Senās Kēnigsbergas iepriecinošie pārsteigumi

Dodoties uz pilsētu, kuru jau vairākus gadu desmitus dēvē par Kaļiņingradu, bet pirms tam daudzus gadsimtus sauca par Kēnigsbergu, man šķita, ka šis nu gan būs ceļojums laikā, kas aizvedīs tādā pasaulē, kurā vēl valda 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumam raksturīgais, nomācošais pelēkums, bet pilsētas seno, leģendāro skaistumu varēs izjust, vien apvienojot vēstures zināšanas un iztēli. Ja arī jums radies līdzīgs priekšstats, tad ziniet – tas ir maldīgs, un jums jādodas uz Kaļiņingradu, lai ieraudzītu, kā tur šobrīd īstenībā izskatās!

Acīmredzamais – neticamais, bet tā ir Eiropa

Jā, patiešām, vēl tikai pirms dažiem gadiem, 21. gadsimta sākumā, Kaļiņingrada ceļotājiem no Latvijas varēja raisīt labvēlīga pārākuma izjūtu par to, ka mūsu mīļajā dzimtenē jau iesakņojušies Rietumvalstu standarti un norit tiem atbilstoša attīstība, tā sakot, mēs esam Eiropā, savukārt Kaļiņingradai gan vēl līdz tam tāls ceļš ejams. Bet tagad, 2008. gadā eiropeiskā noskaņa un elegance ir izjūtama arī senajā Kēnigsbergā. Turklāt pārmaiņas notikušas pārsteidzoši vērienīgi un apbrīnojami strauji. Kaļiņingradas pilsētvidē nevis pieticīgi sāk parādīties, bet gan jau dominē attīstītajām Eiropas pilsētām raksturīgais kolorīts. Jau iebraucot pilsētā, ir labi pamanāmi modernās arhitektūras brīnumi – daudzstāvu ēkas ar stiklotām fasādēm un atraktīviem fasāžu līniju risinājumiem, kā arī skatam atklājas plaši parki ar pastaigu celiņiem un pilsētas laukumi ar krāsainām, simetriskām puķu dobēm, multifunkcionāli tirdzniecības, atpūtas un izklaides centri un, protams, daudzu starptautiski populāru zīmolu reklāmas. Kā stāsta, Kaļiņingradas pārtapšanu finansiāli sekmējusi Krievijas investīciju piesaiste, bet pilsētas spilgti izjūtamā virzība uz Eiropas pusi tomēr šķiet atgriešanās pie tās vēsturiskajām saknēm, kas iesniedzas prūšu kultūrā. Rodas iespaids, ka nākotnē pilsēta cer attīstīt tūrisma industriju, uzņemot daudzus viesus, un tā arī varētu notikt, jo senā Kēnigsberga patlaban ir kļuvusi aizraujoši interesanta un redzēšanas vērta – tik neparastu krieviskās un prūsiskās mentalitātes apvienojumu, ko vēl papildina kaimiņvalstīm Polijai un Lietuvai raksturīgie akcenti, nekur citur neredzēsiet!

Izjust vēstures skaistumu

Negaidīts, bet ļoti patīkams pārsteigums senajā Kēnigsbergā ir arī tas, ka viesiem netiek uzspiests maldīgs priekšstats, ka šīs pilsētas dzīve sākusies tikai līdz ar Kaļiņingradas vārda iegūšanu. Par laimi, ideoloģiski koriģētais vēstures stāsts, kurā nozīme bija atvēlēta vien laika periodam pēc Otrā pasaules kara, no pilsētas ir pagaisis līdz ar sovjetiskajiem pieminekļiem. Šodien Kēnigsbergas daudzus gadu simtus ilgā vēsture tiek atgādināta ik uz soļa – iespējams iegādāties senās fotokartiņas un zīmējumus, kuros redzami Kēnigsbergas aizgājušo laiko iedzīvotāji un apbūve, vēsturiskās kartes, kas rāda pilsētas kādreizējo ielu plānojumu, kā arī suvenīrkrūzītes un suvenīrkrekliņus, ko rotā uzraksts Königsberg un agrākais pilsētas ģerbonis. Vēstures klātbūtni izjutīsiet arī Kaļiņingradas centrā, kur atrodas pilsētas 750 gadu (1225–2005) jubilejai veltītā zīme. (Lai Kaļiņingradas pilsētvides ainavas izprastu labāk, jāatceras daži vēstures fakti: pilsētu senprūšu apdzīvotajā teritorijā pie Prēgeles upes dibināja Vācu ordenis, kas šo reģionu bija ieguvis savā kontrolē, un nosauca par Karaļa kalnu tulkojumā Kēnigsbergu (latviešu valodā pilsētu senāk dēvēja par Karalaučiem). Ilgu laiku Kēnigsberga bija nozīmīgākā Austrumprūsijas metropole. Otrā pasaules kara beigās pilsētu pēc ilgām kaujām ieņēma padomju armija, bet 1945. gadā Potsdamas miera konferencē tika akceptēta Kēnigsbergas un Austrumprūsijas ziemeļu daļas iekļaušana PSRS teritorijā. Turklāt pilsēta un tās apkārtne piedzīvoja pilnīgu rusifikāciju – dzīvi palikušie pirmskara iedzīvotāji tika deportēti uz Vāciju un tika sekmēta daudzu ieceļotāju ierašanās no Krievijas un Baltkrievijas. 1946. gadā Kēnigsbergu pārdēvēja toreizējā PSRS Augstākās padomes priekšsēdētāja Mihaila Kaļiņina vārdā, tāpat arī tika mainīti ielu nosaukumi un visā reģionā vēsturiskie vietvārdi tika aizvietoti ar krieviskiem vietvārdiem.) Mēdz sacīt – nedrīkst noliegt pagātni, lai nezaudētu iespēju veidot nākotni, – un, atzīstot to, ka respektējama kultūra un cienījama ekonomiskā labklājība Kaļiņingradas teritorijā ir pastāvējusi daudzus gadsimtus, pilsēta, šķiet, ir nostiprinājusi savu nākotnes perspektīvu; tūrisma industrijas attīstības jomā – noteikti.

