Ar ko atšķiras austrumzemju iedzīvotāji? Ar mierīgu, nesteidzīgu, filozofisku dzīvesveidu. To, ka arī Centrālamerikas valsts Meksikas iedzīvotāji, kas man vienmēr šķituši temperamentīgi, pārsteigs ar to pašu, nebiju gaidījusi.
Neapšaubāmi, tas bija vienreizēji pabūt valstī, kuras teritorijā pirms daudziem tūkstošiem gadu dzīvojušas tādas sentautas kā olmeki, maiji, zapoteki, acteki, kas atstājušas saviem pēcnācējiem daudz atminētu un vēl vairāk neatminētu mīklu; valstī, kurā apskatāmi tādi arheoloģiski brīnumi kā Saules piramīda, kas ir trešā lielākā pasaulē, kā maiju reliģiskais centrs Čičenica; valstī, kura asociējas ar ziepju operām, kas notur pie TV ekrāniem neskaitāmus skatītāju tūkstošus visā pasaulē; galu galā valsts, kurā 1968. gadā par olimpisko čempionu kļuva latviešu šķēpmetējs Jānis Lūsis.
Šis nebūs ekskurss Meksikas vēsturē vai kultūrā, bet divu nedēļu, 5800 kilometru gara ceļojuma laikā gūtie iespaidi. Iespējams, tie atšķirsies no jūsu priekšstatiem vai iespaidiem, protams, tie ir ļoti subjektīvi un personiski, bet varbūt kādam palīdzēs mazliet ieskatīties (ne iepazīt, tas tik īsā laikā un apjomā nav iespējams) noslēpumainajā indiāņu, tekilas un mariači dziedātāju zemē.
I. Runā kā spāņi, jūt kā
indiāņi
 |
| Šī indiāniete savu tirgus vietu ērti iekārtojusi pašā Mehiko sirdī Zokalo laukuma malā. |
Vai var dažu nedēļu laikā iepazīt veselu tautu? Protams, nē, bet gūt priekšstatu gan. Pirmos meksikāņus sastopam, lidojot no Londonas uz Mehiko. Kādai meksikāņu madrei vieta blakus diviem mūsu grupas ceļotājiem, un, neraugoties uz to, ka viņa nesaprot angliski, sazināšanās kaut kā notikusi. Izrādās, viņa atgriežas mājās bijusi apciemot dēlu, kurš Londonā vai nu dzīvo, vai mācās.
Oficiālā valsts valoda Meksikā ir
spāņu, taču daudzas etniskās grupas, piemēram, maiji, zapoteki u. c., runā
savā dzimtajā valodā.
60% meksikāņu ir katoļi.
Priekšstats par meksikāņiem daudziem izveidojies seriālu iespaidā (pat tiem, kuri tos regulāri neskatās, kaut ar acs kaktiņu vismaz vienu sēriju to rādīšanas sākumā 90.-os redzējis ir). Varu droši teikt, ka tik raudošus un pāri plūstošām jūtām kā kino nesastapu. Tieši otrādi mierīgi, rezervēti, ar iekšēju pašcieņu. Pat raibos tirgus, kur neapšaubāmi iet skaļāk, jo katrs pārdevējs cenšas piedāvāt savu ļoti īpašo preci, kādas nav nekur citur, turklāt par zemākajām cenām, nevar salīdzināt ar līdziniekiem Ēģiptē vai Tunisijā.
Es jums izstāstīšu kādu senu stāstu. Čiapas štatā, vienā no skaistākajiem Meksikas rajoniem uz Grihalvas upes ir Sumideiro kanjons, kura augstākā nogāze sasniedz veselu kilometru. 16. gadsimtā Meksikas teritorijā ieradās spāņi un pamazām pakļāva vietējos iedzīvotājus. Kad iebrucēji nonāca līdz šim tropiskajam reģionam, lepnie indiāņi negribēja pakļauties un veselām ģimenēm metās lejā kanjonā. Tad, lūk, ko mūsu gids Alberto vēlējās pateikt ar virsrakstā likto teicienu: ka gadsimtu gaitā meksikāņi iemācījušies runāt spāniski, bet sirdī palikuši tie paši lepnie indiāņi.
 |
| Sv. Gvadelupes Marijas bazilika pārsteidzoši moderna. |
To, ka meksikāņi ir ļoti ticīgi, esam redzējuši jau pieminētajos seriālos katrā vārda galā tiek pieminēta Sv. Gvadelupes Marija. Pierādījumus tam vērojām ik uz soļa. Mūsu autobusa šoferim Artemio pie priekšējā stikla nekarājās vis kāds jautrs zvēriņš, bet Gvadelupes Marijas attēls un rožukronis. Katoļu aizbildnes attēli redzami arī taksometru un privāto automašīnu logos, veikalos, ēstuvēs. Gvadelupes Marijas baziliku (ietilpina 10000 cilvēku) un katedrāli apmeklēja neskaitāms cilvēku daudzums, turklāt tikai neliela daļa bija tūristi, lielākoties tie bija meksikāņi. Varēja redzēt, ka daudzi no viņiem bija iebraucēji no provinces, kas zina, varbūt ieradušies Mehiko pirmoreiz mūžā, lai savām acīm skatītu meksikāņu katoļu lielāko dārgumu Sv. Marijas attēlu, ko viņa atstājusi uz indiāņa Huana Djego apmetņa (šī relikvija atrodas bazilikā). 12. decembrī, Gvadelupes Marijas dienā, šeit pulcējas tūkstošiem ticīgo, līdzīgi kā pie mums Aglonā, un ceļu uz baziliku (Sv. Gvadelupes ielu) daudzi no viņiem mēro uz ceļiem.
