Dodoties uz pilsētu, kuru jau vairākus gadu desmitus dēvē par Kaļiņingradu, bet pirms tam daudzus gadsimtus sauca par Kēnigsbergu, man šķita, ka šis nu gan būs ceļojums laikā, kas aizvedīs tādā pasaulē, kurā vēl valda 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumam raksturīgais, nomācošais pelēkums, bet pilsētas seno, leģendāro skaistumu varēs izjust, vien apvienojot vēstures zināšanas un iztēli. Ja arī jums radies līdzīgs priekšstats, tad ziniet – tas ir maldīgs, un jums jādodas uz Kaļiņingradu, lai ieraudzītu, kā tur šobrīd īstenībā izskatās!
Acīmredzamais – neticamais, bet tā ir Eiropa
Jā, patiešām, vēl tikai pirms dažiem gadiem, 21. gadsimta sākumā,
Kaļiņingrada ceļotājiem no Latvijas varēja raisīt labvēlīga pārākuma izjūtu par
to, ka mūsu mīļajā dzimtenē jau iesakņojušies Rietumvalstu standarti un norit
tiem atbilstoša attīstība, tā sakot, mēs esam Eiropā, savukārt
Kaļiņingradai gan vēl līdz tam tāls ceļš ejams. Bet tagad, 2008. gadā eiropeiskā
noskaņa un elegance ir izjūtama arī senajā Kēnigsbergā. Turklāt pārmaiņas
notikušas pārsteidzoši vērienīgi un apbrīnojami strauji. Kaļiņingradas pilsētvidē
nevis pieticīgi sāk parādīties, bet gan jau dominē attīstītajām Eiropas pilsētām
raksturīgais kolorīts. Jau iebraucot pilsētā, ir labi pamanāmi modernās
arhitektūras brīnumi – daudzstāvu ēkas ar stiklotām fasādēm un
atraktīviem fasāžu līniju risinājumiem, kā arī skatam atklājas plaši parki ar
pastaigu celiņiem un pilsētas laukumi ar krāsainām, simetriskām puķu dobēm,
multifunkcionāli tirdzniecības, atpūtas un izklaides centri un, protams, daudzu
starptautiski populāru zīmolu reklāmas. Kā stāsta, Kaļiņingradas pārtapšanu
finansiāli sekmējusi Krievijas investīciju piesaiste, bet pilsētas spilgti
izjūtamā virzība uz Eiropas pusi tomēr šķiet atgriešanās pie tās vēsturiskajām
saknēm, kas iesniedzas prūšu kultūrā.
Rodas iespaids, ka nākotnē pilsēta cer attīstīt tūrisma industriju, uzņemot daudzus
viesus, un tā arī varētu notikt, jo senā Kēnigsberga patlaban ir kļuvusi
aizraujoši interesanta un redzēšanas vērta – tik neparastu krieviskās un
prūsiskās mentalitātes apvienojumu, ko vēl papildina kaimiņvalstīm Polijai un
Lietuvai raksturīgie akcenti, nekur citur neredzēsiet!
Izjust vēstures skaistumu
Negaidīts, bet ļoti patīkams pārsteigums senajā Kēnigsbergā ir arī tas, ka
viesiem netiek uzspiests maldīgs priekšstats, ka šīs pilsētas dzīve sākusies
tikai līdz ar Kaļiņingradas vārda iegūšanu. Par laimi, ideoloģiski koriģētais
vēstures stāsts, kurā nozīme bija atvēlēta vien laika periodam pēc Otrā pasaules
kara, no pilsētas ir pagaisis līdz ar sovjetiskajiem pieminekļiem. Šodien
Kēnigsbergas daudzus gadu simtus ilgā vēsture tiek atgādināta ik uz soļa –
iespējams iegādāties senās fotokartiņas un zīmējumus, kuros redzami Kēnigsbergas
aizgājušo laiko iedzīvotāji un apbūve, vēsturiskās kartes, kas rāda pilsētas
kādreizējo ielu plānojumu, kā arī suvenīrkrūzītes un suvenīrkrekliņus, ko rotā
uzraksts Königsberg un agrākais pilsētas ģerbonis. Vēstures klātbūtni
izjutīsiet arī Kaļiņingradas centrā, kur atrodas pilsētas 750 gadu (1225–2005)
jubilejai veltītā zīme. (Lai Kaļiņingradas pilsētvides ainavas izprastu labāk,
jāatceras daži vēstures fakti: pilsētu senprūšu apdzīvotajā teritorijā pie
Prēgeles upes dibināja Vācu ordenis, kas šo reģionu bija ieguvis savā kontrolē,
un nosauca par Karaļa kalnu tulkojumā Kēnigsbergu (latviešu valodā
pilsētu senāk dēvēja par Karalaučiem). Ilgu laiku Kēnigsberga bija
nozīmīgākā Austrumprūsijas metropole. Otrā pasaules kara beigās pilsētu pēc
