2. daļa Guangši province Kā Latviešu Kristofers Kolumbs devās atklāt Ķīnu
Junaņa ir skaista un neparasta zeme, un to apskatīt dodas daudz ķīniešu tūristu grupas, bet man bija pienācis laiks doties tālāk nezināmajā, - uz noslēpumā tīto Guangši (Guangxi) provinci, kas atrodas pašos valsts dienvidos pie robežas ar Vjetnamu. Patiesībā diezgan daudzi ceļotāji apmeklē šo provinci, jo tās ziemeļu daļā, Guiliņas pilsētas apkārtnē, atrodas slavenā pasakaino ainavu upe Lī. Tā iekarojusi daudzu sirdis, bet ne par to būs šis stāsts. Mans mērķis bija izpētīt provinces vēl neapgūtās rietumu un dienvidu daļas, kas glabā vairākus no Ķīnas dabas brīnumiem.
Ideja apmeklēt šo provinci radās pirms gada, vairākas dienas meklējot informāciju par noslēpumainākajām, bet iespaidīgākajām vietām internetā un ceļvežos. Jāatzīst, ka tas bija grūts uzdevums, jo ceļveži izrādījās diezgan nelietderīgi, un pat ceļotājiem populārajā Lonely Planet grāmatā nav pieminētas lielākā daļa no apbrīnas vērtajām vietām Ķīnas DR reģionā, kuras Guangši biju ieplānojis apmeklēt.
Nudien jābrīnās, ar ko tie ceļvežu autori nodarbojas, kad devās pētīt šo reģionu.
Internets arī nebija nekāda medusmaize informācijas iegūšanai, jo noderīgas kartes tik pat kā neatradu, bet informāciju angliski par šo reģionu sameklēju tikpat daudz, cik franču valodā par Varakļāniem. Mēģinājums meklēt palīdzību Ķīnas vietējās kompānijās arī nedeva cerēto rezultātu, jo ķīnieši bija izbrīnīti vēl vairāk kā es, jo par daļu no manis atrastajiem apskates objektiem nekad nebija pat dzirdējuši. Turklāt, sagaidot mani pēc ierašanās ar nakts vilcienu Baise pilsētiņā, izrādījās, ka ne šoferis, ne gids, ne arī pavadošais ķīniešu firmas pārstāvis lielākajā daļā no ieplānotajiem maršrutiem nekad nebija bijuši. Tajā mirklī nodomāju: Kur gan es esmu atbraucis? Gaidāms ļoti interesants ceļojums, kas gluži kā radīts priekš manis. Kolumbam jau arī nebija viegli, meklējot ceļu uz Indiju, bet grūtības un šķēršļi tikai paspilgtina atklājuma prieku. Tā četru vīru grupa, kuras priekšgalā nostājās baltģīmis, līdz kauliem bruņojušies ar neaprakstāmu vēlmi uz atklājumiem, devās ekspedīcijā pētīt Ķīnu.
Karsta pasaku zemē
Gatavojieties pēdējās dekādes lielākajam atklājumam! Gadu tūkstošiem šis dabas brīnums bijis paslēpts cilvēces skatienam kādā nomaļā Guangšī provinces nostūrī. Tikai no 1999. - 2001. gadam zinātnieku grupa, kas bija ieradusies pētīt Leye miestiņa apvidu, atklāja brīnumainu karsta procesa pasaku zemi, kurai grūti atrast līdzvērtīgu uz mūsu planētas. Pazemes upes, masīvas kaļķakmens klinšu arkas, interesantas alas un tādi unikāli veidojumi kā karsta logi un debesu caurumi, turklāt tik grandiozos izmēros un skaitā, ka tas viss šokēja pētniekus, kļūstot par sensāciju un vienu no lielākajiem pēdējā pusgadsimta atklājumiem tūrismā. Par Leye-Fengshan ģeoparku nosauktā, jaunatklātā apvidus galvenā vizītkarte ir masīvās karsta kritenes jeb debesu caurumi, kā tos mēdz dēvēt angļu un ķīniešu valodās (tiankeng).
Pirms šī fenomenālā atklājuma pasaulē zināmas bija vien 42 lielās karsta kritenes, bet nu to skaits ir gandrīz dubultojies, jo tikai Leye-Fengshan apkārtnē tika atrasti 33 debesu caurumi, turklāt tik masīvos izmēros, ka vairāki ierindojās pasaules sarakstu augstākajās pozīcijās. Karsta kritenes ir unikāli ģeoloģiski veidojumi, kas veidojušies, iegrūstot vai lēni nosēžoties velvei virs pazemes, izveidojot caurumu zemē un atsedzot pazemes kanjonu. Tas ir apbrīnojami, ka mūsdienu aviācijas laikmetā, skaitliski visvairāk apdzīvotajā pasaules valstī milzu caurumi zemē varēja palikt tik ilgi nepamanīti. Prātam neaptverami. Rodas jautājums, kādas dabas bagātības mūsu it kā izpētītajā planētā vēl ir palikušas apslēptas cilvēkiem?
