Vai tik tā patiesi ir Latgale? – aiz autobusa loga
pamazām pazūd pierastie pakalni un ielejas, abpus ceļa, cik vien tālu acis
skata, plešas purvainas, līdzenas pļavas un meldrāji, kas pāriet ūdens klajumos,
dīķos un iedambētos kanālos, no kuriem gaisā paceļas putnu bari.
Tā ir Austrumlatvijas zemiene, Lubāna līdzenums, viens no
daudzveidīgās un krāšņās Latgales fenomeniem. Lubāns platības ziņā ir lielākais
ezers Latvijā, taču jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem savaldīts
ar dambjiem, lai glābtos no ik pavasara plūdiem. Tiem, kurus fascinē nemierīgā
un vētrainā Lubāna konkurente Rāzna, šis seklais ezers varbūt liksies vienmuļš,
taču, savukārt, 
Rāznā nav tādas ūdensputnu un zivju bagātības. Lubāna mitrāja
komplekss ir iekļauts Eiropas nozīmīgāko putnu vietu sarakstā, pavasara
migrācijas laikā te vienlaicīgi uzturas vismaz 23 000 ūdensputnu. Šeit
konstatētas 236 putnu sugas, no tām 87 ir Eiropā apdraudētas sugas. Lubāna ezers
un Īdeņas dīķi ir viena no nedaudzajām baltā gārņa ligzdošanas vietām Latvijā.
Skaisti būtu ieraudzīt šo balto gārni, tad ir jābrauc pavasarī un jārāpjas kādā
no sešiem putnu novērošanas torņiem, uz kuriem putnus vērot brauc pat no
Japānas.
Lubāna nosaukums, kā domā valodnieki, cēlies no igauņu valodas un
nozīmē atvērts platums. Iespējams, šī iemesla dēļ Latgalē ir vēl vairāki
ezeri ar nosaukumu Lubāns, viens no zināmākajiem atrodas Krāslavas rajona Dagdā,
blakus Lubāna pilskalnam. Arī tautas dziesmā dzied: Ezereni,
Lubuoneni…
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Lubāna ezera mitrājs bija pirmā
apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā pēc ledāju atkāpšanās uz ziemeļiem. Lubāna
klānos atrastas vairāk nekā 20 akmens laikmeta apmetnes. 
Laikam jau kaut kas
īpašs šajā vietā ļaudis ir piesaistījis un saista joprojām. Arī tagad Rēzeknes
novada Nagļu pagasta Īdeņas ciema jeb solas (salas) – kā Latgalē sauc
ciemus – iedzīvotāji lepojas, ka viņu ciems ir bijis apdzīvots vēl pirms seno
grieķu civilizācijas, pie tam, spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem,
šejienes ļaudis jau prasmīgi apstrādājuši bronzu. Par apdzīvotību Īdeņā vidējā
dzelzs laikmetā liecina 5.–9. gs. apbedījumi Īdeņu senkapos.
Nogriežamies no zemes ceļa pa vēl
mazāku, bet labi iebrauktu ceļu, un braucam uz Īdeņas ciemu, kas atrodas Lubāna ezera dienvidaustrumu krasta augstienē.
Ciems daudzus gadsimtus bijis no apkārtnes nošķirts, no vienas puses – Lubāns,
no citām – zemas pļavas, purvi un meži. Nosaukums Īdeņa ir latgaliskā
vārda iudini (ūdeņi) pagalam neveiksmīgs latviskojums, taču īdeņieši
(iudinīši) par to neskumst. Īdeņa ir unikāla ar to, ka tas ir vienīgais
Latgales zvejnieku ciems un zvejniecība ir īdeņiešu pamatnodarbošanās jau kopš
aizvēsturiskiem laikiem. Arī ciema sētas ir īpatnēji izvietotas, ne gar ceļu –
kā parasti Latgales sādžās jeb ciemos, bet cieši gar ezera seno krastu.
Zvejnieku ciema iespaidu pastiprina vēju sanestie smiltāji un kāpu priedes, kā
arī dažām mājām sastopamie pašu saimnieku darinātie niedru jumti. Nagļu pagasta
tūrisma informācijas centra vadītāja un viesmīlīgā Zvejnieku māju
saimniece Anna Macāne stāsta, ka te kādreiz bijusi arī pils, par to liecina
stāvais pilskalns, no kura Lubāns paveras kā uz delnas.
Īdeņas ciems ir viegli kājām apejams un apjūsmojams, ja vien… no
slietenī iekārtota pavarda puses nenāktu tik kārdinoša zivju zupas smarža.
Zvejnieku māju saimnieks Jānis Macāns prot visu – gan vilkt no Lubāna
bagātīgus lomus, gan pēc savas receptes paša darinātā žāvētavā kūpināt zivis,
vārīt zivju zupu milzīgā grāpī, no kura pietiek arī papildporcijām, gan arī
stāstīt bezgalīgus stāstus par Īdeņas ciemu un īdeņiešiem.
No šejienes ir grūti aizbraukt. Kad beidzot grāpis iztukšots, arī žāvētās
karpas un līņi nogaršoti, atpakaļceļā var izlocīt kājas un aplūkot Teirumnīku
purva dabas taku. 800 m gara koka laipa ved cauri purvam, kas pavasaros uzzied
balts no vaivariņiem un spilvām, tad nāk rožainās andromedas, vēlāk gar laipas
malām nobriest mellenes un zilenes, tā līdz pat 
vēlam rudenim un dzērveņu
birumam. Bet ne jau ogu dēļ ir vērts iet pa šo laipu, bet neatkārtojamās,
reibinošās purva smaržas dēļ, kas attīra organismu un ir dziedinoša. Gide Anna
vienmēr mudina pa ceļam apsēsties uz soliņa pie nelielā Teirumnīku ezeriņa, kurā
ūdens esot tik silts un mīksts, ka matus varot izmazgāt bez šampūna. Vienīgā neraža, ka ezeriņš veidojies kūdras
ieplakā un ir dziļš.
Īdeņa un Nagļu pagasts ir vienīgā ārpus jūrmalas esošā vieta, kur jūlija otrajā svētdienā tiek svinēti Zvejnieku svētki. Kā nu ne – te taču arī dzīvo zvejnieki! Un no pelēkiem laukakmeņiem būvētā, ziemeļnieciski atturīgā Nagļu Romas katoļu baznīciņa arī atgādina tādu skarbu burenieku, kas klejo pa Lubāna viļņiem.
Anna Rancāne