Latvijas-Lietuvas robežupe Mēmele ir labi pazīstama ikvienam, kurš mēdz ļauties laivu vilinājumam, bet aiz upes, Lietuvas pusē, plešas Biržu reģions, kas daudziem vēl ir neatklāta, neizpētīta pasaule. Ir vērts turp doties un kliedēt noslēpumainību, jo Biržu pilsēta un tās apkārtne piedāvā patīkami pārsteidzošus un interesantus atklājumus Lietuvā visgarāko koka tiltu, visvecāko mākslīgo ezeru, un vislielāko karsta kriteni; divas, visai atšķirīgas pilis, katru savā ezera krastā; tipiski lietuviešu pilsētas spilgto kolorītu; nozīmīgiem notikumiem un leģendām bagātu vēsturi, kā arī ieskatu aldaru kultūrā.
un zeme iekrīt
Biržu reģionā noteikti ir jāredz, kādus pārsteigumus cilvēkiem sagādā
daba! Šī novada atraktīvākais brīnums ir kritenes ģeoloģiska īpatnība,
respektīvi, karsta parādība, kas vērojama ļoti plašā teritorijā: kriteņu
izpētei izveidotais Biržu reģionālais parks plešas aptuveni
14, 5 tūkstošu hektāru liela platībā un tajā saskaitītas ap 6500 karsta kriteņu.
Karsta procesi norisinās pazemē tajās vietās, kur sastopami ūdenī kūstoši ieži: ģipsis, kaļķakmens, dolomīts un citi. Ūdenim izskalojot iežus, pazemē veidojas dobumi, plaisas un pazemes ezeri. Kad tie palielinās, zemes virskārta, zaudējusi zem sevis pamatu, iebrūk tukšumā. Tā izveidojas krāteris jeb karsta kritene
Kritenēm raksturīga iezīme ir: tās mēdz izveidoties gluži negaidīti. To apliecina arī netālu no Biržiem atrodamā kritene, ko sauc par Karves olu jeb tulkojumā Govs alu. Tā nu iedomāsimies: rāma vasaras diena, gotiņa ganībās mierīgi plūc zāli un te pēkšņi, zeme, vārda tiešā nozīmē, atveras lopiņam zem kājām un to aprij. Īsts šausmu stāsts Stīvena Kinga stilā! Vietējie iedzīvotāji vēl sabiezinājuši krāsas, novada folklorā ieviešot nostāstu, ka gotiņas žēlā maušana dienām ilgi skanējusi no pazemes. Bet par pāragro bojā eju, govij tikusi slava kritene kļuvusi par ļoti populāru apskates objektu, turklāt tiek uzskatīta par Lietuvas vislielāko kriteni ar virszemes platību 120 kvadrātmetri un dziļumu ap 10m. Vai patiešām bijis tik traģiski, ka kritene prasījusi upuri vai arī stāstu par zemē iekritušo govi radījusi cilvēciska tieksme pārspīlēt - kas lai zina, bet šajā apkaimē līdzīgu stāstu par zemē iekritušiem šķūņiem un lauka vidū iebrukušu zemi netrūkst. Tomēr par apmeklētājiem un iedzīvotajiem bīstamu reģions nav pasludināts, un Govs alā pat iespējams ierāpties pa speciāli ierīkotām kāpnītēm, izbaudīt izjūtas, kādas pārņem karsta kritenes iekšienē, un palūkoties no pazemes uz virszemi. Pastāv uzskats, ka no kritenes sākas daudzus desmitus gara pazemes ala, bet, iespējams, tās ir vien sazarojušās plaisas ģipša slānī.
Kritenes savdabīgi rotā arī netālo Pasvales pilsētiņu. Pasvale, kurā
mīt nepilni desmit tūkstoši iedzīvotāju, ir izveidojusies pie Svales un Levuo
upju satekas un tiek dēvēta par Lietuvas Brigi, jo, tāpat kā gleznainā Beļģijas
pilsēta, ir bagāta ar daudziem tiltiem un tiltiņiem. Skaistākais no tiem
ir gleznainais gājēju tiltiņš pār Levuo upi.