Visvarenākais no Lejes apvidus debesu caurumiem ir Dashiwei Sky Hole, kura platums ir 420 metri, perimetrs 1580 metri, bet dziļums sasniedz 613 metrus jeb divu Eifeļa torņu garumu, kas uzlikti viens otram virsū. Stāvēt tāda dabas monstra priekšā, pie klints pašas malas, kur lejā redzams tikai bezdibenis, bija viens no manas dzīves grandiozākajiem mirkļiem, un neviena fotogrāfija nespēj parādīt tā mērogu un manas tā mirkļa sajūtas. Labi, ka Ķīnas valdība Lejes apvidus unikalitāti vēl īsti nav apjautusi un, reklāmas trūkuma dēļ, informācija par šo vienreizējo vietu nonākusi tikai līdz dažiem cilvēkiem. Apbrīnojami, ka šos dabas brīnumus vēl nav apguvusi tūrisma industrija, tādēļ tos apskatīt var tikpat kā vientulībā un klusumā. Tomēr izskatās, ka arī Debesu caurumus jau pavisam drīz apbrīnot dosies ceļotāju masas, jo vietējās varas iestādes, cerot uz tūristu pieplūdumu, apkārtnē ir uzcēlušas palielu viesnīcu, kā arī sakārtojušas un noasfaltējušas galvenos ceļus.
Pēc dziļuma Dašivei tiankengs ir otrais pasaulē, bet tā pazemes virsmas platībai konkurentu gan nav. Debesu cauruma apakšā atrodas planētas lielākais pazemes lietus mežs, 12-13 futbolu laukumu platībā, turklāt ar unikālu floru un faunu, kas saglabājusies no aizvēsturiskiem laikiem. Zinātnieku ekspedīcija, kas nolaidās lejā, pazemes lietus mežā, alās uzgāja Zudušo kontinentu ar vairāk kā 1000 dažādām augu sugām. Vairākas no atklātajām augu un dzīvnieku sugām nekur citur uz mūsu planētas nav sastopamas, kā, piemēram, tika atrasti jauni krabji un zirnekļi, garneles, kas dzīvo alas upē, lidojošās vāveres un arī savdabīga, bēšīgas nokrāsas aklā zivs (blind fish), kurai vispār nav acu, ko tā veiksmīgi kompensē ar īpaši jūtīgiem ādas maņu orgāniem. Tāpat Dašivei caurumā pētnieki uzgāja siltā un aukstā ūdens pazemes upes, alas un pat augstu ūdenskritumu. Nokļūt karsta kritenes pazemē var tikai zinātnieku ekspedīcijas, jo Ķīnas valdība mēģina saudzēt trauslo un ļoti neparasto vidi, kas atrodas alas apakšā, ceļotājiem ļaujot visu vērot no diviem grandioziem skatu punktiem.
Kā es tiku pie sava kanjona
Meklējot otro Dashiwei skatu punktu, mūsu pētnieku komanda apmaldījās un nonāca pie kādas jaukas, zaļas ielejas jeb kanjona. Nebija gan tas nekāds Grand Canyon, bet pietiekami piemīlīga vieta, lai to parādītu arī nākošajām ceļotāju paaudzēm, kas sekos pa manām pēdām. Mēģinājumi noskaidrot vietas nosaukumu, lai varētu to iekļaut programmā, cieta fiasko, jo izrādījās, ka kanjonam vārds vēl nebija iedots. Lai izvairītos no pārpratumiem un vietējais gids saprastu, kur tad ceļotāji ir jāved, radās ideja ielejai piešķirt nosaukumu. Tā kā kalnu virsotnes un citi dabas objekti bieži tiek nodēvēti to atklājēju vārdos, tad jokojoties iesaucos: Janiss Green Canyon! Pasmējāmies, tomēr joks tiks pārvērsts realitātē, un es tiku pie vietas, kurai piešķirts mans vārds, kad vietējais tūrisma darbonis programmā ierakstīja Jāņa Zaļais kanjons.
Lejes apkārtnē apmeklēju arī dažus citus debesu caurumus, piemēram, formas ziņā visperfektāko Houping Tiankeng, milzīgo Davao Tiankeng, kurš platuma un garuma ziņā pat pārsniedz Dashiwei, un interesanto Chaudong Tiankeng, kas vienīgais sniedz iespēju ieskatīties pazemes džungļos un alās, ļaujot sajust, ko nozīmē stāvēt uz debesu cauruma grīdas un raudzīties augšup uz masīvajām kaļķakmens klinšu sienām.
Leye-Fengshan ģeoparkā atrodas daudzas alas. Viena no slavenākajām ir Lotosa ala, kas priecē ar daudziem ģeoloģiskiem veidojumiem, un, kā jau Ķīnas alās pieņemts, alās viss ir izgaismots krāsainās gaismiņās.
