Pirms 500 gadiem 1504. gada 23. augustā lēņa grāmatā pirmoreiz minēts apzīmējums "kuršu ķoniņi". Sākotnēji to attiecināja tikai uz vienu no Kuldīgas apkārtnes latviešu lēņavīru dzimtām Peniķiem. Gadsimtiem ilgajā pastāvēšanas laikā šī dzimta nav uzkrājusi milzīgas materiālās vērtības. Tomēr tās vēstures gaitā ir radušās vairākas no paaudzes paaudzē glabātas relikvijas, kas spilgti izceļ Peniķu dzimtas stāvokli gan kuršu ķoniņu, gan citu latviešu dzimtu vidū. Jāšaubās, vai šādi dārgumi ir piederējuši pat kādai no valdnieku dzimtām.
"Brīvības grāmatas" Peniķu apdzīvotā Ķoniņciema (tagadējā Kuldīgas rajona Turlavas pagastā) vecākie jeb burmeistari ķoniņu īpašā tiesiskā stāvokļa apliecinājumu Livonijas bruņinieku ordeņa lēņa grāmatas ir glabājuši gadsimtiem ilgi. Apkārtējie zemnieki pat stāstīja, ka šīs "brīvības grāmatas" esot tik lielas, ka tās nesot seši vīri. Patiesībā lēņa dokumenti ar piekārtajiem mestru zīmogiem ir vien nedaudz lielāki par rakstāmpapīra lapu. Tomēr to saturam bijusi vislielākā nozīme ilgajos dzimtas tiesību atgūšanas procesos laikā no 18. gadsimta beigām līdz 1884. gadam. Lēņa dokumenti apliecināja gan zemes piešķiršanu, gan arī iecēla lēņa saņēmējus ordeņa lēņavīru jeb vasaļu kārtā. Tieši Ķoniņciemā saglabājies visvairāk nostāstu, kas vēsta par Peniķu izcelsmi no senajiem kuršu valdniekiem.
18. gadsimta vidū stāstīts, ka Peniķu ciltstēva kuršu valdnieka vārds pagānu laikos bijis Ģīgals jeb Ķīkals. Kad Kursā ieviesta kristietība, Ģīgals labprātīgi kristījies, pieņēmis vārdu Andrejs un palīdzējis ordenim karos pret pagāniem. Par to ordeņa mestri piešķīruši viņam lēņus. Apkārtējo brīvciemu iedzīvotāji cēlušies no Ģīgala karadraudzes locekļiem, bet paša valdnieka tiešie pēcteči dzīvojuši Ķoniņciema Ķīkāļu mājās. Citi nostāsti vēsta, ka visu septiņu Kuldīgas apkārtnes brīvciemu jeb kuršu ķoniņu ciemu iedzīvotāju senči nākuši no Ķoniņciema. 18. gadsimta dokumentos patiešām sastopamas ziņas, ka Ķīkāļu māju saimnieki vairākās paaudzēs bijuši "kuršu ķoniņu sabiedrības galvas" un cēlušies "no tās īstās saknes" Peniķu ciltstēva. 18. gadsimta beigās šīs ģimenes vīriešu līnija aprāvusies un ciema vecākā amats nodots cita Peniķu dzimtas atzara saimniekiem.
Pirmo zināmo lēni Peniķiem piešķīra 1439. gadā, turklāt lēņa grāmatā minēts, ka Peniķis šajā zemē valdījis jau agrāk. Piešķirtos trīs arklus (ap 324 ha) zemes Peniķis un viņa mantinieki varēja "paturēt, apdzīvot un lietot brīvi, tāpat kā to dara citi brīvie kurši, pēc kuršu tiesībām uz mūžīgiem laikiem". Tas nozīmēja, ka lēņa saņēmējiem par izlēņoto zemi nebija jāpilda zemnieku klaušas un jādod nodevas. Viņiem bija jāveic lēņavīru pienākumi, no kuriem izplatītākais un prestižākais bija karadienests. Acīmredzot kāds ordeņa ierēdnis tomēr mēģinājis Peniķi piespiest veikt darbu, kas neietilpa lēņa pienākumos, bet Peniķis sūdzējies mestram. Ordeņa virspavēlnieks 1454. gadā paziņoja, ka Peniķis un visi viņa pēcteči ir brīvi no visiem darbiem un viņiem jāpaklausa un jāseko vienīgi Kuldīgas apgabala pārvaldniekam komturam. Komturam bija tieši pakļauti vienīgi ordeņbrāļi. Tas liecina, ka jau šajā laikā Peniķis ieņēmis augstāku stāvokli nekā pārējie kuršu lēņavīri.
