Augštaitijas valdzinājums

Latvijas tūristiem vairāk ir pazīstamas citas Lietuvas vietas – daudzi vismaz reizi mūžā būs bijuši Viļņā vai Kuršu kāpā. Taču kaimiņvalsts ziemeļaustrumu daļa latviešiem vēl ir terra incognita. Tik vien dzirdēts, ka tur ir Ignalinas atomelektrostacija (brrr...) un daudz ezeru. Visai izplatīts ir stereotips par Lietuvu kā līdzenumu zemi, taču Augštaitijas nacionālā parka pakalnu pārbagātība pierāda, ka arī šeit ir sava Šveice, kā nekā Aukštaitijas novada nosaukums cēlies no vārda augsts. Te vēl jāpiemin, ka Aukštaitija ir lielākais no četriem Lietuvas novadiem un pārējie trīs: Žemaitija (jūras piekrastē), Dzūkija un Suvalkija (valsts dienvidos) it kā nostumti malā.

Karsta kritenes, alus un privātās pilsētas

Pirmā pilsēta mūsu ceļā ir Lietuvas alus galvaspilsēta Birži. Visa apkārtne (ieskaitot netālo Skaistkalni Latvijas pusē) ir karsta procesu apdzīvota – irdenajos iežos ūdens izgrauzis kilometriem garus labirintus (karsts ir ģeoloģisks termins, kas apzīmē iežu šķīšanu un pazemes tukšumu veidošanos). Daļa šo alu pildītas ar ūdeņiem, tajās izvietojušās upes un ezeri. Sastādot šīs apakšzemes valstības karti, tajā mēs redzētu paralēlo pasauli. Varam iedomāties pa pazemes gaiteņiem skraidošos orkus un kādā ezerā mītošo Gollumu... Tā kā apakšā ir tukšumi, bet virsējā zemes kārta ne visur ir gana izturīga, šī ir tā vieta, kur vienkārši mēdz pazust zeme zem kājām – tā veidojas karsta kritenes. Lielāko no tām sauc par Govs bedri (te iekritis viens nabaga lopiņš). Dzirdēti nostāsti par to, kā puse mājas pazūd pazemē. Taču neskatoties uz to, cilvēki te dzīvo. Un brūvē alu.

Iespējams, ka pat var atrast kādas kopsakarības starp nestabilo pamatu zem kājām un vietējo ļaužu kaislību pēc alus. Senāk gandrīz kat­rā saimniecībā darināja šo dziru pēc unikālas receptes, kas tika nodota no paaudzes paaudzē. Arī tagad pilsētā un tās apkārtnē liels skaits gan oficiālu, gan arī pagrīdes alus darītavu. Un kur gan citur, ja ne Biržos, notikt Alus svētkiem? Varenā Biržu pils un cietokšņa paliekas ap to atgādina mums par bagātajiem kņaziem Radziviliem. Tieši viņi arī veicinājuši alus izplatību – jau 16. gs. šie muižnieki te dibināja alusdarītavu. Vietējiem te tāda paruna, ka, dzerot Biržu alu: pēc diviem kausiem jāsāk dziedāt, pēc četriem kausiem jāsāk stāvēt uz galvas, pēc sešiem kausiem sākas kautiņš, pēc septiņiem kausiem līst rūgtas asaras, bet pēc deviņiem kausiem… seko klusa nāve. Še izplatīts vēl viens alus testēšanas paņēmiens: viesībās pirms ciemiņi sēžas pie galda, solu nolej ar alu, un, ja ceļoties kājās, sols palicis pielipis tiem pie sēžamvietām, tātad alus gana labs.

Senlaikos Lietuvā daudzas pilsētas bija privātās. Tas nozīmē, ka pilsētu dibinājis muižnieks uz savas zemes. Viņš veidojis pilsētas plānojumu, par saviem līdzekļiem būvējis sabiedriskās ēkas un bijis noteicējs daudzos pilsētas dzīves jautājumos. Biržu saimnieki Radzivili atstājuši mums par piemiņu mākslīgi veidotu Širvenas ezeru, kas pēc muižnieku iniciatīvas veidots, uzpludinot divu upju ūdeņus. No šīs dzimtas nākušas daudzas ievērojamas personības, Radziviliem pat bija izdevies saradoties ar Polijas karaļiem. Bet laiki mainījās, un 360 gadu ilgā Radzivilu valdīšana Biržos 1811. gadā beidzās – parādu dēļ pilsētu atdeva grāfiem Tiškevičiem. Arī šī bijusi ļoti ievērojama dzimta – 19. gadsimtā Lietuvā viņiem piederējušas 99 muižas (!). To skaitā Tiškēviču privātā pilsēta bijusi Palanga, kur tagad viņu pilī izvietojies Dzintara muzejs. Biržos grāfi uzcēla Astravas pili pilsētai pretējā ezera krastā, tagad turp pāri ezeram ved puskilometru garš koka tilts.

