Lietuvas ziemeļrietumu reģionam, kurā atrodas ostas pilsēta Klaipēda un Nemunas upes delta, piemīt atturīgs šarms un nekur citur mūsu kaimiņvalstī nesastopama, unikāla identitāte, kuru veido divu atšķirīgu rakstura līniju simbioze. Viena no tām izpaužas racionālā domāšanā, askētiska arhitektūrā, apkārtējās vides fanātiskā sakoptībā un tieksmē pēc harmonijas it visā, bet otra rakstura līnija samanāma viesmīlīgā sirsnībā, ekstravertā komunikācijas stilā, patikā pret spilgtām krāsām un dzīves svinēšanas filozofijā. Kāpēc tā? Visticamāk, taisnība vēstures pētniekiem, kuri apgalvo, ka pirmā rakstura līnija ir ģermāniskās kultūras atstāts mantojums, bet otrā lietuviskās mentalitātes atklāsme.
Šobrīd Klaipēdas un Nemunas deltas reģions ir arī kontrastiem bagāts. Te vērojama gan ambicioza pašapziņa, ko apliecina 21. gadsimta modernās arhitektūras stikloto fasāžu mirdzums un dārgas luksus automašīnas, gan melanholiska nostaļģija pēc ģermānisko vietvārdu un pildrežģu namu laikiem, gan lietuviskā cieņa pret senlaicīgā zvejnieku un lauksaimnieku dzīves stila saglabāšanu. Turklāt te, Lietuvas ziemeļrietumos, rāmā klusumā grimstošas upes un pirmatnēju skaistumu nosargājušas putnu vērošanas vietas atrodamas tuvu blakus vērienīgām ostas būvēm, noslogotu autoceļu vijumiem un plašiem industriālajiem rajoniem. Bet visā reģionā par nozīmīgu prioritāti izvirzīta tūrisma attīstība, kas, tiesa gan, izpaužas visai atšķirīgos veidos, tāpēc ciemiņiem ir izvēle, vai izbaudīt Klaipēdas rekonstruētās vecpilsētas atdzimušās identitātes spožumu, vai Nemunas deltas relaksējošo mieru. Vai arī viena ceļojuma laikā abus!
Rusnes salas burvība
Jebkura no pasaules salām parasti var lepoties ar maģisku pievilcību. Ūdeņu nošķirtai videi piemīt īpaši fascinējoša atmosfēra, ka bagātināta daudziem, patīkamiem pārsteigumiem. Teiktais attiecas arī uz Rusnes salu!
Latvijas ceļotājiem zināmajā komponista Imanta Kalniņa dziesmā par māsu Lietuvu tiek sacīts, ka Lietuvas upes pretī nāk Teiktais precīzi attiecas uz ainavu, kas paveras, tuvojoties Rusnes salai no Klaipēdas puses, cauri Šilutes pilsētai, kuras galvenā iela raisa asociācijas ar Berlīnes promenādi Unter den Linden, bet luterāņu dievnams atgādina daudzas Kurzemes baznīcas, un kuras iedzīvotāji iekopuši krāšņus puķu dārzus pie savām privātmājām, ieviesuši ziedu dekorus daudzviet pilsētvidē un izveidojuši ainaviskus skvērus pie Šīsas upes, kas devusi vārdu šai pilsētai.