Jāpiebilst, ka mūsu ceļojuma laikā baznīca bija viens no tiem objektiem, kurš noteikti bija iekļauts apskates maršrutā katrā nozīmīgākajā apdzīvotajā vietā, kurā piestājām. Vienā no nelielajām pilsētiņām, kurā bija paredzēts pārgulēt, ieradāmies ap sešiem vakarā, jau krēsloja. Ātri pārģērbušies un nedaudz sakopušies, devāmies apskatīt pilsētu. Kā tad redz, kur baznīca. Devāmies iekšā, lai apbrīnotu kārtējo šedevru (tā bez pārspīlējuma var teikt gandrīz par katru otro redzēto). Diemžēl apmeklējumu pārtrauca baznīcas kalpotāja lūgums pamest svētnīcu, jo drīz sākšoties kāds pasākums. Izejot ārā, pievērsāmies baznīcas ārējai apskatei, kas sniedza ne mazāku gandarījumu, un visai drīz sapratām, kas par lietu: pamazām pie tās pulcējās svinīgi ģērbti ļaudis, viņu vidū arī jauns vīrietis frakā, acīmredzot līgavainis. Kāzas! Tas būtu bijis skaisti redzēt, kā laulājas meksikāņi, taču, ko darīt, jārespektē cilvēku privātā dzīve, ko negribēja saprast kāda gados vecāka kundzīte no mūsu vidus.
 |
| Mariači ir neatņemama Meksikas sastāvdaļa. Meksikāņi ir lieli svinētāji, prot arī atpūsties, turklāt dara to no sirds. |
Diemžēl, tūristu vidū visai izplatīts ir uzskats, ka viss pakļaujams viņu vēlmēm: sak, esmu taču maksājis naudu, kāpēc man kaut ko liedz?! Taču, ierodoties kādā valstī, tāpat kā aizejot pie kāda ciemos, jāpiemērojas vietējām tradīcijām, jeb, kā mēdza uzsvērt mūsu gide Astrīda: atrodoties Meksikā, centieties dzīvot kā meksikāņi, citādi radīsiet sev veltus uztraukumus. To sapratām visai ātri. Meksikāņi mēdz lietot vārdu manjana, ko varētu tulkot aptuveni tā: pēc stundas, rīt, varbūt kaut kad. To var salīdzināt ar Āfrikā populāro teicienu hakuna matata bez problēmām. Manjana tādu atbildi var saņemt praktiski uz jebkuru jautājumu, un visai drīz kļūst skaidrs, ka faktiski tas nozīmē: neuztraucies, nomierinies, viss ir relatīvs. Tieši šī teiciena izmantošana jebkurā situācijā apliecināja, ka pastāv saistība starp austrumu tautām un Centrālamerikas iedzīvotājiem. Patiešām, kāda gan nozīme laikam, kurš rit savu gaitu neatkarīgi no tā, vai tu to vēlies, vai nē? Kādēļ skriet, pat joņot tam pakaļ, kā to cenšamies mēs? Nervozēt, ja gadījusies kāda ķibele, pat nepadomājot, vai šī nervozēšana nes vairāk ļaunuma vai labuma? Vēl saskatīju nedaudz līdzību ar mūsu lauciniekiem. Piemēram, Latgalē, jautājot par kādas konkrētas vietas atrašanos, esmu saņēmusi atbildi: tepat jau vien ir, aiz nākamā pagrieziena, taču izrādījies, ka tā ir krietni vien tālāk. Arī Meksikas ceļojuma laikā nācās pierast pie kaut kā līdzīga piemēram, kad Alberto apgalvoja, ka galapunktā būsim pēc stundām trim, faktiski tas ievilkās četru, piecu garumā. Sākumā tas mūs kaitināja, bet pamazām pieradām, un, saņemot atbildi, pie sevis nodomājām: manjana
Tik miermīlīgā Meksika tomēr spēj sagādāt arī diezgan satraucošus pārbaudījumus. Pēc programmas paredzēts, ka apmeklēsim kādu indiāņu ciematu, lai redzētu, kā šodien dzīvo seno tautu pēcteči. Apmeklējums jāatliek, jo Alberto saņēmis ziņu, ka ciematā izcēlies dumpis, esot pāris nogalināto. Sākumā šķiet, viņš joko, taču laikam nē, jo uz indiāņu ciematu, tiesa gan, citu braucam nākamajā dienā. Ciematu sauc Čamula, un tajā dzīvo vienas grupas indiāņi, kuri ir fanātiski ticīgi, taču ne Gvadelupes Marijai. Mūs nobrīdina, lai esam ļoti uzmanīgi, turamies grupā, neizdarām kādas pārprotamas kustības, piemēram, nejauši nepastumjam kādu bērnu, jo to uztveršot kā iespējamu pāridarījumu, un sekas var būt grūti prognozējamas. Šī ciemata paražas skar arī mūs: indiāņi, līdzīgi kā vēl dažu pasaules tautu pārstāvji, uzskata, ka fotografējot viņiem tiek atņemta dvēsele, tādēļ lietot fotoaparātus šeit nav ieteicams, vienīgi nemanot, jo var iznākt nepatikšanas.