ilgām kaujām ieņēma padomju armija, bet 1945. gadā Potsdamas miera konferencē
tika akceptēta Kēnigsbergas un Austrumprūsijas ziemeļu daļas iekļaušana PSRS
teritorijā. Turklāt pilsēta un tās apkārtne piedzīvoja pilnīgu rusifikāciju –
dzīvi palikušie pirmskara iedzīvotāji tika deportēti uz Vāciju un tika sekmēta
daudzu ieceļotāju ierašanās no Krievijas un Baltkrievijas. 1946. gadā
Kēnigsbergu pārdēvēja toreizējā PSRS Augstākās padomes priekšsēdētāja Mihaila
Kaļiņina vārdā, tāpat arī tika mainīti ielu nosaukumi un visā reģionā
vēsturiskie vietvārdi tika aizvietoti ar krieviskiem vietvārdiem.) Mēdz sacīt –
nedrīkst noliegt pagātni, lai nezaudētu iespēju veidot nākotni, – un, atzīstot
to, ka respektējama kultūra un cienījama ekonomiskā labklājība Kaļiņingradas
teritorijā ir pastāvējusi daudzus gadsimtus, pilsēta, šķiet, ir nostiprinājusi
savu nākotnes perspektīvu; tūrisma industrijas attīstības jomā – noteikti.
Viena no nedaudzajām, ievērojamajām vēsturiskajām celtnēm, kam izdevās
pārdzīvot Otro pasaules karu, ir iespaidīgais 14. gadsimtā būvētais pilsētas
Doms, kura arhitektūrā savijušās gotikas un romānikas iezīmes. Tagad Domā atkal
notiek dievkalpojumi un skan arī garīgās mūzikas koncerti. Apmeklējot Doma ēkā
iekārtoto muzeju, varēsiet uzzināt daudzus interesantus faktus par Kēnigsbergas
vēsturi un valdošo dzīvesstilu. Liela vērība muzejā veltīta Kēnigsbergā
dzimušajam un dzīvojošajam Imanuelam Kantam (1724–1804), kurš tiek atzīts par
vienu no Eiropas ievērojamākajiem Apgaismības filozofiem, iespējams,
bijis brīvmūrnieku ideju piekritējs, un dzīves laikā izcēlies ar ekscentrisku
izturēšanos. Turpat pie Doma sienas, goda vietā, atrodas arī Kanta kaps.
Kēnigsberga lepojas arī ar vienu no vecākajām universitātēm reģionā, tā dibināta
jau 1544. gadā, un par to atgādina līdzās Domam, vietā, kur kādreiz atradās
universitātes ēka, novietotais piemiņas akmens. Tagadējā universitātes ēka un
piemineklis Imanuelam Kantam atrodas dažus kvartālus tālāk.
Unikālā simbolu simbioze
Mūsdienu Kaļiņingradas identitāte ir ārkārtīgi daudzveidīga, jo, neskatoties
uz krievu valodas un kultūras dominējošo lomu (pilsētā ir apmēram 422 tūkstoši
iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa – krievvalodīgie) un piederību Krievijas
teritorijai, jebkura vēsturiskā mantojuma apzināšana atklāj senās
Austrumprūsijas raksturu. Nekur citur, tikai Kaļiņingradā, var vienā ielas pusē
ieraudzīt glītas, apbrīnojami sakoptas pildrežģu arhitektūras stila mājas, bet
otrā – padomju laika reliktu – kvasa mucu. Un tikai Kaļiņingradas laukumā
redzēsiet nesen kā uzbūvētu pareizticīgo baznīcu kaimiņos jaunizveidotām,
iespaidīgām strūklakām (tieši strūklakas bija tas pilsētvides elements, ar ko
savos zelta laikos lepojās Kēnigsberga), bet turpat blakus – šolaiku modernās
arhitektūras paraugu mirdzošām stikla sienām. Laukumā noteikti pamanīsiet arī
kolonnu ar visai pārsteidzošu attēlu, tajā apvienots reliģiskais simbols –
svētais Juris, kurš uzvar pūķi, – ar labi zināmo piecstaru zvaigzni, Maskavas
Kremļa siluetu un gada skaitļiem 1941–1945. Pilsētas centrālajā daļā
multikulturālā simbolu simbioze sastopama ik uz soļa, piemēram, viena no
galvenajām ielām saucas Mihaila Kutuzova vārdā, bet netālu atrodas Frīdriha
Šillera piemineklis. Kolorīta ir arī pilsētas nomale, tur saglabājušies
vēsturiskie prūšu forti, kas tagad grimst sirreālā noskaņā, jo ir praktiski
pamesti, pa tiem lodā vien pārgalvīgi vietējie bērni un vēstures apburti
ceļotāji, bet …tieši pretī fortiem plešas mūsdienīgu, elitāru privātmāju
kvartāls.
