Ja man kāds jautātu, kura no Latgales pilsētām ir visīpatnējākā, savdabīgi
latgaliskākā, visvairāk spējīga apburt un valdzināt, es nešauboties teiktu, ka
tā ir Ludza. Un ne jau tikai tāpēc, ka tā ir Latvijas senākā pilsēta (pirmoreiz
rakstos minēta 1177. gadā, Kijevas Ipatija hronikā, vēstot, ka 1173. gadā šajā
pilsētā, Ļučinā, kņazam Rjurikam Rostislavovičam ceļā no Novgorodas uz Smoļensku
ap Lieldienām piedzimis dēls Mihails). Vēsturnieki gan pēdējā laikā esot sākuši
šaubīties, vai tā maz būšot īstā Ļučina, jo kņazam un viņa kundzei būtu jāmet
liels un riskants līkums, lai senajā latgaļu valstī dzemdinātu mantinieku, taču
tas šobrīd nešķiet tik būtiski.
Iebraucot pilsētā no Rēzeknes puses, dažkārt nākas balansēt gar bezgalīgu
autofurgonu rindu, kas liecina – pavisam netālu ir Eiropas Savienības robeža ar
Krieviju. Pilsētas centrā acu priekšā pēkšņi iznirst baznīcu torņi, spilgti zili
un balti kā gulbji, savukārt tālumā pāri ezeram jau vīd varenas pilsdrupas. Īstā
Ludza sākusies.
Sekojot vēsturiskajai hronoloģijai, vispirms būtu jādodas uz Odukalnu, lielāko līdz šim pētīto latgaļu līdzeno kapulauku. Dažādos laika posmos veicot arheoloģiskos izrakumus, apmēram 4700 m² lielā platībā atsegti ap četrsimt 9.-13. gs. apbedījumi, un atrasto senlietu bagātība liecina, ka Ludza tanī laikā bijusi ievērojama un turīga apdzīvota vieta tirdzniecības ceļu krustojumā. Te atrasta arī slavenā pūces sakta, ko agrāk nēsāja tikai augstāko aprindu vīrieši, virsaiši un karavadoņi. Tomēr patlaban Odukalns ir norakts un apbūvēts, par to liecina tikai šajā vietā pirms pāris gadiem novietota piemiņas zīme. Tāpēc pastaigu gar Lielā Ludzas ezera krastu nedaudz atliksim un, novietojuši autobusu uz Tālavijas ielas (Latvijas laika nosaukums), vispirms pa koka pakāpieniem uzkāpsim pilskalnā.
Starp krustnešu celtajām pilīm Ludzas pils ir viena no jaunākajām, ķieģeļu
mūra pils fasāde būvēta 14. gs. beigās uz latgaļu pils koka nocietinājumu
pamatiem. Par pili vēsta arī senā leģenda par Volkenbergu un viņas trim meitām –
Rozāliju, Mariju un Lūciju. Varenās mātes pils atliekas vēl rēgojas Mākoņkalna
jeb Padebešu kalna virsotnē. No Rozālijas un Marijas pūra mantības – Rēzeknes un
Marienhauzas (Viļakas) pilīm – palicis pāri pavisam nedaudz, jaunākajai,
Lūcijai, laikam laimējies vairāk, jo pils, šķiet, bijusi varena trīsstāvu mūra
celtne ar sešiem torņiem, trim vārtiem un divām priekšpilīm, tā gan neskaitāmas
reizes ir ieņemta un grauta krievu, poļu, zviedru uzbrukumos. Senajai leģendai
par trim pilīm ir arī kāds reāls pamats – kartē Mākoņkalns, Rēzekne un Ludza
atrodas uz vienas taisnes, iespējams, ka senajām ciltīm ir bijusi kaut kāda
iespēja sazināties savā starpā, varbūt ar ugunskuru palīdzību, lai vēstītu par
draudošajām briesmām. No pilskalna paveras brīnišķīgs skats uz pieciem ezeriem,
kuru krastos izvietojusies zilace Ludza, kā to dēvējuši dzejnieki. Lielais
Ludzas ezers, Mazais Ludzas ezers, Zvirgzdenes ezers, Runtortas un Dunākļu ezers
redzami kā uz delnas. Pāri Lielajam Ludzas ezeram var saskatīt Lucmuižu,
pilsētas pirmā komandanta, poļu muižnieka, grāfa Karņicka muižu. Nelielā muižiņa
padomju gados bijusi pārbūvēta bērnudārza vajadzībām, tagad atdota Latvijā
dzīvojošajiem mantiniekiem, kas man zināja stāstīt dzimtas leģendu, ka pilsētu
un muižu senos laikos vienojis apakšzemes ceļš zem Lielā Ludzas ezera.
Par grāfiem Karņickiem stāsta arī 1738. gadā būvētā Tadeuša kapela
Baznīckalnā. Dīvainas formas (sešstūra!) koka celtne, kur apbedīti muižnieku
senči, tai skaitā svētuma slavā mirušais Tadeušs Karņickis. Šīs dzimtas būvētā
Ludzas katoļu baznīca, tālaika lielākā un skaistākā koka baznīca Latgalē,
nodegusi lielajā ugunsgrēkā 1938. gada 11. jūnijā, taču kapela palikusi
neskarta. Šajā stihiskajā nelaimē gāja bojā liela daļa koka pilsētas.
Ievērojamais kinorežisors Hercs Franks, pirms dažiem gadiem viesodamies dzimtajā
pilsētā, man stāstīja, kā ar dobju vaidu liesmās krituši baznīcas zvanu torņi,
degošas pagales un dzirkstis lidojušas pat pāri ezeram. Visu dienu Latvijas
radio vēstījusi par lielo ugunsgrēku Ludzā, nākamajā dienā tirgus laukumā uz
pavarda lielā katlā tikusi vārīta zupa pilsētniekiem, kuri zaudējuši pajumti un
iztiku. Ugunsgrēkā nodegusi arī Herca tēva fotostudija. 