Uz rietumiem no Šilutes, pirms ietekas Kuršu jomā Lietuvas iespaidīgākā upe Nemuna sazarojas plašā deltā. Pa vidu starp deltas sastāvdaļām Atmatu un Skirvīti palicis gabaliņš sauszemes mūsu kaimiņvalsts lielākā sala Rusne, kuras platība ir aptuveni 44 kvadrātkilometri. Salā iespējams nokļūt ar autobusu vai automašīnu, pateicoties tiltam salas austrumos, kas slejas pār Atmatas straumi un stiepjas arī pāri bieži pārplūstošajām piekrastes pļavām. Kā mēdz teikt Rusnes iemītnieki, salas simbols ir tilts, jo lielāki un mazāki, jaunāki un vecāki, stabilāki un trauslāki tiltiņi un laipas ir neatņemama salas ainavas iezīme. Bez tiltiem šajā upju valstībā nekādi neiztikt
Rusnes sala gan neietilpst pasaulē pazīstamajā Lietuvas vizītkartē, ko veido četri valsts starptautisko tēlu balstošie vaļi t.i. pilsētas Viļņa, Kauņa, Traķi un Palanga, bet varbūt, ka tas ir labi, jo salā veiksmīgi saglabājusies komercializācijas nemainīta gaisotne.
Sperot pirmos soļus uz Rusnes salas zemes, patīkamais pārsteigums ir visapkārt valdošais miers un klusums, kuru pārtrauc vien putnu balsis. Jebkāda 21. gadsimta ikdienai raksturīgā steiga šķiet palikusi otrpus upēm, kas salu ietver gluži kā pelēkzilā pakavā no ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem. (Savukārt rietumos salu apskalo Kuršu līcis Lietuvas lielākā saldūdens tilpne.) Te nedzird skaļas, nervozas balsis, ķildošanos vai sakliegšanos. Te nemana bailes kaut ko nokavēt vai nepaspēt Laikam jau nervozie, izrādīties kārie, skaļie cilvēki uz šo salu nebrauc, vai arī Rusnes gaiss viņus ātri vien nomierina un padara laipnus.
Rusnes salā patlaban mājo aptuveni 2000 pastāvīgo iedzīvotāju. Salā oficiāli ir pieci ciemi, no tiem lielāko sauc tāpat kā salu Rusne. Senākos laikos Rusnes iedzīvotāji iztiku nodrošinājuši ar zvejniecību, koku pludināšanu un mazliet lauksaimniecību. Mūsdienās tikai maza daļiņa salinieku nāk no vēsturiskajām Nemunas deltas zvejnieku dzimām, jo tās izklīdināja pa pasauli Otrā pasaules kara vētras, no salas aizvējojot prom arī ģermānisko jeb prūsisko kultūru un dzīves stilu. Lielākā daļa šolaiku salinieku ir lietuvieši, kuri ģimenes sabraukušas no citiem Lietuvas reģioniem 20. gadsimta četrdesmito gadu otrajā pusē, un, kā stāsta vietējie, te pārstāvēti dažādi valsts kultūrvēsturiskie novadi. Līdzās mīt ģimenes gan no ezeru zemes Aukštaitijas, gan dienvidu novada Dzūkijas, gan no netālās Žemaitijas un gan jau arī kāds suvalks salā sastopams.
Patlaban salinieki spilgti apliecina lietuviešu nacionālā rakstura iezīmi, ka ikviens sevi cienošs lietuvietis uzskata, viņam piemīt uzņēmēja talants, gars un aicinājums. Šī lietuviskā rakstura iezīme nevis domāt, kur atrast pēc iespējas labāk apmaksātu darbu, bet gan ar kādu uzņēmējdarbības veidu varētu nodarboties, ļāvusi Rusnes salas iedzīvotājiem uzturēt un attīstīt salas infrastruktūru ne tikai labos, bet arī grūtākos laikos. (Nevis nopirkt vienvirziena biļetes uz Angliju vai Īriju, atstājot dzimtajā ciemā tikai pensionārus, bērnus un pusapdzīvotas mājas.)