Iedzīvotāji pakļaujas cilts
padomei, kurā ir bagātākie ciemata pārstāvji, bet galvenais ir priesteris.
Valdība uzcēlusi ciematā klīniku, bet tajā neviens negriežas pēc palīdzības,
jo vienīgais, kam cieminieki uzticas, ir priesteris, kurš ārstē pēc sentēvu
metodēm. Viņš ir arī tas, kuram ir tiesības ikvienu meiteni padarīt par
sievieti. Sv. Jāņa baznīca jau no ārpuses nav līdzīga nevienai no redzētajām
to rotā indiāņu raksti, taču, ieejot iekšā, esam pilnīgi šokēti. Grīdu
klāj tādi kā salmi, kas, izrādās, ir skujas. Visa telpa tīta tādā kā dūmakā,
kas rodas no daudzajām uz grīdas saliktajām svecēm un lampioniem. No
griestiem nokarājas vītnes, kas savītas no dažādiem augiem un sastiprinātas
krāsainām lentītēm. Gar dievnama sienām ir dažādu svēto bildes, un
iepretim katrai, kā arī pa visu plašo telpu uz grīdas satupuši cilvēki
sievietes, vīrieši, bērni. Kādai sievietei priekšā no salmiem taisīta
lelle; viņa lūdzot, lai pie viņas atgriežas vīrs skaidro Alberto.
Citiem priekšā nokauts gailis vai vēl dzīva vista. Bet visiem iedegtas
sveces un kāds dzēriens. Šī kopiena uzskata, ka, cilvēkam atraugājoties,
no viņa kopā ar atraugām izplūst ārā viss sliktais, tādēļ kopš
senlaikiem viņi lietojuši pašbrūvētu alkoholisko dzērienu pošu, kas radījis
atraugas. Taču šķiet, ka tam bijis arī cits iemesls priesteris tādējādi
varēja vieglāk manipulēt ar cilvēkiem, kuri atradās pastāvīgā reibumā.
Mūsdienās atraugu radīšanai daudzi lieto kaimiņu amerikāņu izgudrojumu CocaCola,
tomēr neatsakās arī no poša, un šajā dievnamā (mute tā īsti
neveras lietot šo apzīmējumu) var redzēt veselas ģimenes, mazus bērneļus
ieskaitot, alkohola aizmiglotiem skatieniem. Visi šīs cilts indiāņi, kā jau
minēju, pakļaujas padomei, un visu sastrādāto atdod tās pārstāvjiem. Tādēļ
turīgi šeit ir tikai daži, pārējie nabadzīgi. Bērni šeit iegūst
pamatizglītību, un ar to arī jāsamierinās. Kopienas likumi nosaka, ka
ciemata iedzīvotājiem šeit arī jāpaliek. Ja kāds iedomājas aiziet mācīties
vai apprecēties ar kādu no citas cilts, viņš tiek izraidīts un nolādēts
uz visiem laikiem.
Mūsu gids Alberto ir maiju pēctecis. Pēc pirmās profesijas grāmatvedis,
bet par vēsturi nopietni sācis interesēties un mainīt profesiju nolēmis,
kad pirmoreiz mūžā apmeklējis svētvietu Čičenicu. Izmācījies un kļuvis
par gidu. Zināšanu viņam tiešām ir daudz, un brīžiem viņa pārliekā
iedziļināšanās vēsturiskajos smalkumos sāk kaitināt, jo sevišķi ceļojuma
beigās. Visu informāciju atcerēties tik un tā ir neiespējami, turklāt mūsu
vidū nav neviena vēsturnieka, esam interesenti diletanti. Alberto ļoti
lepojas ar savu izcelsmi, turklāt ir diezgan revolucionāri noskaņots. To var
just viņa stāstījumos par savu valsti, tās vēsturi un mūsdienām,
slavenajiem cilvēkiem un viņu darbiem.
 |
| Vecā maijiete labprāt stāsta par savu dzīvi, kas mums šķiet eksotikas pilna. |
Kādā ciematā viesojamies maiju pēcteču mājā. Maiji no citām vairāk nekā 50 indiāniski runājošām grupām, kas dzīvo Meksikā, atšķiras ar savu izskatu: viņi ir maza auguma, apaļām kā saule sejām, iešķībām acīm, sejas krāsa nav sarkana kā citiem indiāņiem, bet tumsnēja. Ciemojamies balsinātā kleķa būdelē ar dažām telpām. Vecā saimniece mums izrāda savu mājokli, sētu, tajā augošos mums eksotiskos kokus, piemēram, kaučuka, maizes, pastāsta, kā dzīvo pati un dēla ģimene, kurai turpat blakus uzcelta mūsdienīgāka māja. Vienā telpā meita šūpuļtīklā auklē mazbērnu, citā saimniece mums rāda, kā no kukurūzas miltiem top tortiljas (plāceņi) un turpat uz tādas kā lēzenas pannas cep tās uz atklātas uguns. Ēst var, bet nedaudz pliekani. Sinakatanas ciematā mūs ielūdz ciemos gadus 1112 veca meitene. Ejam līdzi. Viņai ir vēl trīs brāļi divi jaunāki, ar tiem iepazīstamies, vecākais kopā ar tēvu atrodas kalnos kopj lauku.
