Uz Sanktpēterburgu var doties vasarā, kad slavenās baltās naktis debesīm virs pilsētas piešķir gaišpelēku krāsu, un pacelto Ņevas tiltu tumšie silueti ap pulksten diviem naktī kontrastē ar sārto blāzmu pamalē, par ko nav viegli pasacīt, vai tas ir saulrieta pēdējais vai varbūt saullēkta pirmais stars. Uz Sanktpēterburgu var doties arī maijā, kad pilsētas parkus pārņēmusi ziedu smaržas maģija, bet pludmalē pie Ņevas, Pētera un Pāvila cietokšņa mūru aizvējā jau iespējams izbaudīt vasarīgu siltumu. Uz Sanktpēterburgu var doties arī ziemā, decembra pēdējās dienās, lai sagaidītu tur Jauno gadu un redzētu, kā apbrīnojami krāšņais, daudzkrāsainais salūts atspīd Ermitāžas logos, baltajās sniega kupenās, sidrabotajā ledū, kas klāj Ņevu, un svētku svinētāju šampanieša glāzēs.
Gatavošanās ceļojumam: atbrīvojamies no aizspriedumiem!
Ja sajūsmu par iecerēto ceļojumu uz Sanktpēterburgu cenšas mazināt kāda skeptiska balss, kas saka: Ko?! Tu dosies ceļojumā uz Krieviju?!" un atbildēt gribas ar argumentētu skaidrojumu, nevis pretjautājumu: Un kāpēc gan nevarētu doties ceļojumā uz Krieviju?", tad jautātājam droši var paskaidrot: Sanktpēterburga nav tipiski krieviska pilsēta. Sanktpēterburga ir SANKTPĒTERBURGA! Skaista pilsēta ar vēsturiska eposa cienīgu likteni, gleznainiem parkiem, romantisku arhitektūru un gadsimtu gaitā iegūtām pretenzijām uz intelektuāļu metropoles statusu, turklāt Sanktpēterburga ir pilsēta ar nekur citur pasaulē nesastopamu slāviskās un eiropeiskās mentalitātes simbiozi." Ticiet man, pat Kaļiņingradā spēcīgāk nekā Sanktpēterburgā izjūtama tā gaume, dzīvesveids un saskarsmes stils, ko Latvijā pieņemts uzskatīt par tipisku Krievijai.
 |
|
Slavenais Vara jātnieks |
Krievu literāts un vēstures mīklu minētājs Edvards Radzinskis Sanktpēterburgu ir nodēvējis par pilsētu mirāžu, kas franču un itāļu arhitektu vadībā uzbūvēta Somijas purvos; šīs pilsētas mirāžas, kas apliecina Krievijas tiekšanos pēc eiropeiskām vērtībām, rietumniecisko raksturu, pēc Radzinska domām, pauž pat eņģelis uz kolonnas Pils laukumā, jo piekļaujas katoļu - ne pareizticīgo - krustam.
21. gadsimtā Sanktpēterburgas identitāte, ko veido Rietumeiropas dzīves stila un slāviska pasaules redzējuma simbioze, padara šo pilsētu unikālu un atšķirīgu no visām citām pilsētām Krievijā un ārpus tās. Turklāt Sanktpēterburgas iedzīvotāji savas pilsētas unikalitāti lieliski apzinās un ar to lepojas. Kā Sanktpēterburgas Pils laukumā sacīja kāds Jaunā gada sagaidīšanas pasākuma dalībnieks: Šeit, pie mums vispirms ir Sanktpēterburga, tad Krievija". Aizvadītajā vasarā Somijā, pie Saimā ezera sastaptie, krievu valodā runājošie ceļotāji uzsvēra, ka ir ieradušies no Sanktpēterburgas. Pēterburdziete" - tā ārvalstu medijos dēvēta zaļacainā Krievijas kino, TV un teātra zvaigzne Emīlija Spivaka, kuras šarms sievišķīgi rotā arī Latvijā populāro kinofilmu Valsts padomnieks" un TV seriālu Izmeklēšanas noslēpumi". Šādu piemēru uzskaitījumu varētu vēl turpināt...
Tātad, neklausāmies skeptiķos un neļaujamies aizspriedumiem, bet dodamies uz Sanktpēterburgu!
