1. daļa Junaņas province Ķīna miniatūrā
Lielais Ķīnas mūris, Aizliegtā Pilsēta, Terakotas armija, Šanhaja... Tās ir pirmās asociācijas, ko cilvēku prāts uzbur, izdzirdot vārdu - Ķīna. Tā par šo valsti domā vairums cilvēku, bet noteikti ne es. Varētu domāt, ka tik apdzīvotā zemē viss jau sen ir atklāts un ka pārsteigumus šajā Āzijas lielvalstī nav ko gaidīt. Taču tā nebūt nav. Šos klasiskos stereotipus mēģināšu lauzt, atklājot pavisam citas Ķīnas šķautnes tādas, par kurām cilvēce pat vēl nenojauš.
Tas būs ceļojums uz vienu no skaistākajām planētas nomalēm, kas vēl tikai gaida savu zvaigžņu stundu uz tūrisma skatuves. Ceļojums pa krāsaino Junaņas (Yunnan) provinci, apbrīnojamo Dzjandzjiadzjie (Zhangjiajie) novadu, kas iespaidoja režisoru Kameronu pasakainās Pandoras planētas radīšanai filmā Avatars, Guangšī (Guangxi) apgabala dienvidu un rietumu daļu,
elpu aizraujošo Pasaules malu, ko noteikti var dēvēt par vienu no gleznainākajiem un noslēpumainākajiem planētas nostūriem, kas nogulējis gadu tūkstošiem zem putekļu kārtas, lai tikai tagad sveiktu savus pirmos atklājējus.
Akmens mežs, pazemes caurumi, lidojošas salas mākoņu jūrā, logi uz debesīm, pazemes lotosu dīķi, Ķīnas Grand Canyon, Drakona pils, Āzijas krāšņākais ūdens aizkars tā ir tikai daļa no dabas fenomeniem, ko slēpj Ķīnas attālākie nostūri. Šajā vietā tādi cilvēces diženie mākslas darbi kā Lielais Ķīnas mūris un Aizliegtā imperatoru pilsēta nobāl, sacenšoties ar planētas varenāko arhitektu - Dabu. Saldais ēdiens ikvienam ceļošanas gardēdim. Tas ir jāredz, lai kam tādam vispār varētu noticēt... Gatavojieties pārsteigumam ieraudzīt Ķīnu pavisam jaunā gaismā!
Liliputs Gulivera grāmatā
Astoņpadsmit dienu ceļojums pa Ķīnas noslēpumainākajām vietām sākās Junaņas provincē (Yunnan), kas atrodas valsts DR, pie robežas ar Tibetu, Birmu, Laosu un Vjetnamu. Ceļveži par šo ārzemju tūristu vēl maz apgūto reģionu izsakās ļoti cildeni, ja būtu jāredz tikai viena province Ķīnā, tad tā būtu Junaņa. Daļēji piekrītu šim apgalvojumam, jo Junaņas province nudien, šķiet, ir kā Ķīna miniatūrā. Savukārt, ceļojuma trupinājumā, nonākot Guangšī un Dzjandzjiadzjie apgabalos, es secināju, ka ceļotāji daudz zaudē, neredzot šīs vēl skaistākās un noslēpumainākās vietas. Tomēr jāatzīst, ka nav otras tādas provinces Ķīnā kā Junaņa, kur var redzēt tādu dabas, cilvēku un arhitektūras daudzveidību kā antīkās pilsētas, kas būvētas Tibetas, Birmas un Ķīnas dažādos stilos - neskaitāmas nacionālās minoritātes, sniegotās Himalaju virsotnes, džungļi, rīsu terases, viena no planētas dziļākajām aizām, leģendārais Ķīnas trekings, kā arī dažādi dabas fenomeni, kā, piemēram, Akmens mežs un Travertīna terases... Šeit ir tik daudz ko redzēt, ka nācās rūpīgi izvēlēties ceļojuma objektus, atstājot tikai pašus saistošākos.
Pasaules finanšu centrs Honkonga kļuva par vārtiem izpētes ceļojumam uz vēl neatklātajiem valsts nostūriem. Jāatzīst, ka ceļojuma sākums izvērtās diezgan garlaicīgs, salīdzinot ar to, kas mani vēl gaidīja. Pilsētas jau kādu laiku manī raisa žāvas, un pat par Āzijas Manhetenu dēvētā Honkonga ar savu biezo debesskrāpju mežu nespēja mani no sirds aizkustināt. Tomēr, nenoliedzami, Honkonga ir diža pilsēta, kuras patieso spēku var apjaust gan no attāluma, vakarā no promenādes noraugoties izgaismotajos debesskrāpjos, kas sastājušies līdzās viens pie otra, gan staigājot pa vareno debesskrāpju pilnajām ielām, raugoties debesīs, kurās tiecas neskaitāmi cilvēka radīti betona monstri, liekot sajusties kā liliputam Gulivera grāmatā.
