ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 4.diena

24.07.2019.

Mūsu prāmis atiet ļoti komfortablā laikā – īsi pēc brokastīm. Ja sēdētu ārā, tad jau kafiju dzerot, varētu nolūkot sev tīkamāko vietu uz klāja. Bet ēdam iekšā, kā mājīgā alā, jo uz salas nekā pārspīlēti liela nav. Sajūta, ka visi ir savā starpā pazīstami, nemaz nav tik tālu no patiesības. Salinieki ir vienkārši un sirsnīgi cilvēki, to paspējam sajust jau šajā īsajā tikšanās reizē. Kad viņi grib paplosīties, tad uzliek galvā vikingu cepures ar ragiem vai pieturas pie pagānu rituāliem, no kuriem nozīmīgākie ir abi saulgrieži. Pateicoties ģeogrāfiskajam stāvoklim, tie ir ļoti izteikti – amplitūda ir no ziemeļblāzmas līdz baltajām naktīm. Arī Brodgaras megalītu aplis, ko skatījām pirmajā lietainajā pievakarē, savu patieso kulmināciju piedzīvo tieši vasaras saulgriežos. Pēc zinātnieku domām, tas ir celts aptuveni pirms 2500 gadiem, un ir veidots ar īpašu saulgriežu aprēķinu - 21. jūnijā šeit saule gandrīz nenoriet, tikai uz īsu mirkli noslīd zem horizonta. Vēsturnieki uzskata, ka dzīres pie šiem neolīta laikmeta akmeņiem sākās apmēram trijos naktī, un ļaudis ar dziesmām, dejām un ugunskuriem sagaidīja pirmos saules starus. Aplī stateniski izvietoti 60 augsti akmeņi, kas atgādina draudīgus pirkstus pret debesīm. Riņķa diametrs – 104 metri. Šobrīd savās vietās un senajā izskatā saglabājušies 27 seno rituālu liecinieki, pārējos nākas vien iztēloties. Komplekss saglabāts maksimāli neskarts, cilvēkam ar ezotērisku ievirzi vai vienkārši labu fantāziju ir visas iespējas ļauties vīzijām par seno druīdu piekoptajiem rituāliem. Vārti uz mūžību, laika mašīna starp pagātni un nākotni, vieta, kur saistās materiālais un garīgais, reālais un iracionālais – epitetu skanīgums atkarīgs no katra apmeklētāja uztveres un pārliecības. Ja ezotēriski garīgas trīsas nepārņem, tad vismaz estētiski baudāma pastaiga svaigā gaisā te ir garantēta. Esot pat iespaidīgāk un patīkamāk nekā pasaulslavenajā Stounhedžā, apgalvo zinātāji, kamēr es sapņoju par saulgriežu sajūtu…

Mums jādodas prom, prāmis ar draudīgā vikinga enerģiski izstiepto roku jau gaida, bet viss ir tik tuvu, ka var vēl papeldēt Orkneju iespaidos. Piemēram, par seno neolīta apmetni Skara Brā, ko dēvē arī par Skotijas Pompejām. Kāpēc? Tādēļ, ka nav izskaidrojuma, kāpēc šī vieta, ko datē pat ar piekto gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, kāpēc tā pēkšņi izbeidzās? Kāpēc senie mājokļi ar iedzīvi palikuši teju neskartā veidā? Ja cilvēki gājuši prom labprātīgi, kāpēc podi palikuši uz galda? Bet, ja notikusi kāda kataklizma, kur ir palikušas viņu atliekas? Vai tās būtu aizskalojusi jūra, stihija, līdzīga tai, kas 1904.gada vētras laikā noskaloja prāvu zemes kārtu un atklāja šo seno mājokļu atliekas? Interesanti, ka līdz 1925.gadam atrastie artefakti nevienu īpaši neinteresēja, līdz arheologi attapās, un Orknejas pēkšņi ieguva vispasaules zinātnieku ievērību. Cilvēki, organizēta sabiedrība te ir bijusi jau ļoti, ļoti sen, vismaz astoņus tūkstošus gadu pirms Kristus, tomēr par precīzāku cilšu izcelsmi īstas skaidrības nav. Romieši neesot noteikti, ķelti nosacīti, pikti – jā, visticamāk! Tie, savukārt, vēsturē visvairāk palikuši kā zīmējumu rakstības jeb piktogrammu meistari, kas savu māku pierādījuši arī uz cilvēka ķermeņa. Pikti ir zināmākie senās tetovēšanas meistari, kas cilvēka ādu spējuši pārvērst par ‘’dzīvu pasi’’ – pilnīgu informācijas krātuvi. Tetovējums esot parādījis visu – piederību noteiktai dzimtai, sociālajam stāvoklim, norādījis amatu, ģimenes stāvokli, bērnu skaitu… Spriežot pēc tā, Lielbritānija ir pārpilna ar piktu pēctečiem, jo tetovējumu apjoms uz cilvēku ķermeņiem ir milzīgs! Modē ir noklāt plašus miesas laukumus, bet, tā kā dzīvsvara daudzums lielākajai daļai britu ir iespaidīgs, tad arī tetovējumiem ir kur izvērsties. Vai tiešām visiem tas būtu piktu ģenētiskais mantojums? Orknejās tetovējumus pamanu daudz mazāk, bet to nosaka arī laika apstākļi – visi esam apģērbušies vairāk, nekā jūlija beigās pienāktos.

