Cilvēku bariņš stāv pie Latviešu biedrības nama, ir vairāki autobusi, un arī gide vārdā Magda, jauka un smaidīga. Kamēr tiek saukti uzvārdi, un cilvēki lēnām aizpilda autobusu, divas sievietes apvaicājas, vai neesot redzēts autobuss uz Kurzemi, noskaidroju, ka no pārējiem neviens nedodas uz turieni, paliekam pie tā, ka viņas velk līguma lapu āra, uz kuras skaidrā valodā salasāms Mistiskā Zemgale, mistika, vienai no draudzenēm bija licies, ka jābrauc uz Kurzemi, nu ir jau tas Pokaiņu mežs dīvainā vietā ne īsti Zemgale, ne Kurzeme, varu piekrist.
Autobuss ripo uz Valgundes klosteri, diena rādās jauka, pēc neliela
stāstījuma, Magda savstarpēji iepazīstina visus, saucot katru pie sevis un
piešķirot piespraudes veida zīmīti ar katra cilvēka vārdu, ja kāds to vēlas, var
arī kaut ko teikt mikrofonā. Man par pārsteigumu, izteikties grib daudzi,
dzirdamas pat īstas novēlējumu un stāstījumu pērles. Viens grib redzēt Pokaiņus
un brauc tur pēc īpašajām sajūtām, otram mērķis ir Valgundes klosteris, cits
grib pārvest mājās karaļūdeni, jo tic tā brīnumainajam spēkam, viena dāma
pat ir izdomājusi šī brauciena īpašo stilu un uzvilkusi kājās klaunu
kurpes, jo nevarējusi izdomāt, kādus apavus izvēlēties, lai būtu labi visām
apmeklējuma vietām. Daudzkārtīgi novēlēta jauka diena, izdošanās, paldies un
lūdzu, garastāvoklis uzlabojas visiem. Magda iepazīšanos novada ļoti viegli un
jauki, cilvēki tiešām ir asprātīgi un labā noskaņojumā.
Šoferis Ivans sākotnēji izpelnās mazu burkšķēšanu no kundzītēm par runāšanu krieviski, jo kautrējas izteikties latviešu valodā, taču tā kā ir jauks un atsaucīgs cilvēks, tas drīz tiek aizmirsts.
Valgundes klosteri atrodam ātri, lai arī mazliet pabraucām garām. Starp citu, arī nākošajā sestdienā, braucot kopā ar Smiltenes pensionāru klubiņu, mums gadījās tieši tāpat, lai cik rūpīgi mēs ar šoferi pētījām ceļu. Tātad atliek secināt, ka šajā vietā ceļotājiem ir iespējams sastapt Vadātāju. Klostera mūķeni, kura mūs sagaida, nākas mazliet pagaidīt, taču viņas labdabība, atvērtība un sirsnīgais stāstījums ir tā vērti. Kā jau Pareizticīgo klosterī, sievietēm jāuzsien uz galvas lakati, visa grupa pēkšņi iegūst vēl mīlīgāku un jaukāku izskatu. Mūķeņu dzīve šajā klosterī nav nekāda izklaide un rožu lauks, ir diezgan smagi jāstrādā, un katru dienu astoņas stundas (pa četrām no rīta un vakarā) jālūdz par grēciniekiem, par to, lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, lai visi veseli un visiem labi klājas. Mazā koka baznīca, kura no ārpuses ir necili zaļā krāsā, no iekšpuses pārsteidz ar savu siltumu un greznību, ir ikonas zelta rāmjos, skaistas lustras un daudz aizdegtu sveču. Tālāk ejam līdz Klostera akai, no kuras varam nobaudīt aukstu un svētītu ūdeni, kā arī paņemt to līdzi.