Vaļa skelets, zemūdene un dzintars
Kaļiņingradas lepnums ir Okeanogrāfijas muzejs – atraktīvs un interesants,
visu vecumu apmeklētājiem saistošs un piemērots. Šajā muzejā ieraudzīsiet
iespaidīga lieluma autentisku vaļa skeletu, kam muzeja kompleksā uzbūvēta pat
atsevišķa ēka. Varēsiet arī paviesoties uz savulaik slavenā zinātnieku kuģa
Vitjaz, izstaigāt kuģa kajītes un izpētīt tehnisko aprīkojumu. Bet turpat
līdzās kuģim, Prēgeles ūdeņos šūpojas zemūdene, kurā var ierāpties pa ļoti, ļoti
šaurām kāpnītēm, apskatīt zemūdenes iekārtojumu un iztēloties, kā gan tādā
nelielā, noslēgtā telpā bija iespējams pavadīt daudzas dienas... Klasiska
vērtība ir Kaļiņingradas Dzintara muzejs, kas iekārtots 19. gadsimtā būvētajā
fortā, līdz ar to, muzeju apmeklējot, iespējams gūt plašu priekšstatu gan par
visu Baltijas jūras piekrastes pilsētu vienojošo simbolu – dzintaru, gan par
Prūsijas militāro arhitektūru.
Piejūras šarms
Reģionā pastāvošie kontrasti spilgti izjūtami, apmeklējot divas ļoti
atšķirīgas Baltijas jūras piekrastes pilsētas – Svetlogorsku jeb kādreizējo
Raušenu un Baltijsku jeb kādreizējo Pilavu. (Kaļiņingradas apgabalam ir ~140 km
gara jūras robeža). Vēsturiskā kūrortpilsēta Raušena, tāpat kā Kēnigsberga,
pēdējo gadu laikā arī piedzīvojusi strauju, dinamisku attīstību un senāko
noskaņu atdzimšanu. Tur iespējams ieraudzīt daudzas Prūsijai tik raksturīgajā
pildrežģu stilā jaunbūvētas ēkas, bet pie kādas villas pat izveidots senais
Kēnigsbergas cietoksnis miniatūrā. Pilsētai ir brīnišķīga balto smilšu pludmale,
bet, lai izbaudītu Baltijas jūras ainavisko pievilcību, noteikti izstaigājiet
promenādi, kas, gluži kā plaša skatu terase, izbūvēta paralēli jūrai. Promenādes
galā vērts aplūkot krāšņo akmens mozaīku – saules pulksteni, kas rotāts ar
astroloģiskajām zīmēm un kalendāru – un no panorāmas laukuma paraudzīties uz
baltajām smilšu kāpām. Senās Raušenas ielās jūtama Lietuvas kūrortpilsētai
Palangai un Polijas Sopotai radniecīga noskaņa, bet baltā smilšu kāpa atgādina
mūsu pašu Jūrkalnes ainavu.
Svetlogorskā valda jebkurai kūrortpilsētai raksturīgais dzīvesprieks, ielās
pastaigājas atpūtnieki, ceļotāji pulcējas ap suvenīru tirgotavām un āra
kafejnīcās skan romantiskas dziesmas, bet Baltijska jeb Pilava slīgst klusumā.
Pilsētā joprojām uzturas liels skaits Krievijas militārpersonu, un, lai senās
Pilavas teritorijā nokļūtu, ir jānokārto īpašas formalitātes, tāpēc, loģiski,
tūrisma industrija tur nav attīstīta. Tomēr, neraugoties uz savdabīgo
militarizēto gaisotni, Pilava ir iespaidīga un atmiņā paliekoša. Tā atrodas
ģeogrāfiski ļoti interesantā vietā – pussalas galā, Baltijas jūras,
Kaļiņingradas līča un kanāla ūdeņu apskalota. Pilavas ielas ir tukšas un klusas,
vienīgi jaunieši armijas formās patiesā apzinīgumā veic parka sakopšanu.