Honkongā ilgi neuzkavējos, jo gaidīju, kad varēšu atklāt jaunās un tūristu masām vēl nezināmās vietas, kuras tik ilgi un aizrautīgi biju meklējis interneta tīmekļos un grāmatās. Tomēr bez Āzijas Manhetenas galvenā simbola apskates es nevarēju pamest šo finanšu un banku Meku. Honkongas galvenā atrakcija ir brauciens ar vairāk kā 100 gadus seno tramvajiņu augšā uz Viktorijas virsotni, augstāko punktu visā Honkongā. No tās paveras labākais skats uz pilsētu, tās salām un biznesa rajonu ar dažām no augstākajām kontinenta celtnēm. Skats šeit ir patiesi varens, gluži kā putnam debesīs.
Antīkais debesskrāpju mežs
Ja Honkonga ir mūsdienu debesskrāpju mežs, tad Junaņas pirmo pieturvietu - Dali pilsētiņu - var nosaukt par antīko augstceltņu džungļiem. Tās vizītkarte ir slavenās Trīs pagodas, kas saglabājušās no Tang dinastijas laikiem un tiecas debesīs gluži kā augstbūves Honkongā. Lielākā no pagodām sasniedz 70 m augstumu, kas pirms 1200 gadiem cilvēkos radīja ne mazāku apbrīnu kā šodien 484 m gigantiskais Starptautiskais finanšu centrs Honkongā, kas mūsdienās ir ceturtā vertikāli garākā ēka pasaulē, bet, ņemot vērā stāvu skaitu, - pat otrā.
Lai arī pilsētas nosaukums var raisīt asociācijas ar Salvadoru Dali, tomēr tai nav ne mazākā saistība ar
slaveno kataloniešu sirreālisma gleznotāju. Dali tulkojumā nozīmē Varenais Lī, kas ir simbols lokālajai diženajai Lī dinastijai. Pilsētai ir ļoti sena un bagāta vēsture, tā ir bijusi galvaspilsēta pat divām spēcīgām karalistēm - Nanzhao un Dali, kas kontrolējušas plašas teritorijas Dienvidķīnas reģionā un metušas izaicinājumu pat Austrumķīnas dinastijām. Tādēļ diezgan pašsaprotami liekas, ka simpātisko vecpilsētu, kurā atrodas ļoti daudz seni dievnami un Bai cilts arhitektūras mājas, ieskauj krāšņi rotāti vārti un mūris. Starp reliģiskajām celtnēm, tempļiem un pagodām īpašu uzmanības piesaistīja kāda baznīca, kādu es vēl iepriekš nebiju redzējis. Baznīca ir celta klasiskā ķīniešu arhitektūras stilā, radot nepārprotamu līdzību ar templi, un vienīgais, kas liecināja, ka šis dievnams pieder kristietībai, bija krusts torņa virsotnē.
Junaņu apdzīvo daudz nacionālo minoritāšu, un katra no tām atrodas savā provinces nostūrī. Dali pilsētas reģions ir Bai cilts apdzīvota vieta. Šīs cilts dāmu nacionālais tērps ir košās krāsās, un tā galvenais akcents ir neparasta un sarežģīta galvassega. Mūsdienās pilsētas apkārtnē ikdienā tie reti tiek uzvilkti, jo Ķīna pēdējo gadu laikā ir attīstījusies Ferrari cienīgā ātrumā, un pat nomaļajā provincē vidējā alga ir sasniegusi 500 USD mēnesī. Tomēr svētkos sievietes ietērpjas spilgtajos tērpos, iepriecinot eksotiku meklējošos svešzemju ceļotājus, un arī ikdienā izdosies sastapt kādu uzņēmīgu vietējo dāmu, kas savu krāšņo tērpu izrādīs tūristiem, ļaujot sevi iemūžināt arī bildēs.
Savukārt Dali apkārtnes ciematiņos var vērot Bai cilts iezemiešus savos tradicionālajos lauku tērpos, kas atšķirībā no pilsētniekiem joprojām tiek nēsāti ikdienā. Lauku tirgi ir labākā vieta, kur iepazīt vietējo iedzīvotāju vienkāršo dzīvesveidu, kas krasi atšķiras no pilsētnieku dzīves ritma. Tā kā ierados šai apkārtnē pirmdienā, tad devos uz kolorīto Šapingas tirgu, kas tiek rīkots reizi nedēļā. To apmeklē daudzi Bai cilts pārstāvji no lauku apvidiem, kas ieradušies savās tipiskajās zemnieku drānās, uz muguras nesot milzīgus pītus grozus. Tradicionālie tērpi, pītie grozi un lielā krāsu daudzveidība plašajā tomēr ļoti vienkāršajā preču sortimentā atgādināja indiāņu tirdziņus Andu kalnos, Latīņamerikā vai arī cilšu tirgus Tonkinas Alpos, Ziemeļvjetnamā. Lieliska vieta, kur vērot un iemūžināt fotogrāfijās ķīniešus, kurus modernais laikmets vēl nav skāris. Tādu es vēlējos ieraudzīt Ķīnu eksotisku, bet vienkāršu. Tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka globalizācija arī šeit ir izmainījusi cilvēkus, un pilsētās maz kas palicis no tradicionālajām ieražām.
