’neapvīlēta un irstoša starainām bārkstīm plīvo’’ un sajutos labi – it kā viss tumšais, holokausta sakāpinātais smagums būtu noņemts. Nāvi var uzvarēt tikai ar dzīvošanu, un māksla rodas tur, kur tveras pie dzīvā… Pat nenojautu, cik vitāla un uzrunājoša izrādīsies Mošes dāvinātā latviešu dzeja, kas tik negaidīti iegūla koferī, kura man pat nebija. 

 

Neapvīlēta dvēsele, irstoša
starainām bārkstīm plīvo,
tik maigām kā ziedputekšņi
pie sienāžu kājām dzīvām,
tik cietām, ka skujotā rakstā
spēj kapsētā līdzināt smiltis
un, vientuļā kailsalā stingusi,
skaut puteni mānīgi silto.

            Neapvīlēta dvēsele, irstoša
            vijīgām bārkstīm plīvo.
            Viens izvelk diedziņu, otrs. Bet
            caur ērkšķiem izrautā dzīvo.
            Pa diedziņam zūdot, mierinās –
            nekas, it nekas nav mūžīgs.
            Es sagšā, kas salstošu sasilda,
            Un cilpā, kas nožņaudz, būšu.

Neapvīlēta dvēsele, irstoša
mezglojas, bārkstīm plīvojot.
Neskūpsti darvotām lūpām to…
Neskūpsti medainām… Brīvo.

 Māra Misiņa no krājuma ‘’Svešam uzticēties’’

(Izdevniecība ‘’Liesma’’, 1977.gads, metiens 8000, cena 30 kapeikas)

---