Ieskats vēsturē, skaistākā iela un brīvības gars
Mūsdienās Sanktpēterburgā ir aptuveni 4,6 miljoni iedzīvotāju, tāpēc, protams, fascinē tās iespaidīgie mērogi. Vairāk nekā 200 gadus - no 1712. gada līdz 1918. gadam - Sanktpēterburga bijusi Krievijas galvaspilsēta. Pilsēta dibināta jau 1703. gadā, bet tikai pēc tam, kad 1709. gadā Krievija guva uzvaru pār Zviedriju Poltavas kaujā, Pēteris I jutās drošs, ka zviedri neapdraudēs viņa iekarotās teritorijas ap Ņevas grīvu un jaundibināto pilsētu. Stāsta, ka pilsētas pirmie iedzīvotāji, kas Sanktpēterburgā pēc cara rīkojuma sapulcināti no dažādām Krievijas pilsētām un reģioniem, nebūt nav bijuši sajūsmā par nepieciešamību dzīvot miglainajā, plūdu apdraudētajā pilsētā, kas uzbūvēta purvainā apvidū uz Ņevas salām. Tomēr jau visai drīz dzīvot Sanktpēterburgā kļuvis prestiži, un pilsēta gadsimtiem ilgi bijusi durvis, pa kurām Krievijā ienāca Eiropas kultūra. Šodien, atskatoties uz 20. gadsimtu jau kā uz pagātni, simbolisks šķiet padomju varas Pilsoņu kara laikā pieņemtais lēmums galvaspilsētu pārcelt no Sanktpēterburgas uz seno, daudz neeiropeiskāko Maskavu, jo tieši padomju vara, kas vēlāk pasauli atdalīja ar dzelzs priekškaru, uz ilgiem gadu desmitiem pārtrauca Krievijas tuvināšanos Rietumeiropas standartiem, pasludinot tos par svešiem un nepieņemamiem, kā tas Krievzemē bija pirms Sanktpēterburgas dibināšanas.
Patlaban Sanktpēterburga reizēm tiek dēvēta par Krievijas ziemeļu galvaspilsētu un, tur atrodoties, ik uz soļa jūtams, ka tā sauktā Pītera, ja reiz nav lemts būt par valsts oficiālo galvaspilsētu, ir izvirzījusi mērķi būt moderna, eiropeiska lielpilsēta, mākslas, mūzikas un modes templis, kultūras pērļu virtene, un, protams, valdzinoša paradīze ceļotājiem no tuvākām un tālākām ārvalstīm. Nenoliedzami, Sanktpēterburga ir pilsēta, kas saviem viesiem sagādā spilgtus iespaidus un estētisku baudījumu: redzēt mākslas darbus, dzirdēt mūzikas skanējumu, ieelpot ziedu smaržu un izjust pilsētas neiznīcināmo dzīves mīlestību, kas, ieslēpta elegantā, izsmalcinātā veidolā, ļāvusi Sanktpēterburgai atdzimt atkal un atkal pēc apvērsumiem, kara, plūdiem... Optimismu spilgti apliecina arī iela, kurā pukst Sanktpēterburgas sirds: Ņevas prospekts. Tajā atklājas pilsētas gigantiskie mērogi - prospekts ir vairāk nekā 4 km garš un stiepjas cauri Sanktpēterburgas centrālajai daļai no Ņevas piekrastē esošās Admiralitātes līdz Aleksandra Ņevska klosterim. Britu zinātnieks un rakstnieks Saimons Sebags Montefjore Sanktpēterburgu raksturojis kā pilsētu ar pārsteidzoši platiem, vāciskā taisnumā būvētiem prospektiem, kuri krievu dvēselei svešāki par līkumainajām Maskavas ieliņām. Ņevas prospekts ir spilgts piemērs šī apgalvojuma patiesumam, turklāt ļoti atgādināja Berlīnes Kurfürstendamm.
Ņevas prospekta ainavas ir brīnišķīgas diennakts tumšajā laikā, kad spilgtās krāsās izgaismotā arhitektūra padara to līdzīgu teiksmainai, poētiskai mītu un leģendu pasaulei, krāsu kontrastos un gaismēnu spēlē ieslēpjot dienā visai funkcionālo un pragmātisko arhitektūru.Te, Ņevas prospektā, rindojas veikali - kā dārgāki, tā lētāki, kā iespaidīgi tirdzniecības centri, tā pavisam mazas suvenīrbodītes. Kolorīts un interesants ir iespaidīgais, jūgendstilā būvētais vairākstāvu grāmatu nams, kura klāsts atkal apliecina Sanktpēterburgas iespaidīgos mērogus - pie mums piecas, dažādas, kādai pilsētai veltītas grāmatas jau liek domāt par nežēlīgu konkurenci, te plauktos rindojas vismaz 25 atšķirīgas Sanktpēterburgai veltītas grāmatas. Apskates vērts ir arī vēsturiskais tirdzniecības centrs Boļšoj Gostinij dvor, kas izveidots jau 18. gadsimtā un bijis pilsētas ievērojamākais tirgus, bet mūsdienās ir milzīgs veikalu komplekss, kurā tiek piedāvātas gan dzintara rotas, gan tipiski krieviski suvenīri, gan apģērbi, gan uzkodas.