Netālu no Biržiem atrodas Rokišķu pilsēta. Te saimniekojuši Tīzenhau­zeni. Pateicoties viņu gādībai, tagad varam skatīt izcilo Rokišķu baznīcu – pil­sētas centra dominanti. Tai pretī plašs laukums, kas kā skvērs ved uz grāfu pili. Tīzenhauzenu pils ir klasicisma še­devrs, tā jauki sakopta un pieejama apmeklētājiem nu jau kā Rokišķu novada muzejs. 19. gadsim­ta muiža bija ievērojams kultūras centrs, kur grāfu ģimene bija savākusi daudzus izcilus mākslas dar­bus, etnogrāfiskos artefaktus, vērtīgas grāmatas un numismātikas ko­lek­­ciju. Daudz kas no tā saglabā­jies un tagad apskatāms muzejā.

Ceļu līkloči cauri ezeru valstībai

Ceļu līkumainība parādās, jau braucot uz Stelmuži. Lai tajā nokļūtu no Rokišķiem, netālu pirms Zarasiem jāgriež pa kreisi. Ceļš ir neaizmirstams. Gan asfaltēts, bet neatpaliek no atrakcijas Amerikāņu kalniņi: līkločiem vien un tik’ augšā-lejā.

Stelmuže atrodas uz pašas robežas ar Latviju. Nospraužot robežu starp mūsu valsti un Lietuvu, pat radās strīdīga situācija – kuram tad pienākas šī brīnišķīgā vieta. Te ir divi ievērības cienīgi objekti: pirmais –350 gadus veca koka baznīca ar izciliem kokgriezumiem interjerā, otrs – Stelmužes dižozols.  Ja salīdzināsim ar cilvēku, tas būs varens, sirms vīrs, kas ilgajā mūžā sakrājis dzīves gudrības, bet vēl nav zaudējis brieduma gadu spēku. Šis ir vecākais ozols Lietuvā un viens no vecākajiem Eiropā: tā vecums varētu būt pusotra tūkstoša, varbūt pat divi tūkstoši gadu. Vaicājuši ozolam par dzīvē pieredzēto, dzirdēsim stāstījumu par seno lietuviešu svētvietu tam blakus, kur vaidelotes sargājušas svēto uguni un notikuši dažādi tautas svētki un godi. Vēl viņš varētu pastāstīt, kā tik nesenajā 1916. gadā no Zviedrijas izsauktie speciālisti tīrījuši viņa stumbru no trupes un apvilkuši metāla stīpām vaiņagu, tā paildzinot ozola mūžu.

Tagad dosimies drusku uz dienvidiem. Te jau sākas ezeru valstība. Tāpat kā Latgale, arī Aukštaitija jāsauc par zilo ezeru zemi. Te turpinās Latgales ezeru virkne, tos visus esam saņēmuši mantojumā no pēdējā ledus laikmeta, kad ledus pārvietojoties un kūstot, atstājis zemes vaigā dziļas vagas. Tās, savukārt, nav kavējies aizpildīt ūdens. Ezerus savieno upītes un strauti (laivotāju paradīze!). Šeit atradīsim arī leģendāro Sartu ezeru, kas ir piektais lielākais valstī un viens no garākajiem – izstiepies 15 kilometru garumā. Nu jau divsimt gadu katru ziemu februārī te notiek zirgu pajūgu sacīkstes. Tradīcijas aizsākums saistīts ar šādu nostāstu:

Pie ezera dzīvojis bagāts kungs. Reiz pie viņa atnācis par strādnieku kalps, kura līgava bija izcila skaistule. Kungam viņa iepatikusies un viņš gribējis to kalpam atņemt. Muižnieks piedāvājis uzrīkot zirgu sacīkstes uz ezera ledus – kurš vinnēs, tam arī līgava. Kungs bijis pārliecināts par savu uzvaru, jo viņam bija labi zirgi, bet kalpam vispār nebijis zirga. Par pēdējiem grašiem kalps nopircis jaunu kumeļu un centīgi rūpējies par to. Tad nu pienāca laiks, kad ezers aizsala un sacīkstnieki izbrauca uz ledus – kungs pajūgā ar 12 zirgiem, kalps – jāšus uz kumeļa. Kumeļš kā bulta aiztraucies pa plāno ledu. Kungs aizsvilies niknumā un nolēmis kalpu nopērt, taču ledus zem pajūga ielūzis un kungs ar visiem zirgiem nogrimis.

