Paslēpusies izdaudzinātās Taizemes ēnā atrodas nepelnīti nenovērtētā
Malaizija. Ja par pirmo daudzi ir dzirdējuši un varbūt pat arī redzējuši, tad
par Taizemes dienvidu kaimiņu tikai retajam ir priekšstats. Ar skaļiem vārdiem
kā Tikai Malaizijā var redzēt visu! tā iziet tūrisma
pasaulē. Varētu likties, ka šiem patīk stipri pārspīlēt, tomēr tā nav.
Nav jāapceļo Ķīna, lai aizdedzinātu svecīti daoistu templī un, vērojot krāšņās lauvas dejas, sagaidītu ķīniešu Jauno gadu, nav jāapceļo Indija, lai redzētu krāsainos hinduistu tempļus un apmaldītos bezgalīgajos tējas laukos, nav jāapceļo Tuvie Austrumi, lai viesotos sultānu pilīs un rīta agrumā celtos ar zeltīto mošeju minaretu balsīm, nav jādodas uz Indonēziju, lai lauztu ceļu caur mežonīgiem džungļiem un vaigā skatītu ciltis, kuras vel nesen no kaimiņu ciemu gūstekņiem zupas vārīja, nav jāapciemo Maldivu salas, lai baudītu atpūtu palmu ieskautās, baltās smilšu pludmalēs un mestos krāsainajā zemūdens pasaulē, nirstot kopā ar iespaidīgiem ūdens iemītniekiem, nav jāapmeklē Honkonga un portugāļu kolonija Makao, lai vērotu labāko eiropiešu koloniālo arhitektūru Āzijā un tvertu pilsētas ainavas no modernajiem debesskrāpjiem, nav jāapceļo visa Āzija, lai redzētu un piedzīvotu šo krāšņo kontinentu – pietiks, ja redzēsi vienīgi Malaiziju.
Kontrastu zemē, starp sultānu pilīm un palmu zaru būdiņām
Kontrasti, kas valda šajā Āzijas valstī, ir neticami. Tur, pat pie pasaulē
augstākajiem, kosmiskajiem Petronas dvīņu torņu debesskrāpjiem, dzīvo
džungļu cilvēki, piekopdami akmens laikmeta jeb Flintstonu dzīvesveidu,
bet tālāk, Borneo lietus mežos mitinās dajaku ciltis, kuras vēl
pagājušajā gadsimtā uzskatīja baltos ļaudis par īpaši garšīgiem. Pateicoties
kristiešu misionāriem no Eiropas, mums par laimi tie laiki ir garām. Bet dažiem
no pirmajiem misionāriem veiksme gan neuzsmaidīja – pat Tā Kunga piesaukšana
nespēja viņus glābt no nokļūšanas uz mežoņu galda un tālāk jau viņu
puncīšos.
Malaizijā var nodoties tiklab karaliskām vakariņām leģendārajā Eastern&Orient viesnīcā Penangas salā, kā arī pusdienot kopā ar dajaku cilti viņu garajās mājās, starp daudzajiem cilvēku galvaskausiem. Pēdējā variantā gan apetīte kaut kā pieklibo, cūkgaļa sāk kaklā sprūst, mācās šaubas par to vai tā tiešam ir cūkgaļa, acu priekšā uzplaiksnī ainas no filmas Kanibāls un mugura sāk svīst no domām vien, vai šie tik tiešām ir atmetuši savas kanibāliski gastronomiskās izvirtības. Bet, atrodoties džungļos, nevajadzētu satraukties, ieslīgt pesimismā vai skaitīt tēvreizi, jo Malaizija ir droša zeme, islāma piekritēji dzīvo draudzīgi, un izbijušie kanibāli arī vairs nekož, citādi diez vai jūs lasītu šo rakstu.