Pilsētas centrā, māju ieskauta, slejas bāka, bet ostu ietver plati, pelēki moli,
kas būtu lieliski piemēroti pastaigām. Lai arī Otrā pasaules kara beigās te
notika smagas kaujas, ne mazums ir saglabājies no vēsturiskās, siltos krāsu
toņos ieturētās ķieģeļu apbūves. Kaujās kritušo visu armiju karavīru piemiņai
jūras tuvumā izveidots askētisks, bet savā vienkāršībā emocionāli saviļņojošs
memoriāls. Pludmale šķiet civilizācijas neskarta, bet tur bez pūlēm īsā laikā
var atrast pārsteidzoši daudz dzintara gabaliņu, gūstot apliecinājumu tam, ka
Baltijas jūru patiešām ir pamats dēvēt par Dzintara jūru.
Smaids un saziņa
Vēl viens patīkams pārsteigums, kas sagaida senajā Kēnigsbergā, ir laipnā attieksme un pieņemamais komforta līmenis. Saskarsmes stilu, ar kādu nākas sastapties muzejā, viesnīcā vai paēšanas vietā, raksturo līdzsvarota profesionalitāte un rāms smaids, bez tās skaļās ārišķības un uzspēlētas sava svarīguma apziņas, kas neizdzēšami saistās ar sovjetiskajā ietekmē pavadītajiem gadiem. 21. gadsimts arī Kaļiņingradā ienesis cieņas pilnu izturēšanos pret ikvienu viesi un jebkura tiesībām uz viedokli. Jāraizējas nav arī krievu valodas nepratējiem, jo, pārvaldot angļu un vācu valodu, būs iespējams atrast vietējo, kurš varēs aprunāties ar jums kādā no šīm divām svešvalodām (vācu valoda esot izplatītāka).
Kaļiņingradā populārākā apmešanās vieta ir daudzstāvu viesnīca pilsētas centrā, pa kuras logiem paveras skats uz pilsētas Domu, daudzzāļu kinoteātri, renovētu, krāšņu ēku, kas vēl pavisam nesen esot līdzinājusies graustam, un reklāmas plakātiem, kuru vidū netrūkst arī aicinājuma apmeklēt Deutsche Oper izrādes Berlīnē un lasīt Vācijas sociālpolitisko žurnālu Spiegel. Viesnīcas servisa līmenis vilšanos nesagādās, bet nebrīnieties par kefīra krūzi brokastu zviedru galdā un dažām kulinārijas īpatnībām – paēst, vienalga, varēs labi!
Spilgti iespaidi arī pa ceļam
Skaistākais ceļš uz seno Kēnigsbergu ved pa Kuršu kāpu, kuras ziemeļu daļa
ietilpst Lietuvā, bet dienvidu daļa – Kaļiņingradas apgabalā, t.i. Krievijā.
Mazliet uz dienvidiem no apbrīnojami gleznainā un harmoniskā Nidas ciema robeža
sadala kāpu divās valstīs. Šķērsojot robežu, jānokārto dažas formalitātes, bet
par to nav jāuztraucas, jo formalitāšu kārtošana paveicama raiti un vienkārši.
Pirmā Kaļiņingradas apgabala vizītkarte ir pierobežas ciems Morskoje jeb senā
Pilkope, kur kontrasti liek pārsteigumā aizrauties elpai. Vēsturiskā zvejnieku
ciema ielās līdzās sadzīvo siltās krāsās nokrāsota kuršu jūrasbraucēju māja ar
sakoptu dārzu, kurā labi pamanāma piemiņas zīme ar uzrakstu vācu valodā –
veltījumu kādreizējiem Pilkopes iedzīvotājiem, spilgti zila ēka, kas šķiet
atvesta no Pleskavas apgabala, un jaunas, iespaidīgas savrupmājas, kuras, kā
stāsta, būvējot turīgi cilvēki no Krievijas, bet prūsiskajai videi raksturīgajā
arhitektūras stilā.
Nedaudz tālāk Kaļiņingradas virzienā slejas skaistā Efa kāpa, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Morskojes jeb Pilkopes māju rudajiem jumtiem un balto smilšu tuksnesi. Bet netālu no vietas, kur 98 km garā Kuršu kāpa savienojas ar cietzemi, atrodas Zeļenogradska jeb vēsturiskā Kranca. Tur joprojām redzami vairāki kvartāli, kuros saglabājusies leģendārā Austrumprūsijai raksturīgā sarkano ķieģeļu apbūve. Savukārt pilsētas apkārtne izskatās kā milzīgs būvlaukums, liecinot par strauju attīstību. Jādomā, ka jau tuvā nākotnē senā Kranca atkal kļūs ne tikai par plaši pazīstamu un nozīmīgu kūrortpilsētu, bet arī par iemīļotu dzīvesvietu.
***
Uz seno Kēnigsbergu un tās apkārtni ir vērts doties nevilcinoties, jo patlaban šis reģions var ceļotajiem sniegt vislabāko no visām kultūrām un mentalitātēm, kas tajā ir savijušās!
Magda Riekstiņa
2008. gada maijā