Domājams, ka Peniķi dienestu ordeņa labā pildījuši uzcītīgi, tādēļ viņiem 1456. gadā izlēņots vēl viens arkls zemes, bet 1500. gadā Kuldīgas komturs viņiem dāvinājis zemesgabalu. Visaugstāko ordeņa virspavēlniecības atzinību ieguva Andrejs Peniķis. 1504. gada 23. augustā mestrs Valters Pletenbergs "par uzticīgo dienestu, ko viņš ir veicis mums un mūsu ordenim nesenajās cīņās Krievzemē", viņam izlēņoja vēl arklu zemes un pļavu, kā arī piešķīra tiesības būvēt ūdensdzirnavas. Cīņas Krievzemē, par kurām Andrejs Peniķis izpelnījies šo atalgojumu, bija livoniešu karagājiens uz Pleskavu un kauja pie Smoļinas ezera 1501. gada 13. septembrī, kad Livonijas karaspēks Pletenberga vadībā sakāva ievērojami lielāko Maskavijas lielkņaza karapulku, pārtraucot maskaviešu uzbrukumus Livonijai.
Par senču gatavošanos karam pret krieviem Ķoniņciemā stāstīts vēl pagājušajā gadsimtā. Šie kari atstājuši pēdas arī ķoniņu folklorā: "Tumšis bija, gaišis tapa, Vai uzlēca mēnestiņis? Vai tie mani bāleliņi Krievu pili dedzināja?" Lēņa grāmatā Andrejs oficiāli nosaukts par kuršu ķoniņu (Cursken konyngh). Šāds apzīmējums, ko pārmantoja Andreja pēcteči, liecina par iespējamo Peniķu izcelsmi no seno kuršu valdniekiem, kuru slavu Peniķi, pateicoties drosmei un cieņai, saglabājuši arī ordeņa kundzības laikā. Kuršu ķoniņu nosaukumu attiecināja tikai uz Peniķu dzimtu aptuveni līdz 18. gadsimta vidum, kad Kuldīgas apkārtnes latviešu lēņavīru dzimtas apvienojās savu tiesību atjaunošanai. Turpmāk šo apzīmējumu attiecināja uz visām šīm dzimtām.
Dzimtas ģerbonis
1664. gadā laikā, kad kuršu ķoniņiem Kuldīgas hercoga muižas pārvaldnieki pamazām sāka uzspiest nodevas un klaušas, Lipaiķu evaņģēliski luteriskās baznīcas logos ievietoja četrus brīvciemu ģerboņus. Ķoniņciema ģerbonī dižojās jātnieks ar karogu, kas simbolizēja Peniķu vadošo stāvokli citu kuršu lēņavīru dzimtu vidū. 1850. gadā Ķoniņciema ģerboņa attēlu no baznīcas loga izgāzusi vētra. Tas vairāk nav atjaunots, bet saglabājies kopijā, kuru 1780. gadā ķoniņiem dāvinājis Lipaiķu mācītājs Kristians Amenda.
Ordeņa valdīšanas laikā Peniķi bija kuršu lēņavīru vieglās kavalērijas pulka komandieri, saukti par karodzniekiem. Vēsturnieks A. Švābe dzimtas vārda izcelsmi pat skaidro ar viduslejasvācu valodas vārdu vinneken (karodziņš). Tomēr Peniķu vārda izcelsmi visticamāk būtu meklēt kuršiem radniecīgās prūšu valodas vārdā Pannīka (svētuguns), jo seno baltu valdnieki vienlaikus bieži bija arī svētnieki.