Ceļveži un vietējie tūrisma pārstāvji, tie visi kā viens apgalvo, ka ikvienam, kas viesojas Dali, obligāti ir jāapmeklē Er Hai ezers, kas ir otrs lielākais kalnu ezers valstī. Zaļo Nefrīta kalnu ieskautajam ezeram dots neparasts nosaukums, kas tulkojumā no ķīniešu valodas nozīmē Auss formas jūra. Ceļotāji šeit parasti dodas izbraucienā pa auss formai līdzīgo ezeru un apmeklē zvejnieku ciematiņu, bet tāds plāns neizraisīja manī sajūsmu un makšķernieki dabūja kurvīti. Tā vietā Er Hai simpātiskāka vieta likās Putao saliņa, uz kuras uztupināts ir mazs templītis un tirdziņš. Ar savu izvēli es nekļūdījos, jo šeit es ieguvu dažus ļoti fotogēniskus skatus - ūdenī zaigojošā templīša un kalnu atspulgu, iemūžinot pirmās pastkartes fotoaparātā.
Atgriešanās Marko Polo laikā
Pēc Dali apmeklējuma, es devos tālāk uz ziemeļiem kalnu virzienā, līdz nonācu vēl vienā Junaņas senajā pilsētiņā Lidžangā (Lijiang). Ja Dali jau likās gana patīkama, tad Lidžanga perfekti atbilda manai būtībai, kļūstot par vienu no manām favorītēm pasaules mērogā līdzās citām vecpilsētām ar antīko dienu šarmu, kā Marrākeša Marokā, Brige Beļģijā, Venēcija Itālijā un Jeruzaleme Izraēlā.
Lidžanga ir gluži kā viduslaiku vēstures kapsula. Tās plašā vecpilsēta ir veidota tradicionālā ķīniešu arhitektūras stilā ar seniem namiem, kas dekorēti papīra laternām, bruģētām ieliņām, antīkiem ūdensratiem un kanāliem pār kuriem ved koka tiltiņi. Vecpilsētā pat saglabājušās vairākas senās Trīs daļu akas, kuras sastāv no trīs ūdens baseiniem. Pirmajā baseiniņā vietējie ierodas pēc dzeramā ūdens, kas tek no kalniem, otrajā - mazgā dārzeņus, bet trešajā - drēbes. Mūsdienās attīstītajā Ķīnā, pilsētās šādu skatu grūti iedomāties, bet Lidžangā cilvēki turpina izmantot šīs senās akas.
Šajā vietā radās sajūta, it kā būtu nonācis tālā pagātnē Pekinā 14.gs., - laikā, kad Marko Polo viesojās pie imperatoriem, jo pat varenā Mu pils, kas tagad slejas autotransportam slēgtās vecpilsētas centrā, atgādināja Ķīnas galvaspilsētu ar Aizliegto pilsētu tās sirdī. Šādas nesabojātas pilsētiņas ar izteiktu antīku izskatu un gaisotni ir īpaši intriģējošas, jo tās rada iespēju uz mirkli justies kā jaunu zemju atklājējiem pirms vairākiem gadsimtiem, un, lai gan tā visa ir tikai vizuālā ilūzija, es tomēr labprātāk pavadu vienu dienu Lidžangā nekā trīs -Pekinā. Tā bija bauda pazust Lidžangas ielu labirintā. Tiesa, lai nesabojātu šīs vietas vēsturisko auru, jāizvēlas laiks, kad trokšņainie ķīniešu tūristi ir devušies prom ekskursijās pa apkārtni, vai arī jāpaiet prom no galvenajām ielām un jāizvēlas kāda klusāka. Pats labākais laiks bija agrā rīta stundā, kad pilsēta vēl gulēja, veikalos nebija izlikti kārdinošie piedāvājumi un bruģētajās ielās varēja manīt tikai dažus vietējos iedzīvotājus
Tādā brīdī it sevišķi radās vīzija, ka es kā Marko Polo esmu apmaldījies Pekinas labirintā. Labi, ka ir vēl palikušas tādas vietas Ķīnā!