Alas lepnums ir Lotosu akmeņi (Lotus Rimstones) - unikāli alu veidojumi, kas raksturīgi tikai šai alai. Lotosa alā atrodas lielākā šo Lotosa akmeņu kolekcija pasaulē un arī lielākais akmens, kurš diametrā pārsniedz 9 metrus. Tas nosaukts karaliskā vārdā King of Lotus Romstones.
Vēl viens no Leye-Fengshan ģeoparka lepnumiem ir izbrauciens ar laiviņu pa skaisto Buliu upi līdz Pasaku tiltam (Fairy Bridge). Tā ir gleznaina, brūnganas nokrāsas upe, ko ieskauj ar lietus mežiem klāti zaļi kalni. Putni gaisā čivināja, krāces čaloja, bet mērkaķīši, kuri iecienījuši Ūdens vīnogu koka augļus, trokšņoja koku galotnēs. Turklāt jau atkal nebija neviena tūrista, pat ķīniešu. Tajā mirklī šī idilliskā apkārtne piederēja tikai man. Pat vietējais gids un firmas pārstāvis jūsmoja par šo neskarto daba stūrīti, jautājot, kur un kā es šīs vietas atradu.
Upes izbrauciena kulminācija ir brīdī, kad tiek sasniegts Pasaku tilts jeb masīva klinšu arka, kura paceļas 168 metru augstumā virs upes un garumā sasniedz pat 220 metrus! Tikai 2010. gada oktobrī te ieradās starptautiska pētnieku grupa, lai izmērītu šo grandiozo arku, tad tā arī tika pasludināta par planētas lielāko klinšu tiltu. Daba tiešām bagātīgi apdāvinājusi šo apkārtni!
Tējas Himalaji un Pazemes logi uz debesīm
Leye apvidum blakus atrodas Lingyun reģions, kas īpaši izslavēts ar saviem piramīdveidīgajiem tējas kalniem jeb Tējas Himalajiem. Tā ir viena no antīkajām tējas dzimtenēm, kas deva pamatu senajam Tea Horse road ceļam, pa kuru zirgu karavānas veda zaļo zeltu pāri Himalaju kalniem uz Tibetu. Te paveras bezgalīgi, ar tējas krūmiem nosēti kalni, bet tālumā, pie horizonta, tiem apkārt plešas kaļķakmens klintis. Turklāt tējas kalnu virsotnes rotā dažādi ķīniešu paviljoni, simpātiskajai ainavai piedodot austrumniecisku noskaņu. Vislabākās panorāmas uz plašajiem tējas kalniem paveras no paviljonu tornīšiem. Sēžot un baudot tasi tējas karaliskajā paviljonā, nonācu pie secinājuma, ka šīs neapšaubāmi ir vissimpātiskākās no visām redzētajām zaļā zelta plantācijām. Nekad nebūtu domājis,
ka tējas lauki var būt acīm tik tīkami.
Uz vietas noskaidroju, ka no Lingyun ved ceļš uz Leye-Fengshan ģeoparka austrumu daļu, par kuru iepriekš tik pat kā nekādu informāciju nevarēju iegūt. Izrādās, Fengshan daļa ir tikpat interesanta kā Leye. Bez debesu caurumiem un klinšu arkām, tās galvenā vizītkarte ir Poxin pazemes upe ar pieciem Sanmenhai karsta logiem, kuriem grūti atrast analogu uz mūsu planētas. Ceļotāji te sēžas laivā, lai dotos pa zilgani - zaļās nokrāsas upi zem zemes. Brauciena laikā pazemes griesti pēkšņi atveras, iespīd gaisma un virs galvas atklājas varenas ovālveida kanjona jeb karsta kritenes sienas un debesis virs tām. Par lielu sarūgtinājumu, laiks, lai pats ar savām acīm vērotu šos svaigi uzietos pazemes logus uz debesīm, man neatlika. Sevi mierināju ar klišejisku domu, ka nākotnē būs iemesls šeit atgriezties, bet tad droši vien Fengshan būs nonācis masu tūrisma valgos.
Vēl nesen, 2006. gadā uz šo Dieva aizmirsto, bet tai pat laikā Dabas apdāvināto nostūri veda tikai viena ēzeļu taka, bet nu jau - trīs šauri kalnu ceļi no dažādām debess pusēm.
Vēl tālāk aiz šī miestiņa atrodas kāda cita pilsētiņa - Bamai, kas iemantojusi lielu popularitāti ar saviem ilgdzīvojošajiem iedzīvotājiem. To garā mūža pamatā ir Bamas avota ūdens, kurā ķīniešu zinātnieki atklājuši dzīves ilgumu pagarinošus elementus. Lai gan pašu Bamu neapmeklēju, pie īpašā brīnuma dzēriena es tomēr tiku. Tāpēc ar apziņu, ka esmu pagarinājis savu mūžu par kādu gadu, devos tālāk uz provinces dienvidiem.
