Birštona šī Lietuvas kūrortpilsēta gluži nepelnīti palikusi tādu daudz pazīstamāku un ambiciozāku mūsu kaimiņzemes kūrortu kā Palanga, Nēringa un Druskininki ēnā.
Varbūt tas tāpēc, ka, ērti ieritinājusies Lietuvas iespaidīgākās upes Nemunas līkumā, Birštona, kurā mīt nedaudz vairāk par trim tūkstošiem iedzīvotāju, nesteidzas pielāgoties 21. gadsimta straujajam dzīves ritmam un atpūtas industrijas modernajiem izaicinājumiem. Tomēr par pievilcības trūkumu šī kūrortpilsēta, kas atrodas nepilnu 40 km attālumā no Lietuvas otrās lielākās metropoles Kauņas, sūdzēties nevar, jo pievilcību, šarmu un neatkārtojamo kolorītu nodrošina tieši Birštonā valdošais, nezūdošais miers.
Patlaban tūrisma nozarē, tāpat kā daudzās citās jomās, populārs kļuvis jēdziens «restartēties» jeb, poētiskāk sakot, «atjaunot enerģiju un atgūt spēkus». (Pat Baltijas tūrisma izstādē Balttour 2014 neatlaidīgi aicinājumi «doties laukā no mājām, lai restartētos», «braukt ceļojumā un restartēties» izskanēja teju katrā otrajā izstādes stendā.) Tieši emocionāls, psiholoģisks un gluži praktisks restarts arī ir tas, ko ļauj izbaudīt Birštona Nemunas apskalotā skulptūru un minerālūdens pilsēta.
Zivs ģerbonī un slavenā Kūrmāja
Tuvojoties Birštonai, ceļa malā labi pamanāms ir pilsētas ģerbonis. Tajā, atgādinot par ūdens būtisko lomu Birštonas attīstībā, attēlota iespaidīga zivs, kura zinātājiem šķiet Polijas kūrortpilsētas Mikolajku ģerbonī ieraugāmās zivs līdziniece, tikai bez karaliskā kroņa. (Abām pilsētām kopīga ir atrašanās ūdeņu ielokā.)
Dodoties tālāk iekšā Birštonas ielu un ieliņu labirintā, šķiet, pilsētas centrs ir tik neliels un kompakts, ka būs iepazīstams un izpētāms vienas pastaigas garumā, jo ziemeļos plešas vērienīgs parks, austrumos un arī rietumos Nemunas upe, bet dienvidos no centra slejas Lietuvas leģendārā valdnieka Vītauta Dižā vārdā nosauktais kalns. Tomēr pirmais iespaids ir manīgs, un vēlāk izrādās, ka patiesībā nelielajā kūrortpilsētā nodrošinātas iespējas interesantai laika pavadīšanai vairāku dienu garumā
Birštonas slavenākā kultūrzīme ir vēsturiskā Kūrmāja nepretencioza un apkārtējā vidē ļoti iederīga. Kūrmāja uzbūvēta 19. gadsimtā, cietusi Otrā pasaules kara laikā, bet vēlāk atjaunota, lai godam atgrieztos pilsētas simbola godā un tiktu iekļauta arhitektūras pieminekļu sarakstā. Tagad ar savām dzeltenzaļajām sienām un ziediem galvenās ieejas abās pusēs, Kūrmāja atgādina par laiku, kad aizsākās Nemunas piekrastes kūrorta attīstība.
Kūrmājas rajonā valdošā noskaņa ir apbrīnojami mierpilna skaļas balsis nedzird un steidzīgus cilvēkus neredz, šur tur nesteidzīgi pastaigājas atpūtnieki, ap ziediem pulcējas bites, bet pie tuvējām privātmājām to dārzos draiski rotaļājās vietējās kaķu cilts pārstāvji.
