Neatņemama mūsu dienvidu kaimiņvalsts Lietuvas identitātes daļa gluži tāpat kā dzintara rotaslietas, koka skulptūras, barokāli dievnami un spoži mirdzoša 21. gadsimta arhitektūra ir krāšņi, pat mākslinieciski klāti galdi un bagātīgas maltītes. Lietuviešu svētkos galdi vai lūst no ēdienu pārpilnības, daudzos krodziņos ēdienkarte lapu skaita ziņā atgādina vismaz dzejoļu krājumu, turklāt, tiekoties ar lietuviešiem viņu valstī, kopīgas pusdienas ne tikai pieticīga kafijas dzeršana ir spēcīgi iesakņojusies tradīcija.
Vēl jāņem vērā arī tas, ka šīs katoļticīgās nācijas gadsimtiem ilgā raudzīšanās Itālijas un it īpaši, protams, Romas virzienā, apgūstot Dienvideiropas dzīves stilu, šolaiku lietuviešiem mantojumā atstājusi ne tikai daudzas iespaidīgas itāļu baroka celtnes, bet arī pārliecību, ka ikvienai ēdienreizei jābūt mierpilnam svētku brīdim ikdienas ritējumā. Tāpēc amerikāņu stila ātrās ēšanas kultūra Lietuvai apgājusi apkārt ar lielu līkumu, un jebkādas bistro tipa ēstuves mūsu kaimiņvalstī atrodamas daudz retāk, nekā pie mums, Latvijā vai arī Igaunijā.
Runājot par lietuviešu nacionālajiem ēdieniem, pirmais, kas nāk prātā, parasti ir dižkukulītis jeb cepelīns kartupeļu un gaļas ēdiens, kas kļuvis par tikpat slavenu Lietuvas simbolu kā Traķu pils vai Jūras muzejs Klaipēdā. Tomēr, kā vēsta lietuviešu nacionālo ēdienu recepšu krājumi, ar cepelīniem vien Lietuvā populāro maltīšu klāsts neaprobežojas. Lai par to pārliecinātos praksē, klusībā gan cerot pamieloties arī ar autentiskiem Lietuvas cepelīniem devāmies ceļojumā ar intriģējošu nosaukumu Lietuvas gardēžu tūre.
Pašceptas maizes garša muzejā
Brīdi pēc tam, kad esam šķērsojuši Latvijas-Lietuvas robežupi Mēmeli, izlīkumojuši pa Lietuvas alus galvaspilsētas Biržu ielām un iepazinušies ar rāmi snaudošo, bet gleznaino mazpilsētu Anīkšķiem, kas slavena ar savu šaursliežu dzelzceļu un vietējā ražotnē gatavotajiem augļu un ogu vīniem, autobuss valša ritmā pa šauriem Augštaitijas novada lauku ceļiem mūs atvizina uz plašu brīvdabas muzeju, pazīstamu ar nosaukumu Zirgu muzejs.
Jāsaka, šis muzejs nepelnīti palicis daudzu ceļotāju un Lietuvas tūrisma ceļvežu veidotāju neievērots. Arī Latvijā Zirgu muzejs ir maz zināms. Iespējams, pie tā vainojama muzeja nomaļā atrašanās vieta, bet varbūt atbildīgo darbinieku nevēlēšanās vai neprasme izmantot reklāmas un mārketinga spēku. Turpretī ar viesmīlību un dzīvīgumu muzejam viss kārtībā. Te Lietuvas lauku un pakalnu ielokā izveidojies īsts Zviedrijas Skansena un Norvēģijas Maihaugena muzeja līdzinieks, kas turklāt ir vienīgais zirgiem veltītais muzejs visā Lietuvā.
Zirgu vārds muzeja nosaukumā saistīts ar to, ka ievērojamu vēsturiskās ekspozīcijas daļu veido zirglietas, kā arī attēli, fotogrāfijas un dokumenti, kas vēsta par zirga klātesamību lauku darbos, dažādu karu kaujās, kā arī valstiski nozīmīgos pasākumos.