Arī tūrismu Rusnē balsta lietuviešos mītošais uzņēmēja gars. Vietējā skolotāja darbojas kā salas gide ceļotāju grupām un savā mājā atvērusi viesu namu. Ja atbraucēju daudz, ceļotāju izmitināšanā tiek iesaistītas vairākas kaimiņienes, bet
vēl citas vietējās dāmas rosās virtuvēs un klāj ciemiņiem bagātīgus vakariņu un brokastu galdus. Kuģīša īpašnieks viesus vadā pa Nemunas deltu, bet vēl kādam kaimiņam ir
savs miniatūrais zivju tirdziņš. Jā, un vēl cits kaimiņš glabā vietējā brīvdabas muzeja atslēgas
Nevar jau skaidri zināt, cik draudzīgas patiesībā ir salinieku savstarpējās attiecības, bet vismaz tūrisma jomā viņi darbojas ar apskaužamu prasmi sadarboties, izpalīdzību, saprašanos un savstarpēju atbalstu. Kā sacīja kāds latviešu ceļotājs, zemnieku saimniecības īpašnieks no rusniešiem būtu vērts pamācīties kooperēšanos vislabākajā nozīmē!
Ciemiņam saprasties ar saliniekiem ir viegli. Te var droši teikumos likt kopā latviešu, lietuviešu un visu zināmo svešvalodu vārdus, lietuvieši saziņā ar ceļotājiem valodu jautājumu uztver racionāli un uzskata, ka jārunā kaut pa vārdam latviešu, lietuviešu, krievu, vācu un angļu valodās, galvenais, lai varētu saprasties. Turklāt Rusnes iedzīvotāji ir laipni pēc rakstura, kā arī labi apzinās, ka tūrisms patlaban ir viņu salas ekonomiskās attīstības pamatā.
Ikdiena Rusnes salā nebūt nav vienkārša, sauszeme paceļas tikai 0,51 m vjl., tāpēc tās daļa ik pa laikam pārplūst. Reizēm, visbiežāk pavasaros, Nemunas deltas upes ceļu uz Rusni padara vispār neizbraucamu, turklāt pasaules malas izjūtu pastiprina robežsardzes torņi salas dienvidos, jo Skirvītes jeb Severnajas upe ir robeža starp Lietuvu un Krieviju, precīzāk, Kaļiņingradas apgabalu. Tātad arī, rūpīgi uzraudzīta Eiropas Savienības robeža, kuru Latvijas pilsoņi var šķērsot tikai ar Krievijas vīzu pasē.
Tomēr, lai vai kā būtu ar kaprīzo dabu un strikto robežapsardzību, Rusnes salai piemīt apburošs valdzinājums, kas daudziem salas ciemiņiem liek te atgriezties atkal un atkal. Salā iespējams ieraudzīt lietuviskās koka arhitektūras daudzveidību visā tās krāšņumā, kas dzīvojamajām ēkām liek izskatīties gluži vai pēc koktēlniecības mākslas darbiem. Te var doties garās, meditatīvās pastaigās pa takām, kas vijas cauri zaļojošajās pļavām un niedrājiem. Pavasarī te var noreibt no saldās ceriņu smaržas un priecāties par puķu raibajiem paklājiem, kas izdaiļo gan piemājas dārzus, gan pļavas. Var apsēsties upmalā un vērot saules gaismas un ūdens saspēli, vai apmeklēt salas brīvdabas muzeju senlaicīgu, niedru jumtiem klātu ēku kompleksu, kurā tiek atainots vēsturiskais Rusnes zvejnieku dzīvesveids. Var arī doties uz Ostadvares ciemu, kurā atrodas iespaidīga bāka, un, uzkāpjot pa tās stāvajām kāpnēm, vērot Atmatas upes panorāmu. Un kādā no Rusnes salas daudzajām kuģu un laivu piestātnēm var kāpt kuģītī, lai izbrauktu ceļojumā pa Nemunas deltas ūdensceļu labirintiem.
Pirms 20 gadiem šeit tika izveidots Nemunas deltas reģionālais parks. No tā
nepilnus 240 kvadrātilometrus lielās platības aptuveni piekto daļu aizņem ūdens, bet reģionālā parka slavenākie iemītnieki ir putni. Braucot ar kuģīti pa upēm, to pietekām un attekām var pamanīt gan iespaidīgos melnos kormorānus, gan vēl daudzas citas putnu sugas, kas piesaista deltai aizrautīgus putnu vērotājus. Laimīgi te jūtas arī makšķernieki, kuri novērtē zivju daudzveidību un vieglo pieejamību.
