Kad eņģeļi ceļo, tad saule smaida tā saka austriešu paruna, un to pilnīgi varēja attiecināt uz IMPRO grupas ceļojumu uz Lietuvu. Saule mūs pavadīja visas trīs dienas gan pie jūras, gan priežu mežos, neļāva pietuvoties nevienai drūmai domai, uzturēja ceļotāju sejās smaidus un sirdī prieku.
MOSEDA
Pirmā lielā pieturas vieta ir Akmeņu muzejs Mosedā ārsta Vaclava Inta
akmeņu kolekcija.
Cilvēka būtībai akmens liekas pārāk auksts, ciets un biedējošs. Tas pārāk kontrastē ar pārējo dabu, kur viss ir maigs, kā augi, dzīvnieki un cilvēka plaukstas. Un tomēr, akmens pamatīgums, svars un mūžības pieskāriens rada pietāti pret to. (Vaclavs Ints)
Raugoties uz akmeņiem, kuri, izcelti saulītē, tagad uzrunā apmeklētājus, pārņem mazliet skumjas pārdomas par to milzīgo enerģijas lādiņu, ko spēj nest viens cilvēks, un par šī darba turpinājumu, kura var arī nebūt. Šeit ir valdījis entuziasms cerība, ticība un mīlestība, kad iespējams laikam ir absolūti viss, kad no apšaubāma dīvaiņa rosināta pasākuma izveidojusies ceļotāju iemīļota atpūtas vieta, kurai garām pabraukt nevar. Vai tā būs arī turpmāk? Tagad šis Vaclava Inta dotais impulss darbojas tālāk, liekot katram apmeklētājam ieraudzīt to akmens apslēpto skaistumu, kuru pirms mums jau ir ieraudzījis savādais dakteris.
PALANGA
Pilsētiņa pie Baltijas jūras ar 17 tūkstošiem iedzīvotāju sagaida ceļotājus laipna, piemīlīga un mājīga. Vēl vairāk šo iespaidu pastiprina atraktīvais lietuviešu gids Arunas, kurš prot pastāstīt par katru ēku un katru notikumu tā, ka neklausīties vienkārši nevar. Lietuvieši prot atpūsties ar prieku. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka mēs vairāk dzīvojam citiem, uztraucamies par to, kā mēs izskatāmies, kā mūs novērtēs un vai mūsu atpūtas vietas ir pietiekoši prestižas. Lietuvieši atpūšos par prieku sev, savai ģimenei un bērniem. Varbūt tā ir Lietuvas bagātā vēsture, spēja izveidot lielu valsti, apvienoties, kas tagad ļauj viņiem būt brīvākiem nekā esam mēs.
Pilsētas atpūtas sirds Basanavičus gatve piektdienas vakarā iesildās nedēļas nogalei, lai tad tik ietu vaļā! Ekstrēmas atrakcijas, kuras manā sirdī uzdzen patiesas šausmas, izbauda ne tikai jaunieši, bet arī jestras vecmāmiņas un cienījami kungi ar jauneklīgu sirdi un labi trenētu vestibulāro aparātu. Nu nē, tas nav priekš manis, tāpēc kuslākas radības var doties uz molu, lai romantiskā gaisotnē baudītu saulrietu vai kādā krodziņā veldzētos pie alus kausa. Ļaužu daudz, bet visi draudzīgi noskaņoti, smaida, satiekas, dāvā ziedus un bauda dzīvi.
Īpaša nozīme Palangas dzīvē bijusi grāfiem Tiškevičiem, kuru pilī tagad atrodas Dzintara muzejs. Atkal mani pārsteidz lietuviešu neatlaidība un spēja arī nelabvēlīgus apstākļus vērst sev par labu, jo kā gan lai citādi nosauc Arunas stāstīto par cilvēkiem, kuri bija moraļno ustoičivi i poļitičeski gramotni, ar tīrām biogrāfijām un pietiekoši sarkani, lai varētu strādāt pierobežas slēgtajā pilsētā Jantarnajā, kur pierunātu buldozeristus un traktoristus pārdot lielākos dzintara gabalus, lai tie nokļūtu muzejā Palangā un tiktu saglabāti. Lai nu kā, šodien ieguvēji esam mēs visi.
Pils parks lepojas ar apmēram 250 dažādu koku un krūmu sugām, celiņiem, ēnainām alejām un Birutes kalnu, kur vaidelotes Birutes gars sadzīvo ar mazo Lurdu un Dievmātes statuju.
