Žemaitija ir spožu personību mājvieta! Brīvi un drosmīgi domājošo žemaišu izlolotās, radošās, bieži vien ekstravagantās idejas, kas realizētas ar apbrīnojamu neatlaidību, bijušas par pamatu ne tikai Baltijas, bet arī visas Eiropas mērogā unikālu tūrisma objektu izveidei un attīstībai.
Žemaišu kaislīgais patriotisms
Žemaitijas novads atrodas mūsu kaimiņvalsts ziemeļrietumos, pa vidu starp Latviju, Baltijas jūru un reģionu, ko dēvē par Mazo Lietuvu. Žemaitija atšķiras no visas pārējās Lietuvas galvenokārt ar novada iedzīvotāju pārliecību, ka viņi vispirms ir žemaiši un tikai pēc tam lietuvieši. Laiku pa laikam Žemaitijas patrioti sprieduši, ka viņu novadā lietotais dialekts patiesībā atzīstams par valodu, kurā var izdot grāmatas un periodiskos izdevumus, izglītoties skolas mācību stundās un, galu galā sarunāties ikdienā. Reiz Škodas rajona pašvaldība pat pieņēma lēmumu, ka oficiālās apspriedes noturēs žemaišu, nevis lietuviešu valodā. Tāpat arī pusnopietni, puspajokam Žemaitijā tika sarūpētas īpašās žemaišu pases, ar ko lepojās īsteni novada iedzimtie, bet pirms dažiem gadiem pilnīgi oficiāli vairāki Žemaitijas iedzīvotāji centās tiesas ceļā iegūt iespēju dokumentos ierakstīt tautību žemaitis, jo vienkārši, bez tiesas izdarāms tas nebija oficiālajā tautību sarakstā tādi žemaiši nefigurēja.
Tomēr tas neliedz novada iemītniekiem izjust kvēlu patriotismu. Es esmu žemaitis, tā iepazīstoties Latvijas ceļotājiem lepni sacīja Palangas pilsētas gids un labprāt runāja žemaišu dialektā jeb valodā, kas mums, latviešiem pat daļēji saprotama, jo vairāk līdzinās latviešu valodai, nekā literārā, oficiāli lietotā lietuviešu valoda.
Latvijā labi pazīstamā šolaiku lietuviešu rakstniece Kristina Sabaļauskaite savā smeldzīgajā, vēsturiskajā romānā Silva rerum tieši Žemaitijas ciemu Milkantus izvēlējusies par daudzu nozīmīgu notikumu skatuvi, turklāt piešķirot Milkantiem zaudētās paradīzes poētisko auru. Savu saistību ar Žemaitiju mēdz uzsvērt arī pretrunīgi vērtētais Lietuvas eksprezidents, vēlākais Eiroparlamenta deputāts Rolands Pakss, kurš dzimis par novada galvaspilsētu uzskatītajos Telšos, un tāpēc medijos tika nodēvēts par idejisku jeb pārliecinātu žemaiti.
Iespējams, žemaišu patriotisms sakņojas laikā, kad pastāvēja Lietuvas Dižkunigaitija, kurā žemaišiem piederēja īpašas pašnoteikšanās tiesības, kas spēkā bija aptuveni 400 gadus. Turklāt, novada simbols ir lācis, un kā paši žemaiši mēdz sacīt, katram no viņiem dots mazliet no lāča rāmā, koncentrētā spēka.
Viss iepriekš minētais liecina, ka vērts izbrīvēt laiku un doties iepazīt Žemaitiju, jo negaidīti pārsteigumi garantēti. Jāņem vērā, šoreiz pārsteigumus nebūs sarūpējusi daba vai pirms daudziem gadsimtiem dzīvojušas vēsturiskās personības, bet gan mūsu laikabiedri.
Braucām uz Lietuvu, nokļuvām Japānā
20. gadsimta nogalē Latvijas ceļotāji bija iemīļojuši divus Žemaitijas apskates objektus, kuri tapuši, pateicoties spilgtu personību drosmīgajām iecerēm un sīkstajai neatlaidībai Mosedis ciema Akmeņu muzeju, ko veidojis vietējais ārsts Ints, un ļoti neparasto, bet fascinējošo Haosa muzeju, ko iekārojusi Orvidu ģimene.