Aukštaitijas nacionālais parks un bites

Teritorija ar lielāko ezeru savirknējumu ņemta valsts aizsardzībā – te izveidots Aukštaitijas nacionālais parks. Tā administrācijas uzdevums ir aizsargāt dabas un kultūrvēsturisko vidi, pētīt to, popularizēt un arī rūpēties par tūrisma iespējām. Te izveidotas vairākas dabas izziņu takas ar norādēm un informatīvajiem stendiem, labiekārtotas peld­vietas, ir iespējas iznomāt laivas, kā arī nolīgt vietējo gidu. Aukštaitijas nacionālā parka administrācija atrodas Palūšē, kas ir pavisam netālu no rajona centra – Ignalinas. Arī Palūšē ir iespaidīga koka baznīca, tās atsevišķi stāvošais tornis atgādina kādu senlietuviešu pili. Apkārtnē daudz koka skulptūru, vairākas arī pie baznīcas. Kokgrieztais Jēzus tāds pavisam saskumis... Laikam cilvēki nav tik dievbijīgi kā gribētos. Ta­ču apkārtējās dabas skaistums liek ātri aiz­mirst nopietnās pārdomas, izstaigājot gar Lūšu ezeru ierīkoto taku, ap sirdi kļūst vieg­li un līksmi, un, ja silts laiks, turpat smilšainā pludmale aicina peldēties un sauļoties, un tad jau dzīve šķiet nebeidzami svētki.

No Palūšes pa grantētajiem ceļiem var doties baudīt ezeraino ainavu, skatīt vēl dažus lielākos no 126 nacionālā parka ezeriem – Kretuonas (829 ha), Dringis (725 ha), Baluošas (442 ha). Tepat atrodas arī dziļākais Lietuvas ezers Tauragns, taču tas ar saviem 60,5 metriem nobāl mūsu 65 metrus dziļā Drīdža priekšā. Varam uzkāpt 175 met­rus augstajā Ladakalnī (nebīstieties, tas ir augstums virs jūras līmeņa, un, ņemot vērā, ka visa apkārtne atrodas ~150 metru augstumā, tad nu kāpšanai atliek vien pārdesmit metru). Šajā ledāja veidotajā paugurā sensenos laikos lietuviešu senči pielūguši dabas māti Ladu, bet tagad mēs varam no augšas redzēt sešus ezerus. Te gan nav iespējams saskatīt, cik to īsti ir: kā atšķirsi, kurš starp kokiem redzamais ūdens pleķītis ir atsevišķs ezers, bet kurš – tikai kāds līcis?

Iespējams, ka kalnainais reljefs ir ietekmējis šejieniešu mentalitāti – pārējie lietuvieši ir pārliecināti, ka aukštaitis, lecot ar izpletni pat pirmoreiz mūžā, domā nevis par to, kā pareizi piezemēties, bet par to, vai visas ciemata meitenes redz, cik lieliski viņš izskatās!

Viens no interesantākajiem nacionālā parka objektiem ir Senās biškopības muzejs. Vairākās koka ēkās un tām piegulošajā teritorijā izstādīts biškopju aprīkojums, dažādi stropi, koka skulptūras un daudz kas cits. Te var smelties zināšanas par bitēm, biškopības vēsturi un amata noslē­pu­miem. Redzami no koka stumbra veidoti bišu stropi, kādus Lietuvā izman­toja no 15. gs. līdz 20. gs. sā­ku­mam (nudien, atgādina zārciņus). Biškopība ir viens no senākajiem amatiem. Tas aizsā­kās, apzīmogojot ar īpašnieka zīmi mežā dobumos atrastos stropus. Par sveša bišu koka izlaupīšanu esot bijušu ļoti bargi sodi – nāve ar spīdzināšanas elementiem... Arī lāčiem bitenieki rīkojuši visādas likstas: tuvāk pie stropa iekāra striķī baļķi, ko lācis, mēģinādams atgrūst, pats dabūjis pa pieri un rezultātā gāzies zemē, kur uzdūries uz sagatavotajiem iesmiem. Tad nu biteniekam gan medus palicis, gan tikusi lāča gaļa un āda.