Ja Dali simbols ir Trīs Pagodas, tad Lidžangas vizītkarte - Melnā pūķa dīķis (Black Dragon Pool), kas ir arī viens no slavenākajiem skatiem Ķīnā. Šis ainaviskais, krāsainām zivīm bagātais dīķis rotā neskaitāmas gleznas un fotogrāfijas visā Ķīnā. Tā ūdeņos spoguļojas pagodai līdzīgs ķīniešu paviljons, izsmalcināti veidotais Piecu Fēniksu tornis un marmora akmens tiltiņš, bet fonā paceļas majestātiskais Nefrīta Pūķa Sniega kalns (5596 m vjl. Jade Dragon Snow Mountain). Izcili fotogēniska vieta!
Vēl lielāks saviļņojums mani gaidīja vakarā, kad atgriezos Lidžangas vecpilsētā, kas tai laikā zaigoja neskaitāmās ķīniešu laternās, bet kanālos cilvēki laida peldošas lotosu laternas, piešķirot šai vietai īpašu romantiku. Izrādījās, ka vakarā pilsēta izskatās vēl jaukāka nekā pa dienu.
Vakara noslēgumā devos vērot izslavētā Nāši cilts orķestra priekšnesumu, kas izpilda ļoti senu klasiskās ķīniešu mūzikas paveidu. Spēlēja viņi labi, tikai manai gaume pārāk vienmuļi un iemidzinoši. Labi, ka paši izpildītāji bija ārkārtīgi kolorīti, tādēļ koncerta otrajā daļā ķēros pie viņu neparasto grimašu iemūžināšanas fotoaparātā. Īpaši smieklīgi bija pāris onkulīši, kas pat paspēja iemigt pie biedru nomierinošās čīgāšanas.
Mosu, Nāši minoritātes apakšcilts, kas apdzīvo attālu Lidžangas apvidu, uz citu fona izceļas ar neparastu sociālo kārtību. Šī ir viena no divām ciltīm pasaulē, kura vēl piekopj matriarhāta tipa sabiedrības modeli līdzīgi kā hiēnas un lemuri dzīvnieku pasaulē. To sabiedrībā sievietes dominē pār vīriešiem, kuriem nav tiesību, īpašumu un viņu galvenā loma dzīvē ir kā daiļā dzimuma iepriecinātāja status. Sievietes šajā ciltī nekad neprecas un piekopj staigājošās laulības, tas ir, dzīves laikā viņas var izvēlēties, cik vien mīļākos vēlas. Vīrietis, kas ierodas vizītē pie dāmas, var palikt tikai vienu nakti, pēc tam no rīta viņam ir jāatgriežas mājā pie mātes un jāgaida, kad dāmai labpatiksies atkal uzaicināt kungu uz savu buduāru, tāpēc tās arī dēvē par staigājošajām laulībām. Latviešu dāmas, tikai nemēģiniet atkārtot to mājās!
Episks ceļojums laikā pa seno Tējas zirgu karavānu ceļu
Junaņas provincē vislielāko sajūsmu sagādāja divu dienu pārgājiens caur Lēcošā tīģera aizu (Tiger Leaping Gorge) jeb Ķīnas Lielo kanjonu. Tas ir slavenākais Ķīnas trekings, kas ved pa vēsturisku taku. Ir daudz dzirdēts par Seno Zīda ceļu, tomēr Eiropā reti kurš kaut ko nojauš par Tējas Zirgu Karavānu ceļu (Tea Horse Caravan road). Pa antīko ceļu no Lingyuin bagātīgajiem tējas laukiem Guanši provincē zirgu karavānas transportēja Ķīnas zaļo zeltu uz Junaņas dižākajām pilsētām - Dali un Lidžangu, tā laika vareno Tibetas impēriju, kur tēja tika apmainīta pret tibetiešu izstrādājumiem.
Tas ir leģendārs un episks ceļojums caur vienu no dziļākajām aizām uz planētas, kuras relatīvais augstums starp zemāk plūstošo Jandzi upi un sniegotajām, stāvajām virsotnēm sasniedz gandrīz 4000 metrus. Tāds augstums pat Amerikas Lielajam kanjonam liek nobālēt. Varenā Jandzi upe ir šī grandiozā dabas objekta skulptore, kas, mutuļojot caur Himalaju kalniem, šo kanjonu ir smalki izgrebusi. Aizu ielenc viena no
Ķīnas kalnu redzamākajām ikonām sniega cepures un ledāju klātais 5596 m augstais un 35 km platais Nefrīta Pūķa Sniega kalns, tas pats, kurš parādās Lidžangas dīķa pastkartē. Kalns ir īpašs ar to, ka tas ir ekvatoram tuvākais, mūžīgiem ledājiem klātais kalns ne tikai Ķīnā, bet arī ziemeļu un austrumu puslodēs. Tāpat šī leģendārā kalna popularitāti vairojis apstāklis, ka tas ir tehniski ļoti grūti sasniedzams, slikto laika apstākļu un mīkstās klints virsmas dēļ. No 17 ekspedīcijām, kas devušās iekarot kalna virsotni, tikai viena spējusi kalnu pievarēt. Interesanti, ka vietējie apgalvo, ka virsotni sasniegusi ķīniešu ekspedīcija, bet starptautiskajā vidē figurē fakts, ka tie bijuši amerikāņu alpīnisti. Domāju, ka Ķīna kā jau sociālisma palieku lielvalsts nespēj pārdzīvot faktu, ka viņu īpašo kalnu ir pieveikuši kapitālisti, un tādēļ vietējos ekspedīcijas porterus izceļ kā galvenos kalna iekarotājus.
