Ikvienam no mums, dzimušiem, augušiem un dzīvojošiem Latvijā, ceļojumi pa savu valsti šķiet ļoti īpaši. Jā, Latvijas ceļojumus nespilgtina eksotisku jaunatklājumu aizrautība, kas pārņem, šķērsojot mūsu valsts robežu un nonākot vidē, kurā skan cita valoda, sastopama atšķirīga kultūra, valda nepazīstama iedzīvotāju mentalitāte un notiek norēķināšanās svešā valūtā. Bet Latvijas ceļojumi ļauj ieraudzīt to, cik daudz mazināmu, bet skaistu un interesantu apskates vietu atrodas tepat, pašu mājās. Turklāt savas valsts iepazīšanai ir arī patriotiska dimensija galu galā, ceļojot pa Latviju, varam apstrīdēt apgalvojumu, ka labi ir tikai tur, kur mūsu nav, un paši sev pasacīt, ka nu nemaz jau nav jālepojas ar to, ka, piemēram, Venēciju pazīstam daudz labāk par Jelgavu.
Jo neapstrīdami, Latvija savā daudzveidībā spēj pārsteigt un dāvāt atmiņā paliekošus, skaistus atklājumus, tikai jāpieceļas no dīvāna, jādodas laukā no mājām, jānovirzās no ikdienā ierastā maršruta un jālūkojas apkārt, kā mēdz sacīt, ar atvērtām acīm un atvērtu sirdi.
Ērberģe un tās apkārtne daudziem būs šāds, enerģijas un iedvesmas avotiem bagāts atklājums un patīkams pārsteigums. Sēlija, Latvijas dienvidi, Lietuvas pierobeža Ērberģes apkārtni jeb Neretas novadu dēvē dažādi. Taču svarīgākais ir tas, ka šim novadam piemīt spilgts, dzīvespriecīgs raksturs un gleznaina vizuālā pievilcība, turklāt, pateicoties vietējo iedzīvotāju sīkstumam un radošajai izdomai, te iespējams doties ceļojumā cauri laikiem, iepazīt veiksmīgas uzņēmējdarbības piemērus, vērot harmoniskas dabas ainavas un apskatīt rūpīgi saglabātu kultūrvēsturisko mantojumu.
Ērberģes nemirstīgie iemītnieki
Mēmeles pietekas Dienvidsusējas krastā, parka un upes ieskauta, atrodas vēsturiskajā Ērberģes muižā iekārtotā Mazzalves pamatskola. Ik vasaru skolā saimnieko neparastas personības, kas šķiet atceļojušas no citas pasaules: dāmas greznos, senlaicīgos tērpos, stāstnieks, kurš it kā ienācis mūsdienās tieši no 19. gadsimta, kā arī pārdabiskas būtnes jautrs velniņš ar raganīgām palīdzēm. Neparasto tēlu pavadībā var izstaigāt pastaigu takas plašajā parkā, piedalīties velniņa organizētās rotaļās, nogaršot pusdienas, kas tapušas gādīgo, labestīgo, tomēr raganīgo saimnieču katlā un iejusties vietējo leģendu uzburtā vidē. Slavenākā leģendu pasaules pārstāve ir Zilā dāma muižas spoks. Dzīves laikā Zilā dāma esot bijusi muižas īpašnieka barona fon Hāna māsa, bet viņas dvēsele nevarot rast mieru, jo viņa noindējusies nelaimīgas mīlestības dēļ. Ja gadās nakšņot zem skolas jumta, tad vēl tagad, 21. gadsimtā, varot gadīties sastapt šo skaisto, bet spokaino parādību plīvojošā zilā kleitā klīstam pa skolas gaiteņiem
Leģendu pasauli simbolizē arī galvaskauss. Tas tiek saistīts ar to, ka 18. gadsimtā muižā esot notikusi slepkavība un pēc tās naktīs, gadu no gada, cilvēka galva lidinājusies pa telpām. Pedagogiem, kuriem 20. gadsimta trīsdesmitajos gados skolas kompleksā tika iekārtoti dzīvokļi, galva, atšķirībā no valdzinošās Zilās dāmas, likusies visai draudīga un, lai tā vairs nebiedētu skolas personālu, galvas visiemīļotākajā spokošanās vietā iegriezts krustiņš. Tagad viesiem pašiem jāuzmeklē, kura gan ir tā mācību klase, pie kuras durvīm krustiņš vēl tagad redzams.