Kritenes saradušās šur tur Svales upes piekrastē, bet visinteresantākā karsta kritene atrodama netālu no Šilo ezera, plašajā pilsētas parkā, kurā ierīkota estrāde un izvietotas lietuviešiem tipiskajā koktēlniecības stilā izveidotas skulptūras. Tomēr spilgtākais Pasvales simbols ir nevis kritenes (jo tās ir daudzviet Biržu reģionā), bet gan Zaļais avots tas pirms vairāk nekā pusgadsimta negaidīti izveidojies kādas mājas pagalmā. Kāpēc Zaļais avots? Tā ūdens plūst no ģipša slāņiem un mēdz t reizēm atvizēt zaļā krāsā
Pirms aizbraukt no Pasvales, mēs apskatām arī vairākus simtus dzirnakmeņu, kas izveidoti skvērā un dekorē šo pilsētu: seno tirdzniecības ceļu krustpunktu un vēlāko lauksaimniecības rajona centru. Aplūkojam arī 18. gadsimtā būvētās Sv. Jāņa Kristītāja baznīcas iespaidīgo arhitektūru; ievērojam pārmaiņas, ko pilsētai devušas pēdējās desmitgades modernu stiklotu būvju veidā, un palūkojamies Levou upes rāmajā plūdumā no Pasvales 500-gades laukuma, kurā novietots šai lielajai jubilejai veltīts piemineklis ar gadskaitļiem1497-1997. Tur iespējams nokāpt pie Levou upes un, ja palaimējas, ieraudzīt ziedošas ūdensrozes.
Bet tālāk ceļš ved uz Biržiem!
Nenovēršamā pagātnes atdzimšana
Ainava, kas paveras uz Biržu pili Širvenas ezera krastā nepelnīti reti tiek attēlota Lietuvu popularizējošās grāmatās, filmās, kalendāros un skatu kartiņās, jo patiešām ir viena no visgleznainākajām, visskaistākajām un visvaldzinošākajām ainavām visā mūsu dienvidu kaimiņu zemē.
Biržu pils, vairakkārt nopostīta, ir atdzimusi atkal un atkal no jauna. Pils var lepoties ar notikumiem bagātu likteni, kas ir cieši saistīts ar Biržu pilsētas izveidošanos.
Tā kā latviešu ceļotājiem ir nesalaužama tradīcija pilsētas iepazīšanu sākt ar tās vēsturisko sakņu izpēti, tad mēs, nonākuši Biržos, dodamies tieši uz pili.
Pa senlaicīgu tiltiņu šķērsojuši kādreizējo nocietinājuma grāvi,
nonākam tieši cietokšņa pagalmā, kur ieraugāma gan pati pils, iespaidīga savā
monolītajā pamatīgumā un ģeometriski precīzo līniju risinājumā, kā arī samanāmi
kādreizējie aizsargbastioni. Mūsdienās redzamā Biržu pils ir jau trešais tās
variants, tāpēc arī maz atgādina senos viduslaiku cietokšņus te neredzam
cilindriskus torņus, kas uzmūrēti no pelēkiem laukakmeņiem, bet gan mirdzoši
baltu fasādi un rudu dakstiņu jumtu. Ieskats vēsturē turpinās, ieejot pa pils
durvīm, jo ēkā ir iekārtots Biržu novada muzejs, kura ļoti detalizētā, bagātīgā,
daudzpusīgā ekspozīcija aizved ceļojumā cauri gadsimtiem no brīža, kad sākās
Biržu veidošana, līdz pat mūsdienām. Muzejā iespējams redzēt Biržu pilsētu
dažādos laikmetos, gūt priekšstatu par dzīvi šeit gan miera, gan karu
apstākļos, uzzināt, kā un kāpēc pārtapusi pilsēta un arī iespējams iejusties
reģiona iemītnieku daudzveidīgajos dzīvesstāstos. Turklāt Biržu pils
apmeklējums dāvā ne vien ceļojumu laikā un plašu zināšanu klāstu, bet arī
optimismu, ko izstaro pils sistemātiskās atdzimšanas stāsts.
Vēstījums
sākas 15. gadsimtā, kad te, pie Apaščas un Aglonas upju satekas, iespējams,
bijušas pievilcīgas bērzu birzis (arī lietuviešu valodā birzis), kas,
domājams, arī pilsētai devušas nosaukumu, bet vēl nav bijis ne dzīvojamo ēku, ne
pils, pat ne milzīgā ezera. Tajā laikā šī teritorija nonākusi ievērojamās
lietuviešu aristokrātu dzimtas Radvilu (pazīstami arī kā 
Radzivili) īpašumā.