Šajā prospektā var eiropeiskā atmosfērā iedzert Vīnes kafiju un var apmeklēt īsti krievisku krogu, bet var arī doties uz Literāro kafejnīcu. Tā atrodas pie Zaļā tilta, kas Ņevas prospektā šķērso Moiku. Šajā kafejnīcā paaudžu paaudzēm pulcējās pilsētas inteliģence, un biežs viesis esot bijis arī slavenais dzejnieks Aleksandrs Puškins. Kā stāsta, tieši no šīs kafejnīcas viņš 1837. gada ziemā devies uz liktenīgo divkauju, kuras rezultātā gāja bojā. Savukārt Ņevas prospektā nr. 66 mājojusi mūzikas izdevniecība, kuru bieži apmeklējis pasaules slavu ieguvušais komponists Pēteris Čaikovskis. Ņevas prospektā ieraugāma arī Krievijas Nacionālā bibliotēka, ierēdņu kvartāls no aizpagājušā gadsimta, viesnīcas, pilis..., bet prospekta gaisotni veido arī sakrālā arhitektūra un skatienu saista daudzas, ļoti atšķirīgas baznīcas - klasicisma stilā būvētā, ar 96 kolonnām rotātā Kazaņas katedrāle; Sv. Katrīnas katoļu baznīca, kas ir viena no senākajām šīs konfesijas baznīcām Krievijā un kurā apglabāts pēdējais Polijas karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis; Sv. Pētera luterāņu baznīca; Holandiešu baznīca; Armēņu baznīca un netālu no prospekta, pie Gribojedova kanāla - arī tipiski krieviskā stilā būvētā, grezniem torņiem rotātā Baznīca uz izlietām asinīm. Šī baznīca noteikti ir apskates vērta, turklāt kļuvusi par vienu no Sanktpēterburgas zīmoliem. Tā uzbūvēta vietā, kur 1881. gadā atentātā tika nogalināts cars Aleksandrs II. Pret viņu jau iepriekš tika vērsti vairāki neveiksmīgi atentāti, lai gan Aleksandrs II ieviesa daudzas progresīvas reformas, to vidū, dzimtbūšanas atcelšanu, kas attiecās arī uz Latgali.
 |
|
Brīvās gaisotnes piemērs |
18. gadsimta otrajā pusē Ņevas prospekts tika iesaukts par Tolerances ielu, jo tradicionāli tieši te būvētas multikulturālajā pilsētā nepieciešamās dažādu konfesiju baznīcas.
Tolerances un brīvības gars ir neatņemama Sanktpēterburgas identitātes daļa visā, jau vairāk nekā 300 gadus ilgajā pilsētas mūžā. Domas brīvību tradicionāli pārstāvējusi inteliģence - 19. gadsimtā te savus satīriskos darbus rakstīja Nikolajs Gogolis, politiska dumpinieka un rakstnieka karjeru veidoja Fjodors Dostojevskis, ilgus gadus pavadīja arī brīvdomīgais Aleksandrs Puškins. Mainoties varai, inteliģences brīvības gars saglabājās arī 20. gadsimtā. Jāatceras kaut vai dzejniece Anna Ahmatova un viņas darbs Rekviēms" vai Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs Josifs Brodskis...
Arī mūsdienās Sanktpēterburgā valdošo atmosfēru raksturo radoša brīvība. Pilsētā valdošā brīvā gaisotne nav izsakāma vārdos, tā ir izjūtama, ieelpojama, nojaušama. Šis neiznīdējamais, dzīvotspējīgais brīvības gars noteikti ir vēl viens iemesls, kāpēc vērts doties uz Sanktpēterburgu.
Muzeju pasaules burvība
Muzeji mēdz būt dažādi - tādi, kas stindzina ar savu statisko garlaicību, un tādi, kas sagādā intelektuālu un estētisku baudījumu vai nu ar atraktīviem ekspozīcijas veidošanas risinājumiem, vai arī ar unikālām apskatāmajām vērtībām; pirmajiem var droši iet apkārt ar līkumu, otrajiem noteikti ir vērts veltīt laiku un naudu. Sanktpēterburgas lepnums ir tie otri, unikālie, izcilie un neaizmirstamie muzeji.
Slavenākais muzejs, kurp vērts doties, ir Ermitāža. Tajā iespējams ieraudzīt oriģinālus gleznām, kas redzēti vien mākslas grāmatās, un atklāt tēlotājmākslas attīstības stāstu daudzu gadsimtu garumā. Stundas šajā muzejā aizrit nemanot... Te līdzās sadzīvo pirmatnējā māksla un antīkā māksla, Austrumu māksla un krievu māksla, itāliešu un spāņu māksla, flāmu, holandiešu un vācu māksla, franču un angļu māksla, kā arī mūsdienu mākslas darbu izstādes. Pēc Ermitāžas apmeklējuma var pamatoti sacīt, ka redzēts viens no pasaulē ievērojamākajiem mākslas muzejiem, kas ļauj iepazīt gan to, kā ir mainījusies tēlotājmāksla gadsimtu gaitā, gan to, cik ļoti atšķirīgi dažādos laikos ir attēloti cilvēki, gan arī novērot, kā pasaulīgi sižeti glezniecībā iekaro savas pozīcijas līdzās reliģiskām ainām. Turklāt mākslas darbu kolekcijas raisa pārdomas par to, ka līdz brīdim, kad parādījās fotografēšana, vizuālā māksla - gleznošana, zīmēšana, tēlniecība - bija vienīgā iespēja nākamajām paaudzēm atstāt apskatāmas liecības par laikabiedriem un nozīmīgiem notikumiem.