Zivis ir Nemunas deltas apvidus nacionālais ēdiens. Rusnes salā stāsta, ka gudrākās saimnieces kādreiz no paaudzes paaudzei nodevušas simtiem vietējo saldūdens zivju pagatavošanas recepšu. Arī ciemiņi tiek cienāti ar zivju ēdieniem zivju zupu, ceptām zivīm, žāvētām zivīm . Un tā kā nonivelēti vienādo suvenīru tirgošanas kults Rusnes salu vēl nav skāris, tad žāvēta vietējā zivs uzskatāma par visai piemērotu, mājās aizvedamu apēdamo suvenīru. Tā sakot, vietējais ekoprodukts!
Zivju ēdienus piedāvā arī Miņģes jeb Mīnijas ciema krodziņā, kura interjeru rotā kuģa modelis. Var šķist klišejiski, bet Mīniju mēdz dēvēt par Lietuvas Venēciju, iemesls tam ir tāds, ka patiešām galvenās ielas vietā plūst Mīnijas upe. Tās piekrastē rindojas brūni rudas koka mājas ar vēl rudākiem dakstiņu jumtiem un baltziliem logu rāmjiem, pie daudzām uzbūvēta piestātne ne nu gluži itāliskai gondolai, bet Baltijai raksturīgai laivai vai kuģītim. Mīnija ir īsta laivinieku un burātāju paradīze! 21. gadsimta sākumā te izveidota jahtu osta, un aizrautīgie burātāji gada siltajā laikā kuģo pāri Kuršu līcim uz slaveno kūrortpilsētu Nidu Kuršu kāpā.
Klaipēda pilsētas dvēseles renesanse
Klaipēdai, kas atrodas pie Danes upes ietekas Kuršu līcī, ir maz līdzības ar pārējo Lietuvu un citām mūsu kaimiņvalsts pilsētām. Kā vēsturiski, tā šodien, Klaipēda ir viena no multikulturālākajām pilsētām Lietuvā, kura visumā uzskatāma par valsti ar viendabīgi lietuvisku iedzīvotāju nacionālo sastāvu. Lai izprastu to, kā Ziemeļlietuvā gadījusies tāda Goslāras un Lībekas vizuālā līdziniece Klaipēda, kurā, turklāt gluži kā Daugavpilī, bieži dzirdama krievu valoda, mazliet tomēr jāielūkojas vēsturē. Atšķirīguma pirmsākumi meklējami jau 13. gadsimtā, kad baltu tautas senprūšu centieni pretoties Vācu ordenim izrādījās neveiksmīgi. Šodien Klaipēdas galveno ielu sauc senprūšu karotāja Herkus Mantus, kuram dzejoli veltījis arī latviešu literāts Ojārs Zanders, vārdā. No Herkus Mantus un krustnešu ordeņa cīņas laikiem pilsētai palicis otrais vārds Mēmele jeb Mēmelburga, kas reizēm tiek tulkots kā zelta ūdensroze, lai gan ir gadījies arī dzirdēt valodniecības speciālistu strīdus par šī vietvārda izcelsmi un skaidrojumu. Bet lai nu paliek lingvistiskā matu skaldīšana
Toties labi zināms, gadsimtu gaitā, kad pārējā Lietuvas teritorijā tika stiprināta nacionālā, lietuviskā pašapziņa un notika saradošanās ar poļu kultūru, Klaipēda jeb Mēmele attīstījās kā ģermāniska pilsēta un tāda palika līdz pat 20. gadsimta divdesmito gadu sākumam, kad vietējo iedzīvotāju prasību rezultātā tomēr nonāca neatkarīgās Lietuvas Republikas sastāvā. Tiesa gan, uz samērā neilgu laiku līdz Otrā pasaules kara priekšvakaram. Pilsētas vēsturi askētiski, bet precīzi simbolizē piemineklis Arka divas kolonnas. Lielākā ataino Lietuvu, bet mazākā Klaipēdas reģionu jeb Mazo Lietuvu. Piemineklī izlasāmais uzraksts ir literātes Ievas Simonaitītes vārdi, kas tulkojami kā Mēs esam viena tauta, viena zeme, viena Lietuva. Savukārt iemesls tam, kāpēc Klaipēdā dzīvo Lietuvai netipiski liels krievvalodīgo iedzīvotāju skaits, slēpjas faktā, ka, Otrajam pasaules karam beidzoties, no ostas pilsētas pāri bija palikušas tikai drupas un, kā apgalvo vēsturnieki, mazāk par desmit pirmskara iedzīvotāju. Pēc kara Klaipēdu uzbūvēja no jauna ātrā tempā, padomju laika stilā, piesaistot ieceļotājus no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un uzceļot pelēku daudzstāvu blokmāju dzīvojamos rajonus, plašu ostu un vairākas gigantiskas rūpnīcas.