Patlaban topā ir Dziedošo akmeņu ieleja netālu no Darbenai. Šīs neparastās ielejas veidotājs ir Mosedis ciema daktera kolēģis profesionālā jomā, respektīvi, arī ārsts. Ar abiem jau senāk tapušajiem apskates objektiem Mosedis Akmeņu muzeju un Haosa muzeju Darbenai ārsta ieceri vieno tas, ka arī viņa projektā nozīmīgu lomu spēlē akmeņi, bet savukārt atšķir fakts, ka Dziedošo akmeņu ieleja tiek veidota strikti pēc japāņu ainavu arhitektūras likumiem, lai rezultātā taptu Eiropā lielākais japāņu dārzs ar kopējo platību 16 ha.
Pirms vairākiem gadiem, kad dārza veidošana vēl bija pašā sākumposmā, ārsta un viņa tuvinieku stāstītais, ka Žemaitijas lauki, kas atrodas nomaļus no lielajiem autoceļiem un pilsētām, pārvērtīsies par japāņu tradīcijām atbilstoši iekārtotu parku, likās gluži kā gaisa pils, kam nav saistības ar īstenību. Tomēr gadu pēc gada, braucot uz Dziedošo akmeņu ieleju, novēroju, ka soli pa solim iecere tomēr materializējās. Tipiskās Žemaitijas lauku ainavas vietā parādījās agrāk nebijuši koki, krūmi, puķes, no akmeņiem radītas kompozīcijas un mākslīgi veidoti ūdens vijumi. Aizvadītajā vasarā Dziedošo akmeņu ielejā bija sastopami arī pavisam īsti japāņi, kuri bija ieradušies konsultēt dārza veidošanas gaitu. Atbraucēji mums, ceļotājiem piedāvāja iegādāties japāniskus suvenīrus un nogaršot Tālo Austrumu tējas.
Un, lūk, izrādās ir pilnīgi reāli sēdēt uz akmens Žemaitijā, malkot japāņu tēju, šūpot japāņu vēdekli un aplūkot Tālajiem Austrumiem raksturīgos augus, dzenam saknes Lietuvas zemē!
Kā zināms, ainavu arhitektūra Japānā ir attīstīta ļoti augstā līmenī un arī mūsu pašu Likteņdārzs top pēc japāņu ainavu arhitekta projekta. Atšķirībā no Likteņdārza Dziedošo akmeņu ieleja gan nav piemiņas vieta ar kultūrvēsturisku nozīmi, bet gan vienkārši estētisks baudījums ceļotājiem.
Skaidrs, ka Darbenai pusē mītošajam ārstam netrūkst finansiālu iespēju grandiozā projekta īstenošanai, un arī, neapstrīdami, viņu patiešām piesaista japāņu dzīves stils un pasaules uztvere. Naudu svešā makā vai bankas kontā nav ko skaitīt, lai arī daudziem Dziedošo akmeņu ielejas apmeklētājiem jautājums no kurienes nauda, ko? likumsakarīgi rodas. Bet jāsamierinās vien ar to, ka atbilde paliek noslēpumainības plīvurā tīta, un galu galā tā ir paša dārza veidotāja darīšana, nopelnījis viņš naudu vai mantojis, svarīgāks ir finansiālo līdzekļu ieguldījumu rezultāts unikāls apskates objekts, kam līdzīgu Lietuvā neatrast. Jo varēja taču cilvēks naudu izšķērdīgi notriekt, vai sīkstulīgi glabāt bankā, bet nē! Viņš labāk izvēlas uzburt Japānu Žemaitijā! Japāņu dārza veidotājs gan to nav sacījis, bet, iespējams, viņam kā inteliģences pārstāvim pievilcīga šķiet doma padarīt estētiski pievilcīgāku savu novadu, un varētu būt, ka viņš iedvesmojies no agrākos gadsimtos dzīvojušajiem gara radiniekiem gan netālās Kretingas ziemas dārza veidotājiem, gan Palangas grāfa Tiškēvica, kas pie savas pils izveidoja krāšņu parku pēc franču ainavu arhitekta ieteikumiem. Jo, gan Kretingas Ziemas dārzs, gan Palangas ainaviskais parks joprojām ir apskatāmi, bauda popularitāti ceļotāju vidū un vairo Žemaitijas slavu.
Gluži atklāti un labprāt Dziedošo akmeņu ielejas ieceres autors stāsta, ka tieši japāniskās nevis angļu vai franču dārza veidošanas tradīcijas viņu piesaistījušas tāpēc, ka esot saskatāma radniecība starp pasaules uztveri Žemaitijā pagānisma laikā un japāņu sintoismu. Kas senajam žemaitim bija svētbirzes, tas sintoisma piekritējiem dārzi! Radniecība balstās arī pārliecībā, ka dievišķais, sakrālais spēks rodams dabā, un apkārtējās vides harmonija spēj sekmēt cilvēka iekšējo harmoniju. Turklāt, tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā, pēdējā laikā Tālie Austrumi daudzu cilvēku skatījumā ieguvuši īpaši magnētisku pievilcību. To apliecina gan japāņu izcelsmes rakstnieka Haruki Murakami grāmatu popularitāte, gan interese, kas tiek veltīta japāņu filmām, mūzikai un pat ēdieniem suši, piemēram.