Malaizija, lai gan ir ļoti daudznacionāla valsts, tomēr pamatā tā ir
musulmaņu zeme, tāpēc nevajadzētu brīnīties, piecos no rīta dzirdam vietējos
modinātājus, tas ir, mošeju minaretu skaļos saucienus un aicinājumus uz
lūgšanām. Ak, cik labi, ka es neesmu musulmanis, nekur nav jāskrien, varu
pagriezties uz otriem sāniem un snaust tālāk. Bet malajiešiem islāms ir nozīmīga
dzīves sastāvdaļa, un vislabākā vieta, kur par to pārliecināties un iepazīties
ar malajiešu un musulmaniskās Malaizijas kultūru, ir Malajas pussalas austrumu
piekraste. Par malaju kultūras centru kļuvusi Kota Baru pilsēta, kuras sultānu
pilis, mošejas, kolorītie tirdziņi un konservatīvi ģērbtie cilvēki uzbur Tuvo
Austrumu ainas. Klubu šeit nav, toties ir ļoti daudz senu tradīciju un nacionālu
izklaides veidu – kā vilciņa griešana un pūķa laišana. Tomēr mošejas nav tikai
austrumu daļā. Malaizijā tās ir visur, kur vien cilvēki dzīvo, ar vienu izņēmumu
– džungļos musulmaņu dievnamu nav. Un tas būtu brīnums, ja būtu, jo kāds gan te
islāms var būt, ja sievietes staigā tik pat kā kailas. Islāma misionāri savulaik
laikam kautrējās vai arī baidījās apmeklēt džungļu ciematus, tāpēc šie
neandertālieši joprojām piekopj savu senču reliģijas. Cik ilgi tā vēl
būs, ir tikai laika jautājums, jo diemžēl valdības modernizācijas politika
pamazām grauj šo cilšu unikālo un estētisko dzīvesveidu. Laiks džungļu
ciematiņos ir pilnīgi apstājies, šķiet, nekas nav mainījies pēdējo tūkstoš gadu
laikā, ja nu vienīgi palmu lapu bruncīši aizstāti ar šortiem. Tas jau ir
sasniegums, jo cilts vīrieši joprojām medī ar trubiņām un saindētām bultām,
iekur uguni, rīvējot sprunguļus, bet ģimenes dzīvo trīs sivēntiņu tipa
salmu un palmu zaru mājiņās, kuras, tā vien liekas, neizturēs mazāko vēja
brāzmu. Borneo salas mežoņi gan ir modernāki par saviem sivēntiņu
mājiņu brāļiem, būvēdami garās koka mājas, kurās dzīvo daudzas ģimenes. Bez
puskailajām amazonēm džungļi slēpj sevī arī daudzus citus iemītniekus,
piemēram, gibonus, tapīrus, degunradžus, ziloņus un arī tīģerus. Āzijas zvēru
karali gan mūsdienās ir tikpat kā neiespējami redzēt, ja nu vienīgi, ejot nedēļu
garā trekingā, bet dažādus mērkaķus, džungļu putnus un paliela izmēra
ķirzakas gan vēl ir diezgan viegli sastapt. Taču vajadzētu atcerēties, ka
džungļi nav zoodārzs vai Āfrikas savanna, un ieraudzīt dzīvniekus nav nemaz tik
viegli. Lietus mežos neviens skudrulācis nedancos uz pakaļkājām, lai tikai
dabūtu kādu kārumu no parka apmeklētāja. Tomēr, pat ja izslavētajā Taman
Negara nacionālajā parkā veiksme nav uzsmaidījusi un redzēto dzīvnieku
saraksts ir gaužām īss, džungļi neliek nevienam vilties, jo putnu un dzīvnieku
radītās simfonijas, kā arī tropisko augu daudzveidība, 130 miljonus gadu
senajā lietus meža paradīzē liek atmaigt pat visskeptiskākajai sirdij.
Sarkanā tērptā Malaizija jeb viesošanās Dejojošā Pūķa Zemē
Malaizijā ķīniešu kultūra krāšņi zied jau vairāk nekā piecus gadsimtus,
ļaudama mūsdienu tūristiem sajusties kā kādā no Ķīnas pilsētām. Bez greznajām
ķīniešu muižām, tirgotavām un tējnīcām Chinatown kvartālos, Ķīnas
gaisotni ļauj uzburt arī daudzie dim sum restorāni, velorikšu
pakalpojumi, slapjie zivju tirdziņi, masāžu saloni, tradicionālās
medicīnas bodītes, budistu, daoistu un Konfūcija konfesiju tempļi, festivāli un
ķīniešu Jaunā gada svinības, kad liela daļa Malaizijas tērpjas sarkanā krāsā,
pieskandinādama ielas ar lauvu un pūķu deju ritmiem, bet vīraka piedūmotās
svētnīcas – ar lūgšanu balsīm. Lai gan ķīniešu ietekme vērojama daudzās
Malaizijas pilsētās, viskrāšņākā tā ir Malakā un Penangas salas Džordžtaunā. Ja
pēdējā, dēvēta par Austrumu Pērli, atpūtnieku uzmanību vairāk saista ar
tropiskiem dārziem un pludmalēm, tad pirmā lepojas tieši ar savu bagāto vēsturi,
kad, pateicoties plašajiem tirdzniecības sakariem, rosīgajai ostai un
draudzīgajām attiecībām ar Miņu dinastiju Ķīnā, Malakas sultanāts piesaistīja uz
bagātībām kāro Eiropas kolonizatoru acis. Un tie, protams, nelaida garām iespēju
uzlikt savu ķepu uz zelta āderes. Malaka tiek pelnīti uzskatīta par
Malaizijas kultūras pērli, kurā kā mozaīkā savijušās visdažādākās
arhitektūras liecības – greznas ķīniešu mājas, malajiešu namiņi, sultāna pils,
budistu, daoistu un indiešu tempļi, musulmaņu mošejas, un holandiešu, portugāļu
un Viktorijas laika britu koloniālās arhitektūras ēkas.