Pikti vai nepikti, bet arī par salu nosaukuma izcelsmi ir vairākas versijas, kas visas rotē ap dzīvnieku pasauli. Ja par pamatu ņem latīņu mēli, tad nosaukums varētu būt cēlies no vārda ‘’orka’’, kas nozīmē ‘’valis’’. Tā kā tie apkārtējos ūdeņos ir dāsni sastopami un ilgu laiku arī uzcītīgi medīti, tad nosaukums varētu būt loģisks. Ja paļaujas uz seno piktu valodu, tad salas vārda devējs izrādās ne tik cēls dzīvnieks - cūka jeb ‘’ork’’. Norvēģiem, savukārt, ir ‘’orku’’, kas apzīmē roņus. No kura dzīvnieka tieši atvasinājies visa arhipelāga nosaukums, precīzi neviens vairs neuzzinās, bet salu pašpietiekamajā idillē tas tāpat neko nemaina. Tas, kas tiešām var nest izmaiņas, ir straujais kruīza kuģu pieaugums, kas sācies beidzamajā laikā un sasniedzis jau 140 kuģus gadā! Arī mums tāds milzis kā gigantiska guba iznira pie apvāršņa, kad it kā darījām pretējo – klusi un organizēti meklējām vientulību un veidu, kā dabu neiztraucēt. Cenšamies tālskatī saredzēt Atlantijas tuklīšu pārīti, bet iznirst kuģis. Klausos putnu ligzdošanas draudzīgo rosību, bet no klints aizsega atkal izpeld kuģis. Vakarā eju lūkot saulrietu pie bākas pilsētiņas tālākajā galā, un priekšā, protams, kuģis! Skaidrs, ka tā ir salu satiksme, saikne ar lielo zemi, taču kruīza kuģi nozīmē lielu daudzumu ātro patērētāju, kas visu grib skaļi, daudz un uzreiz… Kāds tur brīnums, ka putniņi sāk slēpties?

Salām ir vajadzīgs miers, tāpēc labi, ka braucam prom. Jo, lai paliktu pa īstam, ir jādara tā, kā Baronī dzrnavniekam – viņš, kas visu mūžu strādājis šo darbu Skotijā, pensionārs būdams, atsaucies vietējās pašvaldības aicinājumam, pārcēlies šeit uz dzīvi un kā brīvprātīgais strādā dzirnavās. Algu nesaņem, bet dara iemīļotu lietu. ‘’Dzirnavas no sirds neizrausi’’, viņš viedi nosaka un turpina malt tādā pat veidā, kā te sākts 1873.gadā. Mūs intriģē ziņa, ka šīs dzirnavas it kā cēluši vai tajās vēsturiski strādājuši latvieši - mentāli tas šķiet pat ļoti iespējams. Un kamēr daļa grupas skatās, kā miltos pārtop neliels daudzums no 28 miežu tonnām gadā, jūtīgākie sarunājas ar kaķi Sederiku. Viņš guļot tikai un vienīgi pie krāsns, murrājot, uzraugot uguni un esot dzirnavu dvēsele. Nu, ja – ‘’kaķīša dzirnaviņas’’, secinām vienā mutē, un baudām pašu galveno – smaržu un skaņu. Ārā līst lietus, bet dzirnavās ir silti, smaržīgi un ar jēgu. Ar sajūtu, ka gada skaitlim nav nozīmes, jo būtiskais pastāv ārpus tā.

Nu, redz – lai tiktu prom, pulksteņlaiks tomēr jāatceras! Pietiek sapņot, jākāpj uz prāmja. Mums pa priekšu veļas miesas piktogrammām izrotāta vikingu ģimenīte. Viņi visi ir liela auguma, bārdaini, padrūma paskata, taču ļoti labvēlīgi un visi aizkustinoši rūpējas par mazāko zīdaini. Sieva zaļiem matiem, vīri vakardienas alus kausus un viskija glāzes nomainījuši pret sūcamām suliņām, izjārējušies pa svētkiem, dodas ceļā. Ciemiņi vai viesi, kas to lai zina, bet šai vietai un kuģim piestāv kā kulaks uz acs.