Protams, šobrīd, 2013. gada pavasarī, visu Eiropu pārņēmušā zirgu gaļas skandāla ēnā, šo dzīvnieku pieminēšana saistībā ar gardēžu tūri un maltītēm daudziem raisīs ironisku smīnu, bet jāsaprot, Lietuvas muzeja veidotāji pirms daudziem gadiem nevarēja paredzēt, ka dažu pārtikas ražotāju alkatība vai paviršība liks ieslēpt zirga gaļu veikalos nopērkamajos gaļas produktos, tā piešķirot divdomīgu nozīmi jēdzienam «zirga gaļa».
Jāuzsver, ka Lietuvā gluži tāpat kā Latvijā zirgs nekad nav uztverts kā apēdams liellops. Muzeja kompleksā var pārliecināties, ka zirgs gadsimtiem ilgi bijis galvenais atbalsts lietuviešu zemkopjiem un praktiski vienīgais sauszemes transporta nodrošinātājs kā pilsētniekiem, tā lauciniekiem. Turklāt zirgam ir būtiska loma lietuviešu mitoloģijā zirgs simbolizē gan likteni, gan dievišķu spēku, gan arī iedvesmu un enerģiju.
Zirgu muzejā iespējams arī uzrāpties zirga mugurā un doties nelielā izjādē, bet, ja tas nevilina, tad var arī fotografēties pie zirga figūras, kura, tipiski Lietuvai, izgatavota no koka.
Pašā Zirgu muzeja centrā atrodama senlaicīga māja, kurā joprojām funkcionē īsta maizes krāsns. Te mēs apgūstam lietuviskas iemaņas maizes mīklas mīcīšanā un maizes kukulīšu izveidošanā, un pēc tam ar nepacietību gaidām, kāds tad būs rezultāts. «Maizes mīklu mīcot un maizi cepot, ir jādzied! Jādzied skaistas dziesmas,» mums atgādina muzeja stāstniece un piebilst, ka tradīcija prasa jābūt zināmām tik daudzām dziesmām, lai pietiktu līdz brīdim, kad maize gatava. Mēs dziedam arī latviešu tautas dziesmas un populārās sadziedāšanās dziesmas sākot no Zirgu muzejā iederīgās «Tumša nakte, zaļa zāle/Laukā laidu kumeliņ» un beidzot ar nemainīgi iemīļoto «Atkal, atkal ir debesis pušu», dziedam, līdz maizes saldi skābā smarža liecina, ka tūlīt jau varēsim aplūkot sava darba rezultātu.
Muzeja krāsnī ceptajiem maizes klaipiem ir tumšbrūna krāsa, un droši vien ar šādu klaipu vien izsalkumu varētu remdēt pāris dienas. Bet mums par to pārliecināties nenāksies, jo turpat pie maizes krāsns tiek klāts bagātīgs pusdienu galds, un mēs varam izbaudīt ēdienreizi Augštaitijas stilā ar krāsnī ceptiem kartupeļiem, dažādiem gaļas ēdieniem un tuvējos dārzos izaudzētu dārzeņu salātiem. «Viss tautisks un ekoloģisks,» apgalvo muzeja pavāre un nav pamata viņai neticēt.
Pēc pusdienām ir īstais laiks iepazīt to, kas slēpjas citās Lietuvas Skansena mājās un to ieskautajos pagalmos. Izpētīt, kādi raksti tiek austi senlaicīgajās stellēs. Palūkoties, vai arī šodien kalējam krājumā ir zirgu pakavi un varbūt arī nopirkt kādu suvenīrpakavu, ko pielikt mājās pie durvīm, ticot, ka pakavs varētu nest laimi. (Arī Augštaitijā tāpat kā Latvijā šāds ticējums pastāv.) Palūkoties, kādas koka skulptūriņas izgatavojuši vietējie mākslinieki un izšūpoties pagalma šūpolēs, kas arī atgādina koktēlnieku mākslas darbu.
Bet prom braucot, mēs līdzi aizvedam pašu ceptas maizes kukulīšus un piedzīvotās, sirsnīgās viesmīlības izjūtu.