KURŠU KĀPA
Dīvaini atrasties uz zemes strēles, kurai abās pusēs skalojas jūra. Prāmis arī tāds jocīgs iet dibenu grozīdams, nevar saprast, tā kā valša, tā kā tango ritmā. Gide izstāsta gan, kā radusies kāpa, bet ģeoloģiski litorīniskais skaidrojums neliekas īsti ticams, tāpēc pieturos pie domas, ka smilšu kalnus sanesa jaukā milzenīte Neringa savā priekšautā.
Mierīgo meža masīvu nomaina kosmiskās katastrofas ainava pirms gada šeit plosījies ugunsgrēks, kura sekas redzamas nomelnējušās zemes platībās, sakrautos, vēl neizvestos apogļojušos priežu stumbru krāvumos un neizcirstos mirušu koku veidojumos. Šausmu filmu cienīgs skats. Vai tiešām varētu būt patiesa versija par ļaunprātīgu dedzināšanu?
Nākamie koku postītāji ir visnotaļ dzīvi un piedevām aizsargājami liela kormorānu un jūras kraukļu kolonija ir nogalējusi priedes tikpat veiksmīgi kā uguns, bet jūtas ar sevi apmierināta. Nu kas par daudz, tas par skādi šogad putnu olas esot jau apsmidzinātas ar eļļainu vielu, lai novērstu tik lielu putnu populācijas vairošanos. Izrādās, putniņi ir arī ēdelīgi, katrs dienā grib puskilogramu zivju.
Tas palicis pāri no zaļajiem kokiem
Nākamais pieturas punkts Pelēkās kāpas smilšu tuksnesis. Tuksnesis gan, bet šī ainava tomēr ir dzīva vējš un lietus izveidojis smiltīs savus rakstus, saule veido kāpu ielokos ēnu rotaļas, blakus jūras elpa un fantastiska miera sajūta. Uzkāpjot virsotnē, ieraugām gan lielo, gan Kuršu jūru, bet vidū miers. Šo vietu izmantojot arī meditācijai, lai iegūtu enerģiju. Lai gan grupas meditācija ir diezgan liderīga, jo daži sturmē kāpu marša ritmā, dziedot Strauja, strauja upe tecēj, kāda daļa enerģijas tomēr tiek arī mums, un, ja tā dikti piedomā, enerģijas lādiņus var gandrīz sataustīt.
Nevar pat noticēt, ka tas redzams pie Baltijas jūras.
Enerģētiski pielādēti, dodamies uz Nidu. Velosipēdistu celiņi ir tik vilinoši, ka gribētos nesteidzīgi izbraukāt pilsētiņu un ļauties saulei un vējam. Diemžēl bažas par fizisko sagatavotību un koordinācijas precizitāti attur no riteņbraukšanas priekiem lielos apmēros.
Juodkrantes Raganu kalnā var satapt visus tos, kas te dzīvojuši pirms senākiem un ne tik seniem laikiem. Te ir Neringa un milzis Naglis, Egle zalkšu karaliene, Pērkons un Bangpūtis, laimīgais zvejnieks un gaidošā zvejnieka sieva. Arī nešķīstie gari tepat vien blakus, lai kārdinātu un pavedinātu kādu vājāku dvēseli. Gide stāsta, ka tie esot koktēlnieku darbi, bet šķiet, ka raganas un velni te tā jau piedzimuši tik labi viņi iederas meža takās.
Pats atraktīvākais objekts kāpā ir Smiltines Delfinārijs un Jūras muzejs.
Domāju, ka visskābākais ģīmis kļūst par smaidošu seju, redzot delfīnu rotaļas.
Labvēlība pilnīgi plūst no šiem dzīvniekiem, tāpēc nav brīnums, ka ziemas sezonā
tie darbojas kā veiksmīgi mediķi, palīdzot bērniem atrast prieku un atgūt
smaidu. Jūras lauvas delfīnus pārspēj dziedāšanā. 
Nav gan īsti skaidrs, kāpēc,
izmantojot to pašu partitūru, dziesma katram sanāk citāda. Lai nu kā, Latvijas
tenoriem te būtu ko pamācīties. Nav jau slikti arī mūsējie, bet ekspresivitātes
un aktiermeisterības pietrūkst.
KRUSTA KALNS
Šeit gribas pabūt vienam. Daudzie krusti, kas atraduši savu vietu kalnā, liecina par neuzvarētu ticību, mīlestību, cerību. Cilvēki te nākuši sāpēs un priekā, izmisumā un paļāvībā uz Dievu. Katram krustam līdzi dota sava lūgšana un kāda cilvēka dzīves stāsts.
Šeit nemanot sarunas kļūst klusākas un soļi lēnāki, un klusi tiek paustas ilgas, cerot uz to piepildījumu.
Dace Bite