Jau ilgāku laiku (vēl no PSRS gadiem) man, malienietim, bija doma noiet no Lietuvas līdz Igaunijas robežai gar jūras krastu, lasot dzintariņus, kurus izmetis kārtējais jūras vilnis.
Tolaik tā bija tikai doma un cerība uz nākotni, jo mūsu jūras krasts bija sevišķā jūrnieku un robežsardzes kontroles uzmanības centrā. Bet, kad tas kļuva iespējams, nevarēju savu jaunības sapni īstenot, jo saslimu ar sirdi, tā ka šodien esmu II grupas invalīds. Tomēr nolēmu šo ceļu noiet, lai pierādītu kā sev, tā arī citiem, ka arī invalīdi šodien spēj dažreiz pat vairāk nekā veseli un fiziski spēcīgi jauni vīri. Tādēļ ar nepacietību gaidīju, kad jūra pilnīgi atbrīvosies no ledus. Nebija jau arī naudas, lai varētu sākt tādu dēkainu ceļojumu, bet tomēr 28. aprīlī devos ceļā, savu gājienu sākot no paša Lietuvas Latvijas robežstaba. Tā manā acu priekšā atmodās daba, jo, uzsākot ceļojumu, vēl ne visur bija nokusis sniegs un pumpuri vēl nesāka pat raisīties vaļā no ziemas miega.
Naktīs nakšņoju teltī, guļot guļammaisā, ejot lasīju dzintarus, tikos ar interesantiem cilvēkiem, uzzinot tik daudz jauna un nedzirdēta, ka citur šādas ziņas to daudzveidībā nebūtu dabūjis zināt.
Neiznāca jau arī bez piedzīvojumiem, zaudējumiem un atradumiem, bet tomēr šā mēneša laikā ne tikai redzēju savām acīm, bet arī izjutu mūsu burvīgās dabas mežonību un skaistumu, dāsnumu un tās niķus. Manu acu priekšā pilnīgi atdzīvojās daba, tādēļ ceļojuma laikā centos nofotografēt interesantākās, skaistākās vietas un to, kā cilvēki šo skaistumu cenšas pavairot. Kā arī centos, cik nu laika apstākļi to ļāva, nofotografēt cilvēku atstātās gruvešu kaudzes un piemiņas zīmes, kuras it kā saka: "Skatieties un iegaumējiet, domājiet par saviem pēctečiem, kuri var smagi ciest jūsu dabā atstātā sliktā mantojuma dēļ."
Ejot gar pašu vilni, uzlasot dzintarus, vietējie zvejnieki mani nodēvēja par "Pa vilni ejošo". Bet es taču savu acu priekšā neredzēju tikai viļņus un dzintara graudiņus vien. Redzēju un jutu līdzi tiem iztukšotajiem zvejnieku ciematiem Kurzemes piekrastē, kur desmitiem kilometru no pilsētām ļaudis ciematos dzīvo bez kādām ērtībām, nabadzībā, kur nav ne veikalu, ne arī iet kāds sabiedriskais transporta līdzeklis uz tuvāko pilsētu (kā tas ir Ventspils rajonā, kur, sākot no Ventspils līdz pat Mazirbei, nav ne veikalu, ne arī kursē kādi autobusi). Tāpat kopā ar zvejnieku ciemata "galvaspilsētu" Roju, to redzot tīrīgu, uzpostu, jutu prieku, ka cilvēki prot vēl izjust skaistumu, to pavairojot ar savu darbu un izdomu. Izrādās, ka mūsu zvejnieki prot uzņemt ciemiņus, neaizmirstot tiem parādīt jūras krāšņumu un dāsnumu, kā to dara rojienieki viesnīcā "Roja". Tur ciemiņiem prot piedāvāt īstas jūras pastaigas ar zvejniekiem, pēc tam atļaujot ne tikai izbaudīt noķerto lomu, bet ļaujot arī pašiem to gatavot žāvēt.
Jūra un piejūras daba dod cilvēkam visu nepieciešamo izdzīvošanai pat agrā pavasarī. Tā, ejot no Ventspils līdz Kolkai, man pietrūka ēdamā, jo iepriekš nevarēju iedomāties, ka visā šajā piekrastes posmā nebūs neviena veikala. Daba ar savām pirmajām veltēm deva man nepieciešamāko ceļa turpināšanai veselu nedēļu pārtiku no pirmajiem zaļumiem, savvaļas sīpoliem un ķiplokiem, skābenēm un zaķkāpostiem. Mielojos ar jūras burkāniem un pats par sevi saprotams zivīm. Biju liecinieks arī tam, kā cilvēki ļaunojas uz dabas piesārņotājiem, kaut arī to iepriekš izdarījuši viņi paši. Tā vienā burvīgā piekrastes vietiņā piebrauc automašīna, no kuras izspurdz bērni, bet pēc viņiem arī vecāki. Tēvs neapmierināts saka savai sievai: Redzi, mīļumiņ, mūsu vietiņā jau pabijuši kādi lopi, visur piesvaidīts ar pudelēm un ēdiena palieku driskām. Bet sieva atbild: Nevajadzēja tik daudz dzert, jo tad tu atcerētos, ka pats tās drazas izsviedi pa automašīnas logu un vēl piktojies uz Anniņu par to, ka viņa visas tās atliekas savākusi celofāna maisiņā un ar to iekāpa mašīnā
Jā, daba pie jūras ir ļoti skaista visā tās pilnībā un būtu vēl skaistāka, ja mēs paši kaut nedaudz to piekoptu un nepiemēslotu. Ceļā mētājas tik daudz pudeļu, konservu kārbu, stikla burciņu, automašīnu riepu un detaļu. Tās taču tur izsvieduši paši cilvēki atpūtnieki, kaut arī katrs meklē tīrāku, skaistāku un sakoptāku vietiņu krastā, to negribot saprast, ka uz viņu atstātajiem stikliem viņi paši un viņu bērni var savainoties.
Mans ceļš, neskatoties uz lietavām un to, ka divas reizes nācās uz vairākām dienām apstāties slimības dēļ, ilga 35 dienas un pašā beidzamajā dienā daba mani apveltīja ar īstu brīnumu 2. jūnijā kāpu joslā atradu veselu koloniju sviesta beciņu. Un tas, neskatoties uz vēlo pavasari. Savācu ap 5,5 kilogramiem dzintarua daļa no tā būs apskatāma arī Dabas muzeja jaunajā ekspozīcijā "Latvijā lasītie dzintari", bet daļu pārdevu, nopelnot 160 latus.
Roberts Koknesis
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
14. jūnijs