Tā kā laiks ir labs, zied pienenes un ābeles, pļavā, ganes pieskatīts, zāli
gremo ganāmpulks, māsa mums piedāvā aiziet pa meža taku līdz svētvietai, kuru
kara laikā izveidoja mūķenes, lai viņām būtu, kur lūgties. Jāiet ir tikai
aptuveni piecas minūtes, tāpēc visi ir ar mieru. Mūķene gide no mums atvadās,
novēlot visiem jauku dienu, labu veselību un visu to labāko, piekodinot aizvērt
vārtiņus, lai ganāmpulks neaizklīst. Mēs viņai un visām pārējām, aptuveni 70
klosterī dzīvojošām māsām vēlam to pašu. Redz, arī labestība ir lipīga. Beidzot
tieku pie brokastīm mežā var dabūt zaķskābenes ar visiem baltajiem
ziediņiem.
Tālāk dodamies unikālā dabas veidojuma Pokaiņu meža virzienā caur Jelgavu un Dobeli. Magda visiem pārjautā, kā patika Valgundes klosteris. Patika, pilnīgi cita un atšķirīga pasaule, taču nenoliedzami interesanta. Kaut ko dzirdam arī par pašu Jelgavu, un vēl cilvēki vienojas, ka atsevišķu pauzi ēšanai netaisīs, apēdīs to, kas kuram līdzi un ja kādam nebūs, uzcienās.
Dobelē pie tiltiņa autobusā iekāpj Pokaiņu gide Aina Veidemane, garā spēcīga un aizrautīga sieviete, ar labu humora izjūtu. Magdas stāstījumam par Dobeles pilsdrupām, viņa papildus izmet izaicinājumu tiem, kuri vēlas izrakt zelta naudiņas, kuras tur zem drupām vēl esot. Aina raksturo Pokaiņus, pastāsta, ka mēs pirms lielās pastaigas varam iegādāties kartes, bukletus par Pokaiņiem un ozola amuletus. Ekskursijas sākumā viņa neatzīstas, ka ar kājām būs jānoiet kādi pieci kilometri, un labi vien ir, jo tas cipars daudzus nobiedētu. Vēl pastāsta, ka, pa Pokaiņiem ejot, kājas nepiekūst, jo takas izveidotas tur, kur iet dzīvnieki, uz ugunsāderēm. Jāpiekrīt, jo kājas tiešām noguruma nejūt. Meža kafejnīca esot atvērta, tur dodot jau pieminētās zaķskābenes un vēl egļu pumpurus, tas daudzus iepriecina, arī mani. Pie Zikurāta mums palūdz vienu minūti piedalīties talkā, lai atbrīvotu dažus akmeņus no nezālēm, ko arī darām. Aina saka, ka esam ļoti jauka grupa, viņa jūtot auru. Zikurāta kalna iekšienē esot tukšums, bet no tā varot saņemt ļoti daudz enerģijas, kā arī sūtīt to Visumam. Pieminot ar labiem vārdiem Ivaru Vīku, kurš bija Pokaiņu meža talku aizsācējs un viņa sievu Rasmu Rozīti, gide Aina, saka, ka lasīs tādus Stiprus vārdus, un tie, kuri jūt vajadzību un vēlas, tos var atkārtot. Stāvam aplī, viņa lasa un grupa atkārto: Esiet kā roze, kura atdod savu siltumu smaržojot... Nē, nu skaisti jau!
Tēva akmens, Dieva galds, Dziednieku kalns ar akmeņiem, kuri palīdz novērst dažādas kaites, Lielvārdes stabs laiks, kurš līdzinās četrām stundām, paskrējis nemanot. Un tie mazie egļu pumpuri tiešām garšo burvīgi!
Gidei vaicājot, vai visi ir autobusā, Aina atrauc, ja neesot, tas arī nekas, jo tie, kas apmaldījušies, bez ēdamā pamazām riņķojot un sievietes kļūstot par elfām, vīri par rūķīšiem, un arī tādi mežā vajadzīgi. Labs joks! Taču katram šajā vietā jāmeklē savas izjūtas un tas, kam mēs ticam vai neticam, atrodams mūsu pašu galvā domāšanā, bet Pokaiņi ir ļoti jauka un interesanta Latvijas vieta ar milzum daudz noslēpumiem un mistiskām, cilvēka prātam neizskaidrojamām parādībām. Līdz šim nebiju redzējusi tādas puķes kā sārtās bezlapes un zemes taukus.
