Zeme, kur mīt plašums un kur vien paraugies tālumā saskati horizontu, un man, kā Dullajam Daukam kārojas doties arvien tālāk.
It visur redzami zaļie toņi un pustoņi, visās nokrāsās. Un nav svarīgi vai tie ir kalni, lohi (ezeri), vai ielejas. Tas nebūs elektrozaļais, bet gan pieklusinātais tonis, gluži kā pieklusināta ir pati skotu dvēsele. Ārējs miers, aiz kura slēpjas kolektīvi vēsturiskais aizvainojums. Viss piedots, bet ne aizmirsts.Vai tad visur nekladzina par piedošanas nozīmi? Vai ikviena garīgā skolotāja pienākums nav mācīt piedot? Kā stāsta, rūgtuma uzturēšana sevī vien padara rūgtu un nebaudāmu dvēseli, domas un ķermeni.
Par ko ir runa? Kāds aizvainojums?
Tā ir vārdos neietērpjama intuīcija, ka kaut ko sevī slēpj klusie Skotijas pakalni. Kaut kas ir paslēpts neizdibināmajos Skotijas ezeros. Un visbeidzot, ko spēj pastāstīt cilvēku pamestās ielejas un neapdzīvotās salas Atlantijas okeānā? Vēsture šim pasaules nostūrim ir īpaši vardarbīgi sāpīga. Un vai bezkaislīgā vēsture spētu atstāstīt skotu brīžiem bezcerīgās neatkarības cīņas. Lai arī tieši šīs cīņas tiek pieminētas visbiežāk, nez, vai tās ir skotu intravertā rakstura pirmcēlonis? Varbūt tā bija (un ir vēl joprojām) vēlme saglabāt savu iekšējo neatkarību?
Vai tik tā nebūs vēsturiskās zemapziņas joma? Jo ne jau neatkarības cīņas tika zaudētas? Nebūt nepietrūka varoņi cīnītāji. Un ne jau angļi pievienoja sev Skotiju, bet gan Skotija pievienoja savai teritorijai Angliju, kad Skotijas karalis Džeimss VI vienlaicīgi kļuva Anglijas Džeimsu I. Un, uz ko tad lai apvainojas tagad skots? Par ko tagad cīnīties? Neviens jau to brīvību nost neņēma?
Tā ir turpat, kur bija. Skotijas neaptveramajā plašumā, neskaitāmajos lohos un salās. Tomēr drošības pēc to (brīvību) vajadzētu iežogot un ieslēgt, gluži kā drošsirdi Viljamu Volesu, kura skulptūra Stirlingas pilsētā ar uzrakstu Freedom ik vakaru tiek ieslēgta metāla rāmītī ar lielu piekaramo atslēgu priekšā. It kā tā pa nakti varētu pārdomāt un doties prom no Skotijas.
Noticēt sev. Tā freedom nekur nav aizbēgusi, to neviens nav atņēmis. Brīvības klātbūtne ir jūtama it visur salās, kalnu ielejās, ezeros un okeānā un vienkārši plašumā. Te (Skotijas plašumā) neviens neuzmācas ar pareizajām idejām kā pareizi uzvesties, kā pareizi domāt. Te var nedomāt vispār neko. Pirmajā acumirklī tas
šķiet vienkārši nedomāt neko. Tomēr tā ir vesela māksla, un neskaitāmie austrumu gudrie mēģina iestāstīt, ka nedomāt Neko ir svarīgi. Vismaz ik pa laikam. Bet nodevīgā Sadzīve liek par sevi manīt, it kā vainīgi pielavoties Neko atvēlētajam brīdim. Varbūt nedomāt Neko arī ir patiesā brīvība un neatkarība.
Bet neparkonedomātājs ir viens un pamests savā brīvībā, jo par viņu jau arī neviens neko nedomā vai negrib domāt. Kurš pateiks, kā pareizāk? Varbūt kā pūkainajam Skotijas pakalnu garausim ielīst savā tikko izraktajā aliņā ar visu savu aizvainojumu? Bet varbūt labāk drusku uzmest lūpu uz vēsturi, būt lepnam ar savu senču varoņdarbiem, uzvilkt rūtainus bruncīšus un skaļi izdūdot savu sāpi?...
Ilze Neikena