Cepelīnu garša metropoles sirdī
Viļņa mūs sagaida, gaisa baloniem rotātām debesīm, Lietuvas dzelten-zaļ-sarkanajam karogam lepni plīvojot Ģedimina tornī, moderno daudzstāvu ēku stiklotajām fasādēm spoguļojoties Neres upes ūdeņos un baznīcas zvanu skaņām izlaužoties cauri automašīnu motoru rūkoņai. Te, Lietuvas galvaspilsētā, nav ne miņas no Augštaitijas lauku mierpilnās nesteidzības, bet ik uz soļa jaušanas metropoles ambīcijas un straujā izaugsme. Pēdējo gadu laikā aizvien jauni un jauni Viļņas kvartāli piekāpušies pilsētas modernizācijas plāniem, pagātnē pagaistot praktiski un emocionāli novecojušajai koka apbūvei un ceriņu krūmiem, bet vietā nākot iespaidīgām biroju ēkām, vērienīgiem tirdzniecības centriem un futūristiskiem mājokļu kompleksiem. 2008.-2009. gada finanšu krīze Lietuvā tagad jau ir vakardiena, un, šķiet, daudziem radījusi izjūtu, ka iecerētie projekti jāīsteno pēc iespējas ātrāk, nevilcinoties un neatliekot uz rītdienu, jo, kas zina, kurā brīdī atkal plāniem svītru var pārvilkt kāda globālā dižķibele. Tāpēc Viļņa šobrīd steidzas dzīvot un apbrīnojami strauji zem glamūrīga rotaļīguma virskārtas sakausē kopā savu lietuvisko raksturu, gadsimtiem seno, multinacionālo mantojumu un 21. gadsimta Eiropai raksturīgo gaumi. Nemainīgs kodols pilsētas straujo pārvērtību virpulī gan ir barokālā vecpilsēta. Pirms vairākiem gadsimtiem itāļu arhitektu prātos
izlolotie, ar poļu un lietuviešu rokām īstenotie un līdz šodienai veiksmīgi saglabātie greznie, romantiskie ēku veidoli Viļņai nodrošina stabilu vietu Eiropas skaistāko galvaspilsētu vidū. Pilsēta, «kuras mākoņi bija līdzīgi baroka arhitektūrai un kuras arhitektūra bija līdzīga sastingušiem mākoņiem, un kura aizkustina ar savu senlaicīgi arhitektūru un rožaino gaismu katedrāles kolonnās» tā par Viļņu savā grāmatā Dzimtā Eiropa reiz rakstījis 20. gadsimta poļu-lietuviešu literāts Česlavs Milošs, bet šis raksturojums labi atbilst arī šodienas Viļņai.
Tieši tur, pašā vecpilsētas vidū, līkumotu, šauru ieliņu labirintā mūs gaida krodziņš, kurā galdā tiek likti slavenie Lietuvas cepelīni. «Es tikai tāpēc šajā ceļojumā devos, lai ēstu īstus Lietuvas cepelīnus,» to atzīst vairāki Latvijas ceļotāji, kad uz galda jau rindojas šķīvji ar lietuviešu nacionālo ēdienu.
Jāsaka, cepelīnu popularitātes spēks ir to neparastumā un tajā, ka patiešām autentiskus cepelīnus gatavo tikai Lietuvā (un vēl lietuviešu emigrantu krodziņos citur pasaulē). Ir cilvēki, kuriem šīs kartupeļu klimpas, kas pildītas ar gaļu un pārlietas ar speķa-krējuma mērci, patiešām garšo, citi ēd tāpēc, lai uzzinātu, kas tik īpašs tad ir šajā mūsu brāļu tautas ēdienā. Garšo vai negaršo tā, protams, ir gaumes lieta. Lietuviešu uzturzinātnieki stāsta, ka mūsdienās diētu, veģetārisma un svaigēšanas laikmetā cepelīni savu popularitāti saglabā tāpēc, ka ēdiens ir enerģiju dodošs.