Ugunsnelaimes izcelšanās
vēl joprojām neskaidra, iespējams, degošu izsmēķi zāģu skaidās iemetis kāds no
celtniecības strādniekiem, kas toreizējās ekonomiskās krīzes laikā caurām dienām
dirnējuši tirgus laukumā, velti gaidot kādu darbu. Vēl viena versija, ka
ugunsgrēks izcēlies, kādai ludzānietei neuzmanīgi rīkojoties ar ogļu gludekli.
Par to iepriekš brīdinājusi Dievmātes parādība, taču tad to neviens nav ņēmis
vērā. Starp pilskalnu un Baznīckalnu pakāpieni ved pie šīs Dievmātes statujas.
Debeszilā plīvurā tītais Jaunavas tēls ir tik dzīvs un latgalisks, šķiet, tas
spēj uzrunāt jebkuru garāmgājēju. Ne velti tas palicis neskarts gan lielajā
ugunsgrēkā, gan karā, gan visu padomju laiku. Statuju 1934. gadā veidojis Ludzas
tēlnieks Leons Tomašickis, iedvesmojoties no savas radinieces Annas nostāsta,
kura tieši šajā vietā sastapusi šādu Jaunavu. Jāpiebilst, ka pēc Leona Tomašicka
meta tēlnieks Kārlis Jansons izkalis slaveno Latgales Māras pieminekli Rēzeknē.
Vēl uzkāpjam Baznīckalnā un ieejam jaunajā katoļu baznīcā, kas ar saviem
baltajiem torņiem nedaudz atgādina Aglonas baziliku. Pēc ugunsgrēka ludzānieši
nav paspējuši savu baznīcu atjaunot, tikai Atmodas laikā sākās baznīcas
celtniecība. 1995. gadā iesvētītajā baznīcā ir modernas Krusta ceļa gleznas, ko
darinājis Latgales izcelsmes mākslinieks Jānis Bārda. Pie baznīcas apbedīts
baznīckungs Jezups Macilevičs (1805 – 1872), Izvaltas jezuītu ģimnāzijas 1820.
gada absolvents, pirmās laicīgās latgaliešu grāmatas Pavuiceišona un vysaidi
sposobi deļ zemnīku latvīšu (1850) autors. Dodamies lejā no Baznīckalna pa
šauru bruģētu ieliņu, pagriežamies pa Tālavijas ielu pa labi, lai drīz vien
nonāktu romantiskā viduslaiku pagalmiņā. Ludzas Amatnieku centrs tik tiešām esot
iekārtots vecajās alus un vīna noliktavās. Tagad te var vērot podnieku, kalēju,
vīžu pinēju u.c. seno amatu meistaru darbu, nopirkt dažādākos tautas mākslas
darinājumus, zāļu tējas, linu apģērbus, taču vislabāk uz Ludzas amatnieku centru
braukt tajā sestdienā, kad te ik mēnesi notiek zaļais tirdziņš, kurā tik tiešām
piens un medus tek! 
Uz tirdziņu sabrauc zemnieki un amatnieki no tuvas un tālas
apkārtnes, var nopirkt mājas desas un sierus, Cirmas ezera zušus un pašdarinātu
vīnu, Aglonas maizi un ar šmakovkas piedevu darinātus cepumus, kas paši
kūst mutē.
Sapirktos labumus var nolikt autobusā un, ja ir laiks, pastaigāt pa kalnaino
pilsētu, kuras vēsturiskais centrs, šaurās ieliņas, 19. gs. koka un ķieģeļu
vienstāvu un divstāvu būvētie nami ar slēgtajiem pagalmiem ir pilsētbūvniecības
arhitektūras paraugs, kas atrodas valsts aizsardzībā. Diemžēl tas nav pasargājis
daļu māju no izpostīšanas, noraujot kokgriezuma mežģīnes ap logiem, koka baļķu
apšuvumu nomainot ar plastmasas dēlīšiem. Ludza kādreiz bijusi slavena ar saviem
dakteriem – pie pavisam necilas, brūnas koka mājiņas plāksne, kas liecina, ka te
dzīvojis ārsts Mihails Bedržickis, par kuru Hercs Franks stāstīja kā par
inteliģentu, smalku poļu kungu, kas pastaigājies pa pilsētu kopā ar savu sunīti.
Viena no centra ielām nosaukta ārsta Aņisima Rekašova vārdā, tajā var atrast
māju, kur dzīvojis Čehova studiju biedrs Aņisims Rekašovs (1859 – 1955), kas,
savukārt, staigājis kā balts dieviņš, virs biksēm izlaistā krievu kreklā, bet
visas slimības pratis nekļūdīgi diagnosticēt.
Ja laiks atļauj, var aiziet uz Ludzas Novadpētniecības muzeju, vienīgo brīvdabas muzeju Latgalē, kas ierīkots 1812. gada kara varoņa Jakova Kuļņeva dzimtajā mājā. Interesanti ielūkoties 19. – 20. gs. zemnieku mājās, tai skaitā nesen no Isnaudas pagasta Bobišu ciema pārvestajā dūmistabā, lai pēc tam dotos ceļā vēl tālāk uz austrumiem, uz Pasieni, Romas katoļu baznīcu, ko mākslas zinātnieks Boriss Vipers nodēvējis par Austrumeiropas baroka augsto dziesmu.
Anna Rancāne