Tiem ciemiņiem, kurus nobiedējušas spokainās leģendas, enerģijas un sirdsmiera atjaunošanai palīdz Stiprā spēka ozols, kas aug iepretim skolas durvīm. Ozols esot aptuveni 300 gadus vecs, tātad, iespējams, senāks pat par apkārtējām ēkām, un ne mazums savā koka mūžā redzējis un piedzīvojis. Tā apkārtmērs pārsniedz 5 metrus, un vietējie to dēvē par trešo kuplāko ozolu Latvijā.
Vēstures skaistuma glabāšana
Mazā Pilkalne ieritinājusies ūdeņu ielokā pašā Lietuvas pierobežā. Vēloties attīstīt tūrismu labāko viesmīlības tradīciju garā, Pilkalnes apsaimniekotāji te ierīkojuši rāmu paradīzes stūrīti, kurā neielaužas mūsdienām tik raksturīgā kņada un steiga. Reiz te bijusi muiža, bet tagad no tās saglabājušās vien saimniecības ēkas un klēts, kurā aplūkojama neparasta graudu žāvēšanas krāsns. Pilkalnes kompleksā iekārtota arī izstāžu zāle, bet ar Francijas populārajiem impresionisma stila dārziem asociācijas raisa muižas parks, jo arī šeit redzami daudzkrāsainu ziedu paklāji un šķietami bez jebkādas sistēmas augoši, gleznaini koki.
Ciemojoties Pilkalnē, noteikti vērts aiziet līdz pašai Latvijas-Lietuvas robežai, kur pļavas zālē paslēpies vēsturiskais robežstabs un paveras apbrīnojami jauks, īsti sēlisks skats uz rāmo Mēmeles pieteku Neretiņu.
Iespējams, novada poētiskās ainavas iedvesmojušas radošās inteliģences pārstāvjus, un vietējie iedzīvotāji ļoti lepojas, ka Neretas pusē dzīvojis rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš, kā arī rakstnieks Jānis Veselis, par kuru grāmatu Saules koka meklētājs sarakstījusi Sēlijas novadpētniece un literāte Lūcija Ķuzāne. Tieši viņa patlaban nolēmusi apturēt laiku Medņu krogā. Nē, tas nav krogs tradicionālajā izpratnē ar alus kausiem, kvasa glāzēm, skaļām sarunām, dziesmām, dzirkstošu jautrību un mainīgu apmeklētāju loku. Medņu krogs tagad ir gluži tipiskas lauku mājas, ko no citām atšķir tikai neparastā arhitektūra, interesantais manteļskurstenis, iespaidīgie durvju rotājumi, kā arī senlaicīgas mēbeles un sadzīves priekšmeti. Krogs esot uzbūvēts jau 19. gadsimta pirmajā pusē, bet rakstnieces tēvs to ieguvis 20. gadsimta divdesmito gadu agrārreformas laikā. Lūcija Ķuzāne ciemiņiem mēdz teikt, ka apņēmusies krogam dot vecuma maizi, jo viņas attiecības ar šo ēku ir īpašas, zem tās jumta rakstniece dzimusi un pavadījusi bērnību. Tāpēc pa vasarām viņa uzturas senlaicīgajā krogā, kopj dārzu un gaida ciemiņus. Rakstnieces centienu rezultātā krogs atgādina nelielu, privātu brīvdabas muzeju jeb, precīzāk, skandināvu stila skansenu, jo kroga telpās rakstniece radījusi apdzīvotības un rosīgas saimniekošanas atmosfēru.
Klusums ieskāvis mazo Kankaļu baznīcu, kas atrodas nomaļā vietā, pa vidu starp laukiem un mežmalu, kaimiņos iemītnieku atstātām mājām. Klusumu var pārtraukt vienīgi pārgalvīga ciemiņa rokas veikta zvana auklas paraustīšana savrupi stāvošajā zvanu tornī. Jā, apliecinot Lietuvas tuvumu, Kankaļu Romas katoļu baznīciņai ir Viļņas katedrāles kompleksa plānojums un pa labi no dievnama galvenajām durvīm slejas zvanu tornis. Kankaļu baznīcu rotā neliels, dekoratīvs tornītis un zīme, ka šis dievnams ir kultūras piemineklis, bet, baznīcā ieejot, pārsteidz katoļu dievnamiem neraksturīgais interjera askētisms, kurā izceļas vien centrālais altāris un Vissvētākās Jaunavas Marijas svētbilde. Vietējie zina stāstīt, ka baznīca uzbūvēta pirms nepilniem 150 gadiem. Pastāv uzskats, ka tās altārglezna ir 200 gadus vecāka par pašu dievnamu un atceļojusi no citas baznīca, bet, iespējams, tā tikai vēl viena vietējā leģenda
Lai Kankaļu draudze tagad ir pavisam maza, baznīca ievērojama ar to, ka ir viena no nedaudzajām koka baznīcām Latvijā, kas līdz šodienai vispār saglabājusies.