Vēl pirms gadiem 15 eiropeiska atjaunošana un labiekārtošana Klaipēdā bija manāma minimāli, bet tad ap tūkstošgades miju pilsēta saņēmās un īsā laikā no palsi pelēka, bezpersoniska un mazliet apbružāta industriālo būvju un dzīvojamo kvartālu sakopojuma pārtapa par skaistu, modernu metropoli, kurā turklāt izdevies atdzīvināt sīkstās, dzīvespriecīgās un eleganci mīlošās pilsētas dvēseli. Tā visspilgtāk izjūtama rekonstruētajā vecpilsētas kvartālā, Danes upes kreisajā krastā. Līkumotajās ieliņās te rindojas atjaunoto pildrežģu ēku kvartāli, Klaipēdas vēsturi rāda fotogrāfijas, kas novietotas par pilsētas sirdi dēvētajā Teātra laukumā. Tajā slejas slavenais mūžīgās mīlestības un ilgu simbols piemineklis Tāravas Anniņai, 17. gadsimta skaistulei, kuru mīlēja, bet apprecēt nepaguva dzejnieks un Kēnigsbergas (tagadējās Kaļiņingradas) Universitātes profesors Simons Dahs. Viņš savas jūtas izteica dzejolī, kas pārtapa arī populārā dziesmā. Vāciskās kultūras triumfs vērojams atjaunotajā Frīdriha pasāžā, kas aizved ceļojumā uz tādu pat vidi, kāda redzama Hannoverē, Brēmenē, Goslārā, Lībekā
Respektējot to, ka mūsdienu ceļotāji vēlas ieraudzīt ne tikai vēstures liecības, bet arī pieminekļus, kas ļautu pasmaidīt un uzlabotu garastāvokli, Klaipēdas vecpilsētā novietota Laimes poga, pie kuras plaukstu pieliekot un kaut ko vēloties, varot gaidīt, ka vēlēšanās piepildīsies. Un, drošības labad, šo pašu vēlēšanos var iečukstēt austiņā Laimes pelītei, kas purniņu pret debesīm paslējusi, gaida vecpilsētas skvēriņā. Ja jau ir pele, tad, protams, jābūt arī savam pilsētas kaķim, kuram savukārt maģiskas īpašības var piedēvēt katrs Klaipēdas ciemiņš pats pēc saviem ieskatiem.
Danes upē šūpojas Klaipēdas populārais simbols burukuģis Meridiāns, kas senāk piederējis jūrskolai, bet vēlāk noenkurots rāmajos ūdeņos un pārtapis iecienītā restorānā. Netālu no Meridiāna sākas atjaunotā piekrastes promenāde, kas īpaši pievilcīga izskatās novakarēs, kad vēsturisko noliktavu rajonā, tagadējā kultūras, izklaides un iepirkšanās kvartālā, iemirdzas laternu un fasāžu rotājumu gaismas. Promenāde noslēdzas iepretī poētiskas gaisotnes apvītajām Rīsa dzirnavām jeb Klaipēdas viesnīcai, kas atrodas gluži blakus Danes upes ietekai Kuršu līcī.
