Izraēlas ceļojuma dienasgrāmata - 7. diena

06.05.2015.

Pēc vakariņām un dzejas miegs bijis tik dziļš un salds, ka no rīta esmu augšā enerģijas pilna. Ir agrs, tāpēc lifts uz pludmali vēl slēgts un palēkdamies jāskrien pa trepēm. Pludmalē rosās vien daži sētnieki un agrīni kafejnīcu darbinieki, tāpēc neviens netraucē rīta peldi. Izbaudu to kopā ar sirmu kungu, kas peld attāli no manis, tomēr tuvojas. Vispirms viņš mani uzrunā ivritā, bet vēlāk pāriet uz krievu mēli. Vārds pa vārdam peldam un runājam. Uzzinu to, ka visus šos Vidusjūras piekrastes ciemus Karmela kalna tuvumā sāka būvēt pēc bagāto Rotšildu iniciatīvas un uz viņu izpirktās zemes. Te bija paredzēti kūrorti, biznesa rosība un smalkas villas, kas viss piepildījies mats matā un vēl vairāk.

‘’Visam apakšā ir bizness, jo īpaši politikai’’, svešais peldētājs turpina Mošes uzsākto meldiņu. ‘’Visa pasaule ir iesaistīta Rotšildu un Rokfelleru biznesa spēlītēs, kas vada un diriģē visu pasauli arī tad, ja lielais vairums par to pat nenojauš.  Mēs, mazās zivtiņas, tikai plunčājamies, kamēr lielās zivis peld pa īstam. Nu un Dievs ar viņām, lai taču peld! Es jau piecpadsmit gadus šeit dzīvoju, visu gadu peldos. Aukstākā temperatūra ūdenī ir plus astoņpadsmit grādu – tad viens kā ronis te peldu. Vasarā gan pilns, tad jūties kā karstā buljonā, kur pat atspirdzināties nevar’’, vīrietis filosofē peldēšanas ritmā. Viņš apstiprina to, kas redzams un dzirdams tāpat - Natānijā ir ļoti daudz emigrantu no bijušās Padomju Savienības. Tik pat daudz braukuši arī tūristi, bet šobrīd sitācija ir bēdīga – Krievijai ir Krima, kūrorti piedāvā ļoti zemas cenas, un vidējais Krievijas atpūtnieks tagad dodas uz turieni. Izraēla paliek tukšā.

Kad aizrunājamies līdz Ukrainai un politikai, tad runīgais peldētājs izstāsta  simbolisku anekdoti par čukču, kas no galvaspilsētas atgriezies savā ciemā. Atnāk pie savējiem, bet tie tikai par briežiem vien runā. Viņš grib pazīmēties un prasa šamanim, vai nebūtu labāk parunāt par ko svarīgāku. Šamanis pabrīnās, bet dod atļauju – nu runā ar! Čukča ieņem svarīgu pozu un saka – ’’Mani beidzamajā laikā uztrauc Hondurasa!’’, uz ko šmanis mierīgā balsī atbildi – ’’Nu tad nekasi viņu!’’

Tā nu slapji kopā pasmejamies un aizpeldam katrs uz savu pusi, par politiku nesastrīdējušies. Šajā politiskajā situācijā, manuprāt, tas ir veselīgākais, ko varam darīt – lieki un nevajadzīgi nestrīdēties situācijās, kad nekas neizšķiras. Izpeldēties, novēlēt labu dienu un aiziet, katram paliekot pie savas pārliecības. Tad arī apkārtne liekas skaista un fotografēšanas vērta, tad rīts sola spirgtu cerību, ne drūmu skatu uz pasaules kārtību.

Enerģijas pieplūdums aiznes uz tirgu, kur jautrā latviešu bariņā uz atvadām iepērku batates jeb saldos kartupeļus, kas tik ļoti iegaršojušies šajā ceļojumā, un citus garšīgus augļus un dārzeņus. Ķiploki ir tik spēcīgi, ka jātin kulīšu kulītēs, lai viss nepievelktos ar to aromātu. Baklažānam ir tik dīvaina forma, ka nopērku kā dabas brīnumu, bet milzu dateles kā īpašo delikatesi. Čilli piparus saņemu kā dāvanu un kopā jau divi maisi pilni! Vīni tiks izdzert ātri, bet saldo kartupeli gribētos ieaudzēt. Ella teica, ka tas jāuzsprauž uz irbuļiem un jāliek ūdenī – drīz kaut kas izaugšot - lapas vai saknes…

Tāpat manā guvumu pūrā ir ilustrēta brošūra par Bībelē minētajiem augiem, kas arī vilina uz sēšanas, stādīšanas un audzēšanas priekiem. Pagaidām dārza man nav, bet gan jau… Galvenais ir gribēt un atvest sēklu.

Tā nu sakrāmēju koferi ar krietnu ironijas devu. Desmitiem vecas latviešu dzejas grāmatas, pāris kilogrami saldo kartupeļu, vēl citi dārzeņi un lakatos ietītas vīna pudeles – tas būs visai netipisks komplekts drošības kontrolei.

Taču to, kas paņemts līdzi sirdī, neviena drošības kontrole tā arī neuzzinās. Varu atklāt vien to, ka Izraēlā gribētu atgriezties vēl – te atklāsmēm un piedzīvojumiem tiešām ir izredzēta vieta. 

---