Aizas nosaukums radies no kādas leģendas. Tā vēsta, ka mednieks dzinies pakaļ tīģerim un iedzinis to aizā. Nokļūstot sprukās, tīģeris kā vienīgo glābiņu redzējis iespēju pārlēkt pāri kanjonam tā šaurākajā vietā, kas ir 25 metrus plata, ko arī esot pieveicis, atstājot mednieku ar garu degunu. Šī leģenda nemaz tik neticama un nereāla nav, kā sākotnēji var likties, jo, ja tāllēcēji spēj aizlēkt 9 metrus, tad tīģeris noteikti var aizlēkt vismaz 2 reizes tālāk kā cilvēks.
Vēl nesen vienīgais veids, kā šķērsot aizu, bija, dodoties iepriekš pieminētajā divu dienu episkajā pārgājienā pa Augšējo taku (High trail), bet tagad ir iespēja aizu šķērsot arī pa kanjona apakšējo daļu, jo tur ir izveidots jauns ceļš. Te nu gan man jāpiekrīt ceļvežu autoriem - autoceļš ir tūristalizēts, un, dodoties pa to, iespēja vērot iespaidīgās ainavas ir liegta, jo klintis nosedz augstos kalnus un skaistos skatus uz tiem, tā arī neļaujot gūt priekšstatu par aizas varenumu. Vienīgi trekings pa antīko Augšējo taku ļauj apjaust šo dabas brīnumu visā savā varenībā.
Teorētiski 16 km garais trekinga posms veicams vienā ļoti garā dienā, tomēr daudz vilinošāks variants ir sadalīt 7 - 11 stundu garo pārgājienu divās dienās, un palikt aizas vidienē pa nakti, vērojot saulrietu un saullēktu pār Nefrīta Pūķa Sniega kalna virsotnēm. Mierīgāko variantu izvēlējos arī es, nevēloties steigties un laist garām iespēju vērot saulrietu.
Pārgājiens ir diezgan grūts, bet noteikti tā vērts. Sarežģītākais posms iekrīt pirmajā dienā, kad nākas pieveikt slaveno 28 serpentīnu ceļu, kur taka vijas tikai stāvus augšup, bet, kad serpentīni ir pievarēti, un sasniegts augstākais takas punkts, aptuveni 2650 m augstumā, taka kļūs lēzenāka, un otrajā dienā pārgājiens kļūst pat relaksējošs, jo ceļš virzās no augšējās aizas daļas uz leju. Vietējie ciemata iedzīvotāji pat pamanījušies radīt jaunu biznesa projektu, piedāvājot ceļotājiem grūto serpentīnu posmu pievarēt zirga mugurā, bet tas noteikti nebija domāts man.
Trepes uz debesīm
Pārgājiens iesākās mierīgi, pakāpeniski virzoties augstāk un augstāk. Ar katru kilometru taka atklāja arvien iespaidīgākas panorāmas, un jo dziļāk aizā virzījos, jo vairāk tā mani sajūsmināja. Pa ceļam bija jāšķērso Nāši ciemati un terašu formas izveidotie lauki, līdz nonācu pie slavenajiem 28 serpentīniem. Šis posms izrādījās patiešām smags, bet grūtības no atmiņas pagaisa, kad sasniedzu serpentīnu un visa pārgājiena augstāko punktu. Sirds gavilēja ieraugot fantastiskās ainavas, - acu priekšā karaliski stāvēja pats Nefrīta Pūķa Sniega kalns, kura virsotnes traucās debesīs. Šī nu ir vieta, ko bildēs ir grūti atainot, jo aizas varenumu un mērogu nav iespējams fotogrāfijās atspoguļot. Ainavas trupināja lutināt līdz aizas vidusdaļai, kur atradās arī naktsmītne Tea Horse Guesthouse. Nakšņot man gan bija paredzēts kādu gabalu uz priekšu, jo veicot rezervāciju pēdējā brīdī,
numuriņi ar labierīcībām šajā viesu mājā vairs nebija pieejami. Ieraugot šo grandiozo panorāmu, kas ieskāva Tea Horse Guesthouse viesu namu, es gidam teicu, lai sazinās ar otru naktsmītni un mēģina atteikt rezervāciju, jo es neparko tālāk vairs neiešu. Tajā brīdī man bija vienalga vai gulēt numuriņā ar vai bez labierīcībām, jo kāda tam visam nozīme, ja pa logu no istabiņas paveras 5-zvaigžņu skats. Gida telefonsaruna ar otru naktsmītnes reģistratoru raisīja satraukumu, bet smaids tās beigās lika uzelpot. Jā! Es tiešām šeit nakšņošu! Pēcpusdienā sapazinos ar diviem kanādiešiem, un atlikušo dienas daļu pavadījām kopā, atpūšoties uz terases un vērojot, kā saule, ejot uz rietu, piesātina Himalaju kalnus, sākumā tiem piešķirot oranžus toņus, bet beigās padarot tos sarkanīgus. Fantastiska vieta!