 |
|
Rinda lai iekļūtu Ermitāžā |
Lūkojoties uz Ermitāžas kompleksā ietilpstošo krievu baroka dārgakmeni Ziemas pili, daudziem Latvijas ceļotajiem šķiet pazīstams arhitekta rokraksts, un tā jau arī ir, jo Ziemas pils arhitekts ir tas pats Rundāles un Jelgavas piļu autors, itālis Bartolomeo Frančesko Rastrelli. Ziemas pils, kas būvēta 18. gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē un sešdesmito gadu sākumā, ilgu laiku bijusi Krievijas caru rezidence, vēlāk Pagaidu valdības mītne, bet šodien ļauj iepazīt interjeru, kāds tas bijis aizgājušajos gadsimtos.
Krievijas mākslai Ermitāžā atvēlēta tikai pavisam neliela ekspozīcijas daļa, bet plašu ieskatu tās attīstībā - no vēsturisko ikonu laikmeta līdz mūsdienām - sniedz Krievu muzejs. Šī elegantā ēka atrodama klusā kvartālā, kurā valdošā, mierpilnā noskaņa kontrastē ar netālo, dinamisko Ņevas prospektu. Muzeja mājvietu, klasicisma stilā būvēto Mihaila pili projektējis arhitekts Karlo Rosi 19. gadsimta pirmajā pusē, bet nosaukumu pilij devis tās pirmais iemītnieks lielkņazs Mihails Pavlovičš. Muzejs, kas atklāts vairāk nekā pirms simts gadiem, mūsdienās lepojas ar vienu no pasaulē lielākajiem krievu mākslas darbu krājumiem - gandrīz 400 000 eksponātiem.
Te iespējams ielūkoties zeltīto ikonu apcerīgajās sejās, iepazīt spilgtām krāsām bagāto tautas mākslu, ilgi raudzīties gigantiskajos, iespaidīgajos Ivana Aivazovska jūras skatu gleznojumos, redzēt impresionistu darbus, izpētīt 20. gadsimta avangardisma virziena pārstāvju sniegumu un izvērtēt Rietumu un Austrumu principu, mentalitātes, gaumes un stilu simbiozi, kas raksturo krievu nācijas mākslas attīstības ceļu.
Simtiem gleznainu tiltu un pilsētas otrā saule
Ziemeļu Venēcija - tā mēdz dēvēt Sanktpēterburgu. Pilsētas teritorija ietver Ņevas deltas 42 salas. Vairāk nekā 70 km garā upe sākas no Lādogas ezera pilsētas austrumos un ietek Somu jūras līcī. Slavenā Sanktpēterburgas Vasīlija sala sadala Ņevu divās ūdens plūsmās: Lielajā un Mazajā Ņevā. Vietā, kur abas straumes atkal saplūst kopā, paveras viens no pilsētas gleznainākajiem skatiem. Un nav jau tikai Ņeva vien: Sanktpēterburgai cauri līkumo arī Fontanka, Moika, Gribojedova kanāls, kā arī vēl citi kanāli, patiešām neapstrīdamu padarot līdzību Venēcijai. Bet Sanktpēterburgas sejā neaizmirstamus vaibstus ir ievilkuši tieši pār upēm un kanāliem uzbūvētie tilti. Kopumā pilsētā atrodami vairāk nekā 300 tilti, bet kopā ar piepilsētām - aptuveni 600 tilti. It īpaši iespaidīgi izskatās paceļamie tilti, kam ir arī stratēģiska nozīme kuģniecībā: no aprīļa līdz novembrim, kad upe ir kuģojama, naktīs tilti tiek pacelti, lai netraucētu kuģiem kursēt pa Ņevu. Pacelta tilta siluets un dievnama tornis pret oranžpelēkam debesīm ir viens no slavenākajiem, Sanktpēterburgu raksturojošajiem skatiem, ko noteikti vērts aizvest mājās attēlotu uz kāda suvenīra - skatu kartiņas, T-krekla, krūzītes, paplātes, bloknota vai somas.
Sanktpēterburgas tiltiem piemīt gleznaina pievilcība, turklāt tie ir ļoti dažādi gan vecuma, gan vizuālā veidola, gan pielietojuma ziņā.