Un vislabāk tas garšo tieši tādā krodziņā, kādā esam mēs ar tautiski lietuvisku interjeru, gariem koka galdiem, lielām māla krūzēm, kas sarindotas plauktos pie sienām. Nav pat vērts mēģināt nobaudīt cepelīnus minimālisma stila kafejnīcā ar oranžām un violetām sienām, baltām plastmasas mēbelēm, trausliem plastmasas galda piederumiem un vienreizējās lietošanas traukiem neiederēsies! Cepelīnu ēšanai vajag atmosfēru, kas atgādina šī maltīte ir Lietuvas kolorīta simboliska izgaršošana. Tiek stāstīts, ēdiens izgudrots ziemas salā Lietuvas laukos, kad pārāk liela produktu izvēle saimniecēm nav bijusi, bet sasildošs un enerģiju dodošs uzturs bija nepieciešams. Savukārt klimpu neparasto formu esot radījusi lietuviešu nācijai piemītošā mākslinieciskā domāšana vajag taču noformēt tā, lai būtu skaisti, lai rastos svētku izjūta arī ikdienā. Interesanti, ka cepelīniem, vai precīzāk, to nosaukumam ir saistība ar Latviju. Lietuvā šo ēdienu sākotnēji dēvēja par dižkukulīti (didžkukuliai lietuviešu valodā), bet savu tagadējo nosaukumu tas ieguvis no lidaparāta cepelīna izgudrotāja grāfa Ferdinanda fon Cepelīna uzvārda, jo pēc formas kartupeļu klimpa tiešām atgādina lidmašīnas priekšteci tā dēvēto cieto dirižabli jeb cepelīnu. Starp citu, dirižabļu izgudrotājs fon Cepelīns bija precējies ar Izabellu fon Volfu no Vecgulbenes, un tiek uzskatīts, ka arī pats pabijis Vidzemes pusē.
Kad cepelīni apēsti, tad ir laiks pastaigai pa vecpilsētu, un tās laikā, protams, jāpievēršas garīgām vērtībām un jāapciemo Viļņas simbols Aušras vārtu svētglezna, Viļņas Vissvētākā Jaunava Marija, kuru dēvē par brīnumdarītāju. Ticēt vai nē, tā jau ir katra paša izvēle, bet nevienam nav liegts klusībā uzticēt savu vēlēšanos Aušras vārtu Madonnai un cerēt, ka vēlēšanās piepildīsies.
Šokolādes saldais valdzinājums
Šokolādes garšai visās zemēs piemīt īpaša burvība, jo no visiem pārtikas produktiem tieši šokolāde asociējas gan ar krāšņu svētku svinību dāvātu prieka izjūtu, gan ar īsiem relaksācijas brīžiem ikdienā. Tāpēc AJ Šokoladas veikals un ražotne Traķos ir iecienīta gan vietējo iedzīvotāju, gan arī ceļotāju vidū. AJ Šokoladas iekārtojies pašā ezeru ieskautās gleznainās pilsētas Traķu centrā un to atrast palīdz saldā smarža, kas ietver visu apkārtējo kvartālu. Pa durvīm veikalā kafejnīcā ieejot, tā vien šķiet, ka apzināti vai nē, tās interjera veidotāji iespaidojušies no Lībekas marcipāna veikala arī te viss ir simetrisks, pārdomāts un ļoti harmoniski iekārtots.
Uzņēmuma AJ Šokoladas filozofija apliecina, ka šokolādes darināšana var būt māksla, un tas arī tiek demonstrēts ciemiņiem. Te ikviens var izmēģināt savu prasmi šokolādes konfekšu gatavošanā un iesaistīties sacensībās par skaistāko šokolādes skulptūru. Un te iespējams redzēt, kā top dažādu garšu, formu un nokrāsu šokolāde, iegādāties mājās aizvedamu šokolādes suvenīru un vienkārši izgaršot bezrūpīgo Lietuvas vasaru tikpat iedvesmojošu kā šokolāde. Te arī iespējams sastapt vietējos Traķu iemītniekus, kuri pār kafijas krūzēm, ar šokolādi mielojoties, izbauda vasaras atpūtu. Uzņēmuma AJ Šokoladas pārstāvji lepojas, ka viņu piedāvātā produkcija, lai arī no ievestām izejvielām, tomēr tapusi Lietuvas valstī, tāpēc produkcijas pirkšana un ēšana apliecinot patriotismu. Kampaņas Nepērc svešu idejas pēdējā laikā nostiprinājušās arī mūsu kaimiņvalstī, tāpēc pašu zemei darinātai šokolādei cienītāju netrūkst.
