Putnu pavasara migrācijas vērošana Kurzemē

21. un 22. aprīlī ceļojumu aģentūra IMPRO sadarbībā ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību organizēja putnu pavasara migrācijas vērošanas braucienu uz Kurzemes jūrmalu. Grupā bija 25 dalībnieki – visdažādāko vecuma grupu un profesiju cilvēki, kurus vienoja interese par dabu, putniem un kultūrvēsturi. Grupu vadīja IMPRO gide Aija Grazne-Riekstiņa, bet spārnaiņus rādīja un par tiem stāstīja divi pieredzējuši putnu vērotāji – Mareks Kilups un šīs publikācijas autors.

Foto no ceļojuma

 Briesmīgie laika apstākļi pirmajā dienā un pirmie putni

Ņemot vērā to, ka putnu vērošana notiek laukā – dabā, liela nozīme ir laika apstākļiem. Raugoties interneta meteoprognožu portālos, lai zinātu, kādi laika apstākļi sagaidīs mūsu grupu abās brauciena dienās, nekā iejūsminoša nebija. Jau nedēļas vidū ziņas nebija iepriecinošas, jo sinoptiķi solīja spēcīgu ziemeļrietumu vēju ar ātrumu līdz 20 m/s brāzmās, aukstu laiku, stipru lietu un slapju sniegu, vismaz pirmajā ekskursijas dienā - sestdienā. Jo tuvāk nāca ekskursijas diena, jo skaidrāk kļuva, ka šajā reizē sinoptiķu prognozes piepildīsies simtprocentīgi.

Tā arī bija, gan mēs – grupas vadītāji, gan dalībnieki sestdienas rītu sagaidīja, bažīgi raugoties laukā uz spēcīgo vēju, kas brīžiem paralēli zemei dzina lietus lāses un slapjā sniega pārslas, īsāk sakot, laiks vienkārši bija briesmīgs. Vairāki grupas dalībnieki vēlāk atzinās, ka sākuši jau domāt, vai maz vērts braukt, kāds pat piezvanījis un vaicājis, vai brauciens laika apstākļu dēļ nav atcelts.

Protams, ka brauciens netika atcelts! Pie tam grupa bija pilnā sastāvā un pēcpusdienā visi jau omulīgi autobusā pameta Rīgu, pārspriežot, vai vispār būs iespējams ko redzēt sestdienas pievakarē pirmajās plānotajās putnu vērošanas vietās pie jūras.

Pirmā apstāšanās vieta – Bērzciema jūrmala, kur grupai bija iespēja novērot lielo tilbīti un tumšo tilbīti, kas nav visai bieži redzami putni Latvijā. Daudziem uzreiz iepatikās druknās un krāšņās Sāmsalas pīles, kas mazā skaitā ligzdo arī Latvijā jūras piekrastē. Savukārt Kaltenes jūrmalā jau tālu jūrā varēja skatīt prāvākus migrējošo ūdensputnu barus – kākauļus, melnās pīles, brūnkakla gārgales un citus.

Kad sāka tumst, vējš joprojām pūta stipri, pa gaisu gāja sniegs un lietus, bet mūsu grupa tobrīd jau iekārtojās Kolkas viesnīcas „Zītari” mājīgajās istabiņās, lai pirms gulētiešanas sanāktu vēl kopā un savstarpēji labi iepazītos un izrunātu svētdienas plānus.

 Kolkasrags sagaida ar sauli, no lībiešu krasta redzam Igauniju

Svētdienas rītā visi modāmies pulksten piecos, lai līdz ar saullēktu pirms sešiem būtu ragā. Par laimi lietus un sniegs bija mitējies un īsi pēc saullēkta pazuda mākoņi, taču visa diena bija skaista un saulaina, tiesa, vēsa un vējaina. Ragā nostāvējām un putnus vērojām piecas stundas. Laiks pagāja nemanot, jo grupas vadītājiem bija daudz stāstāmā un rādāmā, bet grupas dalībniekiem – daudz jautājumu un atklājumu.