Pirmās netiešās ziņas par Peniķu ģerboni jau 16. gadsimta sākumā sniedz kāds anekdotisks nostāsts. Pirms kaujas ar krieviem mestrs Pletenbergs Peniķim pieteicis ja šis necīnīsies pietiekami dūšīgi, viņš Peniķa ģerbonī lauvas vietā ielikšot zaķi. Precīzas ziņas par lauvu ģerbonī nav saglabājušās. 1850. gadā Ķoniņciemā pie Kalnaķīkāļu mājām, kurās dzīvoja burmeistari, atradās tā sauktais Peniķa stabs aptuveni 2,5 m augsta koka kolonna ar plāksni galā. Uz tās bija uzgleznots krāsains Ķoniņciema ģerbonis. Šis stabs reizē bija gan piemineklis Andrejam Peniķim, gan arī ciema vizītkarte. Stāsta, ka Peniķa stabs nogāzies drīz pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā...
Senās relikvijas
Ķoniņciemā kā relikvijas uzglabāti daudzi priekšmeti ar vara piekariņiem apšūtas sagšas, sudraba derību saktas, kuras līgavaiņi dāvināja savām iecerētajām, ādas segli ar bārkstīm un sudraba apkalumiem... Tomēr vislielāko ievērību pelnījis liels, no gobas koka grebts kauss, rotāts ar zeltītām zvaigznēm un pusmēnešiem. Tagad tas glabājas Kuldīgas novada muzejā. Kausa tilpums ir vairāk nekā seši litri, un grūti iedomāties vīru, kurš to varētu tukšot līdz dibenam. Nostāsti vēsta, ka šis kauss ir tikpat vecs, cik pats Ķoniņciems, un lietots alus dzeršanai dzīrēs, kad lielais trauks gājis no rokas rokā apkārt galdam un dzīrotāji no tā uzdzēruši veselības blakussēdētājam.
Šāda dzīru tradīcija bija izplatīta jau pirms kristietības ieviešanas. Kuršu valdnieki labi saprata, ka pavalstnieku uzticību var iemantot nevis ar bardzību, bet gan ar cienastu un dāvanām. Turklāt alu uzskatīja par sakrālu dzērienu, kas derīgs gan upurēšanai, gan ļaužu ielīksmošanai un vienošanai. Domājams, ka šādu attieksmi kuršu ķoniņi saglabājuši arī vēlākajos laikos, cilvēka mūža nozīmīgākajās dienās un gadskārtu svētkos rīkodami grandiozas dzīres. Tās ilga vairākas dienas, un tām nežēloja ne naudu, ne pārtiku, ne alu. Dzīrēs piedalījušies ne tikai ķoniņi, bet arī zemnieki, kuri dzīvojuši brīvciemiem kaimiņos.
1678. gadā ceļojuma laikā cauri Kurzemei šo kausu Ķoniņciemā redzējis vācu diplomāts J. Brandts. Viņš vēsta, ka tajā pasniegts alus viesiem. Uz kausa roktura iegriezts gadskaitlis "1297". Kādu zīmīgu notikumu Peniķu dzimtas vēsturē šis skaitlis iemūžinājis, nav izdevies noskaidrot. "Mēs piedzimām brīvi " Senčiem izlēņotā zeme, uz kuras izveidojās Ķoniņu brīvciems, materiālajā ziņā bija visvērtīgākais dārgums, kas uzturēja dzimtu daudzās paaudzēs. Saskaņā ar lēņa tiesībām zeme piederēja visiem lēņavīra mantiniekiem dēliem kopīgi.
Ceļotājs Reinholds Lubenavs, kurš 1585. gadā brauca cauri Ķoniņciemam, rakstīja, ka ķoniņi kopīgi apstrādā zemi, lielā ēkā kopīgi uzņem viesus un viss viņiem ir kopīgs. 1929. gadā Ķoniņciema zemju platība bija 707 hektāri, kas aptuveni atbilst seno lēņu lielumam.