Ūdens malks izslāpušajiem
No daudzām citām Lietuvas mazpilsētām Birštonu atšķir minerālūdens avoti. Tieši savulaik valdošajai pārliecībai, ka minerālūdens dziedē dažādas saslimšanas, pilsēta var pateikties par kūrorta attīstību un, iespējams, pat par savu esamību. Rakstītos avotos Birštona pirmo reiz pieminēta jau 1382. gadā Vācu jeb Teitoņu ordeņa hronikā, un šo gadu arī pilsētā joprojām atzīmē kā vēsturisko Birštonas mūža aizsākuma gadu. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka hronikā pieminēti Birštonas minerālūdens avoti, norādot, ka šī ir «apdzīvota vieta pie sāļajiem ūdeņiem», un tiek uzskatīts, ka jau tolaik bijusi pazīstama «sāļā ūdens» jeb minerālūdens labvēlīgā ietekme uz veselību. Nopietna, sistemātiska kūrorta attīstība gan aizsākās daudz vēlāk 19. gadsimta četrdesmitajos gados, un savu Zelta laikmetu kūrorts piedzīvoja ap 19./20. gadsimta miju. Tolaik neviens vien ārsts uzskatīja, ka Birštonas minerālūdens palīdz pret dažādām veselības problēmām, un laika periodā no 19. gadsimta vidus līdz pat Pirmajam pasaules karam daudzi ciemiņi Birštonā ieradās ne tikai atpūsties, bet arī uzlabot veselību. Kūrorts bija populārs arī 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Lietuvas neatkarības laikā. Birštonas slavenāko viesu vidū ierindojas gan tālaika Lietuvas Republikas prezidents Antans Smetona, gan daudzi radošās inteliģences pārstāvji.
Ielūkojoties aprakstos par Birštonas vēsturi un papētot pilsētas arhitektūru, atklājas, ka laika periodā pirms gadiem 100-150 kūrorta vide bijusi multikulturāla te uzturējušies ne tikai lietuvieši, bet arī gan poļi, gan baltkrievi, gan vēl citu tautību pārstāvji un itin visi atstājuši savas kultūras klātesamības pēdas pilsētvidē. Patlaban gan Birštona ir tipiski lietuviska atpūtas vieta. Te ielās, veikalos un kafejnīcās tikpat kā nedzird skanam citas valodas, tikai lietuviešu. Turklāt vērienīga ārvalstu tūristu piesaistīšana Birštonā ir nākotnes, nevis tagadnes jautājums. Nozīme, protams, ir arī tam, ka mūsdienās minerālūdeni daudzi uztver kā veselīgu slāpju remdēšanas līdzekli, nevis kā brīnumdzērienu, kas var izdziedināt gandrīz no visām slimībām, tāpēc pilsētai, lai piesaistītu viesus, paralēli minerālūdens dzeršanai, jāpiedāvā vēl citi laika pavadīšanas veidi un interesanti apskates objekti.
Lai nogaršotu slaveno minerālūdeni, uzmeklēju vēl vienu no pilsētas simboliem mazu, dzeltenu lapenīti, kurā ieslēpies minerālūdens avots. Ticējums vēsta, ka ikviens, kurš šajā graciozajā lapenītē nogaršo Birštonas minerālūdeni, nonāk šīs pilsētas burvības varā un cenšas tajā atgriezties atkal un atkal.
«Uz Birštonu cilvēki vienmēr braukuši un brauc ne tikai atpūsties, bet arī ārstēties. Minerālūdens avotu te gan nav tik daudz kā senāk,» stāsta pie minerālūdens namiņa sastaptā birštoniete Dainuvīte. Viņa arī pastāsta, ka nāk no dzimtas, kas strādā Birštonas kūrorta industrijā jau piektajā paaudzē, un šo apvidu labi pazīst, tāpēc Dainuvīte arī zina teikt, ka minerālūdens avoti gājuši mazumā pēc tam, kad ap 1960. gadu sāka darboties uz Nemunas upes pie Kauņas uzbūvētā hidroelektrostacija.
Iedzerot slaveno, vietējo minerālūdeni nevar sūdzēties par tā garšu, tomēr kļūst arī saprotams, kāpēc daudzi pilsētas viesi dod priekšroku rūpnieciski sagatavotajam minerālūdenim «Vytautas» un «Birute», kas tiekot ražoti tepat, Birštonā. Minerālūdens ražotne darbojas jau kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem un nodrošina iespēju dzert minerālūdeni mūsdienu cilvēkiem tuvā veidā no stikla vai plastmasas pudeles prātīgi ielejot glāzē, nevis ar krūzīti cenšoties iesmelt ūdeni no avota.