Idilliskais lauku Paradīzes stūrītis
Džingšī (Jingxi) pilsētiņa kļuva par nākošo vietu, kur uz brīdi uzkavēties, lai iepazītos ar tās jauko, kaļķakmens klintīm izrotāto apkārtni. Guangšī province ir burtiski nosēta ar kaļķakmens klintīm un kalniem, pārbraucienus padarot īpaši gleznainus un interesantus. Vienā no rītiem man paveicās šo apkārtni vērot, ietītu miglas mākoņu apskāvienos, padarot ainavu noslēpumainu, pavisam savādāku kā saulainā dienā. Lai gan fotogrāfijas šādos apstākļos nesanāk tik labas, tomēr migla un dūmaka kalniem piedeva mistiku izskatu. Fascinējoša ainava, kas brīžiem izraisīja asociācijas ar tradicionālajām ķīniešu gleznām, kurās kalni parasti attēloti slīkstot mākoņu jūrā.
Džingši reģionu apdzīvo Zhuang minoritāte, kas reliģiski vēl joprojām ir pagāni un animisti. Tomēr, paskatoties visapkārt, pilnīgi pašsaprotami liekas tas, ka vietējie tic
dabas varenumam, nevis cilvēku radītajiem tēliem. Viena no krāšņākajām Džingši lauku ainavām ir Quinang ezers, kuru no vienas puses ieskauj kaļķakmens klinšu kalni, bet no otras zālieni ar zirgu un govju bariem, kam reti paveicies tik fotogēniskā vietā baudīt maltīti. Mūsu raibaļas tos varētu tikai apskaust!
Turpat blakus atrodas arī viens no vispopulārākajiem Ķīnas dabas skatiem. Ķīniešu gleznotāji kopš seniem laikiem iemūžinājuši gleznās un pastkartēs Jiuzhou paviljonu un apkārtējās klintis, kad agrā rīta stundā migla tos ietinusi savā plīvurā, padarot šo vietu mistiski skaistu. Paviljons patiesībā ir pagoda, kas atrodas uz mazas saliņas, kuru ar krastu savieno tiltiņš. Apkārtējā ainava aiz Jiuzhou paviljona izrādījās ne mazāk brīnišķīga, - zaļganās upītes krastos slējās pasakainas klintis ar saliektām mugurām, kas pēc formas atgādināja simtgadīgas kundzītes.
Vēl viena Džingši gleznainā vieta slēpjas zem Zosu avota nosaukuma. Jāatzīst, ka tas ir ļoti dīvains nosaukums, ņemot vērā, ka no zosīm tur nebija ne vēsts, bet pīļu gan tur bija pa pilnam. Sākotnēji nebiju ieplānojis šo vietu apmeklēt, bet priecājos, ka pēdējā brīdī tomēr pārdomāju un apskatei mirkli izbrīvēju, jo vēl idilliskāku Ķīnas lauku ainavu ir grūti iedomāties pār kristāldzidru, zaļganas nokrāsas upi, kas iztek no pazemes avota, slējās vairāki akmens un koka tiltiņi ar ķīniešu paviljonu centrā. Krastā bija vērojamas vējdzirnavas un rīsu lauki, pa kuriem rušinājās bifeļi un zemnieki salmu cepurītēs, ūdenī starp pīlēm kuģoja bambusa plosti, kurus vietējie ar garu kārti airēja gluži kā Venēcijā, un tas viss ieskauts ar skaistām klintīm. Zosu avoti bija gluži kā mazs lauku Paradīzes stūrītis, kur laiks negaidīti apstājās, un ieplānotās 15 minūtes pārvērtās pusotrā stundā.
Visbeidzot pienāca laiks apskatīt Džingši lielo magnētu, - 300 metrus dziļo Tonglingas kanjonu. Kanjona apmeklējums izvērtās lielā notikumā. Sākumā pa taku devos līdz alai, kas ved lejā Tonglingas kanjonā, tālāk sekoja relaksējoša pastaiga gar džungļu upi, līdz atdūros pašā aizas galā pretī Āzijas augstākajam vienas kaskādes ūdenskritumam. Tonglingas ūdenskritums brīvā kritienā gāžas kanjonā no 180 m augstas klints, līdz sašķīst uz masīva akmens un sadalās.