Pils tilts pār Ņevu, kas būvēts aptuveni pirms simts gadiem, pārsteidz ar savu eleganci. 19-20. gadsimta mijā jūgendstilā uzbūvētais Trīsvienības tilts, ko balsta 10 arkas, ļauj nokļūt pilsētas rajonā, ko dēvē par Petrogradas pusi, un apskatīt tur respektablo Pētera un Pāvila cietoksni, baznīcu, kurā apglabāti daudzi Krievijas valdnieki, kā arī slaveno kreiseri Aurora", kas tuvumā gan izrādās daudz necilāks un mazāks, nekā varētu iedomāties pēc kreiseri glorificējošajiem fotoattēliem. Leitnanta Šmita tilta slavu vairojusi literatūra - leitnants Šmits bijis jūras virsnieks, kurš 1905. gadā vadījis Melnās jūras flotes sacelšanos, bet viņa vārdu humoristiski populāru padarīja Ostaps Benders un citi avantūristi, kas romānā Zelta teļš" uzdevās par leitnanta Šmita dēliem, radot metaforu par leitnanta Šmita radiniekiem. Aleksandra Ņevska tilts tiek uzskatīts par visgarāko tiltu pilsētā - apmēram 900 metri. Pilsētu rotā arī 19. gadsimta otrajā pusē valdošo industrializācijas triumfu apliecinošais Ļiteinija tilts un pirms mazliet vairāk nekā simts gadiem būvētais Pētera Lielā tilts ar milzīgām tērauda konstrukcijām...
Ņevas prospekts šķērso Fontanku pa gleznaino, zirgu figūrām dekorēto Aņičkova tiltu. Pār Fontanku stiepjas arī šarmantais Ēģiptiešu tilts, kas ienes patiesi ēģiptisku vaibstu Sanktpēterburgas sejā. Moika lepojas ar graciozo Laternu tiltu, kas atgādina aizgājušo gadsimtu aristokrātisko izsmalcinātību, ar interesanto Sarkano tiltu, kas tā tiek saukts, jo agrāk tur atradies no koka būvēts, sarkani nokrāsots tilts, kā arī ar metāliskām mežģīnēm rotāto Dziedātāju tiltu mūzikas izglītības iestādes tuvumā.
Vislabāk daudzveidīgo tiltu noslēpumus atklāt un ūdensceļu labirintus iepazīt var braucot ar kuģīti. Pēc šādas ekskursijas daudzi mēdzot teikt, ka radies iespaids - Sanktpēterburga patiešām ir pilsēta, kas piedzimusi no ūdens un dzīvo uz ūdens.
Aizgājušos gadsimtos ūdens stihija reizēm izlauzās no rāmajām gultnēm: pirmie postošie plūdi notikuši jau pilsētas dibināšanas gadā, bet pēdējie reģistrēti 1955. gadā. Mūsdienās plūdu draudi esot samazināti līdz minimumam, jo 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās uzbūvēta vērienīga hidrotehniskā sistēma ūdens līmeņa regulēšanai.
Tiek stāstīts, ka saulainas dienas Sanktpēterburgā ir retums - ne vairāk par 30-40 dienam gadā. Varbūt tieši tāpēc pilsētā ir uzbūvēta baznīca, kuras zeltītais kupols mirdz saules spožumā arī dienās, kad debesis klāj mākoņi. Turklāt ar šo kupolu ir līdzīgi kā Parīzē ar Eifeļa torni: atrodoties Sanktpēterburgas centrā, zeltītais kupols redzams praktiski no jebkuras ēkas, ielas, laukuma.... Šī Sanktpēterburgas otrā saule rotā 1858. gadā atklāto, majestātisko Sv. Īzaka katedrāli, kas tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem dievnamiem pasaulē. Katedrālei piemīt fascinējošs, magnētisks valdzinājums, kas mudina uzkāpt pa plašajām katedrāles kāpnēm, apstāties un nofotografēties pie kādas no 48 apakšējām kolonnām (kopā katedrālē to ir 112), atvērt grezniem ciļņiem rotātas durvis, aplūkot iespaidīgo 19. gadsimta mākslas darbu kolekciju, izpētīt greznos interjera rotājumus no malahīta, iztēloties, kā, būvējot katedrāli, miklajā zemē tika iedzīti pāļu tūkstoši un palūkoties augšup, kur kupola velvi rotā sudraboti mirdzošs balodis - Svētā Gara simbols. Protams, var arī uzkāpt tuvāk saulei zeltītā kupola skatu laukumā, no kura Admiralitātes tornis šķiet ar roku aizsniedzams, bet fonā tam vīd koku galotnes, Ermitāžas jumti un Ņeva. Sanktpēterburgu mēdz dēvēt ne tikai par Ziemeļu Venēciju, bet arī par Ziemeļu Palmiru - iespējams, ka kopš brīža, kad atklāta šī kolonnām bagātīgi rotātā katedrāle. Lai kā arī būtu, Ziemeļu Palmira ir mūsdienās bieži lietots Sanktpēterburgas apzīmējums.
Ar skatu salūta rotātās debesīs
Ja dosieties uz Sanktpēterburgu sagaidīt Jauno gadu, tad prātā noteikti rosīsies jautājums: Kādiem iespaidiem un piedzīvojumiem gan jābūt gatavam?"