Radvili tajā laikā un vēl vairākus gadsimtus bija viena no ietekmīgākajām dzimtām Lietuvā, no Radviliem nāca daudzi
ievērojami karavadoņi, valstsvīri, politiķi, to vidū Lietuvas hetmanis Jurģis
Radvila, Svētās Romas impērijas hercoga titulu ieguvušais Mikolajs
Radvila un arī Polijas karaliene Barbara. Biržu pilsētas sistemātiska
veidošana aizsākas 16. gadsimtā, kad Kristofors Mīkols Radvila Pērkons sāka
nocietinātas rezidences būvniecību. Cietoksnis bija iecerēts tolaik Eiropā plaši
izplatītajā itāļu stilā. Lai padarītu to grūtāk pieejamu iespējamajiem
uzbrucējiem, ap 1575. gadu tika nosprostotas Apaščas un
Aglonas upes un izveidots vairāk nekā 300 ha lielais Širvenas ezers, kas
tiek atzīts par visvecāko mākslīgo ezeru Lietuvā. Jau 1589. gadā ezera krastā
izveidotie Birži ieguva t.s. Magdeburgas tiesības jeb t.s. pilsētas
tiesības. Tajā pašā gadā arī Biržu pils bija pabeigta. Nekādi
mierīgie laiki tad gan nav bijuši, un jau 1625. gadā, karā ar zviedriem pils
praktiski tika nopostīta. (Biržu leģenda vēsta: toreiz Radvila 450
karavīru izturējuši 30 dienu ilgu aplenkumu un cīņu ar 10000 karavīru
lielo zviedru armiju.) Muzejā iedzīvināti arī vēl daudzi citi nostāsti par
ietekmīgajiem, harizmātiskajiem Radviliem, kuri tajos laikos izcēlušies gan ar
lietuvisko patriotismu, neatzīstot dominējošo visa poliskā kultivēšanu, gan ar
katoliskajā valstī netipisku reliģisko iecietību, kas bijis iemesls arī
reformatoru baznīcas un skolas izveidošanai Biržos.
Kad 17. gadsimta vidū Boguslavs Radvila uzbūvē otro Biržu pili, šoreiz, holandiešu stilā, Birži piedzīvo spožus gadus, jo Radvilas rezidencei ir liela politiska nozīme visas Polijas-Lietuvas valsts mērogā. Tā piemēram, 1701. gadā te notiek Žečpospoļitas karaļa Augusta II un Krievijas cara Pētera I tikšanās, kuras laikā tiek slēgta militāra savienība karam pret Zviedriju. Bet Biržu pilij karš izrādās liktenīgs. Trīs gadus vēlāk zviedru armija to noposta, un līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Širvenas ezera krastā vīd vien pamesta drupas.
Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem sākās pils atjaunošana, to praktiski uzbūvējot no jauna kā mītni muzejam.
Pēc muzeja iepazīšanas, uzkāpjot kādreizējos aizsargbastionos, kas saglabājušies ezera krastā, vērīgi lūkojoties pāri ezeram, var pacensties ieraudzīt otru pili, varbūt palaimēsies to saskatīt
Ziemeļu krasta romantika
Lai šo pili ieraudzītu tuvumā, apmetam loku ap Širvenas ezeru un
nonākam ziemeļu krastā. Tur pārsteidz dziļais klusums un tāda kā pamestības
atmosfēra, tūristus neredz, vietējos Biržu iemītniekus arī nē; šķiet kas gan
varētu būt ievērojams tik nomaļā vietā, patālu no pilsētas centra? Bet tad ceļa
galā skatam paveras tā otrā Biržu pils, saukta par Astravas
pili. Sakopta un kārtībā uzturēta, pils arī šodien apbur ar savu eleganci,
harmoniju, simetriju un balti mirdzošo spožumu. Skats uz šo pili, arī nepelnīti
maz popularizēts grāmatās un suvenīros, ir apbrīnojami romantisks, jo pils
vizuālo veidolu, kurā saspēlējas ampīrs un klasicisms, papildina
gleznainās arkas, izsmalcināts tornītis t.s. belveders un
iespaidīgas granīta kāpnes, bet ieeju pilī sargā divas
ģipša lauvas. Oriģinālā tur atradušās no dzelzs izgatavotas lauvas, bet tās
aizceļojušas uz Kauņu, un tiek uzskatīts, ka mūsdienās tieši Astravas lauvas
sargā ieeju Kauņas Kara muzejā.