Ūdenskritums gan nebija savā lielākajā varenumā, jo bija vēls pavasaris, tieši pirms lietus sezonas, bet, neskatoties uz to, gana iespaidīgs, īpaši pietuvojoties tam tuvu klāt un sajūtot arī ūdens šļakatas sev virsū. Izrādījās, ka aiz ūdens aizkara iekšā klintī ir paslēpusies ala ar vēl diviem pazemes ūdenskritumiem. Ķīnieši ir pacentušies, lai tūristiem ala būtu vieglāk izstaigājama un arī interesantāka, lai, aizejot aiz ūdenskrituma aizkara, varētu iznākt ārā no pazemes pavisam citā pusē. Arī izeja no kanjona iekārtota pa citu taku, kas ved cauri alai gar pazemes upi, lai apmeklētājiem nebūtu jāgarlaikojas, mērojot to pašu ceļu atpakaļ. Tas arī bija iemesls, kādēļ kanjons izvērtās par interesantu piedzīvojumu un par kārtējo Guangši ceļojuma lielo notikumu.
Āzijas skaistākais ūdens aizkars
Guangšī provinces apmeklējuma noslēgumā ceļojuma ēdienkartē bija palicis vēl kāds dabas mākslas darbs. Biju nokļuvis pie pašas Ķīnas - Vjetnamas robežas, ko kartē iezīmē Āzijas lielākais ūdenskritums Detian Falls. Lai
gan tas ir ļoti maz pazīstams dēļ tā, ka atrodas tālu prom no valsts slavenākajiem tūristu magnētiem, tomēr ūdenskrituma rādītāji ir iespaidīgi - 70 metrus augsts un 200 metrus plats, tas izvietojies ļoti gleznainā kaļķakmens klinšu ielokā, kas piedod Detian Falls īpašāku fonu un grāciju salīdzinājumā ar citiem brāļiem. Rezultātā neizbrīna fakts, ka to dēvē arī par skaistāko ūdenskritumu Āzijā. Pasakaina vieta! Latviešu ceļotāja sirds nespēj palikt vienaldzīga pret krāšņo ūdens aizkaru, jo Daba mūs šajā ziņā ir ļoti apdalījusi.
Lauvas tiesu no Detian Falls ieguvusi Ķīna, bet Vjetnamai palikušas tikai pabiras jeb mazākā ūdenskrituma daļa kreisajā pusē. Arī ar labākajiem skatu punktiem ir paveicies Ķīnai, dodot iespēju ūdenskritumu vērot pilnībā gan no tā apakšas, gan upes, gan arī pakalna, no kura var iemūžināt pastkartes fotokamerā, īpaši, ja vēl pāri slejas varavīksnes tilts.
Ierados pie Detian Falls vakarā, iestājoties tumsai. Pilnais un spožais mēness tumsā izcēla balto ūdenskrituma nokrāsu un krietnā dārdoņa ļāva nojaust ūdenskrituma varenumu. Cepuri nost ķīniešiem, kas uzcēluši viesnīcu pie ūdenskrituma, ļaujot ceļotājiem laisties sapnī ūdens mūzikas pavadībā. Viesnīca gan nebija nekāda dižā, bet kas gan vēl vairāk vajadzīgs, ja uz istabiņas lieveņa paveras skats pat par visām sešām zvaigznēm.
Nākošajā rītā pamostoties, klasiskais rīta rituāls - labierīcību apmeklējums un zobu tīrīšana- tika atlikta uz vēlāku laiku, jo tas viss varēja pagaidīt. Pirmais, ko darīju, izkāpjot no gultas - skrēju pie durvīm. Atverot tās, priekšā pavērās krāšņākais ūdens aizkars Āzijā, kas agrajā rīta stundā vēl bija daļēji apsedzies ar miglas mākoņu segu un tikai taisījās mosties.
Saulei kāpjot arvien augstāk un sākot izgaismot ūdenskrituma fasādi un gleznainos kalnus, migla sāka izklīst, un tās vietā parādījās varavīksne. Vārdi klusēja no redzētā skaistuma! Šeit izstaigāju takas un skatu punktus, iemūžinot kamerā, manuprāt,
vienu no gleznainākajiem skatiem visā Ķīnā, - kā no 70 metru augstuma ūdens graciozi veļas pāri trim kaskādēm, veidojot miniatūru Igvasu ūdenskritumu. Savukārt upes turpinājumā atrodas daudzi zemi, bet ļoti plati ūdenskritumi, gandrīz kā neskaitāmas Ventas Rumbas. Vietējais gids kā jau tipisks āzietis skubināja mani doties apmeklēt Vjetnamas ciematiņu jeb, pareizāk sakot, tirdziņu, kas atrodas īpašā bezvīzu zonā, bet, tā kā ūdenskritums bija mani pārņēmis, man nebija ne mazākās vēlmes izšķiest laiku šopingam. Pie Detian Falls atkal varēja manīt dažus ķīniešu ceļotājus, kuri pēc Junaņas kādu laiku nebija manīti, bet ārzemju tūristi joprojām bija kā akā iekrituši, laikam pa to laiku deldēja Pekinas ielu asfaltu vai Lielā Ķīnas mūra pakāpienus.