Bet kā tad ar tiem akmeņiem, vai viņi tiešām dzied? Jāsaka, japāņu dārzā akmeņi nav tikai ainavu veidojoši elementi, bet tiek uzskatīti par informācijas glabātājiem, spēka simboliem un mierinātājiem nu, gluži kā latviešu tautas dziesmā par bēdas likšanu zem akmens un iešanu pāri dziedot. Ja gadās dzirdēt dārza veidotāja mātes vadītu ekskursiju, tad uzmanība tiek vērsta arī uz zīmēm, kas saskatāmas dažādos lielākos un mazākos akmeņos.
Dziedošo akmeņu ieleja ir vieta, kur priecāties par cilvēka neatlaidību, īstenojot savus sapņus, un izbaudīt rāmu pastaigu dabā, jo mēdz sacīt, ka trauksme un steiga ir harmonijas lielākās ienaidnieces.
Ticība brīnumam un ainaviskais ezers
Ja pajautāsim žemaitim, kas gan šī novada cilvēkiem dod apņēmību izprātot neparastus projektus un turklāt realizēt tos, tad saņemsim atbildi, ka tā ir ticība brīnumam, kas šī novada identitātē iesakņojusies jau pirms daudziem gadsimtiem un pastāv joprojām. Žemaiši ticējuši, ka domas materializējas jau sen pirms grāmatas Noslēpums stila literatūras uzvaras gājiena visā pasaulē. Novada iemītnieki arī smejas, ka savulaik viņi bijuši Eiropas pēdējie pagāni, kuri spītīgi pretojās kristietības doktrīnai ilgāk par visiem citiem eiropiešiem, bet tagad, 21. gadsimtā būšot vieni no pēdējiem kristiešiem, vismaz Eiropas ziemeļu daļā noteikti. (Patlaban gandrīz 80% Lietuvas iedzīvotāju atzīst sevi par katoļiem.) Mūsdienās žemaišu reliģiozitāte nav fatālistiska pielāgošanās apstākļiem, bet gan tieši pretēji iedvesmas avots. Tā sakot, žemaišu pārliecība ir lūdziet un jums taps dots, un tāpēc nav nejaušība, ka viena no visvairāk apmeklētajām vietām Žemaitijas nacionālajā parkā ir neliels ciems ar nosaukumu Žemaišu Kalvarija katoliskajā pasaulē ievērojama svētvieta.
Mazajā ciemā mūsdienās dzīvo tikai nepilni 800 iemītnieku, kuru vidū, kā jau daudzviet Baltijas valstu laukos, liela daļa ir pensionāri. Attiecīgi tā arī ciems izskatās pāris ciema ielās rindojas privātmājas, viena uzposta, cita laika zoba sagrauzta, pie mājām iekopti dārzi, cilvēkus ielās tikpat kā neredz, ekonomiskās dzīves centra lomu pilda pieticīgs veikals
Bet pašā ciema vidū slejas iespaidīgs katoļu dievnams, turklāt Žemaišu Kalvarijā un tās apkārtnē izveidots 7 km garš Krusta ceļš ar aptuveni 20 kapelām jeb tā saucamajām Krusta ceļa stacijām, kurās novietotas svētbildes un glabājas sakrālās relikvijas. Katru gadu jūlija sākumā mazais ciems līdzīgi kā Aglona Latvijā piedzīvo daudzu, jo daudzu svētceļinieku ierašanos, jo tad tiek svinēti svētki, kas saistās ar Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanos. Vietējā leģenda vēsta, ka 17. gadsimta sākumā te patiešām parādījusies Jaunavas Marija, cita leģenda stāsta, ka patiesībā tad uz ciemu atvesta Dievmātes svētbilde, kurai piemitušas brīnumdarītājas spējas. Bet lai vai kā tur būtu, reliģiskie svētki ienes Žemaišu Kalvarijā dzīvību un padara to slavenu Lietuvas, kā arī Latvijas, Polijas un citu valstu katoļu vidū.