31. decembra vakarā, ap pusdesmitiem pēc vietējā laika Ņevas prospekts ir cilvēku pārpildīts, tā šķiet, ka tauta ietu svētku gājienā. Virziens ir nepārprotams - Pils laukums, kur paredzēta svinīgā Jaunā gada sagaidīšana.
 |
|
Izgaismotā Ņevas krastmala |
Ap desmitiem uz trim skatuvēm sākas izklaidējoši muzikāla programma - te spēlē Salaveču un Sniegbaltīšu orķestris, dzied dažādu žanru mūzikas izpildītāji, par jautrību rūpējas atraktīvs pasākuma vadītājs, kurš bārsta humorpilnas asprātības, par laimi, iztiekot bez klišejiskām banalitātēm un teatrāli samākslotām balss intonācijām. Tajā brīdī nākas atzīt, lai citā valstī justos, kā mēdz teikt, "in" jeb iekšā, nevis out" jeb malā, ir jāzina šīs valsts iemītnieku valoda. Tāpēc, lai cik sveša šķiet kādas zemes iedzīvotāju mentalitāte, ja saprotam valodu, būsim savējie, un savukārt varam justies ļoti radniecīgi rakstura ziņā kādas citas valsts iedzīvotajiem, bet ja valodu nesapratīsim, būsim un paliksim tikai vērotāji. Ja ir sanācis piedzimt 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, tad animācijas filmiņa Nu, pagaidi, zaķi" un vakara TV pasaciņa ar leļļu sunīti jau bērnībā ir ielikusi pamatu krievu valodas zināšanām, un, kā izrādās, tās nekur nav pagaisušas arī tagad, kad kopš tiem laikiem pagājuši jau daudzi, angļu un citu Eiropas tautu valodu apguvei veltīti gadi. Tāpēc par asprātībām, kas skan no skatuves, var smieties no sirds nevis tikai pieklājības pēc, dziesmiņām var dziedāt līdzi un var saprast arī replikas, ar kurām apmainās citi svinību dalībnieki.
Lai arī pirms došanās uz Sanktpēterburgu sagaidīt Jauno gadu nācās dzirdēt, ka tur nu gan visi piedzersies", patiesībā, nav redzams vai dzirdams neviens piedzēries subjekts. Te ir kulturālā Sanktpēterburga, te pat Jaunā gada šampanieti Ņevas krastā prot dzert nesteidzīgi, ar gaumi un stilu. Bet līdz šampanietim vēl ir laiks. Divas stundas Pils laukumā valda gaidpilna svētku atmosfēra. Skaistākais šajā brīdī ir krāsaino gaismu šovs, kas līdz nepazīšanai pārvērš apkārtējās ēkas, lej pār Ermitāžu brīžiem zeltainu, brīžiem violetu, brīžiem zaļu, brīžiem iesārtu gaismu, uz mirkli spilgti izgaismo eņģeli ar krustu Uzvaras kolonas galā un tad atkal ļauj tam iegrimt tumsā....
Un tad no skatuves izskan Dziesmiņa par piecām minūtēm", kas vēl jādzīvo aizejošajā gadā... Tās paiet ātri un klāt ir Jaunais gads - pēc Sanktpēterburgas laika. Sveiciens atnākušajam Jaunajam gadam ir salūts pār Ņevu, kas patiešām ir viens no krāšņākajiem, brīnišķīgākajiem Eiropā redzētajiem salūtiem, tas rada saviļņojošu noskaņu un neaizmirstamu panorāmu: varbūt pateicoties baltajam sniegam, kas klāj apkārtni, atstarojot salūta daudzkrāsaino zvaigžņu mirdzošo spēli, varbūt tāpēc, ka nakts ir skaidra un pie tumšajām debesīm ar salūtu dejā satiekas spožs pilnmēness.
Lai Jaunais gads būtu laimīgs, tas jāsveic arī pēc Latvijas laika. Mēs to sagaidām viesnīcā Moikas krastā, paceļot karsta dzēriena krūzītes par visu vēlēšanos piepildījumu atnākušajā gadā. Un es ticu, ka priecīgais saviļņojums, kas pārņēma gan skatoties gaismas un mūzikas šovu Pils laukumā, gan vērojot salūtu debesīs, ir transformējies tik spēcīgā pozitīvajā enerģijā, ka visilgotākās vēlēšanās noteikti piepildīsies!
Pilis - ceļojums turp, kur laiks ir apstājies
Viesojoties Sanktpēterburgā, ir vērts veltīt laiku tam, lai apmeklētu kādu no daudzajām pilīm. Piļu greznība ir atspulgs no galvaspilsētas statusā pavadīto gadu spožuma, turklāt 20. gadsimta politisko kolīziju iznīcinātā un pa pasauli izklīdinātā krievu aristokrātija pilsētā atstājusi bagātīgu arhitektonisko mantojumu: te apskatāma Aņičkova pils, Marmora pils, Mešikova pils, Vasaras pils, Taurijas pils un vēl daudzas citas. Ar pilīm slavena arī Sanktpēterburgas apkārtne: Pēterhofā iespējams vērot ūdens rotaļas Lielajā kaskādē un vēl daudzu citu strūklaku deju, Carskoje Selo var redzēt baznīcas zeltītos torņus un apmeklēt ainavisko Katrīnas parku, bet pie Pavlovskas pils - atrast Apollona kolonādi, Draudzības templi un Kentauru tiltu. Izvēloties apciemot kādu no pilīm, ne tikai paveras iespēja apbrīnot klasicisma un baroka arhitektūru, bet arī ieskatīties tajā Sanktpēterburgas dvēseles daļā, ko 21. gadsimtā jau klāj pagātnes noslēpumainības plīvurs, bet kas tomēr joprojām ir dzīva un elpo zem mūsu pragmātiskā gadsimta funkcionālās vienkāršības.