No rīta Himalaju kalni atkal zaigojās citās krāsu toņu niansēs. Agrā rīta stundā saules stari lauzās starp virsotņu smailēm, mēģinot ienest gaismu tumšajā un draudīgajā kanjonā, piedodot apkārtnei zilganus toņus.
Pārgājiens turpinājās gar pašu aizas malu, kur vietām taka veda cauri tādiem kā klintīs izcirstiem tuneļiem. Šī diena bija pavisam viegla un īsa, manai gaumei pat pārāk, tāpēc izdomāju pagarināt pārgājienu, nokāpjot aizas pašā apakšā pie Jandzi mežonīgajām krācēm. Šai vietā ļoti uzskatāmi varēja redzēt, kā upe var izveidot tādu kanjonu. Jandzi burtiski plosījās pa aizu, veidojot iespaidīgas krāces. Paveroties augšup, priekšā pacēlās arī divas ļoti stāvas klintis, kas iezīmē aizas šaurāko vietu, kam tīģeris esot pārlēcis pāri. Atpakaļceļu no krācēm nolēmu veikt pa tā saucamo bīstamo taku, kur jāšķērso nervus kutinošās debesu trepes (Sky Ladder). Tas izvērtās par satraucošu notikumu, jo stāvās, šaurās un garās dzelzs trepes pie klints ir piestiprinātas ar stieplēm ļoti apšaubāmos drošības apstākļos. Šķiet šādas trepes var būt tikai Ķīnā, jo nekur citur pasaulē tās neizturētu drošības pārbaudes. Man gan debesu trepes likās kā trekns punkts uz i, kā noslēgt šo leģendāro un apbrīnojami skaisto pārgājienu. Paldies dabai, ka tā spēj ko tik varenu radīt!
Ķīniešu versija par Šangrilu
Pašos Junaņas ziemeļos slēpjas kāda tibetiešu apdzīvota vieta, Zhongdian, kas vēl pirms dažiem gadiem bija nevienam nezināms nostūris, kur ik pa laikam ieklīda tikai kāds apmaldījies mugursomnieks jeb bekpekers. Tomēr 2007. gadā Ķīnas tūrisma birojs izpēlēja maģisku kārti, pārdēvējot necilo ciematiņu cēlā vārdā par Šangrilu, metaforisku mītu, kuru cilvēki alkst atrast, līdzīgi kā Eldorado, Svēto grālu un Jaunavības avotu. Ķīniešu pētnieki Junaņas apvidum piedēvēja viņiem vien zināmas paralēles ar utopisko harmonijas zemi jeb leģendu par mūsu planētas garīgo Paradīzi, ko aprakstīja britu rakstnieks Hiltons savā gara darbā Pēdējais Horizonts. Tie secināja, ka norādījumi patiesajai Šangrilai ved tieši Junaņas provinces ziemeļos, jo tā atrodas vairāku mēnešu ceļojumā uz DR no Pekinas, kā Hiltons norādījis, bet perfekti piramīdveidīgo Karakola kalnu, kam vajadzētu slieties pāri noslēpumainajai ielejai, ķīnieši sasaistīja ar 6740 m augsto Meili kalnu turpat Zhongdian apvidū. Ķīniešu versija gan ir apšaubāma, īpaši jau tāpēc, ka garīgā Šangrilas noskaņa tur tikpat kā nav jūtama, bet nevar noliegt vienu, vienīgo par Šangrilas tēmu uzņemto filmu, režisors Karpa filmēja tieši Zhongdian apkārtnē.
Kā cilvēks, kas aizrāvies ar šī mīta meklējumiem, ar lielām cerībām ierados šajā vēl nesen Dieva aizmirstajā nostūrī, lai turpinātu Šangrilas leģendas medības. Pati pilsētiņa gan sagādāja lielu vilšanos, jo pēc veiksmīgā mārketinga trika tā ieguvusi pārāk lielu rezonansi ķīniešu ceļotāju vidū, kam sekojusi masīva būvniecība.