Ieraugot Astravas pili, šķiet ikvienu ceļotāju pārņem vēlēšanās
apstāties un lūkoties uz pili kā uz skaistu gleznu vai fotogrāfiju, vienkārši
priecājoties par tās pusotru gadsimtu seno pievilcību: Astravas pili uzbūvēja
Jons Tiškēvics 19. gadsimtā sešdesmitajos gados. 18./19. gadsimta mijā Radvilu
dzimtas spožums bija apdzisis un finansiālā situācija problemātiska, tā
rezultātā viņu Biržu īpašumi nonāca grāfu Tiškēvicu dzimtas rokās. Tiškēviciem
19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā piederēja īpašumi daudzās Lietuvas
pilsētās un novados, un šīs ļoti bagātās, veiksmīgās, mākslinieciski un
progresīvi noskaņoto intelektuāļu dzimtas pārstāvji daudzviet uzbūvēja
apbrīnojami skaistas pilis un arī deva ieguldījumu apkārtnes ekonomiskajā
attīstībā. (Plašāk zināmais piemērs ir kādreizējā Tiškēvicu pils Palangā,
tagadējais Dzintara muzejs, un Palangas kūrorta attīstības vēsture.) Arī
Biržu pilsēta, piedzīvojusi, kā šodien sacītu, krīzes gadus 18. gadsimtā,
Tiškēvicu laikā atkal attīstījās, tad tika uzbūvētas vairākas šodien redzamās
pilsētas centra ēkas, to vidū arī baznīcas. Tiškēvici arī pētīja Biržu vēsturi,
Astravas pilī savāca plašu gleznu kolekciju un respektējamu bibliotēku, bet viņu
laikmets beidzās līdz ar Pirmo pasaules karu, kurā Astravas pils pamatīgi
cieta. 20. gadsimta 20. gados pils kompleksā tika iekārtota linu fabrika, bet
pašā pilī fabrikas administrācijas darba telpas. Linu fabrika, kā stāsta
vietējie, darbojoties joprojām un tāpēc Astravas pils iekšienē valda
biroja atmosfēra.
19. gadsimtā, atbilstoši tālaika tradīcijai, pie pils tika izveidots parks,
kura ainaviskums nojaušams arī mūsdienās. Netālu vēl saglabājušās liecības par
senajām ūdensdzirnavām, kuru mehānismu darbināšanai savulaik no pelēkiem
akmeņiem un rudiem ķieģeļiem tika uzbūvēts visai interesants
arku tilts pār Apaščas upi tilta konstrukcijā bijusi ietverta sistēma,
lai regulētu ūdens līmeni kanālā, kas, līdz ar Širvenas ezeru un Apaščas upīti,
apskalo Astravas pils pussalu.
Bet mēs ejam uz ezermalu, lai dotos pāri Širvenas ezera ūdeņiem pa Lietuvā garāko koka tiltu (525m), kas aizved uz Biržu pilsētu.
Saulainā dienā, kad vējš tikko samanāms, tilts viegli šūpojas ezera viļņos, visapkārt valda mierpilna noskaņa un ikvienā sejā ataust līksms, rāms smaids. Dienās, kad vējš pūš spēcīgāk, līst lietus un ezers pamatīgi viļņojas, gājiens pa tiltu var būt arī kā savdabīgs izaicinājums.
Šķērsojot šo Biržu simbolu, protams, saskaņā ar ticējumu, klusībā obligāti kaut ko jāvēlas ja nu piepildās.
Divas baznīcas, skaistākā iela un tirgus
Pa tiltu mēs nonākam Biržu rajonā, kas atrodas netālu no paša pilsētas centra, un varam izpētīt to, kā tad dzīvo Birži tagad, 21. gadsimtā. Birži Lietuvas mērogiem ir vidēja lieluma pilsēta (platībā aptuveni 530 ha), to par savējo dēvē nepilni 15000 iedzīvotāju. Biržos valda apbrīnojami līdzsvarots dzīves ritms un izjūtams lietuviskā kolorīta šarms, kāds nav sastopams lielpilsētās. Turklāt pilsētas centrs patīkami pārsteidz ar savu izcilo sakoptību, ziedošām, rūpīgi veidotām puķu dobēm, tīriem zālieniem, visur valdošu tīrību un kārtību. Protams, Birži nav ne valsts mēroga metropole kā Viļņa, ne bagāta ostas pilsēta kā Klaipēda, ne globalizācijas ietekmēts kūrorts kā Palanga, ne pilsēta-vizītkarte kā Kedaiņi, bet tieši tāpēc Biržos var ieraudzīt īsto Lietuvas seju un sastapt tipiskos lietuviešus, gūstot jaunus iespaidus un prieku par šo sastapšanos.