Līdz 1884. gadam juridisko cīņu rezultātā ķoniņu brīvciemu zemes kļuva par savdabīgām "republikām", kas nebija apliktas klaušām un nodevām un administratīvi atradās ciemu vecāko pārvaldībā. Tomēr nenokārtotās īpašuma lietas kļuva par nesaskaņu un saimnieciskā pagrimuma cēloni. 17. gadsimtā Ķoniņciemā atradās sešas saimniecības. Līdz 20. gadsimta sākumam to skaits bija palielinājies līdz trīspadsmit. Vēl straujāk pieauga mantinieku sadalīto zemesgabalu skaits. Ķoniņciema zeme bija sadrumstalota vairāk nekā 300 gabaliņos, no kuriem tikai retais bija 2 3 hektārus liels. Lai gan ciema saimnieki uzskatīja saimniecības par privātīpašumu, Ķoniņciemā juridiski līdz 1929. gadam saglabājās kopīpašums. Saimniecību robežas nebija iezīmētas plānos, bet nospraustas dabā. Reizēm gadījās, ka viens kaimiņš uzskatīja, ka robeža iet no "kuplā kadiķa" līdz "šķībajai eglei", bet otrs ka tā iet no "lielā ozola" līdz "līkajam bērzam". Rezultātā notika tiesas prāvas, kas prasīja līdzekļus un veicināja nesaticību.
Brīvciemu sadalīšana viensētās notika saskaņā ar 1929. gada likumu par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu. Arī šis process izraisīja daudzus strīdus Ķoniņciema saimnieku vidū. Liela nelaime Ķoniņciemu piemeklēja 1948. gadā, kad ļaunprātīgas dedzināšanas dēļ ciemā izcēlās ugunsgrēks. Uguns neskartas palika tikai trīs saimniecības. Mūsdienās Ķoniņciemā saglabājušās vairs tikai divas saimniecības. Par ciema seno un notikumiem bagāto vēsturi liecina vienīgi Elku birzs, zem kuras kuplajām liepām senlaikos atradies akmens ziedoklis.
Vēstures gaitā apdraudēto zemes brīvību kuršu ķoniņi spēja nosargāt, saglabājot gan juridisko brīvību, gan brīvības apziņu sirdīs. 1678. gadā Lipaiķu baznīcas tornī uzstādīja ķoniņu dāvināto zvanu, kas Pirmā pasaules kara laikā diemžēl pazudis Krievijā. Zvanu uzstādīja ar noteikumu, ka ar to par brīvu apzvanīs mirušos ķoniņus. Jau zvana skaņas vēstīja: "Mēs piedzimām brīvi un arī nomirsim brīvi!" Uz zvana bija attēlota šāda aina ķoniņi jāšus uz zirgiem ar suņiem pavadās un šķēpiem rokās vajā vilkus un zaķus. Varētu domāt, ka šī aina demonstrē ķoniņu medību tiesības. Taču tādā gadījumā uz zvana vajadzēja attēlot vērtīgākus medību dzīvniekus briežus vai stirnas, jo vilkus un zaķus tajā laikā bija atļauts medīt pat zemniekiem. Tādēļ jādomā, ka šiem tēliem ir alegoriska nozīme. Visticamāk, vilks un zaķis simbolizē cilvēka brīvības iekšējos un ārējos apdraudētājus alkatību, dusmas un bailes. Lai ar tiem cīnītos, jāliek lietā modrība suns un godaprāts šķēps.
Ievērojamie Ķoniņciema vīri
Par Peniķu dzimtas un Ķoniņciema dārgumiem varam uzskatīt arī personas, kuras nākušas no Ķoniņciema vides un sniegušas ieguldījumu latviešu kultūras dzīvē, kā arī Latvijas aizsardzībā. Ķoniņciemā 19. gadsimta otrajā pusē ieprecējās Vidiņu dzimta. No tās nācis Jānis Vidiņš (1862 1921), kurš pēc Kuldīgas ģimnāzijas beigšanas studēja jurisprudenci, filoloģiju un lauksaimniecību Tērbatā, Pēterburgā un Leipcigā. Viņš aktīvi darbojās žurnālistikā, bija laikrakstu "Dienas Lapa", "Latvija" un "Liepājas Atbalss" redakciju loceklis. 1908. gadā viņš pārtulkoja latviešu valodā O. fon Rūtenberga "Baltijas vēsturi" pirmo vācbaltiešu darbu, kurā kritizēta vācu muižnieku loma Latvijas vēsturē. Jānis Vidiņš miris Ķoniņciemā un apglabāts ciema kapsētā.