Mūsdienās Šangrila ir noplukusi ķīniešu pilsētele, ar betona kastēm, kurā vienīgi pāris piemīlīgas ieliņas vēsturiskajā centrā spēja piesaistīt manu uzmanību. Vīlies pašā miestiņā, devos uz 4 km attālo Ganden Sumtseling Gompa budistu klosteri - reģiona galveno lepnumu un garīgo centru. Tas ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem tibetiešu klosteriem Ķīnā, kas veltīts Gelukpa jeb Dzelteno cepuru sektai. Ganden Sumtseling 17.gs. izveidoja Piektais Dalailama, pēc arhitektūras būvējot to līdzīgu slavenajai Potalas
pilij Lhasā, tāpēc to bieži mēdz dēvēt par Mazo Potalas pili. Izmēros milzīgais tempļu komplekss terašu veidā virzās augšup pa pakalna nogāzi līdz sasniedz savu virsotni kalna galā, kur paceļas trīs masīvas lūgšanu zāles. Grandiozās ēkas aizēno pat iepriekš redzētos tempļus Mazajā Tibetā, Indijas galējos ziemeļos, kas uz Ganden Sumaling klostera fona atgādina vien Trīs siventiņu būdiņas. Visu trīs lielo lūgšanu zāļu sienas klāj košas freskas un daudz mazas statujas, bet tempļa centrā paceļas milzīga Budisma personāžu figūra, kurai par godu konkrētais templis ir celts. Viena no lielajām lūgšanu zālēm ir veltīta dzeltenās cepuru sektas pamatlicējam Tsongkapam, otra - Piektajam Dalailamam, bet trešā Budam, kuras centrā, protams, bija vērojama prāva izmēra Sakayamuni Buddha statuja. Acīm tas bija gandarījums, bet skaļās ķīniešu grupas, kā arī pārāk atjaunotās freskas vājināja senatnīguma noskaņu un radīja akūtu garīguma gaisotni. Vienīgi brīžos, kad grupas paklīda, uz īsu mirkli varēja sajust Tibetas auru, raugoties milzīgajās budisma prominenču statujās gluži kā Dāvids uz Goliātu.
Lai gan nebiju ieplānojis apmeklēt astoņus mazākos tempļus, kas ieskauj lielās lūgšanu zāles, tomēr klostera ciematā aizkavējos un ieskatījos arī tajos. Izrādījās, ka šis gājiens bija veiksmīgs. Šie tempļi nav tik krāšņi un vizuāli iespaidīgi kā trīs lielie, bet toties tos nebija skārusi ķīnizācija, saglabājot to sienās maģisko Tibetas gaisotni. Te nebija neviena tūrista, tos aizstāja mūki, kas lūdzās un meditēja. Savukārt, lai arī senās freskas ir pabalējušas, toties ķīniešu krāsu otu un uzmācīgās renovācijas neskartas, tās izstaro senatnīgumu.
Par vienu no ceļojuma spilgtākajiem momentiem kļuva templis, kurā iegāju brīdī, kad mūki veidoja mandalu. Necerēta veiksme, jo smalkais un sarežģītais mandalas veidošanas process ir viens no dziļākajiem budisma meditācijas veidiem, kuru mūki veic tikai reizi gadā. Tā tomēr sajūtu ziņā ir bezgalīga atšķirība, - vērot mandalas veidošanu kādā pasaules lielpilsētā starp ļaužu masām vai pilnīgā vientulībā, Himalaju kalnu priekškalnēs, Tibetas auras pārņemtā svētnīcā
Tikai es un grupiņa tibetiešu mūku, kas iegājuši meditācijas transā. Kā lielam budisma reliģijas un kultūras cienītājam tas bija absolūti maģisks mirklis, kurā uzplaiksnīja īstā Šangrilas gaisotne - īpaša sajūta, ko vārdos ir neiespējami izskaidrot...
Kārtējo reizi apstiprinājās fakts, ka ir vērts ieskatīties arī vietās, kurām tūristi paskrien garām, jo varbūt spožākais dārgakmens slēpjas turpat degungalā, tikai tas ir nenoslīpēts un pirmajā acu uzmetienā izskatās pēc oļa.
Pilsētiņas apkārtne viennozīmīgi raisīja lielākas Šangrilas un Tibetas asociācijas kā pats neizteiksmīgais miestiņš. Tibetiešu arhitektūras stilā celtas mājas, budistu stūpas un tempļi, zālieni, kuros ganās jaku un zirgu bari, - tas viss atgādina, ka šī teritorija savulaik bija Tibetas impērijas sastāvdaļa. Viss Šangrilas apvidus ir paugurains augstkalnu plato, kas atrodas 3000-4000 m vjl. Seniem augstkalnu mežiem bagātais Pudacao nacionālais parks sargā divus ezerus Šudu (Shudu lake), kura ūdenī slīkst nokaltušu koku stumbri, un Smaragda
Pagodas ezers (Emerald pagoda lake), kurš savu nosaukumu ieguvis, pateicoties mazai pagodai tā krastā un zaļganajai ūdens nokrāsai, kas īpaši izceļas saules staros. Vēl neparastāka nokrāsa piemita Xiagei karstajiem avotiem parka pievārtē, kur termālajos ūdeņos var redzēt gan zaļus, gan dzeltenīgus toņus.