Biržu vēsturisko centru veido trīsstūrveida rajons, ko ietver Biržu pils un
divas baznīcas, kuru torņi ir labi pamanāmi jau no attāluma. 19. gadsimta otrajā
pusē tika uzbūvēta gan Sv. Jāņa Kristītāja katoļu baznīca, kuras greznajā
veidolā līdzās klasicismam manāmi baroka elementi, gan turpat netālu arī
mazliet askētiskā Evaņģēliskā reformātu baznīca, spilgts apliecinājums Biržos
valdošajai multikonfesionālajai gaisotnei. Sirsnību un miermīlību apliecina arī
pilsētas centrā ieraugāmais piemineklis, kas veltīts Neatkarības cīņās
kritušajiem; tajā attēlota leģendārā Birute viena no Lietuvas vēstures
slavenākajām personībām, Palangas svētnīcas vaidelote dižkunigaiša Ķēstuta sieva
un Vītauta Dižā māte.
Ķēstuta vārdā ir nodēvēta Biržu galvenā iela, kas stiepjas paralēli ezera dienvidu krastam. Domājams, ka Ķēstutim ar Biržu reģionu īpaša saistība nav bijusi, bet Lietuvai ļoti raksturīga ir tradīcija dēvēt ielas dažādu slavenu vēsturisko personību vārdos, tādēļ daudzās šīs valsts apdzīvotajās vietās ir Mindauga, Ģedimina, Birutes, Vītauta, Ķēstuta ielas jeb gatves (iela lietuviešu val.). Lietuvā mēdz jokot, ka jābūt ļoti precīzam, GPS sistēmā norādot apdzīvotas vietas nosaukumu, citādi, piemēram, Vītauta gatvē 38 jau nokļūsiet, tikai jautājums vai pareizajā pilsētā
Biržu promenādē Ķēstuta ielā rindojas veikali un veikaliņi, pa kādai
paēšanas vietai, spilgti krāsotas koka un ne mazāk spilgti apmestas mūra mājas.
Mēdz sacīt, ka viena no lietuviskās un latviskās identitātes atšķirībām ir
lietuviešiem piemītošā patika pret spilgtām krāsām visai kontrastējošos
salikumos, un tā izpaužas apģērbā, interjerā, arhitektūrā un
pilsētvidē. Biržu centrā spilgto krāsu saspēle izdevusies veiksmīgi
un rada dzīvesprieka un optimisma iespaidu. Turklāt Ķēstuta ielas rajonam
piemīt lietišķa elegance, kas izpaužas arī intelektuālajā laipnībā, ar
kādu uz ceļotāju jautājumiem atbild uz ielas, veikalos un krodziņos uzrunātie
pilsētas iedzīvotāji. Latvijas ceļotāji te var justies kā mājās, jo valodu
barjera praktiski nepastāv. Biržus no Latvijas šķir tikai nepilni 25 km un
daudziem pilsētas iedzīvotajiem ir respektējams latviešu valodas zināšanu
krājums, vismaz saprašanās līmenī. Darba dienas vidū Ķēstuta ielā un arī citur
pilsētā ir samērā kluss, lielāka rosība valda nedēļas nogalēs, it īpaši jau
svētdienā, kad baznīcās beidzas dievkalpojumi, ko, sekojot senai reliģiskai
tradīcijai, Lietuvā apmeklē daudzi, dažādu paaudžu cilvēki.
Bet Biržu kolorīta provinciālākais, varbūt jāsaka, primitīvākais aspekts atklājams vēsturiskajā Biržu tirgū, kas joprojām atrodas praktiski pašā pilsētas centrā.
Tur ieraugāmas garas koka letes un raibas nojumes, un klasiskā tirgus garā tiek pirkts un pārdots visai daudzveidīgs preču klāsts pārtika, apģērbs, sīkas greznumlietiņas, mājsaimniecības preces... Un raksturīga iezīme ir tirgus pārdevēja, cigarešu dūmu aromāta piesātinātā adītā vamzī, kura, pār koka leti pārliekusies, samākslotā balsī gan uzstājīgi, gan pieglaimīgi cenšas pārliecināt, ka tieši viņas, nevis citu pārdevēju tirgotās preces ir tās, bez kurām nu noteikti nedrīkst aiziet no tirgus prom. Tik primitīvai pārdošanas tehnoloģijai gan mūsdienās padodas tikai retais un vairums ceļotāju izvēlas nopirkt lietuviešu sūris (siers lietuviešu val.) vai kādu šakoti (lietuviešu nacionālais cepums, kas nāk no ceptuves netālajā Aukštaitijā), neuzbāzīgākā atmosfērā.