Viena no nedaudzajām, ievērojamajām vēsturiskajām celtnēm, kam izdevās pārdzīvot Otro pasaules karu, ir iespaidīgais 14. gadsimtā būvētais pilsētas Doms, kura arhitektūrā savijušās gotikas un romānikas iezīmes. Tagad Domā atkal notiek dievkalpojumi un skan arī garīgās mūzikas koncerti. Apmeklējot Doma ēkā iekārtoto muzeju, varēsiet uzzināt daudzus interesantus faktus par Kēnigsbergas vēsturi un valdošo dzīvesstilu. Liela vērība muzejā veltīta Kēnigsbergā dzimušajam un dzīvojošajam Imanuelam Kantam (1724–1804), kurš tiek atzīts par vienu no Eiropas ievērojamākajiem Apgaismības filozofiem, iespējams, bijis brīvmūrnieku ideju piekritējs, un dzīves laikā izcēlies ar ekscentrisku izturēšanos. Turpat pie Doma sienas, goda vietā, atrodas arī Kanta kaps. Kēnigsberga lepojas arī ar vienu no vecākajām universitātēm reģionā, tā dibināta jau 1544. gadā, un par to atgādina līdzās Domam, vietā, kur kādreiz atradās universitātes ēka, novietotais piemiņas akmens. Tagadējā universitātes ēka un piemineklis Imanuelam Kantam atrodas dažus kvartālus tālāk.

Unikālā simbolu simbioze

Mūsdienu Kaļiņingradas identitāte ir ārkārtīgi daudzveidīga, jo, neskatoties uz krievu valodas un kultūras dominējošo lomu (pilsētā ir apmēram 422 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa – krievvalodīgie) un piederību Krievijas teritorijai, jebkura vēsturiskā mantojuma apzināšana atklāj senās Austrumprūsijas raksturu. Nekur citur, tikai Kaļiņingradā, var vienā ielas pusē ieraudzīt glītas, apbrīnojami sakoptas pildrežģu arhitektūras stila mājas, bet otrā – padomju laika reliktu – kvasa mucu. Un tikai Kaļiņingradas laukumā redzēsiet nesen kā uzbūvētu pareizticīgo baznīcu kaimiņos jaunizveidotām, iespaidīgām strūklakām (tieši strūklakas bija tas pilsētvides elements, ar ko savos zelta laikos lepojās Kēnigsberga), bet turpat blakus – šolaiku modernās arhitektūras paraugu mirdzošām stikla sienām. Laukumā noteikti pamanīsiet arī kolonnu ar visai pārsteidzošu attēlu, tajā apvienots reliģiskais simbols – svētais Juris, kurš uzvar pūķi, – ar labi zināmo piecstaru zvaigzni, Maskavas Kremļa siluetu un gada skaitļiem 1941–1945. Pilsētas centrālajā daļā multikulturālā simbolu simbioze sastopama ik uz soļa, piemēram, viena no galvenajām ielām saucas Mihaila Kutuzova vārdā, bet netālu atrodas Frīdriha Šillera piemineklis. Kolorīta ir arī pilsētas nomale, tur saglabājušies vēsturiskie prūšu forti, kas tagad grimst sirreālā noskaņā, jo ir praktiski pamesti, pa tiem lodā vien pārgalvīgi vietējie bērni un vēstures apburti ceļotāji, bet …tieši pretī fortiem plešas mūsdienīgu, elitāru privātmāju kvartāls.