Uzņēmējdarbības veiksmes stāsti
Ērberģes un tās apkārtnes lielākā bagātība, neapstrīdami, ir uzņēmīgie cilvēki, kuros jaušama mērķtiecība, enerģija un pašapziņa, un kuri, par spīti dažādām grūtībām, attīsta savu izvēlēto uzņēmējdarbības virzienu, turklāt arī labprāt uzņem ciemiņus.
Zemnieku saimniecībā Krasti-B sagaida dažādu šķirņu liellopu kuplais ganāmpulks, kuru veido gan Baltijas jūras reģiona valstīm tipiski brūni, baltbrūni, balti un smilškrāsas lopiņi, gan visai eksotiskas būtnes ar milzīgiem ragiem un iespaidīgu, biezu spalvu, kā arī pūkaini telēni, kas mazliet atgādina lācēnus un mazliet kucēnus. Pret ciemiņiem ganāmpulka daudzveidīgie iemītnieki izturas filozofiskā mierā un visumā draudzīgi, tomēr par labāku uzskata saglabāt nelielu distanci. Ādamu ģimene, kas saimnieko Krastos-B, izveidojusi arī Baltijā vienīgo liellopu izsoļu namu. Viegli gan neesot gājis, daudzi sākumā uz šo ideju raudzījušies ar skepsi, bet ar laiku pieraduši.
Izgaršot Sēlijas kolorītu, var viesojoties Kafejas Alīda ražotnē. Tās veidotāja Jolanta par uzņēmējdarbības pamatu padarījusi savas vecmāmiņas recepti un vārdu, jo šādu garšīgu cigoriņu un ozolzīļu kafeju Jolantai bērnībā vārījusi viņas vecmāmiņa Alīda. Ciemiņus Jolanta sagaida ar rūpīgi klātu galdu un stāsta, ka viņas Kafeja Alīda jāizgaršo lēnam, malku pa malkam, jo kafeja ir dzēriens, kam piestāv nesteidzīgas, rāmas sarunas, sirsnīgi smaidi un relaksēta atmosfēra. Jolantas piedāvātā kafeja garšo mazliet pēc vasaras (jā, tā ir miežu garša), mazliet pēc uzmundrinoša spēka (tās ir ozolzīles), mazliet pēc rūgtuma, kas jāiepazīst, lai pēc tam varētu priecāties par saldumu (šie, rūgtie, ir cigoriņi), bet mazliet kafeja garšo pēc lauku dārzā augušiem dārzeņiem (tas, pateicoties burkāniem). Ražotnes viesiem saimniece atklāj kafejas receptes noslēpumu, bet to uzzināt jābrauc pie Jolantas ciemos. Var pasacīt tikai to, ka kafeja ir īsts Latvijas dabas produkts.
Laukos viss notiek
Iespaidi Ērberģē un tās apkārtnē apliecina Latvijas laukos dzīve nav apstājusies! Nu nav tā, ka laukos būtu vien pamestas zemnieku saimniecības, novecojoši iemītnieki un vispārēja pelēkas nostaļģijas atmosfēra. Tieši pretēji laukos viss notiek! Ir gan idejām bagāti, viesmīlīgi cilvēkiem, kuriem turklāt arī pietiek uzņēmības un racionalitātes savas idejas pārvērst par īstenību, ir iespēja caur teatralizēta misticisma plīvuru ieskatīties vēsturē un, protams, var izbaudīt to mieru, ko dod vienīgi daba, un kas pārņem, raugoties uz Sēlijas ziediem, dižkokiem un upēm. Protams, vienmēr būs kāds ceļotājs, kas pamanīs arī sašķiebušos žogu, aizaugušu dārzu vai sastaps tieši tādu vietējo iemītnieku, kas neapmierināts ar visu pasauli, jo ideālas vides jau nav, bet kolorīta, interesanta un atmiņā paliekoša ir gan!
Eva Lapiņa
Ulda Klepera foto