Gribi maizi ēst, mācies brūvēt alu!
Gan pilsētas centra veikalos, gan tirgū labi pamanāma prece ir arī
alus, kas ir visatbilstošākais no visiem suvenīriem, ko draugiem un
mājiniekiem Latvijā atvest no viesošanās Biržos, jo Biržus jau gadsimtiem ilgi
mēdz dēvēt par Lietuvas aldaru galvaspilsētu. Biržu reģionā alus darīšana
ir sava veida kultūra, kas var būt interesanta jebkuram, arī tiem
cilvēkiem, kuri alu nedzer pat Līgo svētkos.
Vecākā alus darītava te uzbūvēta jau ap 1686. gadu, un, kā stāsta Biržu novada muzejā, pirmais ko pilsētā atjaunojuši pēc Lielā Ziemeļu kara laika postījumiem, bijis alus brūzis. Ne jau tāpēc, ka Biržu iedzīvotāji būtu bijuši negausīgi dzērāji, bet tāpēc, ka alus brūvēšana un pārdošana bijis viņu, kā šodien saka, bizness un līdz ar to, izdzīvošanas pamats. Aldaru amatu prasme jau kopš seniem laikiem nodota no paaudzes paaudzē, un, likumsakarīgi, Biržu aldari, gadiem ejot, ieguvuši ļoti labu reputāciju, un tad apgūt šo amatu un piederēt aldaru pulkam, bijis visai ienesīgi. Tāpēc arī te pazīstams izteiciens, ko kāds aldaris sacījis savam dēlam: Gribi maizi ēst, mācies brūvēt alu!
Viena no krāšņākajām pilsētas tradīcijām arī 21. gadsimtā ir Alus svētki, kuros tiek sumināts alus kā reģiona labklājības pamats.
Kā mūsdienās turpinās alus darīšanas tradīcijas un kā norit bizness, iespējams redzēt vairākās alus darītavās. To vidū ir arī Rinkušku alus darītava, kas ražo daudzas, dažādas alus šķirnes, no vieglā gaišā līdz stiprajam tumšajam. Apliecinājums uzņēmuma veiksmei ir tas, ka Rinkušku alus tiek eksportēts gan pie mums uz Latviju, gan uz ASV, Skandināvijas valstīm, Grieķiju un pat alus kultūras valsti Vāciju. Labs suvenīrs, ko atvest no Biržiem ir Rinkuskiu Piliakalnio gaišais alus īsts vietējais brūvējums, turklāt ar vēsturisku raksturu, jo nosaukums tulkojams kā pilskalna alus.
Biržos atrodas vēl arī citas alus darītavas tā sauktā Biržu alus
darītava pilsētas centrā, Ponoras alus darītava mazliet nomaļāk.
Plaši folklorizējies teiciens jeb tosts nosaka to, ka pēc diviem Biržu alus kausiem, kā likums, esot jāsāk dziedāt. Turklāt kaimiņtautu saliedēšanai lieliski noder kādas slavenas latviešu alus dziesmas iemācīšana lietuviešu aldariem. Divi kausi Biržu alus un dziesma, piemēram, Trīs lietas man zāļu skapītī stāv/Asaras, dziesmas un alus. Un pat tiem, kas vienaldzīgi pret alu un šāda stila dziesmiņām, uz brīdi kļūst jautri, piedaloties kopīgajā latviešu-lietuviešu sadziedāšanās spēlē, kas apliecina abu nāciju mentalitātes radniecību. Tāpat kā cita populāra dziesma Ai, māsa Lietuva.
***
Biržu reģions salīdzināms ar dabas, kultūrvēstures un vietējās mentalitātes veidotu gigantisku izklaides un atrakciju parku, kas ļauj doties aizraujošā, dzīvespriecīgā piedzīvojumā un ik brīdi dāvā gaišas un pozitīvas emocijas.
Tāpēc, ja vēlaties labi pavadīt dienu, dosimies pāri Mēmeles upei, uz Lietuvu!
Magda Riekstiņa.