Jūrā varēja vērot diezgan intensīvu ūdensputnu migrāciju – kākauļus, brūnkakla gārgales, melnkakla gārgales, tumšās pīles, melnās pīles, dažs lielās pūkpīles un garknābja gauras, lielo zīriņu. Daudziem liels pārsteigums bija krāšņais pupuķis, kas pārlaidās zemu virs raga. Migrēja arī sauszemes putni, tiesa, mazākā skaitā nekā ūdensputni. Esot ragā, bija iespēja redzēt sešu sugu plēsīgos putnus – vistu vanagu, zvirbuļvanagu, peļu klijānu, bikšaino klijānu, lauku piekūnu un bezdelīgu piekūnu, kā arī migrējošu kuitalu baru, kas laidās virs jūras.

Pēc diezgan vēlām brokastīm „Zītaros”, kad ragā putni jau bija skatīti, devāmies uz Vaidi – savdabīgu lībiešu ciematu dažus kilometrus uz dienvidiem no Kolkas raga. Starp citu, grantētā lielceļa starp Vaidi un Mazirbi malā tupēja viena medņu vista, kas, autobusa izbiedēta, steigšus ielaidās mežā. Vaidē bija iespēja viesoties „Ragu muzejā” un apskatīt saimnieka savākto iespaidīgo dažādo ragu kolekciju, kā arī labi aplūkot daudzu putnu izbāzeņus. Daļa grupas gāja uz liedagu. Putnu tobrīd tur bija pamaz, taču bija lieliska redzamība, tāpēc no Vaides liedaga gan binokļos, gan teleskopā pāri jūrai raudzījāmies uz Igauniju – Sāmsalas Sirves pussalas mežu, torņiem, bāku un pat vēja ģeneratoru, kas stiprajā vējā itin jestri griezās.

 Dzērves Pēterezeru purvainajās vigās

Pusdienlaikā piestājām mežos, lai dotos pārgājienā pa Slīteres Nacionālā parka ierīkoto Pēterezeru dabas taku. Sākumā taka veda kalnup un lejup. Kalnup – augstajos kangaros – savdabīgās ar mežu apaugušās, pamatā paralēli jūras krastam esošās kāpās, ko senlaikos veidojusi jūra un vējš, lejup – vigās, mitrās, vietām purvainās ieplakās starp kangariem. Skati tiešām iespaidīgi! Mežā, protams, putnu bija mazāk, taču redzējām mežirbi un dzirdējām paceplīti. Mežs šeit tiešām vietām diezgan pirmatnīgs, purvainu ieplaku, upīšu un strautiņu caurausts.

Taču tad mežs beidzās un visi nonācām pie Pēterezeriem – purva ezeriņiem ar pārpurvotiem krastiem, kas miniatūrā visiem parādīja diezgan tipisku augstā sūnu purva ainavu. Pēc ezeriem un tā purvainajiem krastiem, kad grupa pa mežu jau tuvojās autobusu stāvlaukumam, pēkšņi no pārpurvotas, niedrēm aizaugušas vigas, ko no ceļa šķīra kāpas valnis, pavisam, pavisam tuvu no mūsu grupas, sāka kliegt dzērves. Nadzīgākie, kas pirmie uzskrēja kāpā, varēja no diezgan liela tuvuma aplūkot divus šās sugas putnus, kas palaidās nedaudz tālāk no cilvēkiem – droši vien, lai kaut kur mierīgākā vietā turpinātu riesta rotaļas vai ligzdas būvi.

Brauciens noslēdzās Dundagā ar ornitoloģisku pastaigu Dundagas pils parkā, kur tika novēroti apmēram 15 sugu putni, un izsmeļošu ekskursiju gida pavadībā vēsturiski nozīmīgajā Dundagas pilī.

 Brauciena rezultāts – novērotas 77 putnu sugas

Pēc gardām vēlām pusdienām kādā Dundagas nomales kafejnīcā visi noguruši un gandarīti par ekskursiju devāmies atceļā uz Rīgu. Kamēr grupa savstarpēji dalījās redzētā un piedzīvotā iespaidos, mēs ar Mareku saskaitījām, ka kopumā mūsu grupa visa brauciena laikā ir novērojusi 77 putnu sugas. Te, lūk, visas ir uzskaitītas alfabēta kārtībā:

  Foto no ceļojuma

Inernets:

www.putni.lv

http://kasparsfunts.googlepages.com/kasparsfunts