Ūdens, klinšu un rīsu lauku simfonija
Pie ūdenskrituma atrodas vēl kāds īpašs Guangši dārgakmens, kas jau atkal nevienā ceļvedī nebija pieminēts, bet kuru, atrodoties Detian Falls apkārtnē, neredzēt būtu krimināls noziegums pašam pret sevi. Gleznainā Mingši (Mingshi) upe ir vēl viena Dabas dāvana, kas nepelnīti atstāta novārtā. Mingši ieskauj bambusu koki, piparu plantācijas un rīsu lauki, kurus ieskauj visdažādāko formu klintis, radot asociācijas ar slaveno Lī upi. Nav bijis pašam tas gods vērot Lī upi klātienē, tāpēc abas neuzņemos salīdzināt, bet pavadonis, kas tagad ir pabijis abās vietās, priekšroku deva tieši Mingši. Salīdzinot to ar populāro Lī upi, Mingši vēl nav kļuvusi par tūrisma industrijas upuri ar masīvu celtniecību, ceļotāju masām un vietējiem, kuriem acīs spīd dolāru zīmītes.
Ja man iepriekš likās, ka, nakšņojot pie ūdenskrituma, es izvilku lielo lozi, tad ieraugot jauno viesnīcu, kas uzcelta pašā gleznainākajā Mingši upes posma vidū, sāku savu
izvēli nožēlot. Viesnīcu no trim pusēm apskalo upes ūdeņi, kurā spoguļojas apkārtējās klintis, radot vīziju, cik gan skaisti šajā vietā varētu būt saulrieti un saullēkti. Tā noteikti ir vēl maģiskāka vieta nakšņošanai ar skatu, kam var dot visas septiņas zvaigznes. Harmonijas piepildīta vieta, kurā labprāt atgrieztos, lai kādu nedēļu ļautos Mingši gleznainās ainavas valdzinājumam, nevis laika trūkuma dēļ pavadītu šeit tikai dažas stundas
Visbeidzot uzkāpu Pūķa cepures kalnā, lai palūkotos uz ūdens, klinšu un rīsu lauku simfoniju no putna lidojuma. Bija pienācis laiks atvadīties no apbrīnojamās Guangšī provinces, lai sēstos nakts vilcienā un cerību pilns dotos tālāk uz savu pēdējo pieturas punktu ar tik dīvaino nosaukumu, kuru parasts eiropietis nemaz nevar izrunāt Dzjandzjiadzje (Zhangjiajie).
Meklējot Pandoru
Kā vienmēr ceļojumu vēlējos pabeigt īpaši tā, lai ar pašiem spilgtākajiem iespaidiem varētu doties mājās. Kur gan citur labāk noslēgt emocijām un iespaidiem tik bagātu ceļojumu kā vienā no mūsu planētas visneparastākajām vietām, ko sauc par Dzjan ģimenes dzimteni jeb ķīniešu valodā Dzjandzjiadzjie. Šajā apvidū paceļas vairāk kā trīs tūkstoši stāvu un garu smilšakmens klinšu kolonu, kuras pārsteidz ne tikai ar savu skaitu, bet arī ar izmēriem, sasniedzot pat 700 m augstumu. Šie klinšu pīlāri ir izveidojušies visdažādākajās formās, nereti atgādinot dzīvniekus un pasaku tēlus, tāpēc tiem iedoti interesanti nosaukumi, un tie ir apaudzēti ar leģendām. Tas viss atgādina noburtu pasaku zemi, kurai nav analoga uz mūsu planētas. Pirmajā mirklī nav iespējams saprast, kā šis brīnums izveidojies. Izrādās, pirms 380 miljoniem gadu šajā vietā atradies okeāns, bet tad, kalnu un plātņu kustību rezultātā, zemē radušās plaisas, kurās plūstošais ūdens uzsācis erozijas darbus, kam sekojuši klinšu nogruvumi, izveidojot akmens pīlāru mežu.
Šis apbrīnojamais apvidus, kas atrodas Hunaņas provinces ziemeļu daļā, ir sadalīts četrās zonās Zhangjiajie, Yuangjiajie, Tianzishan un Bafeng.