Vaļa skelets, zemūdene un dzintars

Kaļiņingradas lepnums ir Okeanogrāfijas muzejs – atraktīvs un interesants, visu vecumu apmeklētājiem saistošs un piemērots. Šajā muzejā ieraudzīsiet iespaidīga lieluma autentisku vaļa skeletu, kam muzeja kompleksā uzbūvēta pat atsevišķa ēka. Varēsiet arī paviesoties uz savulaik slavenā zinātnieku kuģa Vitjaz, izstaigāt kuģa kajītes un izpētīt tehnisko aprīkojumu. Bet turpat līdzās kuģim, Prēgeles ūdeņos šūpojas zemūdene, kurā var ierāpties pa ļoti, ļoti šaurām kāpnītēm, apskatīt zemūdenes iekārtojumu un iztēloties, kā gan tādā nelielā, noslēgtā telpā bija iespējams pavadīt daudzas dienas... Klasiska vērtība ir Kaļiņingradas Dzintara muzejs, kas iekārtots 19. gadsimtā būvētajā fortā, līdz ar to, muzeju apmeklējot, iespējams gūt plašu priekšstatu gan par visu Baltijas jūras piekrastes pilsētu vienojošo simbolu – dzintaru, gan par Prūsijas militāro arhitektūru.

Piejūras šarms 

Reģionā pastāvošie kontrasti spilgti izjūtami, apmeklējot divas ļoti atšķirīgas Baltijas jūras piekrastes pilsētas – Svetlogorsku jeb kādreizējo Raušenu un Baltijsku jeb kādreizējo Pilavu. (Kaļiņingradas apgabalam ir ~140 km gara jūras robeža). Vēsturiskā kūrortpilsēta Raušena, tāpat kā Kēnigsberga, pēdējo gadu laikā arī piedzīvojusi strauju, dinamisku attīstību un senāko noskaņu atdzimšanu. Tur iespējams ieraudzīt daudzas Prūsijai tik raksturīgajā pildrežģu stilā jaunbūvētas ēkas, bet pie kādas villas pat izveidots senais Kēnigsbergas cietoksnis miniatūrā. Pilsētai ir brīnišķīga balto smilšu pludmale, bet, lai izbaudītu Baltijas jūras ainavisko pievilcību, noteikti izstaigājiet promenādi, kas, gluži kā plaša skatu terase, izbūvēta paralēli jūrai. Promenādes galā vērts aplūkot krāšņo akmens mozaīku – saules pulksteni, kas rotāts ar astroloģiskajām zīmēm un kalendāru – un no panorāmas laukuma paraudzīties uz baltajām smilšu kāpām. Senās Raušenas ielās jūtama Lietuvas kūrortpilsētai Palangai un Polijas Sopotai radniecīga noskaņa, bet baltā smilšu kāpa atgādina mūsu pašu Jūrkalnes ainavu.

Svetlogorskā valda jebkurai kūrortpilsētai raksturīgais dzīvesprieks, ielās pastaigājas atpūtnieki, ceļotāji pulcējas ap suvenīru tirgotavām un āra kafejnīcās skan romantiskas dziesmas, bet Baltijska jeb Pilava slīgst klusumā. Pilsētā joprojām uzturas liels skaits Krievijas militārpersonu, un, lai senās Pilavas teritorijā nokļūtu, ir jānokārto īpašas formalitātes, tāpēc, loģiski, tūrisma industrija tur nav attīstīta. Tomēr, neraugoties uz savdabīgo militarizēto gaisotni, Pilava ir iespaidīga un atmiņā paliekoša. Tā atrodas ģeogrāfiski ļoti interesantā vietā – pussalas galā, Baltijas jūras, Kaļiņingradas līča un kanāla ūdeņu apskalota. Pilavas ielas ir tukšas un klusas, vienīgi jaunieši armijas formās patiesā apzinīgumā veic parka sakopšanu. Pilsētas centrā, māju ieskauta, slejas bāka, bet ostu ietver plati, pelēki moli, kas būtu lieliski piemēroti pastaigām. Lai arī Otrā pasaules kara beigās te notika smagas kaujas, ne mazums ir saglabājies no vēsturiskās, siltos krāsu toņos ieturētās ķieģeļu apbūves. Kaujās kritušo visu armiju karavīru piemiņai jūras tuvumā izveidots askētisks, bet savā vienkāršībā emocionāli saviļņojošs memoriāls. Pludmale šķiet civilizācijas neskarta, bet tur bez pūlēm īsā laikā var atrast pārsteidzoši daudz dzintara gabaliņu, gūstot apliecinājumu tam, ka Baltijas jūru patiešām ir pamats dēvēt par Dzintara jūru.