 |
| Mazie Sinakatanas ciemata iedzīvotāji. |
Viņam tas patīkot, paaugšoties, un iešot ar tēvu pastāvīgi kopā strādāt. Starp citu, laukus indiāņi apstrādā kā sentēvi ar kapli, šeit joprojām neizmanto arklu. Māte un meita auž, viņu košos (zili-oranži-balti-zaļi-dzeltenos) izstrādājumus sedziņas, pārklājus, jostas u.c. piedāvā iegādāties. Tie tiešām ir vienreizēji! Skaisti, kolorīti vietējo rokdarbnieču darinājumi par zemām cenām. Tādā veidā daudzi indiāņi pelna sev iztiku: ielūdzot retos iebraucējus pie sevis un piedāvājot nopirkt kaut ko no pašdarinātā vai dodoties uz tuvējām pilsētām pārdot; arī par viesmīlīgo iepazīstināšanu ar savu sadzīvi viņi šo to nopelna katrs peso ir no svara.
Dabūjam nedaudz iepazīt arī meksikāņu
buntavniecisko garu. Braucot pa vienīgo kalnus šķērsojošo ceļu,
autobusam tāpat kā citiem transportlīdzekļiem jāapstājas pikets. Vietējā
ciemata vīrieši uzlikuši uz ceļa ežus, viņi protestē pret
nepietiekamajiem līdzekļiem vietējai skolai, un katrai mašīnai pieprasa nodevu.
Arī uz vecas baznīcas mūriem ar krāsas baloniņu uzpūstais sauklis Vēlēšanas
ir farss! norāda uz revolucionāriem uzskatiem.
Meksikā uz ielām un ceļiem bieži vērojamas militārpersonas ar šautenēm
rokās. Sākumā tas nedaudz nervozē, bet vēlāk rada drošības sajūtu. Tiešām,
ne reizi nenācās vērot kaut vismazāko starpgadījumu ar spēka pielietošanu,
kādu kautiņu vai skaļāku vārdu pārmaiņu. Vienīgais starpgadījums, ko
izprovocēja paši tūristi, bija šāds: kāds no mūsējiem, neņēmis
nopietni brīdinājumu, indiāņiem redzot, viņus nefotografēt, gribēja iemūžināt
skatu, kad indiāniete nes uz tirgu aiz kājām virtenē sasietas vistas; rezultātā
baltais cilvēks šīs vistas gandrīz dabūja uz savas galvas.
II. Saules akumulatoru uzlādētie
Lai gan Meksika ir piektajā vietā pasaulē naftas ieguvē, melnais zelts nav tās
lielākais naudas ieguves avots. Pirmajā vietā valsts kasē naudu iepludina
pakalpojumu sfēra (65%), bet no tās lielāko daļu sastāda tūrisms. Savukārt
lielākā daļa tūristu, īpaši no tālākajiem reģioniem, uz Meksiku dodas
nevis tās patīkamā klimata vai burvīgo pludmaļu, bet gan seno kultūru radīto
vērtību dēļ: no katra tūrismā jomā nopelnītā dolāra 40% iegūti
arheoloģiskajās vietās.
 |
| Spalvām greznotā čūska Kecalkoatls (zemes un ūdens dievs, tolteku tēvs) ir viena no visvairāk pielūgtajām dievībām Centrālamerikā. |
Indiāņi (bet meksikāņi joprojām sevi uzskata par maijiem, zapotekiem, actekiem, nevis latino, spāņu atvasēm) par galvenajām bagātībām sludina nevis materiālos labumus, bet gan cilvēka prātu un viņa darbu tā ir paradīze zemes virsū. Šādus seno tautu prāta un roku mēmos lieciniekus arī brauc lūkoties cilvēki no visas pasaules.
Meksikas vēsturiskā izpēte sākās tikai 19. gs., bet 16. gs. Kortess un viņa vadītie spāņu iekarotāji bija pirmie eiropieši, kuri atklāja acteku svētceļojumu centru Teotivakanu jeb Dievu pilsētu, kur acteki ieradās aptuveni 1320. gadā, un atrada to pussabrukušas piramīdas un citas celtnes. Pirmie ciemi auglīgajā ielejā netālu no tagadējās Mehiko bija uzcelti ap 200. g. p.m.ē., bet jau 700. g. p.m.ē. šeit bija liels svētceļojumu centrs. Mūsu ēras 500. gadā bija Teotivakanas uzplaukums, bet tās bojāeja ap 750. g. vēl šodien ir noslēpumā tīta.
