Pasienes baznīcas torņi ceļotāju acīm paveras pēkšņi un negaidīti. Četrdesmit
kilometri no Ludzas pa šauru šoseju, kas šūpo autobusu augšā un lejā, kā pa
slavenajiem amerikāņu kalniņiem. Apkārt paskumja pierobežas ainava, kur
aizaugušas pļavas reti mijas ar labi koptu tīrumu, kur pie pamestas mājas loga
vēl var ieraudzīt apbrīnojamu kokgriezumu. Liekas, ceļam nebūs gala, līdz
piepeši koku ielokā atsedzas sniegbalti graciozi torņi.
Pasienes svētā Dominika un svētā Krusta Romas katoļu baznīca ir viens no
izcilākajiem dievnamiem, sakrālās arhitektūras dārgumiem Latgalē un visā
Latvijā, kuru augstu novērtējuši mākslas zinātnieki, dēvējot par 
Austrumeiropas
baroka pērli un Augsto dziesmu. Līdz šim vairākus gadus Pasienes baznīca bija
iekļauta sastatņu režģos, pacietīgi gaidot, kad pēc restaurācijas tā varēs
atklāties visā krāšņumā, tik irreālā mazajam, it kā Dieva un pārējās Latvijas
piemirstajam Pasienes ciematiņam. Atšķirībā no Aglonas bazilikas, ar kuru nereti
salīdzina Pasieni, šo vietu vēl nav skārusi komercializācija, te nav tūristu
konveijera un svētlietu kiosku, baznīcas gide Ilga atnāk, rasā sabristām kājām
pēc zāles pļaušanas. Viņa stāsta par baznīcas vēsturi un ilgo laiku, kad
Pasienes baznīca lēnām gāja bojā un draudze ledusaukstajā dievnamā karsti lūdza
Dievu, lai beidzot sāktos restaurācijas darbi.
Tā bībeliski skan: 1694. gadā Pasienē ierodas pirmie divpadsmit
dominikāņu tēvi no Lietuvas, uzceļ te koka baznīcu un klosteri un apmetas
uz dzīvi. Dominikāņu pienākums bija ne tikai apkalpot Pasieni, bet arī rīkot
misijas attālākajos nostūros, lai atgrieztu ļaudis pie kristīgās ticības. Lai
būtu kur apmesties klejojumos, viņi uzcēluši divpadsmit būdiņas no žagariem un
māliem, kas vēlāk pārtapušas staltās baznīcās: Landskoronā, Rundānos, Brodaižos,
Raipolē, Pildā, Eversmuižā, Briģos, Istrā. Pasienē pirmā koka baznīca 1753. gadā
nodegusi, tāpēc 1761. gadā ar grāfa J. 
Borha atbalstu sākta būvēt mūra baznīca
poļu baroka stilā. Baznīca ir maz pārveidota, šeit joprojām saglabājies krāšņais
rokoko stila interjers, ko veidojuši 18. gs. vietējie un ārzemju meistari. Ar
restauratora Staņislava Astiča pūlēm atjaunota altārglezna, kurā Dievmāte
svētajam Dominikam dāvina rožukroni. Tiek uzskatīts, ka rožukroņa, populārās
katoļu lūgšanas skaitīšanu, ieviesuši tieši svētā Dominika ordeņa mūki.
Apzīmējumam Domini canis ir arī cita nozīme – paši mūki sevi dēvējuši par
Dieva suņiem, par ko liecina arī altārgleznā attēlotais suns ar degošu lāpu
mutē. Galvenā altāra mākslinieciskajā kompozīcijā izmantots tā sauktais Loreto
uzbūves princips, tāpat kā Aglonā, te var uzkāpt pie svētbildes un palūgties
mierā un klusumā. Vērtīgi kultūras pieminekļi ir arī ērģeles (1766. – 1769.,
1809., 19. gs. otrā puse), kancele, skulpturālā grupa Kristus kristīšana un trīs
sānu altāri un feretroni. 
Viens no tiem, kurā attēlota Dievmāte ar bērniņu
rokās, tiek uzskatīts par mākslinieciski pilnīgāko šāda stila darbu.
Apbrīnojama sajūta pārņem, kad apsēdies vecajā baznīcas solā, lūkojies stukā un ģipsī veidotajās, baltajās eņģeļu un svēto figūrās, kas skatās tev pretī ar dīvainu, it kā visu redzošu skatienu. Nezinu, vai kāds ir saskaitījis, cik Pasienes baznīcā ir eņģeļu, taču emociju gamma viņu sejiņās ir visdažādākā, kāds ir nopietns, cits smaida, bet vēl cits slauka asaras aizkustinošā kabatas drāniņā. Esot nostāsts – ja ienāc baznīcā ar skumjām domām, pirmo pamanīsi tieši skumjo eņģelīti, ja priecīgs, tad visi eņģeļi smaidīs tev pretī.
Anna Rancāne