Jāņa dēls Juris Nikolajs Vidiņš (1905 1962) pēc Liepājas Valsts ģimnāzijas beigšanas studēja medicīnu Latvijas Universitātē. Pēc studiju beigšanas 1934. gadā viņš strādāja par ārstu Kalupē, Rucavā, Radavā un Mazirbē. Būdams inteliģents ar plašu interešu loku un enciklopēdiskām zināšanām, J. Vidiņš rakstīja par politiku, ekonomiku, morāli, filozofiju, socioloģiju, tiesību zinātni, likumdošanu, medicīnu, higiēnu, bioloģiju, izglītību, kultūru, mākslu, literatūru, grāmatniecību. Vistuvākā tēma viņam bija latviešu un cittautu literatūras kritika. 1941. gada 14. jūnijā viņu kopā ar ģimeni sievu Mildu, meitu Leldi un dēliem Andreju un Juri izsūtīja uz Sibīriju. Pēc atgriešanās Latvijā 1955. gadā J. Vidiņš līdz mūža beigām strādāja Rēzeknes ātrās palīdzības stacijā. Savukārt viņa dēls, ārsts Juris Galerijs Vidiņš, pazīstams kā aktīvs trešās atmodas dalībnieks un viens no LNNK dibinātājiem.
Visievērojamākais ķoniņu izcelsmes vīrs Mārtiņš Peniķis (1874 1964) sekoja senču kuršu karavadoņu pēdās un izvēlējās militāro karjeru. Pēc Kuldīgas ministrijas skolas beigšanas viņš iestājās Krievijas armijā, kā apakšvirsnieks piedalījās krievu japāņu karā, 1913. gadā iestājās Nikolaja kara akadēmijā. Pirmā pasaules kara cīņās Peniķis izpelnījās vairākus apbalvojumus un pulkveža pakāpi. 1916. gadā viņš panāca savu iecelšanu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri, veda pulku Ziemassvētku un Ložmetējkalna kaujās. Uzreiz pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Peniķis brīvprātīgi pieteicās jaunās valsts armijā un darbojās Latvijas karaspēka organizācijas komitejā. Viņa vadībā Latvijas armijas daļas 1919. gada 11. novembrī atbrīvoja Torņakalnu no bermontiešiem, par ko viņam kā vienam no pirmajiem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni. 1920. gadā Peniķi paaugstināja par ģenerāli un iecēla par Armijas štāba priekšnieku, bet ar 1928. gadu par Latvijas armijas komandieri. Pēc atvaļināšanas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu 1934. gadā Peniķis nodarbojās ar militārās vēstures pētīšanu. 1943. gadā viņš atteicās no piedāvātā latviešu leģiona ģenerālinspektora amata. Tuvojoties padomju armijai, M. Peniķis kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet nonāca padomju okupācijas zonā un bija spiests atgriezties Rīgā. Ģenerāli Peniķi laikabiedri raksturoja kā stingru, bet taisnīgu virsnieku, labsirdīgu, sirsnīgu un saticīgu cilvēku ar apbrīnojamu atmiņu, lielām darba spējām, mērķtiecību un prasmi vissarežģītāko jautājumu analīzē rast visvienkāršāko atrisinājumu.
Šeit aplūkoti tikai nedaudzi no Peniķu un citu kuršu ķoniņu dzimtu kultūrvēsturiskajiem dārgumiem. Kuršu ķoniņu vēstures gaita, kas ir nepārtraukta brīvības iegūšanas un zaudēšanas virkne, varētu kļūt par pieredzes avotu mūsdienu cilvēkiem, kuriem personiskās brīvības jautājums ir ļoti aktuāls.
Agris Dzenis mag. hist., Tukuma muzeja speciālists
Latvijas Avīze
27.08.2004