Meksika ir kalnu zeme lielākā tās daļa atrodas 1000 metru virs jūras līmeņa, tādēļ dažkārt nepieradušiem zemieņu iemītniekiem var rasties problēmas ar asinsspiedienu. Uz Teotivakanu dodamies gandrīz pusdienlaikā. Saule pēc mūsu drēgnās ziemas sākumā šķiet patīkami sildoša, taču pēkšņi sajūti, ka acīs sāk kņudēt no deniņiem plūstošas sviedru straumītes. Karsē. Aiz saulesbriļļu stikliem miegdami acis, ieklausīdamies gida bagātīgajā stāstījumā, pēkšņi apstājamies kā sālsstabi. Nav brīnums, ka līdzīgi kā šodien mēs pirms vairākiem gadsimtiem šeit apstulbuši stāvēja spāņi, bet vēl daudz agrāk acteki.
 |
| 242 pakāpieni pretim debesīm, pretim saulei. |
Tā tiešām ir Dievu pilsēta! Labi, Heopsa piramīda Ēģiptē ir augstāka, un, redzēta pirmā, arī radījusi vienreizēju iespaidu, bet 65 metru augstā Saules piramīda Teotivakanā ir ne mazāk satriecoša. Atšķirībā no Ēģiptes piramīdām šīs celtas ne no milzu bluķiem, bet no tēstiem akmeņiem aprēķināts, ka Saules piramīdas būvniecībā izmantoti 2,5 milj. tonnu akmeņu! Vēl šodien ir noslēpums, kā unikālās celtnes tapušas, ja zināms, ka senie Meksikas iedzīvotāji nepazina riteni un pacēlājmehānismus. Visu Meksikas piramīdu virsotnēs savulaik atradušies tempļi, ko indiāņi sauc par saules akumulatoriem. Uz Saules templi veduši 242 pakāpieni, un tieši tik šodien mēro tie drosminieki, kuri izvēlas uzkāpt Saules piramīdā. Jā, tas nav viegli, un atzīšos, arī man nebija pa spēkam. Iespējams, organisms vēl nebija pieradis pie klimata un laika maiņas, jo tieši todien asinis burtiski spīlēja galvu. Atcerējos pirms brauciena Meksikas goda konsula Latvijā kundzes, kura pēc izcelsmes ir latviete, bet Meksikā nodzīvojusi vairāk nekā 30 gadu, teikto, ka viņa šajos gadu desmitos nav uzkāpusi augstāk par astoto pakāpienu nu, nav lemts. Kāpēc man būtu jātēlo varone un jārāpjas par visām varītēm? Neesmu iecerējusi uzrāpties Saules piramīdā un mirt, gribu redzēt vēl daudz skaistu vietu šeit, Meksikā, un citviet pasaulē.
Sajūsminoties par piramīdas diženumu (pamatnē tā sasniedz 225 metru, bet virsotne, šķiet, ietiecas debesīs), dodos pa Mirušo ceļu, kas ved no dienvidiem uz ziemeļiem, līdz Mēness piramīdai. Tā ir otra šī ceremoniju centra pērle tikai 42 metrus augsta, pamatnē 150 m, tomēr tik viltīgi uzcelta pakalnā, ka optiski abas šķiet vienāda augstuma. Mēness piramīdas virsotne nebūt nav vieglāk sasniedzama, jo pakāpieni ir stāvāki un šaurāki nekā Saules piramīdai. Man kļuvis nedaudz labāk, tāpēc riskēju kāpt. Noskatos, kā to dara pārējie, mēģinu atrast sev piemērotāku kāpšanas veidu, un dodos augšup, šoreiz sauļup, jo ir diena.
 |
| Skats no Mēness piramīdas vidusdaļas uz Mirušo ceļu un Saules piramīdu. |
No augšas paveras dievišķīgs skats! Tas bija to vērts. Ne velti vietējie uzskata, ka šajā vietā koncentrējas debesu enerģija. Dalos ar grupas biedriem iespaidos, un, še tev!, cik tā pasaule ir maza: Meksikā, Mēness piramīdas virsotnē mūs latviešu valodā uzrunā svešs jauns cilvēks. Puisis no Valmieras Mehiko vairākus mēnešus studē spāņu valodu un ar kursa biedriem no visas pasaules, tāpat kā mēs, atbraucis uz Dievu pilsētu. Viņš ir laimīgs pēc tik ilga laika parunāties dzimtajā valodā, patīkami pārsteigti esam arī mēs. Kurš uzdrošināsies apgalvot, ka globalizācijai ir tikai negatīvas sekas?
Bez grandiozā Teotivakanas ceremoniju centra apmeklējām vēl septiņas arheoloģisko pieminekļu vietas. Katra no tām ar kaut ko unikāla, dažādas izjūtas raisoša. Paraugoties kartē, var novilkt iedomātu robežu, sākot no Mehiko uz dienvidrietumiem līdz pat Karību jūrai. Kā teica Andris Kārkliņš, šajā Meksikas reģionā sakoncentrēts viss, ko šajā valstī vērts redzēt.
 |
| Kādreizējā ceremonijcentra atrašanās vieta un baznīca Jaunavai Marijai. |
Čolula atrodas dažus kilometrus no koloniālā laika pilsētas Pueblas, kura kādreiz bijusi otra lielākā Meksikā (pašlaik ar 1,2 miljoniem iedzīvotājutā ir ceturtā). Čolulā atrodas dieva Kecalkoatla, viena no pielūgtākajām dievībām Centrālamerikā, ceremoniālais centrs. Šeit atradusies 54 m augsta piramīda Tepanapa, kuras virsotnē spāņi vēlāk uzbūvējuši katoļu baznīcu Jaunavai Marijai. Koši dzeltenā baznīca uz zilo debesu fona izskatās ļoti krāšņi. Stāvot pie senās piramīdas pamatiem, izjūtu tādu kā neredzamu saikni starp gadsimtiem. Šajā vietā rodam ieskatu, kā izskatījies piramīdu iekšpusē: mums ir iespēja iziet tai cauri pa apakšzemes gaiteņiem. Piramīdas būvētas 52 gadus (tāds ir acteku kalendāra cikls) kārtu pa kārtai viena virs otras kā sīpols.