Tradīciju ne tikai atpūsties, bet arī uzlabot veselību Birštonā joprojām uztur vairākas sanatorijas, viena no tām ir leģendārā «Tulpes», kas apbrīnojamā kārtā izdzīvojusi cauri dažādām sociālekonomiskajām transformācijām, ko Lietuva piedzīvoja 20. gadsimtā. Elegantās, baltās sanatorijas ieeju arī šodien rotā visā pasaulē pazīstamais medicīnas simbols sarkanais krusts, bet jumtu graciozs tornītis. Gandrīz četrdesmit gadus veiksmīgi darbojas arī sanatorija «Versme», kura patlaban ir ieguvusi zvaigžņotu, elitāru spožumu.
Apmešanās vietu izvēle Birštonā ir gana plaša, tiesa gan, daudzas viesnīcas precīzāk būtu dēvējamas par viesnīciņām, jo orientējas uz ļoti mazu ciemiņu skaitu un arī neiejūsmina ar tādu apbrīnojamu oriģinalitāti kā, piemēram, «Veco dzirnavu» viesnīca Klaipēdā vai «Panorāmas hotelis» Viļņā. Kompensācijai cenas gan ir ļoti demokrātiskas, un tūristus apdraudošo ieradumu patukšot ceļotāju maku jeb bankas kontu pēc iespējas pamatīgāk Birštonā nemana.
Tendenci pēc iespējas ātrāk un dārgāk paēdināt pēc iespējas lielāku viesu skaitu nemana Birštonas kafejnīcās, kuru lielākā daļa atrodas Vytauto gatves rajonā. Birštonā, tāpat kā daudzviet citur Lietuvā, jūtama lietuviskajā mentalitātē mītošā dienvidnieciskā rakstura līnija, kas nozīmē, ka maltīte tiek uztverta kā lēna meditācija. Tāpēc, gluži likumsakarīgi, ka daudzviet kafejnīcās var ieraudzīt gan vietējos pilsētas iedzīvotājus, gan arī pilsētas viesus nesteidzīgi mielojamies ar dažādām uzkodām un lēni malkojam dzērienu no iespaidīga lieluma alus kausiem vai kvasa glāzēm. «Lietuviešiem vienmēr paticis garšīgi paēst. Arī atpūtnieki no sanatorijām, izpildījuši savu minerālūdens kūres programmu, allaž lavījušies uz pilsētas centra krodziņiem uzkost grauzdiņus un nobaudīt cepelīnus,» smaidot stāsta pilsētas centra kafejnīcas saimniece Ruta. Patlaban gan esot kļuvis skaidrs, ka ar sātīgas maltītes piedāvājumu vien ir par maz, lai piesaistītu apmeklētājus, vajagot arī skaistu fona mūziku, vakaros kādu mūziķu ansambli, kas te spēlētu, vajagot savu īpašo atmosfēru, kādas nav citos krodziņos, vajagot arī stilīgu, no citām kafejnīcām atšķirīgu interjeru. «Mēs par to domājam,» teic Ruta un pēc mirkļa kafejnīcā jau skaļāk ieskanas dzīvespriecīgas lietuviešu estrādes dziesmas melodija. Iespējams, pēc dažiem gadiem vasarā Birštonā patiešām būs tikpat daudzveidīga kafejnīcu industrija, kāda jau ilgāku laiku pastāv Lietuvas slavenākajā kūrortā Palangā.
Ar kuģīti pa Nemunu
Tomēr jau šobrīd Birštona var piedāvāt ko īpašu, un tā ir iespēja izbraukt ar kuģīti pa Nemunas lokiem. Te jāpiebilst, ka tieši Birštonā atrodas Nemunas loku reģionālā parka centrs. Šo parku nodibināja 1992. gadā pēc tam, kad gadu desmitiem bija notikušas diskusijas par nepieciešamību noteikt īpašu dabas lieguma statusu Nemunas loku aizsardzībai. Patlaban šis reģionālais parks ir viens no lielākajiem šāda statusa parkiem Lietuvā, un tā platība pārsniedz 25 tūkstošu hektāru. Interesanti, ka liela daļa no mežiem reģionālā parka teritorijā ir priežu audzes, kas rada asociācijas ar piejūras vidi, lai gan līdz jūrai jābrauc vairāki simti kilometru. Tomēr ne jau priežu audzes, bet gan Nemunas gleznainie loki ir reģionālā parka lielākā vērtība un tas magnēts, kas piesaista ceļotājus.