Pirmo no divām šai apkārtnei veltītajām dienām iesāku ar Zhangjiajie dabas zonu, kuras nosaukums dots arī visam apvidum. Lai nokļūtu uz smilšakmens plato, no kura paveras dažādi skatu punkti ar klinšu kalniem, sēdos funikulierī. Pats brauciens izvērtās ļoti grandiozs, kad vagoniņš rāmi slīdēja arvien augstāk gar pašiem Eifeļa torņa izmēra akmens pīlāriem. Tieši šajā brīdī vislabāk varēja aptvert, cik gan milzīgi ir šie klinšu stabi! Skati no augšas, protams, lika aizrauties elpai, jo kas tāds dzīvē nebija redzēts. Ainava, ar šīm klinšu kolonām likās tik sirreāla, it kā es atrastos kādas fantastikas filmas uzņemšanas laukumā. Daļa patiesības gan tajā ir, jo tieši pasakainais akmens pīlāru mežs iedvesmoja režisoru Kameronu radīt sirreālo Pandoras planētu ar lidojošiem kalniem kulta filmā Avatars. Agrās rīta stundās īpaši pēc lietus
Dzjandzjiadzjie dabas zonās ieplūst migla, paslēpjot akmens pīlārus mākoņos un atstājot redzamas tikai klinšainās virsotnes. Tam būtu jābūt saviļņojošam skatam, radot ilūziju, ka lidojošas klinšu salas peld jeb lido mākoņu jūrā. Šī laikam būs viena no ļoti retajām dabas vietām, kas miglainā dienā izskatās labāk kā saulainā. Diemžēl, man šādus skatus sanāca vērot tikai suvenīru veikalu pastkartēs un glezniņās, jo abas šeit pavadītās dienas bija saulainas ar zilām debesīm, kas, protams, arī nebija sliktākais variants.
Izstaigājies pa plato augšējo daļu, devos atpakaļ lejā, lai izstaigātu taku un paraudzītos uz klinšu stabiem arī no cita skatu punkta, tas ir no apakšas. Pārsteidzoši, bet dienas laikā, ko pavadīju parkā, sastapu vien četrus baltos tūristus, kas liek secināt, ka par Dzjandzjiadzjie Eiropā reti kurš ir dzirdējis. Toties Āzijā šī vieta ir hīts gandrīz kā bērniem Parīzes Disnejlenda. Vietējie un Āzijas tūristi no Korejas un Japānas te bija ļoti daudz un brīžiem izveidojās garas rindas, kas mazliet pabojāja noskaņu. Pēc klusuma un vientulības, kas valdīja Guangšī provincē, tas likās kā traucējošs efekts.
Ciemojoties pie Drakonu karaļa
Lai rastu atelpu no akmens kolonām, devos apmeklēt izdaudzināto un pat par visu Ķīnas alu čempioni pasludināto 7,5 kilometrus garo Huanglong Dong jeb Dzeltenā Pūķa alu. Patiesībā alai ir vēl kāds nosaukums. Tā kā senas ķīniešu teikas vēsta, ka savulaik te dzīvojis visu drakonu karalis, bet klinšu veidojumi alā raisa asociācijas ar pūķa mājvietu, tad to bieži dēvē arī par Drakona pili, un tiešām karalim te bijušas visas ērtības - gan savas rīsu terases, gan mākslas galerija, kuru apskatīt vajadzēja doties laiviņā, tāpat pūķa vannas istaba ar no augšas krītošu 40 metrus augstu strūklu jeb dušu, un pat diskotēka, kurā gaismiņas mainās kā naktsklubā, bet zāles vidū atrodas kolona, atgādinot tādu kā dejošanas stieni. Karalim, protams, bija arī savs tronis. Tas paceļas visaugstākajā vietā, galvenajā un skaistākajā pils zālē, kas nosēta ar interesantiem alu veidojumiem, tai skaitā arī ar garāko stalagmītu pasaulē, Okeāna adatu, kas sasniedz 20 metru augstumu. Izbrauciena laikā pa pazemes upi paši vērīgākie var pat saskatīt milzīgo drakona karaļa siluetu, kas pārakmeņojies paslēpies vienā no zālēm, atgādinot iesnaudušos pūķi.
Dienas noslēgumā devos vērot vērienīgu šovu, kurš norisinās iespaidīgā teātra ēkā, kas atgādina senu ķīniešu cietoksni. Tas jau sen bija zināms, ka ķīnieši šovus taisīt māk, un par šo nebija vilšanās. Gaumīgi izveidots ar krāšņām dekorācijām un specefektiem, piemēram, ar pār galvām birstošu mākslīgo sniegu, ķīnieši laida vaļā dejas, dziesmas un mīlas stāstus. Tomēr vislielāko apbrīnu radīja ķīniešu akrobāti un lokanības meistari. Tas, ko šie mazie cilvēciņi spēj izdarīt, ir kas prātam neaptverams. Piemēram, uz parastām trepēm bez balsta var uzkāpt trīs cilvēki viens uz otram virsū, turklāt augšējais vēl stāvēt uz otra galvas ar savu galvu uz leju!