Ekstravaganta dienvidu garša
Tomēr šarmantās pilsētas Traķu gastronomiskais simbols nav vis šokolāde, bet gan kibinai ar jēra gaļu pildīti pīrāgi. Stāsts par šiem pīrāgiem vienlaikus ir vēstījums par mazas nācijas apbrīnojamo sīkstumu un izturību. Karaīmi no Hazāru kaganāta cauri Krimas pussalai Lietuvā nonākusi tauta, kuru pirms daudziem gadsimtiem uz Traķiem atveda Lietuvas dižkunigaitis Vitauts Dižais joprojām nav izzudusi citu tautu vidū, bet saglabājusi savu valodu, savu reliģiju, kurā ietverti jūdaisma un islāma elementi, savu kultūru un arī savu kulināro mantojumu, kurā goda vietu ieņem jau minētie pīrāgi.
Cauri Traķu centram, paralēli ezeru piekrastēm vijas Karaīmu iela, kurā jau kopš senseniem laikiem rindojas karaīmu dzīvojamās mājas, slejas viņu lūgšanu nams kinēze un iekārtojušās arī pēdējos gados uzplaukušās kafejnīcas. Tieši šajās kafejnīcās arī tiek piedāvāti ēdieni karaīmu stilā. Patlaban autentiskās maltītes kļuvušas par veiksmīgu tūrisma produktu, kuru pievienotā vērtība ir unikalitāte nav pasaulē daudz valstu, kurā vispār būtu atrodami karaīmu kvartāli un krodziņi.
Jau klāti galdi mūs sagaida tieši tajā karaīmu krodziņā, no kura pāri Galves ezeram paveras skats uz slaveno iespaidīgo Traķu pili. Uz baltiem šķīvjiem atnestie kibinai ir silta, sātīga maltīte, jo šis karaīmu ēdiens nav vis kaut kāda tur uzkoda, tas ir analogs otrajam ēdienam, tāpat kā lietuviešu cepelīni. Karaīmu autentiskie kibinai ir pildīti ar jēra gaļu, bet vēlāk parādījušās arī dažādas lietuviskas šī ēdiena versijas, piemēram, ar cūkgaļu vai biezpienu pildīti pīrāgu varianti, stāsta krodziņa saimniece. Droši vien pa īstam karaīmiski būtu kibinai ēšanu papildināt ar vīna vai ūdens dzeršanu, bet mūsdienās dzērienu izvēlē dominē lietuviskā ietekme, tāpēc pastāv izvēle starp alu un kvasu.
Ēst karaīmu nacionālo ēdienu kibinai, nenozīmē tikai remdēt izsalkumu, bet arī izgaršot karaīmu tautas likteni, jo šādu maltīti esot ieturējuši jau tie karaīmi, kuri 14./15. gadsimta mijā Traķos pildīja Vitauta Dižā sardzes pienākumus, un arī karaīmi, kuri 19. gadsimtā, jau pēc Lietuvas valsts pastāvēšanas beigām centās saglabāt savu identitāti visaptverošas rusifikācijas apstākļos, kā arī karaīmi, kuri centās izdzīvot 20. gadsimta četrdesmito gadu nežēlīgajās vētrās.