Netālu no mākslinieku un mūziķu pilsētas Oahakas atrodas Montealbanas ceremoniju centrs. Tā ir zapoteku svētvieta, datēta ar 500.750. g. p.m.ē. Atmiņā paliekoša ar akmens plātnēm, uz kurām attēloti mirstoši cilvēki. Šeit, tāpat kā citos ceremoniju centros, ir arī observatorija. Pārsteigumu sagādā tas, ka laiks noteikts ne tikai pēc saules pulksteņa naktī tam bija paredzēts cits: īpašā iedobē ielietā ūdenī laiku vēroja pēc tajā atspoguļojošamies zvaigznēm. Vai nav apbrīnojami, kāda līmeņa civilizācijas dzīvojušas vēl pirms mūsu ēras?!
 |
| Palenkes (tulkojumā saules stars) tropu džungļos. |
Palenke ir daudz jaunāks ceremoniālais centrs, datēts ar mūsu ēras 500. g. Te jau ir maiju zemes, un šeit atrodošies tempļi ir klasiskā maiju stilā. Palenke atrodas dziļi tropu mežos, tādēļ ir jaunākā no atklātajām un ļoti labi saglabājusies acīmredzot tieši klimata dēļ. Unikālākais šeit ir Uzrakstu templis, kurā 640 uzrakstos attēlota visa dievību ģeneoloģija. Lai gan Teotivakanā un Čičenicā ir daudz slavenākas un iespaidīgākas piramīdas, mani visvairāk saviļņoja tieši Pelenke. Grūti izskaidrot, kāpēc. Šos tempļus ieskauj tropu džungļi, un brīžiem ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt no tiem iznāks Mauglis ar saviem draugiem (ha, tas taču pavisam citā kontinentā!). Šeit ir kāda netverama aura, kas man šķiet tuva un tīkama. Neraugoties uz karstumu, sāpēm kājās un sviedriem noplūstošo seju, jūtos tik labi, ka varētu palikt, bet jādodas tālāk.
Kabahā ir daudz arheoloģisko celtņu puuc manierē, iespaidīgākā no tām Masku pils, kuru rotā aptuveni 300 lietus dieva Čaka sejas. Šeit sastopam pirmās iguanas tās šeit un Ušmalā redzamas bieži. Priecājamies kā bērni, ieraudzījuši brīvā dabā rosāmies šīs lielās, dažādu nokrāsu ķirzakas. Cik maz vajag, lai pilsētas bērni izjustu sevi kā dabas daļu.
Ušmala ir klasiskā maiju perioda liecību vieta, kas atšķiras no Palenkes. Arī šeit puuc manierē bagātīgi dekorētas tempļu virsotnes. Šeit atrodas slavenā Burvja piramīda, kuras fasādi rotā tūkstošiem čūsku, dievību un cilvēku figūru. Par laimi, dzīvas čūskas nemanījām, iguanas gan, bet tās ir miermīlīgas, laiski gozējas saulītē un ļaujas fotografēties.
Pavisam atšķirīgas ir vienīgā maiju tempļa paliekas, kas rodamas Karību jūras karstā. It kā nekā īpaša, bet Jukatanas pussalas maigais klimats, siltais jūras vējš, skats, kas paveras no seno tempļu mūru paliekām apaugušā stāvkrasta, ir vienreizējs un ar citiem nesalīdzināms.
 |
| Vienu no Čičenicas cenotēm senlaik izmantoja ūdens ņemšanai, otru upurēšanai. |
Čičenicas nosaukums iespējams radies no senās pilsētas nomalē atrodošās svētās akas cenotes (čičen tulkojumā akas mute), ko maiji izmantoja par upurvietu. Maiji uzskatīja šīs akas par lietus dieva Čaka svētvietām, lai gan cenotes ir dabiski veidojumi, kas rodas, iebrūkot pazemes kaļķakmens iežiem. Čičenica pazīstama ar Kukulkana templi. Maiju priesteri šo garīgo ceremoniju un rituālu centru būvējuši, balstoties uz izcilām zināšanām ne tikai celtniecībā, bet arī matemātikā un astronomijā. Par to liecina piramīdu izmēri, pakāpienu skaits un novietojums pret debess pusēm. Piramīdā var uzkāpt pa četrām kāpnēm (pašlaik darbojas tikai vienas) katrai ir 91 pakāpiens, kas kopā ir 364, bet pēdējais 365 (tik, cik dienu gadā) atrodas tās virsotnē. Abu ekvinokciju laikā (brīdis, kurā Saules diska centrs šķērso debess ekvatoru un dienas un nakts garums ir vienāds) stundu pirms saullēkta pār piramīdas kāpnēm krīt ēna, kas atgādina milzīgu lodājošu čūsku (Kukulkans jeb Kecalkoatls ir spalvām greznots čūskas dievs). Mums bija tā laime apmeklēt Čičenicu tieši 21. martā, kad šeit pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai vērotu, kā notiek saules čūskas lodāšana; diemžēl to sagaidīt mums laika nebija, taču apziņa, ka esam bijuši šeit tik īpašā dienā, sildīja.