Kuģīša piestātne Nemunas krastmalā ir viegli atrodama, un, kad mazliet vairāk nekā desmit pasažieri ieradušies, tad, skanot lietuviešu folkmūzikai, brauciens var sākties.
Tieši šādi, baltajā kuģītī slīdot pa rāmo Nemunu, iespējams ieraudzīt bezgala lietuviski vidi, kuru nav mainījušas ne 20. gadsimta pārmaiņu vētras, ne 21. gadsimtā valdošā globalizācija, turklāt ir iespējams atklāt arī Birštonas reģiona dvēseli. Te ieraugāms gan vientuļš laivinieks, kurš veclaicīgā laivā iras uz otru Nemunas krastu. (Tilta, kas savienotu abus Nemunas krastus, pie Birštonas nav). Kuģītim turpinot braucienu, ieraugāmi dažādi paaudžu sportiski noskaņoti laivotāji kajakos. (Birštonā darbojas arī kajaku noma un tiek piedāvāti jau sagatavoti maršruti vienas dienas maršruts 10 km, divu dienu 40 km garumā.) Savukārt šur tur upes tuvumā redzamas senlaicīgas koka ēkas, kuras šķiet gluži kā Brīvdabas muzeja lauku sēta, bet šoreiz tā nav, te viss ir pa īstam, un Nemunas zvejnieku mājas vienkārši saglabājušas savu vēsturisko izskatu. Vietām pamanāmi katoļu dievnamu greznie torņi, bet pats ciems, kura centrā baznīca uzbūvēta, ieslēpies pārsteidzošā kārtā joprojām ziedošos piekrastes ceriņos. Vērīgāk lūkojoties, iespējams arī vietām samanīt gaišus krasta atsegumus pa vidu starp upes ūdens līniju un piekrastes krūmājiem.
Braucienam ar kuģīti pa Nemumu ir arī simboliska nozīme, jo Nemuna Lietuvā, tāpat kā Daugava Latvijā (un Visla Polijā vai Reina Vācijā), ir nācijas likteņupes statusā. Kopumā vairāk nekā 930 km garā Nemuna Lietuvas teritorijā plūst vien nepilnu 360 km garumā, bet veido apbrīnojami gleznainas ainavas. No dabas pētnieku skatupunkta raugoties, pastāv zināma līdzība starp Nemunas lokiem un Daugavas lokiem Latgalē, savukārt, izvērtējot tūrisma infrastruktūru un sakoptību, ļoti nepatriotiski, bet godīgi nākas atzīt, ka Nemunas loki šajā ziņā jūtami pārspēj Daugavas lokus.
Kad brauciens ar kuģīti pa Nemunu jau tuvojas noslēgumam, pretī peld vikingu stila laiva, kuru, kā jau tas pienākas īstai seno skandināvu kuģotāju laivai, rotā drakona galva. Pie airiem, dažu nopietnu pieaugušo pieskatīti, sasēdušies jaunieši, ietērpti senlaicīgos vikingu tērpos, daži arī ar ragainām vikingu cepurēm galvās, un visi ar neviltotu sajūsmu sejā. Arī tā var nodrošināt interesantu izklaidi vienlaikus ar ceļojumu laikā un telpā, jo, var jau būt, ka Nemunas loki reiz bijuši daļa no vikingu kuģniecības ceļa.