Tējas lauki un hinduistu tempļi – meklējot šokējošo Indiju
Lai gan indiešu kultūra Malaizijā nav tik sena kā ķīniešu, tomēr arī tās
malaju zemē netrūkst. Brīžiem pat rodas sajūta kā Indijā – īpaši svētdienas
vakaros kad kolorītie Little India kvartāli Malaizijas galvenajās
pilsētās ir krāšņi kā krāsainas Bolivudas filmas ar savām smaržām, skaņām,
krāsām un garšām. Sievietes tērptas spilgtos sari tērpos, krāsaini un
statujām bagāti hinduistu tempļi, kuros vietējie brahmas, kūpinādami
vīraku, svētī ticīgos, indiešu tandoori restorānu aromāti un bodītes,
pilnas ar jasmīnu, vīraku, svaigi maltām garšvielām un puķu virtenēm, bārdaini
Sikhu sargi, kas stāv pie banku durvīm, bruņojošies ar antīka izskata ieročiem,
Šivas zemei tik pierastie ubagotāji, kas šķiet ir neatņemama šīs kultūras
sastāvdaļa, zelta, dārglietu un indiešu filmu veikaliņi, no kuriem skanošā hindu
mūzika piepilda apkārtējās ieliņas, tādējādi vēl vairāk piedodot to Indijas
garšu, kas valda šajos Mazās Indijas kvartāliņos.
Tomēr pie pilsētām Hindu zemes ainas vēl nebeidzas, jo, izbraucot uz
Kamerūnas augstieni, paveras tik raksturīgās Indijas ainas ar, šķiet,
bezgalīgiem tējas laukiem, kuri te kāpj kalniņā, te atkal krīt, un tā – līdz
horizontam.
Bet vislabākā vieta Malaizijā, kur piedzīvot Indiju, ir mazohistiskais
un šausminošais hinduistu festivāls Tai Pusam, pārsteigdams un šokēdams
jebkuru tūristu ar necilvēciskām ainām. Batu alu hinduisma svētnīca ir šī
festivāla epicentrs, katru gadu uz svētkiem tajā ierodas miljons svētceļnieku un
tūkstošiem mocekļu. Daudzi no svētceļniekiem mēro 15 kilometrus garo ceļu no
Sri Mahamariamman tempļa Kualalumpurā uz Batu alām, lai transa stāvoklī
sevi caurdurtu vai sadurstītu ar stieņiem, āķiem un durkļiem, tādējādi parādot
to, cik cilvēks ir spējīgs tālu iet un upurēties hindu dieva Murugas un
reliģijas vārdā. Mocekļi ar ādā sadurtiem āķiem velk vai nes uz muguras smagas,
krāšņi dekorētas hinduistu dievu svētnīcas. Šajā upurēšanās farsā piedalās pat
sievietes un bērni, vairojot tikai kultūršoku eiropiešu sejās. 
Dēļ savas
nehumānās svinēšanas Tai Pusam ir aizliegts pat pašā Indijā, ļaujot tikai
Malaizijā un Singapūrā šo upurēšanās festivālu vēl skatīt visā savā šausminošajā
skaistumā. Šie hinduisma moku svētki ir kulminācija mēnesi ilgajām
lūgšanām, dažādiem sagatavošanās rituāliem, veģetārajai diētai, gulēšanai uz
cietas grīdas un atturēšanās no seksa. Turpat pie tempļa parādās Indijas
svētajai pilsētai Varanasi līdzīgas ainas, kad hinduisti mazgājas uz
gātiem jeb svētajām trepītēm pie upes.
Bet Malaizija slēpj sevī vēl daudzus dabas un cilvēka radītus brīnumus, jo vēl jau paliek grandiozas alu sistēmas, apbrīnojama zemūdens pasaule, kalni, kuri pārsniedz pat 4000 m v.j.l. atzīmi, neskartas džungļu upes, orangutānu rehabilitācijas centri un paradīzei līdzīgas tropiskās saliņas. Un tad, pēc atpūtas kādā no šīm paradīzēm, baudot restorānā autentisku malajiešu, indiešu vai ķīniešu virtuvi, ataust atmiņā kādreiz dzirdētais sauklis Malaizija, Īstā Āzija, dodot apgaismību, ka nudien nav jāapceļo visa Āzija. Jo Malaizija ir patiesā Āzija!
Jānis Kreicbergs