 |
| 21. marta rīts Čičenicā. Meksikāņi pamazām pulcējas svētās pilsētas teritorijā, lai vērotu saules čūsku nolienam pa Kukulkana templi, kas vareni slienas fonā. |
Šajā arheoloģiskajā centrā vislabāk saglabājies bumbas spēles laukums Meksikā. Arī bumbas spēlei bija rituālu nozīme pēc vienu stāstiem upurēts zaudētājs, pēc otru uzvarētājs. To uzskata par senāko komandu spēli, kaučuka bumbu drīkstēja atsist tikai ar gurniem, elkoņiem vai ceļiem, bet akmens aplis, kurā to vajadzēja iedabūt, atradās 8 m augstumā. Dažas dienas vēlāk teatralizēta uzveduma laikā mums bija iespēja vērot, kā šī spēle notiek spēlētāji bija īsti virtuozi! Čičenicā atrodas arī viens no nozīmīgākajiem tolteku civilizācijas pieminekļiem Karavīru templis, kura virsotnē atrodas čakmols rituāla figūra, kas reprezentēja kritušos karavīrus, vēstnešus pie dieviem. Traukā uz šīs figūras vēdera lika upurēto cilvēku sirdis.
Lai gan apraksta pieteikumā minēju, ka šis nebūs ekskurss vēsturē (uz to arī nepretendēju), nepastāstīt par redzētajiem n-tajiem pasaules brīnumiem, par kādiem uzskatāma ikviena pieminētā vieta, nevarēju. Saules akumulatoru uzlādēti, pēdējās dienas vadījām, laiski atpūšoties Karību jūras piekrastes kūrortā.
III. Maiju Rivjēra
Divu nedēļu laikā nobraucot trīsarpus tūkstošus kilometru ar autobusu no
Mehiko Meksikas vidienē līdz Kankunai Jukatanas pussalā, ko tirkīzzilās Karību
jūras un baltsmilšu pludmaļu dēļ dēvē par maiju Rivjēru, guvām pārsteidzošus
iespaidus par šo valsti.
Lai katra nelaimīgākā diena nākotnē būtu kā laimīgākā diena pagātnē. (Meksikāņu paruna)
Meksika neapšaubāmi patiks siltummīļiem gaisa temperatūra svārstījās no 25°C kalnos līdz 42°C ēnā dienvidos. Patīkamākais klimats pie Karību jūras: maigs, es pat teiktu glāsmains, ūdens jūrā ar mēru silts, ne tik ļoti kā Kampečes līcī, kas drīzāk atgādina peldi sastāvējušās vannā (arī tīrības ziņā). Manām sajūtām ne tik tīkams subtropu klimats Verakrusā līdzīgs kā Taizemē, es to dēvēju par slapjās lupatas efektu, kad gaiss ir tik biezs un mitrs kā pirtī; tas kaitina.
Toties, pateicoties lieliski sastādītajam maršrutam, pabijām vai visās klimata joslās. Brīžiem šķita, ka esam tepat Eiropā: lapu koki un krūmāji mijās ar skujkokiem un par citu kontinentu atgādināja vien kalnainais apvidus, stāvās nogāzes, kurās auga neredzēti augi, piemēram, agaves (tās bija stādītas). Dažādu palmu (kokosa, banānu, dateļu) audzes, visdīvainākie koki, par kādiem vien grāmatās lasīts, piemēra, maizes, kaučuka, kafijas, hibiska, džošua koks; savvaļā augoši augi un puķes, kādas pie mums vien puķpodos nopērkamas, piemēram, strelīcijas, amariļļi, un bugenvilijas visdažādākajās krāsās. Ne velti meksikāņu, indiāņu un viņu priekšteču krāsu palete ir tik koša un dzīvespriecīga tā aizgūta no krāšņās un daudzveidīgās dabas. Vislielākais pārsteigums, protams, bija kaktusu meži. Nu, gluži kā filmā! Diemžēl, braucot caur apvidu, kur tie aug vairumā, veda šoseja, kuras malās nedrīkst apstāties, bet šoferi Meksikā ir ļoti paklausīga tauta sodi ir bargi.
 |
| Viens no lielākajiem kaktusiem Pachycereus pringlei. |
Tikai pāris reižu speciāli ierīkotās pieturvietās, kuras diemžēl rotāja arī iepriekšējo apmeklētāju atstātie atkritumi, varējām nofotografēt dažādu sugu, lieluma un nokrāsu sukulentus, kuru šajā valstī, izrādās, ir vairāk nekā 300 sugu. Meksikā kaktusus plaši izmanto pārtikā salātos, citās piedevās, pasaulē plaši pazīstamā kaktusu šņabja tekilas un ne tik pazīstamās meckalas pagatavošanā, zvejas āķu izgatavošanā, katlu tīrīšanā un jumtu klāšanā. Ne mazāks piedzīvojums pastaiga pa īstiem džungļiem, kuros taciņa ar mačeti izcirsta speciāli tūristiem, lai viņi gūtu priekšstatu, kā tad tie džungļi izskatās liānu apvītiem tūkstošgadīgiem kokiem, dažiem no kuriem saknes ir virszemē, citi ir sarkanīgiem stumbriem kā indiāņu sejas, bet kaili, bez mizas.