Pašā Sanktpēterburgas centrā, Moikas krastā pie rotaļīgi graciozā Laternu tilta atrodas Jusupovu pils, kur laiks apstājies aptuveni 100 gadus senā pagātnē. Pils uzbūvēta 18. gadsimta otrajā pusē. Gandrīz simts gadus no 1830. gada līdz 1917. gada politiskajām pārmaiņām tā piederējusi Jusupovu dzimtai, kas cēlusies no tatāru haniem, bet 20. gadsimta sākumā bijusi viena no ietekmīgākajām ģimenēm Krievijā. Pils ir unikāla ar to, ka tajā ir savs teātris - savulaik tas iekārtots kā Jusupovu mājas teātris. 19./20. gadsimta mijā kņaze Jusupova, dāma, kas tikusi uzskatīta par sava laika skaistāko sievieti, labprāt piedalījusies mājas teātra izrādēs un, kā stāsta, viņas aktrises talantu augstu novērtējis slavenais Staņislavskis. Arī mūsdienās uz pils teātra skatuves tiek spēlētas izrādes.
 |
|
Jusupova pils interjers |
Pils interjers ir grezns un daudzveidīgs - tur iespējams iejusties austrumnieciskās mauru noskaņās, redzēt iespaidīgu bibliotēku un krāšņu zāli svinībām, aplūkot mēbeles, no kurām ikkatra šķiet mākslas darbs, uzkāpt pa platajām pils kāpnēm, kas mudina iztēloties pirms gandrīz simts gadiem uz neatgriešanos nebūtībā aizgājušu dzīves stilu. Tomēr, kā jau daudzviet pasaulē, vide, kur laiks šķiet apstājies citā gadsimtā, un seno iemītnieku vietā tagad pa istabām staigā tūristi, rada sirreālu iespaidu. Turklāt Jusupovu pils greznība raisa filozofiskas pārdomas. Neilgi pirms došanās uz Sanktpēterburgu esmu bijusi Stokholmā un, salīdzinot Ziemeļvalstīs it visur valdošo askētismu ar šīs pils austrumniecisko greznību, ir jādomā par to, ka, iespējams, Skandināvijas valstu vēsturē nav bijis asiņainu revolūciju ne 18., ne 19., ne 20. gadsimtā, tāpēc, ka turienes kultūrā un mentalitātē nepastāv ne ārišķīgas izrādīšanās tieksme, ne vēlme ar lietu palīdzību uzsvērt savu vērtību un pārākumu. Ārišķīga izrādīšanās var izraisīt skaudību, un, kā zināms, no skaudības viegli var nonākt pie naida, kas, pakļaujoties izrādīšanās radītai provokācijai, var kļūt par iemeslu nežēlīgām pārmaiņām: 1917.-1918. gada politiskie notikumi Krievijā Jusupovu pils iemītniekus padarīja par trimdiniekiem.
Jusupovu pils vēsturē ir krimināla epizode, kas mūsdienās vairo pils popularitāti ceļotāju vidū. Pēdējais no Jusupovu dzimtas, kas dzīvojis šajā pilī, Feliks Jusupovs ir bēdīgi slavens ar savu līdzdalību Grigorija Rasputina - noslēpumainā mistiķa, kuram 20. gadsimta sākumā Krievijas politikā bija milzīga ietekme, - slepkavībā. Rasputina nogalēšana notikusi Jusupovu pils pagrabā, un tagad prasmīgi veidota ekspozīcija pils viesiem uzbur biedējošo 1916. gada decembra vakara noskaņu. Kas īsti tad notika Jusupovu pilī, un kas patiesībā bija Rasputins, joprojām ir neatklāts noslēpums, bet, kā jau daudzviet, noslēpumainība piesaista uzmanību, un ceļotāji lielā skaitā apmeklē Jusupovu pili.
Jāatzīst, pils apskates ekskursija ir patiešām interesanta, jo pils gide stāsta par personībām, kas mitušas šajā pilī, un viņu likteņiem, ne tikai par krēsliem, galdiem un lustrām. Turklāt, pretēji pirms došanās uz Sanktpēterburgu dzirdētām replikām par vietējo gidu tendenciozo vēstures traktējumu, mani iespaidi ir tikai vislabākie - ikviens stāstījums bija erudīts, neuzbāzīgs, bez klišejām un frivolitātes, ar prasmīgi līdzsvarotu nopietnu faktu un interesantu nianšu simbiozi.