Pēc maltītes, protams, ir jāmēro ceļš pa gleznaino koka tiltiņu pāri ezeram uz Traķu pili. Pēdējo gadu laikā lietuviešiem izdevies piesaistīt finanšu līdzekļus pilī iekārtotā muzeja ekspozīcijas modernizēšanai, un tagad te atrodas zāles ar interesantiem gaismēnu efektiem, kuras ļauj veikt iztēles ceļojumu laikā, neaprobežojoties tikai ar stiklotās vitrīnās izvietotu senlietu apskati. Vērojot, kā velvēs izgaismojas vēsturiskas ainas, turklāt iespējams klausīties senlaicīgu mūziku un stilizētu Traķu ezeru viļņu šalkšanu.
Savukārt ezermalā iepretim pilij atrodams viens no jaukajiem suvenīru tirdziņiem visā Lietuvā. Tajā var iegādāties sveces Lietuvas spilgtā karoga krāsās, dzintara rotaslietas sākot no lētiem nieciņiem līdz mākslinieciski augstvērtīgiem darinājumiem, koka skulptūras, kā arī Traķiem veltītus fotogrāfiju albūmus un grāmatas dažādās valodās.
Saules garša Ķēdaiņu gurķos
Viduslietuvas pilsēta Ķēdaiņi tiek dēvēta par Lietuvas gurķu galvaspilsētu, jo gan pilsētas privātmāju dārzos, gan arī apkārtējās zemnieku saimniecībās kopš seniem laikiem ir audzēti gurķi. Kad pilsētā svin svētkus, tad tradicionāli programmā tiekot ietverta arī gurķu tirdzniecība, zina stāstīt vietējie iedzīvotāji. Iepakoti iespaidīgās stikla burkās, gan konservēti, gan marinēti, gan sālīti, Ķēdaiņos un pilsētas apkaimē audzētie gurķi aizceļo uz daudziem Lietuvas veikaliem un gan jau, ka arī iemanās šķērsot robežu un iekarot citu valstu tirgu.
Tiek uzskatīts, ka Ķēdaiņu gurķi esot īpaši garšīgi, tāpēc, ka Lietuvas vidienē bieži spīd saule, un gurķiem nav jāizaug vien zem pelēkām debesīm un vēsa lietus.
Tomēr gurķi nav vienīgais, kas nodrošina ceļotāju uzmanību Ķēdaiņiem. Pēdējo gadu laikā spožumu atguvis pilsētas centrs, Nevēžas upes piekraste un pilsētas vēsturiskie tirgu laukumi, turklāt vecpilsētā ik uz soļa izjūtama ir lepošanās ar slaveno novadnieku, Šeteņu ciema pie Ķēdaiņiem dzimušo jau iepriekš minēto Viļņas slavinātāju Česlavu Milošu. 1980. gadā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Milošs sacījis, ka dzejniekam, kurš audzis tādā mītu un poēzijas zemē kā Lietuva, «jābūt apceres apdvestam patiesības meklētājam». Savus patiesības meklējumus viņš arī paudis vienā no saviem slavenākajiem darbiem, jau 1953. gadā tapušajā grāmatā Sagūstītais prāts, kurā vēstīts par intelektuāļa situāciju totalitārismā.
Pirms aizbraukt no Ķēdaiņiem, vērts aplūkot senlaicīgās ēkas, kuras savulaik uzbūvējuši gan uz šo pilsētu aizaicinātie skotu tirgotāji kalvinisti, gan ebreju uzņēmēji, gan lietuviešu aristokrāti Radzivili, kuriem tieši Ķēdaiņi bijusi iemīļotākā rezidences pilsēta. Protams, mēs sameklējam arī Česlavam Milošam veltīto pieminekli!
Un pošoties mājup
Noslēdzot šo Lietuvas gardēžu tūri, ir vērts iedzert kafiju kādā krodziņā, no kura paveras skats uz Ņevežas upi, un veikalā nopirkt slaveno Lietuvas sieru, kas vienlaikus ir šīs zemes nacionālais ēdiens un apliecinājums mūsu kaimiņvalsts piensaimnieku un piena produktu ražotāju tradīcijām. Pirms gadiem astoņiem siers kā Lietuvas simbols pat tika attēlots uz pastmarkas.
Eva Lapiņa