Uzkāpt Vītauta kalnā
Viesojoties Birštonā, noteikti jāapmeklē Vītauta Dižā kalns, kas atrodas Nemunas tuvumā, pilsētas dienvidu daļā. Te ieraugāms arī Vītauta Dižā piemineklis, kas kalnā novietots 1998. gadā un piedāvā vienu no bezgala daudzajām Lietuvā atrodamajām versijām par to, kāds tad varēja izskatīties šis Lietuvas valdnieks. Mūsu dienvidu kaimiņvalstī Lietuvas dižkunigaitis Vītauts (dzīvojis aptuveni no 1350. līdz 1430. gadam) ir viens no biežāk sastopamajiem vēsturiskajiem personāžiem. Iespējams, ka viņu pārspēj vien Lietuvas valsts dibinātājs, 13. gadsimta valdnieks Mindaugs. Katrā apdzīvotajā vietā, kurai teorētiski varētu būt vien attāla saistība ar Vītautu, būs viņa vārdā nosaukta iela vai kalns, būs Vītauta piemineklis, un var gadīties, ka arī kāds krodziņš būs nosaukts Vītauta Dižā vārdā. Tieši šim Vītautam par godu vārdu ieguvis jau pieminētais, Birštonā rūpnieciski ražotais minerālūdens. Tas viss, protams, tāpēc, ka tautai ir jāzina savi varoņi. Bez kādas ironijas jāatzīst, lietuvieši ļoti lepojas ar saviem slavenajiem dažādu gadsimtu valdniekiem un valstsvīriem, un tāpēc ieteikums doties tieši uz Vītauta Dižā kalnu, ir pirmais, ko saņemu Birštonas Tūrisma informācijas centrā, kur apjautājos, kas pilsētā noteikti būtu jāredz.
Tiek uzskatīts, ka Vītauta kalnā 14. gadsimtā atradusies Birštonas koka pils, bet 15. gadsimta sākumā paša Vītauta Dižā medību pils. Kopš 17. gadsimta pils vairs neesot izmantota un tagad par kādreizējās rezidences esamību liecina vien nostāsti.
Tomēr, lai arī iespaidīgus pilsdrupu mūrus Vītauta kalnā neatrast, tajā uzkāpt ir vērts, jo no kalna virsotnes paveras brīnišķīga Nemunas panorāma.
Mazliet bēdīgāka noskaņa gan valda Vītauta kalnam kaimiņos esošajā Vītauta parka rajonā. Vietējie Birštonas iedzīvotāji, kuri daudz klausījušies savu dzimtu atmiņu stāstus, zina teikt, ka tieši šajā rajonā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā sākumā ritēja eleganta, dinamiska kūrorta dzīve notika brīvdabas koncerti un dejas, bija izveidotas pastaigu alejas ar romantiskiem nosaukumiem, to vidū, arī Mīlestības aleja un Sapņu aleja, kā arī bija uzbūvētas arhitektoniski pievilcīgas vasarnīcas. Patlaban šajā rajonā elegances maz, un tas šķiet novārtā pamests. Dinamiskā kūrorta dzīve pārcēlusies vairāk uz ziemeļiem, un ar patiku doties pastaigās pa Vītauta parka rajonu var vien ļoti melanholiski noskaņoti cilvēki. Tomēr zinot, cik Baltijas pilsētas ātri mainās, nevar noliegt iespēju, ka varbūt jau pēc dažiem gadiem Vītauta parka rajons būs atguvis otro elpu un tajā būs uzbūvēts, piemēram, ūdens atrakciju parks, pie kura ieejas cilvēki rindā stāvēs, bet stāvlaukumā ar grūtībām varēs sameklēt vietu automašīnas novietošanai.
Skulptūras atrodamas visur
Par skulptūru pilsētu Birštonu dēvē ne tikai pateicoties Vītauta piemineklim, bet arī tāpēc, ka pilsētā atrodas Dziesmu kalns ar daudzām, interesantām koka skulptūrām, kuras 1998. gadā simpozija laikā izveidoja Baltijas valstu mākslinieki. Šajā kalnā izvietotās skulptūras saistītas galvenokārt ar tautas folkloras tematiku, nevis katolicisma simboliem. Iespējams, tāpēc gan kalnā valdošā noskaņa, gan arī izvietotās skulptūras man ļoti atgādina Raganu kalna koka skulptūru taku Kuršu kāpā, un nepavisam ne Krusta kalnu pie Šauļiem.
Arī citviet Birštonas pilsētvidē, negaidot gluži vai pretī nāk skulptūras, piemēram, plašajā Pilsētas parkā, kas plešas pašos Birštonas ziemeļos un kurā iekārtota pat īpaša Skulptūru taka, kā arī viesnīcu un privātmāju pagalmos. Sākotnēji šķiet: «Kas tas, viesnīcas dārzā par dīvainu koka stabu?», bet izrādās, ka tā ir koka skulptūra, ko darinājis kāds no iepriekšējiem viesnīcas ciemiņiem un uzdāvinājis vai pārdevis viesnīcas saimniekiem.