Klaipēda Lietuvai ir vienīgā lielā osta un to pamatoti mēdz dēvēt par valsts jūras vārtiem. Par mūsdienu modernās Klaipēdas zīmolu kļuvis divu augstceltņu komplekss, kuru neparastie ģeometriskie silueti raisa asociācijas ar jūras nemierīgo klaidu vai (un) vārtiem. Ultramodernajā būvē iekārtota viesnīca, biroju telpas, restorāns
Klaipēdas materiālās kultūras simbols nāk no Baltijas jūras, un, protams, tas ir dzintars. Ja gribas aizvest mājās kādu priekšmetisku atmiņu no šīs pilsētas, tad vērts nopirkt no dzintara gabaliņiem veidotu glezniņu, kādu dzintara rotu vai interjeru dekorējošu elementu, kas veidots no šī zeltaini spožā, šķietami sasildošā saules akmens.
Ja ir mazliet brīva laika, ko veltīt Klaipēdai, noteikti vērts aiziet līdz Danes promenādes pašam galam, kur rietumu vējš atnes Kuršu kāpas priežu smaržu, paraudzīties, kā satiekas Danes upes un Kuršu līča ūdeņi un pavērot kuģus, kas slīd pa līci uz Baltijas jūru. Un vērts arī izvēlēties kādu no vecpilsētas pildrežģu arhitektūras stila kvartālu kafejnīcām, iedzert stipru un saldu kafiju lietuviešu gaumē, un papriecāties par apkārtējās pilsētvides eleganci un sakoptību.
Virs galvas mūžīgs putnu ceļš
Pāri Ventes ragam, kas atrodas mazliet uz dienvidiem no Klaipēdas, ved putnu migrācijas ceļš. Tas
piesaista gan izglītotus, profesionālus ornitologus, gan putnu vērošanas entuziastus. Ventes ragā apmeklējama viena no Eiropā senākajām ornitoloģiskajām stacijām, kas darbojas jau kopš 1929. gada. Tās kompleksā iekārtotā ekspozīcija pat cilvēkus, kuriem putnu sugas visumā vienaldzīgas, ieinteresēs par sugu daudzveidību, putnu gredzenošanu un Ventes raga ornitologu sistemātiskajiem, ilggadīgajiem vērojumiem.
Turklāt pats Ventes rags patiesi pelnījis tikt atzīts par vienu no gleznainākajām vietām visā Lietuvā. Te Kuršu līča viļņi spēlējas ap rotaļīgi trauslu molu, un ainavā, kontrastējot ar līča vēsajiem krāsu toņiem, dominē no liesmojoši rudiem ķieģeļiem būvēta bāka.
Ar daudzām putnu sugām slavens ir arī Latvijā, pa vidu starp Klaipēdu un Liepāju esošais Papes dabas parks. Tajā atrodas seklais, putnu vidū iecienītais Papes ezers. Pie ezera vijas taku labirinti un laipu alejas, kas piemērotas tam, lai ieraudzītu pēc iespējas vairāk dažādu sugu putnu. Un pat tiem, kas sevi neuzskata par labiem putnu pazinējiem, būs interesanti papētīt Papes ezera un apkārtnes pirmatnēji pievilcīgās ainavas. Te labi iederas arī Konik Polski sugas savvaļas zirgi un vēl citi lopiņi, kuri ganās ezera piekrastes pļavās un lieliski sadzīvo ar Papes dabas parkā visuresošajiem putniem.
Latvijas nacionālā putna godā iecelta baltā cielava,
bet par Lietuvas nacionālo putnu savukārt atzīts baltais stārķis.
Jādodas tie satikt!
Eva Lapiņa