Paši žemaiši saka, šie svētki viņus iedvesmo noticēt, ka ieceres, idejas un projekti īstenosies. Ticēt vai neticēt svētbildes spēkam, Dievmātes parādīšanās iespējamībai, un tam, eksistē pasaulē ar īpašu garīgu enerģiju apveltītas vietas tas ir katra cilvēka iekšējās pārliecības jautājums, bet īpaša burvība mazajai Žemaišu
Kalvārijai tiešām piemīt pat ikdienā, kad te valda klusums, nevis katoļu svētku krāšņā, ekstravertā rosība. Iespējams, tieši miera meklējumi piesaista ciemam ceļotājus visos gadalaikos. Varbūt, vispārējā interneta, sociālo tīklu, e-pastu, interaktīvo komunikāciju un tvitera laikmetā cilvēkiem gribas brīžiem izbaudīt ko vienkāršu un īstu, bez virtuālās realitātes glazūras, tik pirmatnēju, kā vējš, kas pūš par Žemaišu Kalvārijas pakalniem, un filozofiski dziļu, kā jautājums, vai ticēt, ka domas materializējas ar spēcīgas vēlēšanās vai katoliskas lūgšanas palīdzību.
Netālu no Žemaišu Kalvārijas atrodas ainaviskais Plateļu ciems, kurā iemitinājies Žemaitijas nacionālā parka apmeklētāju centrs. Tajā apskatāma neliela, apkārtnes dabai veltīta ekspozīcija, tomēr prātīgāk ir dabu pētīt nevis muzeja vitrīnās, bet gan zem klajas debess, realitātē. Un Plateļu skaistākais dabas objekts ir tāda paša nosaukuma ezers, kas turklāt ir lielākais ezers visā Žemaitijā. Tā platība pārsniedz 12 km2, bet maksimālais dziļums sasniedz pat 47 m. Ezera ainavu bieži izdaiļo jahtu baltās buras, bet rietumkrastā iekārtots jahtklubs, kura kompleksā ietilps arī jauka viesnīca. Tās vērtību ceļotāju skatījumā vairo ezera panorāma, kas paveras no telpu logiem.
Kā jau daudzām vietām Žemaitijas novada, arī Plateļu ezeram piemīt misticisma aura. Varbūt tāpēc, ka ezerā ir salu skaits ir tieši septiņas un šo skaitli allaž uzskatījuši par īpašu. Varbūt tāpēc, ka žemaišu mentalitātē leģendu sacerēšana un stāstīšana iesakņojusies dziļi, jo dziļi. Leģendas, protams, vēsta, par divām kā pagātnē, tā tagadnē cilvēkus interesējošām lietām par mīlestību un par naudu. Viena no populārākajām leģendām stāsta par žemaišu Džuljetu un Romeo grāfieni no Plāteru dzimtas un vietējo zvejnieku, kuri pirms daudziem gadsimtiem abi kopā noslīcinājušies ezerā, jo laulības viņiem nav bijušas lemtas, cita, vēl populārāka leģenda vedina domāt par ezerā paslēptām grāfu Plāteru dzimtas bagātībām, kuras laiku pa laikam kāds centies atrast. Meklējumu rezultātā gan uzieti tikai akmeņi ar neparastu simboliku, nevis zelts. Žemaišu literāti, latviešu Andreja Pumpura gara radinieki, piedēvējuši Plateļu ezeram Latvijas Burtnieku ezeram līdzīgu nozīmi, vēstot par ezerā nogrimušu pili un garīgām bagātībām. Savukārt vēsturnieki uzskata, ka uz vienas no Plateļu ezera salām, ko arī tagad dēvē par Pils salu, savulaik bijusi uzbūvēta iespaidīga rezidence un uz to pāri ezeram vedis koka tilts. Bet lai kā tur būtu tūrisma mārketingam noder viss, gan iespējas burāt pa ezeru jahtā un peldēties, gan leģendu radītā maģiskā noskaņa.
Ar infrastruktūru Žemaitijā gan ir, tā kā ir neviens vien autoceļš joprojām ir, kā dziesmā mēdz dziedāt, putekļiem klāts un balts, arī paēšanas vietas mazajos ciemos pastāv tikai ceļotāju vēlmēs, nevis īstenībā. Toties ieguvums ir iespēja izbaudīt mierpilnu lauku atmosfēru.