Bet es saldsērīgi noskatos uz krastu, kur māju silueti līdzinās saplacinātām pudelēm, mazie pagalmiņi ir ciemiņiem draudzīgi, bet dzīvžogos dāsni izgāžas milzīgi fuksiju krūmi. Jā, tas, ko mēs audzējam podiņos, te lekni zaļo kā milzu krūmi, kurus vēl atļaujas cirpt… Tādu dienvidniecisku bagātību šeit negaidīju, bet, pateicoties siltajai Golfa straumei, košuma te ir pārpārēm. Salās lauki apstrādāti kā paklāji, dzīvnieki kā ornaments, viss kā uz delnas līdz apvārsnim, vējam ir, kur ieskrieties, ģeneratori ar diviem un trīs spārniem, aitas dažādas – kā cūkas, kā zaķi, baltas, pelēkas, ar melnām galvām, lielas, mazas, visādas… Kad vakarā ar autobusu braucam garām zemnieku mājām, ļaudis sēž vakara piesaulē, gan vienkārši, gan iedzerot, un visi draudzīgi māj ar roku – priecīgi un pašsaprotami. Tagad tieši tāpat pamāju Orknejām un tās neuzkrītošajai viesmīlībai. Palieciet sveiki!

‘’Lielo zemi’’ atkal sasniedzam Skrapsterā, kuras straujā attīstība sākusies 1841.gadā, kad karalienes Viktorijas tālredzība lika te padziļināt ostu. Tad arī Lielbritānijas galējā ziemeļu punktā sākās ekonomiskā rosība, kas kluso zvejnieku miestu pārvērta pieklājīgā pilsētā. Bet tas arī viss, ko uzzinām un redzam, jo brauciena prioritāte ir daba un ainava, vēlreiz daba un ainava! Ceļš pa Skotijas ziemeļu piekrasti no Skrapsteras līdz Ullapūlai sniedz visu, ko sirds kāro – kalnus, okeānu, klintis, pludmales, kas vēlāk pāriet kalnu ezeru simfonijā un arvien skarbākā, majestātiskā un neapdzīvotā ainavā. Sākotnējā jūsma par ilgi gaidīto peldēšanos kādā īpašā Atlantijas okeāna līča lagūnā, diemžēl, izrādās pārsteidzīga – laika apstākļi ir labi, bet mūsu autobusa izmēri nu nekādi neļauj pie šī līcīša piebraukt. Patiesa sāpe, šķiet, jūtama tikai manī, jo citus pelde vēsajā ūdenī nemaz tik ļoti nevilina… Taču skatus novērtē visi un nav ļaunuma bez labuma – peldes vietā vietējie mums iesaka piebraukt pie kādas nomaļas bākas. Šis negaidītais gājiens izvēršas par neviltotu prieka mirkli – ejamais attālums ir naski pievarams visiem, klinšu sienas, pussalas, reljefs ļauj izskraidīties tiem, kam prasās papildus kustības, bāka un daba ap to ir izcili skaistas, debesis rāda brīnišķīgāko kino, kāds ik pa laikam ir repertuārā – mākoņi mijas ar sauli tādā ātrumā, it kā Visuma spēki šobrīd rotaļātos tikai šeit un nekur citur. Esam vienīgā grupa, un pat mēs pamanāmies izklīst uz visām pusēm tā, lai katrs savā klints galā ievilktu sevī suģestējošo dabas spēku, citu netraucēts. Kāds pat ir saskatījis vaļu dejas okeānā, cits tvēries pie putniņiem, vēl kādam bākas romantika tuvāka, bet vilties te vienkārši nav iespējams. Lai arī ūdens skalojas peldei neaizsniedzams, arī es esmu gandarīta. Te ir īstā, ne tūristu Skotija, kur putniņi vēl ir savās vietās. Brīnišķīgi! Saldajā ēdienā vēl saņemam spalvainās skotu govis, kas izgūlušās ceļam tik tuvu, ka uz maiņām tās fotografējam no autobusa sliekšņa. Viņas tikai slinki gremo un skatās uz mums ar īdzīgu un rimtu vienaldzību. Tad arī uzsmidzina, lai turpmākajā ceļā vilktu uz miegu, bet ainavas burvība aiz loga neļautu acis vērt ciet. Pēc programmas vēl izstaigājam Smoo alas ap kādas upes izgrauztu kanjonu un braucam uz naktsmītni – vēl ilgi, skaisti un nedaudz mežonīgi.

Ullapūlā ir pasūtītas vakariņas, viesnīca atrodas pašā mazpilsētiņas vidū pie brīnišķīga ezera, kas burtiski izsauc vakara pastaigā. Nedaudzie krodziņi ir pārpildīti un jautri, suvenīru veikali atvērti ilgi, ostas malu apsēduši makšķernieki, bet mēs ar Sandru garajā pastaigā elpojam brīnišķo ziedu smaržu, līdz labsajūtai uzbrūk līdz šim ceļojumā nesastaptie knišļi. Pēkšņi tie mūs apsēž ar tādu sparu, ka prātīgāk ir likties gultā. Ar labu nakti, Skotijas kalniešu zeme!

ATGRIEŠANĀS SKRAPSTERĀ