Uz nacionālā parka robežas arī pati Ignalinas pilsēta – rajona centrs un arī Lietuvas mēroga ziemas sporta centrs ar daudzām slēpošanas trasēm. Bet par vietas nosaukuma izcelsmi stāsta Ilgis ezera krastā uzstādītā koka skulptūra “Ignas un Lina”:

Vietā, kur pašlaik atrodas Ilgis ezers, senos laikos bijusi augstmaņa Budrisa pils. Viņam bija deviņi dēli un brīnumskaista meita Lina. Tēvs ar dēliem devās karā pret krustnešiem, kas bija ielauzušies viņu zemē. Diemžēl neviens no viņiem no kara nepārnāca. Par pils un novada pavēlnieci kļuva Lina. Pirms došanās karā viņas brāļi bija saņēmuši gūstā krustnesi vārdā Ignas. Lina iemīlējās viņā. Cilvēki nosodīja viņas mīlu pret ienaidnieku un kāzu dienā tos nolādēja. Dievs Pērkons nogremdēja tos ar visu pili un lika dzīvot ezera dibenā. Jau pagājis ilgs laiks, taču atkal un atkal te var dzirdēt Linas vaimanas – viņu mīlestība joprojām ir dzīva. Ezera krastā iztek avots ar kristāltīru ūdeni, kas nekad neizsīkst. Ļaudis saka, ka tās esot Linas asaras. Bet starp ezeriem izveidojās mazā pilsētiņa, ko nosauca abu mīlētāju vārdos par Ignalinu.

Ignalina un Černobiļas bieds

Pasaulē pirmā atomelektrostacija sāka darboties Padomju Krievijā 1954. gadā. 20. gs. 90. gadu sākumā 27 pasaules valstīs bija vairāk nekā 430 kodolreaktoru. 1986. gadā mēs uzzinājām, ka tie ne tikai ražo elektroenerģiju, bet var arī uziet gaisā. Tagad, piebraucot pie vēl nesen Eiropā lielākās AES, cilvēkus pārņem mistiskas šaušalas. Šeit esmu dzirdējis no tūristiem, ka pēkšņi sākusi sāpēt galva: tas noteikti no radiācijas... Bet skaidrs, ka galva sāp no pārāk dzīvas iztēles, atceroties Černobiļu. Varu visus nomierināt, ka pie pašiem AES reaktoriem radiācija ir mazāka, nekā dažviet pasaulē dabīgais radioaktīvais fons. Arī tajās vietās cilvēki dzīvo (piemēram, Lieldienu salās), tāpat cilvēki pilnīgi normāli dzīvo Visaginas pilsētā, kas uzbūvēta pie AES. Te jāpiezīmē, ka Ignalinas AES ir samērā patālu no Ignalinas pilsētas, vienkārši atrodas Ignalinas rajonā. Elektrostaciju sāka būvēt 1975. gadā, tai blakus radās pilsēta, ko nosauca Lietuvas kompartijas darboņa Snečkus vārdā (līdzīgs censonis, kā pie mums Stučka). Protams, neatkarīgās Lietuvas laikā vieta pārdēvēta – Visagina ir apkārtnes senais nosaukums. Vieta atrodas Lietuvas lielākā – Drūkšu ezera krastā (42,3 km²). Te satiekas Lietuvas, Latvijas un Baltkrievijas robežas, daļa ezera pieder baltkrieviem, tie to sauc par Drisvjatu ezeru. No tā ņem ūdeni AES ģeneratoru dzesēšanai, pēc tam šis ūdens (nu jau vārošā veidā) pa trubām dodas uz Visaginu un tur silda ļaudīm mājokļus. Kad apkurei nav ūdens nepieciešams, to lej atpakaļ ezerā. Tajā vietā skats iespaidīgs! Tvaiki puto vien.