Tūrisma nacionālās īpatnības
Katrai pilsētai un reģionam ir savas nacionālās īpatnības, bez tām neiztikt, un, protams, savas īpatnības ir arī Sanktpēterburgai. Pamanāmākā no tām saistās ar muzeju biļešu cenām. Daudzos muzejos, to vidū Ermitāžā un Krievu muzejā, oficiāli pastāv divas cenas: viena savējiem, otra - ievērojami augstāka - ciemiņiem. Savējie, protams, ir Krievijas iedzīvotāji. Teorētiski viss būtu saprotams un racionālo pamatu šādai divu cenu politikai var saskatīt faktā, ka Krievijas nodokļu maksātāji principā jau tāpat uztur no valsts budžeta finansētās kultūras iestādes, tāpēc par biļeti var maksāt mazāk, nekā ārvalstu viesi, kuri tērējas Krievijā vien kā tūristi - apskates objektiem, suvenīriem, naktsmītnēm. Tomēr iztēlojieties, kā, ieraugot divas, dažādas biļešu cenas, acis pārsteigumā ieplešas Sanktpēterburgas netālajiem kaimiņiem somiem, kuri lielā skaitā, it īpaši vasarās, apmeklē šo pilsētu, izmantojot daudzveidīgos ceļojumu piedāvājumus no Helsinkiem un Krievijai tuvajām pilsētām Somijas Karēlijā. Somu zemē visiem - savējiem un ārvalstu viesiem - ir vienādas biļešu cenas: gan Helsinku Mākslas muzejā, gan Tamperes Muminu muzejā, gan atrakciju parkos, gan citos apskates objektos. Somi Sanktpēterburgā gan maksā augstāko cenu bez iebildumiem, jo, salīdzinot šīs pilsētas muzeju cenas ārzemniekiem ar Ziemeļvalstu muzeju cenām, jāsecina - tas pats līmenis vien ir. Zināmā mērā neslēptā norāde uz to, ka no tūrisma tiek pelnīts, priecē ar savu atklātumu,
 |
|
Viena no tūristu iecienītākajām |
Sanktpēterburga nav vis kāda no dienvidaustrumu zemēm, kur vēlme pārdot visu iespējamo pēc iespējas dārgāk, tiek slēpta aiz salkani puķainiem komplimentiem, piemēram, jums, sievietei ar pasaulē skaistākajām acīm, noteikti piestāvēs šie koraļļu auskari par 100 eiro" (Auskaru vērtība, saprotams, labi ja pieci eiro.) Sanktpēterburgā viss uzrakstīts melns uz balta un dažos muzejos pat lūdz uzrādīt dokumentus pārbaudei, vai tiešām atbilsti zemākās cenas kategorijai.
Ja šaubas par došanos ceļojumā uz Sanktpēterburgu raisa bailes no terora aktiem, atcerēsimies, ka nav vērts dzīvot mediju realitātē; bīstami var būt jebkur, ne tikai tajās valstīs, kuru nelaimes rāda mūsu TV ziņās, un sen zināma ir patiesība, ka bailīgajiem briesmas pielavās pat mājās, pie televizora sēžot.
Ar Krievijas robežas šķērsošanu problēmu nav. Protams, var jau gadīties ceļot brīdī, kad kāda lopu sērga liek robežkontrolei un muitai strādāt īpašā režīmā, tāpēc ceļotāju dokumentus un bagāžu pakļauj pastiprinātai kontrolei, bet parasti, ja vien ir pase un derīga vīza viss norit vienkārši un raiti. Turklāt ceļotājus, kas rūdīti Rietumeiropas ceļojumos vēl pagājušajā gadsimtā, pirms Eiropas Savienības paplašināšanās, vispār nekas robežsardzes un muitas darba stilā nespēj pārsteigt.
Zeltītās gaismas starojums
Sanktpēterburgas centra arhitektūra ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, kas apliecina tās starptautisko nozīmību un neapstrīdamu padara faktu, ka ceļojums uz Sanktpēterburgu nozīmē viesošanos kultūrvidē, kam piemīt visas pasaules mērogā atzīta pievilcība.
Kultūras pilsēta - tas ir visatbilstošākais apzīmējums Sanktpēterburgai, un katram no mums reizēm vajadzīga saskarsme ar kultūras vērtībām, tās bagātina mūs, jo bez kultūras nav intelekta, bez intelekta nav brīvības, savukārt, bez brīvības mūsu dzīvē nav iespējama jaunrade un attīstība.
Tāpēc izvēlēties kādu no IMPRO piedāvātajiem ceļojumiem, dodieties uz Sanktpēterburgu baudīt kultūru un ļaujiet, lai šī zeltītā spožumā mirdzošā pilsēta dāvā jums skaistus, neaizmirstamus iespaidus!
Magda Riekstiņa
2011. gada februārī