Skulptūru taka un sātīgi ēdieni
Ņipra rosība savukārt valda atpūtas kompleksā Pie Juozo. Gadu gaitā no parastas gastronomisku vērtību baudīšanas vietas šis komplekss pārtapis par vērienīgu izklaides un kultūras centru, kurā ietilpst gan krodziņi un suvenīru tirgotavas, gan mākslinieciskas instalācijas un koka skulptūras, gan arī sportošanas iespējas un dažādas atrakcijas visu vecumu apmeklētājiem, piemēram, Vidzemes Meža kaķa miniatūrs līdzinieks un izjādes ar zirgiem. Turklāt komplekss noformēts žemaitiski tautiskā stilā un līdz ar to pilda savdabīga brīvdabas muzeja funkcijas.
Pie Juozu var redzēt, ka atpūšas paši Žemaitijas vietējie iedzīvotāji. Viņi par sevi teic, ka mīl baudīt dzīvi un brīvdienās nevis nīkst pie televizora un datora, vai arī ravē sakņu dobes, bet gan izbrauc no mājām atpūsties un arī garšīgi paēst kādā omulīgā krodziņā.
Par ēdieniem ir īpašs stāsts. Žemaitiju bieži mēdz saukt par kartupeļu zemi. Kartupeļi, kam labi padevies augt šī novada saimniecību vagās, bijis svarīgākais, gandrīz vienmēr pieejamais pārtikas produkts. Tāpēc te pazīstamas daudzas dažādas no kartupeļiem gatavotu ēdienu receptes gan slavenie cepelīni, gan arī tieši Žemaitijai raksturīgās kartupeļu pankūkas. Pie šiem ēdieniem labi piestāv atpūtas kompleksa Pie Juozo suvenīrdzērieni gan vietējais pašbrūvētais alus Juozo alus, gan kvass Rados virtuve kvass. Pēc vietējo domām, abi šie dzērieni lieliski papildina maltīti žemaitiski tautiskā stilā. Jāpiebilst, ka Lietuvas iemītniekus Dienvideiropas iedzīvotājiem līdzīgus dara ne tikai katolicisms kā dominējošā reliģiskā konfesija, bet arī attieksme pret ēdiena baudīšanu. Lietuvā, tāpat kā Eiropas dienvidos maltītes norit nesteidzīgi. Bistro tipa iestādes mūsu kaimiņzemē reti sastopamas, izņēmums ir vienīgi lielo pilsētu tirdzniecības centri. Tas tāpēc, ka bistro vienkārši nebūtu populāri apmeklētāju vidū, jo Lietuvas iemītnieki uzskata, ka ir taču tik patīkami pasēdēt pie galda un papļāpāt gaidot, kamēr atnesīs pirmo, otro un tad vēl trešo ēdienu! Ēd te daudz un pamatīgi, turklāt ēdieni sātīgi, tā kā izsalkušam mājās no Žemaitijas jābrauc nebūs.
Kultūras objekta dimensiju atpūtas komplekss Pie Juozo ieguva pirms vairākiem gadiem, kad te vasarās plenēros pulcējās gan Lietuvas, gan citu valstu, to vidū Latvijas, tēlnieki, izveidojot gan filozofiskas, gan komiskas skulptūras. Tēlnieku centienu rezultātā mežs pie atpūtas kompleksa pārtapa par skulptūru parku. Tagad te ieraugāma gan akmens gliemenē slēpta tumša pērle, gan akmens, kas smaidā rāda zobus, gan Lielbritānijas Stounhendžas miniatūra līdziniece, gan seno žemaišu valdnieks un karavīrs, gan populārā 19.-20. gadsimta rakstniece, literatūras klasiķe Žemaite, kura novada nosaukumu izvēlējās par savu literāro pseidonīmu.
Koka skulptūrām Lietuvā piemīt īpaša nozīme, koktēlniecība te pastāv visdažādākajos gan amatieriskos, gan patiesi mākslinieciskos līmeņos, turklāt no koka tiek gatavoti gan sakrālie simboli, gan cieņu apliecinoši pieminekļi, gan humorpilni folkloras tēlu atveidi. Arī īsteni tautisks suvenīrs, ko atvest no šī ceļojuma, būs darinājums no koka. Plašā izvēlē tādi atrodami atpūtas kompleksa Pie Juozo suvenīru tirgotavās, turklāt skaidrs, ka pilnīgi ekoloģiska vietējā Lietuvas produkcija. Nu, nopērciet, piemēram, no koka gatavotu Žemaitijas simbolu lācīti, un atmiņa par viesošanos šajā novadā garantēta.
Žemaitija patiešām ir neparasts novads, pirms ceļojuma var šķist nu kas gan tur tāds, īpašs būs? Bet izrādās, ka spilgti iespaidi garantēti!
Eva Lapiņa