Protams, Černobiļas traģēdija ir pamatīgi pārbiedējusi visu pasauli. Taču par to, ka AES nav nemaz tik bīstamas, liecina fakts, ka gaisā uzgājusi tikai viena visā pasaulē. Turklāt tieši tā, kurai haltūrīgie būvētāji nebija pabeiguši dubultās aizsardzības sistēmu. Pastāv arī versija, ka avārija tikusi noorganizēta – varbūt kādam tas bija izdevīgi? Jebkurā gadījumā, posts no tās bijis milzīgs un sekas jūtamas vēl tagad. Viens no ļaunumiem ir arī tas, ka radusies neuzticība pret vienu no efektīvākajiem elek­troener­ģijas ražošanas veidiem. Vēlākajos gados visā pasaulē slēdza daudzas AES, Eiropā masveidīgi kā alternatīvu ieviesa vēja ģeneratorus (kaut vai Vācijas ziemeļos un Dānijā baltie propellerīši tagad ir neatņemama ainavas sastāvdaļa, arī pie mums līdzīga ainava ir pie Grobiņas, kur griežas 33 spārnoto draugu). 2005. gada sākumā pēc Eiropas Savienības prasībām kā nepietiekami drošs tika slēgts viens no diviem Ignalinas AES reaktoriem. Pirms tam AES deva 85% no Lietuvā patērējamās elektroenerģijas. Te, protams, rodas jautājums, cik lielā mērā ES funkcionāriem bijusi svarīga drošība, bet cik – vēlme padarīt Lietuvu atkarīgu no importētiem energoresursiem. Ne vēlāk par 2009. gadu šo AES slēgs pavisam. Tagad gan kā risinājumu energoresursu problēmām Baltijas valstis kaldina plānu par jaunas AES būvēšanu Lietuvā, citādi enerģētiska atkarība no Krievijas šķiet neizbēgama.

Neskatoties uz lielajām bailēm, var aizbraukt uz Ignalinas AES un tur infor­mā­cijas centrā apskatīt energobloka maketu, degvielas kasetes ma­ketu un videofilmas par elektrostaciju. Var redzēt tiešu translāciju no reaktoru vadības pults, turbīnu zāles un izstrādātās degvielas uzglabāšanas baseina.

Starp ezeriem un planētām

Vēl šajā pasaules nostūrī (netālu no Molētas) atrodas observatorija. Tā kā interese par zvaigznēm bijusi liela ne vien no zinātnieku, bet arī no parasto mirstīgo puses, tad tai blakus izveidots Lietuvas etnokosmoloģijas muzejs. Etnokosmoloģija ir jauna zinātnes nozare, kas pēta tautas etnisko un garīgo saikni ar Visuma procesiem. Kā informācijas avotus tā izmanto tautas kalendārus, rituālus, folkloru, tautas mākslas sim­bo­lus u.c. Nozares aizsācējs ir astronoms G. Kakars, viņš arī 1990. gadā dibinājis šo muzeju. Eksponāti vēstī par cilvēka pilnveidošanās ceļu un saikni ar Visumu, mēģina izskaidrot dzīves jēgu. Krājumos ir dažādi mērinstrumenti, mākslas darbi un daudz kas cits. Te savākti audio, video un bibliogrāfiskie materiāli ar informāciju par cilvēka un Visuma mijiedarbību. Muzeja virszemes daļā atrodas divi 40 metrus augsti torņi (pa vienu var uzbraukt ar liftu, bet otrā ir kāpnes), augšā – skatu laukums un observatorija ar teleskopu 41 cm diametrā. Skaidrā dienas laikā ar to var vērot Sauli, bet naktī – citus debesu ķermeņus. Augšā varam justies kā putni – reibinošs skats uz apkārtni, zem kājām Lietuvas mežainie pakalni un ezeru acis. Veroties debesīs, iedomājamies, kā jūtas citplanētieši savos šķīvīšos.

Lejā, zālē, notiek slaidu demonstrācija – kā izskatās dažādu planētu virsmas. Muzeja darbinieks aizrauj visus ar stāstījumi par turienes dzīves apstākļiem. Piemēram, uz Mēness visai omulīgi: dienā +150 grādi, naktī – tikpat mīnusos. Uz Venēras līst sērskābais lietus, turp sūtītie roboti izdzīvojuši ne ilgāk par divām stundām. Visai interesanti ir Jupitera pavadoņi. Viens no tiem, vārdā Eiropa, klāts ar ledus kārtu, zem kuras ir arī ūdens šķidrā veidā. Pēdējo gadu laikā teleskopi saskatījuši planētas arī citām zvaigznēm, šobrīd secināts, ka ~10% zvaigžņu ir planētas. Pēc slaidu skatīšanās pārņem tāda kā nerealitātes sajūta. Taču ekspozīcija vēl turpinās pazemē – var paturēt rokā meteorīta gabalu, kas ir nepierasti smags. Skatāmi arī materiāli par saules aptumsumiem, tālāk seko astronomisko pētījumu vēsture, arī, kā tas atspoguļojies mītos, tautas ornamentos u.c.

Tuvākajos gados muzejs kļūs vēl iespaidīgāks: paredzēta rekonstrukcija, veidojot torni un tuneli futūristiskās formās.

Bet apkārt – Aukštaitijas pakalni, ezeri un līkumainie ceļi...

Paulis Stars, tūrisma firmas „Impro ceļojumi” ekskursiju vadītājs