Dažādas miniskulptūras ieraugāmas arī nedaudzajos Birštonas suvenīru veikalos un amatnieku darbnīcās. Kā jau daudzviet Kauņas reģionā, arī Birštonas pusē, ir cieņā keramika, turklāt vasarā kūrortpilsētā sabrauc amatnieki no tuvākām un tālākām sētām, lai pārdotu savus tipiski lietuviska stila darinājumus. Līdzās ierastajām krūzītēm, šķīvjiem un svečturiem, Birštonā var gadīties nopirkt mīlīgu keramikas eņģeli vai dzīvespriecīga izskata zaķi, kurš, visticamāk, ļoti labi iederas Lieldienu svinēšanas noskaņā.
Katram savu enerģijas avotu
Lai arī Birštona ir maza, vairāk lietuviska nekā rietumnieciska, ne īpaši moderna un noteikti ne komercializējusies kūrortpilsēta, restartēšanās jeb enerģijas atgūšanas iespējas te patiešām ir daudzveidīgas.
Sportiskiem izaicinājumiem noder Pilsētas parkā iekārtotais aktīvās atpūtas centrs un dažādām sporta spēlēm paredzētie laukumi. Ņiprai pastaigai vai velobraucienam labi piemērots ir celiņš, kas izbūvēts vienotā būvkompleksā ar Nemunas piekrastes aizsargdambi. (Dambis esot uzcelts, lai pasargātu Birštonas apkaimi no plūdiem pēc tam, kad pie Kauņas sāka darboties hidroelektrostacija, stāsta vietējie birštonieši.) Šis celiņš varētu būt piemērots arī romantiskiem klejojumiem, jo diennakts tumšajā laikā tiek skaisti izgaismots.
Savukārt, lai smeltos spēkus garīgā meditācijā, var doties uz Svētā Padujas Antonija baznīcu neogotikas stilā būvētu dievnamu, kas uzcelts kūrorta Zelta laikmetā 20. gadsimta sākumā. Baznīcu vērts apmeklēt arī tiem cilvēkiem, kuri ar katolicismu ir uz «jūs», jo šajā dievnamā izveidots patiešām māksliniecisks, izsmalcināts interjers.
Bet ikvienam gan sporta cienītājam, gan apcerīgu pārdomu meklētājam enerģijas atgūšanai gribas izmēģināt Sapņu soliņu. Šis soliņš netālu no Nemunas krastmalas tika novietots 2008. gadā, par godu tam, ka bija apritējuši 130 gadi kopš minerālūdens avota «Vytautas» oficiālās atklāšanas. Vietējā leģenda vēsta, ka apsēžoties uz šī soliņa, aizverot acis, ieklausoties savā elpā un savā dvēselē, un vēloties, lai pats svarīgākais, pats spēcīgāk lolotais sapnis piepildītos, patiešām tā arī notiek. Sapnis īstenojoties! Ticēt šim nostāstam, vai nē, tas jau ir katra paša ziņā, lai gan lielākā daļa Birštonas viesu labprāt nolemj leģendas patiesumu pārbaudīt, domājot: «Bet ja nu izdodas, ja nu mans sapnis tā viegli un bez pūlēm piepildās?» Tāpēc pie soliņa izveidojusies pat vērā ņemama rinda, kurā redzami arī kāzu svinētāji un jaunais pāris.
Pirms aizbraukšanas vēlreiz izstaigājot Birštonas centru, kļūst skaidrs, ka šo kūrortu varētu dēvēt ne tikai par minerālūdens un skulptūru pilsētu, bet arī par ziedu pilsētu pie privātmājām, cieši līdzās Dienvidlietuvas priedēm, redzamas krāšņas puķu dobes šajā zemē tik iecienītajās krāsās - dzeltenajā un sarkanajā, bet Nemunas piekrastē ieraugāmas spilgti dzeltenu pieneņu pļavas. Kas zina, varbūt nākotnē Birštona ciemos aicinās uz kādu puķu festivālu vai ziedu parādi
Eva Lapiņa