Ķeveles Karaļavotus ieraugām pēc brīnišķīgi dzelteniem rapšu un pieneņu laukiem. Zemgale ir un būs Latvijas maizes klēts, jo lauki izskatās dievīgi, apstrādāti, un beidzot ir cerīga sajūta, ka Latvijas lauksaimniecībā tomēr kaut kas notiek. Pie avotiem mazliet uzlīst, bet tas netraucē, ūdens patiešām vēss un gards. Deviņi avoti satek vienā lielā strautā un veido patiesi garšīgu un veselīgu ūdeni. Katrs avots palīdz pret kādu noteiktu kaiti, taču tie nav numurēti un cilvēkiem rada grūtības saskaitīt un izdomāt, kurš pirmais, kurš otrais... Mēs ar Magdu palīdzam atrast, taču daudzi smeļ no strauta, un man jau liekas, ka tā ir prātīgāk, taču katram savas vajadzības.
Dienas noslēgumā mūs gaida viesošanās zemnieku saimniecībā Līcīši
vienā no lielākajām kazu audzētavām Latvijā. Ganāmpulkā ap simt kazu, āži tiek
turēti tikai divi, tikai vienas funkcijas veikšanai. Saimnieka meita, kura
gatavojas kļūt par zootehniķi, mums smalki izstāsta visas lietas, kuras
saistītas ar kazkopību, gan par to kopšanu, barošanu, izslaukumiem un kazas
piena sastāvu. Izrādās, kazas piens, atšķirībā no govs piena, ir tāds brīnumains
dzēriens, kurš organismā pārstrādājas simtprocentīgi jebkurā vecumā.
Vellaģīmji šeit izskatās bezgala mīļi, balti un tīri radījumi, gribētos
pat saukt tās par Dieva radībām, ar tik nevainīgām acīm viņas uz mums skatās.
Kazām esot spilgti izteikta hierarhija, pirmās slaukties dodas barvedes un tikai
pēc tam pārējās. Saimniecībā vēl tiek audzēti sivēni, kuri tiek baroti ar
sūkalām no kazas siera, jauki viss tiek izlietots un nekas nepazūd. Daudzām
kundzēm ataust patīkamas atmiņas, jo ar kazām tikusi aizvadīta vai visa bērnība
pēckara gados, kad iztikšana bijusi visai grūta.. Arī Līcīšu saimnieka
Aivara Liepiņa ģimene ar kazkopību sākusi nodarboties tikai tāpēc, ka vienam no
viņu pieciem bērniem bijusi alerģija no govs piena.
Un tad seko degustēšana cilvēki ir pārsteigti, ka kazas piens, kefīrs un
arī dažādie sieri tomēr nav ar tik izteiktu kazas smaržu un garšu, kā tas
licies. Nu kāds, protams, arī sarauc degunu, bet lielākoties visiem viss garšo.
Notiek liela iepirkšanās, jo cenas šeit ievērojami lētākas nekā veikalā.
Diena paskrējusi nemanāmi, un jau traucamies atpakaļ uz Rīgu. Magda lūdz visus, kā pēc tradīcijas, braucot ar IMPRO, aizpildīt anketas. Daudzi arī to dara, nu vismaz pa diviem aizpilda vienu. Neskaitāmi, paldies, laba vēlējumi un runas par turpmākiem ceļojumiem, diena šķiet piepildīta un jauka. Secinājums, ko ieguvu: Latvijā dzīvo daudz jauku, pozitīvu cilvēku, kuri neskatoties uz pieklājīgu vecumu, ir aktīvi, zinātgriboši un ceļojoši. Lai viņiem jauka veselība un visa laba izdošanās!
Inguna Vucena