Pēdējā Dzjandzjiadzjie dienai vajadzēja būt visgrandiozākajai. Atkal sēdos funikulierī, lai šoreiz dotos uz Tjandzi kalnu (Tianzhishan), apkārtnes vispopulārāko dabas zonu. No kalna paveras fotogrāfijās bieži redzamie skati uz visblīvāko kolonu mežu, ko sauc par Rietumu jūru. Te neskaitāmi klinšu stabi nosējuši ielejas ieplaku, atgādinot milzīgu zaldātu armiju, kas sapulcējusies uz kauju. Līdzīgi kā pārējās dabas zonās arī te skatu punktiem iedoti romantiski nosaukumi, piemēram, Zvaigžņu lasīšanas terase. Sabildējis Rietumu jūru no visām pusēm, turpināju ceļu uz pēdējo zonu, Yuangjiajie, kas ļauj pietuvoties masīvajiem klinšu stabiem pavisam tuvu. Te atrodas arī daži no slavenākajiem pieturu punktiem apvidū, piemēram, augstākā klints arka pasaulē, kurai tāpēc piešķirts vārds - Pirmais tilts zem debesīm. Bet šīs dabas zonas simbols nenoliedami ir Halleluhah klints, kuru Kamerons izmantojis savas filmas un utopiskās Pandoras planētas tapšanas procesā. Te es biju nonācis pie apbrīnojami stāva un augsta klints staba, kurš vislabāk pārredzams no nervus kutinoša tiltiņa, kas savieno divas krauju malas.
Ķīnieši iekārtojuši infrastruktūru tā, lai ceļotājiem nebūtu jāgarlaikojas un jāmēro tas pats ceļš atpakaļ, tāpēc lejā nokļuvu nevis ar funikulieri, bet gan ar augstāko brīvdabas liftu pasaulē. Tas nogādā ceļotājus no ielejas apakšas 326 m augstumā, vai arī kā manā gadījumā - noved lejā. Tur izrādījās, ka esmu nonācis jau nākošajā pieturas punktā - ielejā, kuru viens pie otra ieskauj vairāki akmens stabi saukti par 48 ģenerāļiem. Ar to vēl viss nebija galā, jo vēl bija jāsēžas vilcieniņā, lai dotos pa 10 jūdžu galeriju jeb ieleju, kurā skatāmi jau kārtējie neparastie klinšu veidojumi, kam iedoti ne mazāk savdabīgi nosaukumi - Vecs vīrs lasa zālītes, Budistu mūks nes sievu, Dieva karavīri satiekas, Bruņurupuča un čūskas kauja, Pele vēro zvaigznes, Trīs māsas u.c. Turklāt apbrīnojamākais tajā visā ir zaļojošie koki, kas kaut kādā neticamā veidā pamanījušies izaugt klinšu stabu virsotnēs!
Ceļš uz debesīm
Ar Dzjandzjiadzjie ceļojumam vajadzēja noslēgties, tomēr izrādījās mans stāsts vēl nebija galā. Uz vietas atklājās, ka Dzjandzjiadzjie apvidū ir vēl kāda neparasta vieta, kas ceļvežu autoriem, kārtējo reizi ir paslīdējusi garām. Turklāt vēl kāda! Jau kārtēja pasakainā dāvana, izskatās, ka Ķīnu Daba ir īpaši mīlējusi. Dramatiskās formās izliekušies un zaļiem mežiem klātie Tjaņmena (Tian Man) kalni tulkojumā nozīmē Debesu vārtu kalni. Šāds neparasts nosaukums nav iedots bez iemesla, jo gleznaino kalnu pašā augšā atrodas milzu caurums jeb vārti uz debesīm. Šī vieta droši vien un visticamāk ilgi paliktu Dzjandzjiadzjie ēnā nepamanīta, ja vien 1999. gadā pārgalvīgi lidotāji neizdomātu izlidot šim 28 metru platajam gaisa caurumam cauri, piesaistot varas iestāžu uzmanību. Tie ķērās vērsim pie ragiem un pirms dažiem gadiem kalns tika apstrādāts un iekopts ceļotāju uzņemšanai. Tomēr ceļš līdz debesīm nav tik vienkāršs,
kā varētu likties.
Vispirms
bija jāsēžas vagoniņā, lai dotos augšā kalnā pa pasaules garāko trošu
ceļu. Augšā kalna stacijā bija jāpārsēžas autobusā, lai pievarētu 99 serpentīnu ceļu, kas liek daudz slavenākajam Troļļu ceļam aiz kauna ielīst zemē. Tomēr ar to vēl ceļš uz debesīm nebija galā, jo priekšā man pavērās plata ziloņa taka, kas romantiskā vārdā nodēvēta par kāpnēm uz paradīzi. Un tikai pēc smagu 999 pakāpienu pievarēšanas, es varēju pacelt rokas gaisā un aiz sajūsmas iekliegties, raugoties uz vareno skatu, kā arī atceroties iespaidiem tik ļoti bagāto ceļojumu. Vēl labāku noslēgumu valstī, ko vietējie dēvē par Padebešu zemi, būtu grēks vēlēties. Es stāvēju Padebešu zemes virsotnē starp Debesu vārtiem. Izrādījās, ka nereālā, Kamerona radītā brīnumzeme, Pandora eksistē tepat uz mūsu zemes, tikai jāzina, kur to meklēt un galvenais jāmāk saskatīt!
Jānis Kreicbergs