Smaids un saziņa

 Vēl viens patīkams pārsteigums, kas sagaida senajā Kēnigsbergā, ir laipnā attieksme un pieņemamais komforta līmenis. Saskarsmes stilu, ar kādu nākas sastapties muzejā, viesnīcā vai paēšanas vietā, raksturo līdzsvarota profesionalitāte un rāms smaids, bez tās skaļās ārišķības un uzspēlētas sava svarīguma apziņas, kas neizdzēšami saistās ar sovjetiskajā ietekmē pavadītajiem gadiem. 21. gadsimts arī Kaļiņingradā ienesis cieņas pilnu izturēšanos pret ikvienu viesi un jebkura tiesībām uz viedokli. Jāraizējas nav arī krievu valodas nepratējiem, jo, pārvaldot angļu un vācu valodu, būs iespējams atrast vietējo, kurš varēs aprunāties ar jums kādā no šīm divām svešvalodām (vācu valoda esot izplatītāka).

Kaļiņingradā populārākā apmešanās vieta ir daudzstāvu viesnīca pilsētas centrā, pa kuras logiem paveras skats uz pilsētas Domu, daudzzāļu kinoteātri, renovētu, krāšņu ēku, kas vēl pavisam nesen esot līdzinājusies graustam, un reklāmas plakātiem, kuru vidū netrūkst arī aicinājuma apmeklēt Deutsche Oper izrādes Berlīnē un lasīt Vācijas sociālpolitisko žurnālu Spiegel. Viesnīcas servisa līmenis vilšanos nesagādās, bet nebrīnieties par kefīra krūzi brokastu zviedru galdā un dažām kulinārijas īpatnībām – paēst, vienalga, varēs labi!

 Spilgti iespaidi arī pa ceļam

Skaistākais ceļš uz seno Kēnigsbergu ved pa Kuršu kāpu, kuras ziemeļu daļa ietilpst Lietuvā, bet dienvidu daļa – Kaļiņingradas apgabalā, t.i. Krievijā. Mazliet uz dienvidiem no apbrīnojami gleznainā un harmoniskā Nidas ciema robeža sadala kāpu divās valstīs. Šķērsojot robežu, jānokārto dažas formalitātes, bet par to nav jāuztraucas, jo formalitāšu kārtošana paveicama raiti un vienkārši. Pirmā Kaļiņingradas apgabala vizītkarte ir pierobežas ciems Morskoje jeb senā Pilkope, kur kontrasti liek pārsteigumā aizrauties elpai. Vēsturiskā zvejnieku ciema ielās līdzās sadzīvo siltās krāsās nokrāsota kuršu jūrasbraucēju māja ar sakoptu dārzu, kurā labi pamanāma piemiņas zīme ar uzrakstu vācu valodā – veltījumu kādreizējiem Pilkopes iedzīvotājiem, spilgti zila ēka, kas šķiet atvesta no Pleskavas apgabala, un jaunas, iespaidīgas savrupmājas, kuras, kā stāsta, būvējot turīgi cilvēki no Krievijas, bet prūsiskajai videi raksturīgajā arhitektūras stilā.

Nedaudz tālāk Kaļiņingradas virzienā slejas skaistā Efa kāpa, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Morskojes jeb Pilkopes māju rudajiem jumtiem un balto smilšu tuksnesi. Bet netālu no vietas, kur 98 km garā Kuršu kāpa savienojas ar cietzemi, atrodas Zeļenogradska jeb vēsturiskā Kranca. Tur joprojām redzami vairāki kvartāli, kuros saglabājusies leģendārā Austrumprūsijai raksturīgā sarkano ķieģeļu apbūve. Savukārt pilsētas apkārtne izskatās kā milzīgs būvlaukums, liecinot par strauju attīstību. Jādomā, ka jau tuvā nākotnē senā Kranca atkal kļūs ne tikai par plaši pazīstamu un nozīmīgu kūrortpilsētu, bet arī par iemīļotu dzīvesvietu.

 ***

Uz seno Kēnigsbergu un tās apkārtni ir vērts doties nevilcinoties, jo patlaban šis reģions var ceļotajiem sniegt vislabāko no visām kultūrām un mentalitātēm, kas tajā ir savijušās!

Magda Riekstiņa
2008. gada maijā