Tomēr nepārprotami visinteresantākais dabas objekts provinces ziemeļu reģionā man likās travertīna terases Baishutai. Bālas un dzeltenīgas krāsas karsta terases noklājušas kalna nogāzi, pa kuru lejā kaskādes veidā plūst ūdens, kas saules gaismā maina toņus. Ļoti simpātiska vieta un rets dabas radīts brīnums, kas raisa asociācijas ar daudz slavenākajiem brāļiem - Pamukkali Turcijā, Mamuta avotiem Jeloustounas nacionālajā parkā ASV un Huanglong terasēm Sičuanas provincē Ķīnā.
Akmens džungļos
Junaņas apskate tuvojās finiša taisnei, un atlika vien kāpt lidmašīnā, lai lidotu atpakaļ uz provinces galvaspilsētu Kunmingu, kuras apkārtnē atrodas unikāls dabas veidojums, ko sauc par Akmens mežu. Šī nu bija vieta, kas jau kopš skolas laikiem rotājusi manu Ķīnas Zelta fonda saraksta augšgalu. Palielā teritorijā te izkaisītas visdažādāko formu un izmēru kaļķakmens klintis, kas sasniedz pat 30 metru augstumu. Absolūti sirreāla vieta, kas atgādina tādu kā Dieva radītu akmens dārzu, kuru vēl simpātiskāku padara starp klintīm paslēpušies koki, alas, dīķi un baseiniņi. Ložņājot pa starp klintīm iekoptajām takām un apbrīnojot šo dabas fenomenu, grūti aptvert, ka tas nav cilvēka radīts. Patiesībā Akmens džungļi ir antīks zemūdens koraļļu rifs, kurš pārakmeņojies,
izveidojot masīvas klintis, vietā, kur pirms daudziem miljoniem gadu bangojis okeāns. Žēl vienīgi, ka šādu klinšu dārzu ir tik maz un ka tie ir tik grūti sasniedzami. Daba apdāvinājusi tikai trīs zemes ar Akmens mežiem Ķīnu, Madagaskaru un Borneo salas Malaizijas daļu. Lai gan Madagaskaras Tsingy de Bemaraha ir planētas lielākais un augstākais šāds dabas veidojums, tomēr neviens no tiem nav tik viegli un ērti sasniedzams kā Kunmingas līdzinieks. Sākums gan nebija diez ko cerīgs, kad ieraudzīju prāvos ķīniešu tūristu pūļus pie ieejas, bet labi, ka vietējie ceļotāji izrādījās tik slinki, lai pastaigātos, un pēc sevis iemūžināšanas ieejas zonā, tie ar svētlaimīgu un apmierinātu sejas izteiksmi devās uz izejas pusi, ļaujot baudīt attālākos posmus gandrīz pilnīgā vienatnē. Dīvaini ļautiņi.
Pēc skaistās dabas apskates Kunmingas pilsētā nebija vēlēšanas ilgi uzturēties, tāpēc pirms došanās uz Guanšī provinci, apskatīju tikai pašu slavenāko Ķīnas ziedu un pavasara pilsētas lepnumu. 1200 gadus senais Yuangtong budistu tempļa komplekss ir pilsētas vēsturiskais lepnums. Ap baseinu, kurā mitinās neskaitāma daudzuma bruņurupuči, slejas vairāki paviljoni un lūgšanu zāles, kurās abu galveno un konkurējošo budisma virzienu - gan Teravādas, gan Mahājānas Budas statujas atrodas neierasti vienkopus.
Tomēr Ziedu un pavasara pilsētas galvenā vizītkarte ir senais Puķu un Putnu tirgus. Mūsdienās gan tirgus sortiments ir būtiski paplašinājies, tomēr labi, ka tajā vēl palikuši arī neskarti stūrīši. Viens no tiem ir kokiem bagāts laukumiņš, kurā ar augiem noaugušajās sienās izlikti koka būri ar krāsainiem dziedošiem, čivinošiem vai čiepstošiem spārnaiņiem. Putni joprojām ir ejoša prece Kunmingā, kurus īpaši iecienījuši kungi gados, izmantojot to dziedāšanu kā radio aizvietotāju. Tāpat tirgū piedāvājumam izlikti visdažādākie mājdzīvnieki, kuru pamuļķīgās izdarības bija smieklīgi vērot. Īpaši šajā ziņā izcēlās mazie kucēni, kas taisīja žēlabainas sejas izteiksmes un smieklīgi mēģināja izkārpīties vai pārlīst pāri kastes malai, lai izlauztos no cietuma, tomēr visi centieni tikt brīvībā cieta fiasko, iekrītot atpakaļ kastē atkal un atkal.
Jānis Kreicbergs