 |
| Viens no pārsteigumiem bija koki, kuru kailajos zaros varēja redzēt violetus (džakaranda) vai sarkanus (koka nosaukumu nezinu) ziedus. Izrādās, vispirms tie zied, pēc tam plaukst lapas. |
Interesanti, ka četrpadsmit dienu laikā pabijām it kā dažādos gadalaikos (faktiski Meksikā marta vidū beidzas ziema un, tāpat kā pie mums, 21. datumā iestājas pavasaris). Piemēram, Mehiko un tai tuvākajās pilsētās redzējām ziedam džakarandas koku skats ir neiedomājami fantastisks: kailajos zaros uzziedējuši maigi violeti ziedi. Vēlāk jau sastapām šo koku ar noziedējušiem ziediem, bet lapām; savukārt vēl vairāk uz dienvidiem atkal kailā koka zaros jau karājās milzu pākstis apmēram 40 cm garumā kā gigantiskam zirnim. Interesanti, ka šādu pāksti ar izžuvušām sēklām iekšpusē indiāņi izmantoja kā grabekli lietus piesaukšanai. Ne mazāk dīvaini sastapt šajā kontinentā rīsa laukus.
Meksiku mēdz dēvēt par naturālistu paradīzi: tur ir vairāk nekā 30000 augu sugu, aptuveni 450 zīdītāju, vairāk nekā 1000 sugu putnu. Protams, no tā visa redzējām tikai mikrodaļiņu, jo mūsu mērķi bija citi, tomēr eksotikas pietika. Brīnumainākās, varbūt tāpēc, ka tik ideālā saskaņā ar vēsturiskajām celtnēm, bija iguanas dažāda lieluma un nokrāsu.
 |
| Seno piramīdu sargs. |
Tās nebēga no mums, bet cēli, ar zināmu pašcieņu nogaidīja, kamēr ziņkārīgie cilvēki novērsīsies no tām, un tad turpināja ceļu. Kā pasakā izskatījās Kampečes līcī uz steķa stabiem satupušie pelikāni, turklāt vēl uz saulrieta fona. Vai iebarotie krokodili Sumideiro kanjonā (Nu, un? Plēsoņa paliek plēsoņa, un redzēt to ienirstam pāris metru attālumā no jūsu laivas nav visai omulīgi!); maitu lijām vai grifiem līdzīgi, tikai augumā sīkāki putni; bifeļu bari ganāmies milzīgās fazendās; lieli, koši papagaiļi un maigi oranži flamingo; simtiem taureņu brīnumainākajās nokrāsās; jūras bruņurupuči no maziem kā cilvēka plauksta līdz milzīgiem, rāmi peldošiem vai snaudošiem, līdzīgiem kā Nebeidzamajā stāstā; haizivis, peldošas kā mazas zemūdenes; delfīnu dejas Karību jūras siltajā, sāļajā straumē; indiāņu aizgādnis jaguārs tiesa gan, visi šie sastopami milzīgā atpūtas parkā XCaret, kurā labprāt laiku pavada ne tikai kaimiņi amīši, tūristi no aukstākām zemēm, bet arī meksikāņi veselām ģimenēm, jo tur ir ko darīt visu vecumu un interešu pārstāvjiem.
 |
| Viens no piedāvātajiem izklaides viediem snorkelēšana pa pazemes upi. Mūsu grupas snorkkomanda ar vadītāju Astrīdu (pa kreisi) priekšgalā. |
Eksotiskākākās visa ceļojuma laikā tomēr palika milzīgās vaboles (tarakāni?), ko sastapu pirmajā naktī viesnīcas numurā, un kuras bija manas istabas biedrenes ne reizi vien. Sākumā izjūtas ir diezgan, nu, tādas: nez, vai tās var ierāpties arī gultā? Un tu mosties ik pēc pusstundas. Taču pie visa pierod arī pie ķirzaciņas uz bungalo iekšsienas, pie milzu vardes uz taciņas.
Arī izklaižu Meksikā netrūkst, atliek tikai izvēlēties atbilstoši katra gaumei. Var apmeklēt nacionālās dejas vakaru operā de Bella Artes vai krāšņu deju parādi mākslinieku un mūziķu pilsētiņā Oahakā.
 |
| Dejas azartiskas, tērpi krāšņi, dejotāji profesionāli. |
Šeit katru gadu jūlija pēdējās divās pirmdienās notiek Guelaguetza svētki, kas varbūt nedaudz līdzīgi mūsu deju svētkiem: no visas valsts ierodas dejotāji un sacenšas zapoteku un micteku ceremoniālo dejas uzvedumu un tautas tērpu izrādē. Nelielu ieskatu šajā sacensībā var gūt, apmeklējot speciālus vakarus, kas notiek koloniālajā stilā celtas viesnīcas iekšpagalmā.
Var vienkārši pasēdēt krodziņā, iemalkot tekilu kā pienākas, ar sāli un laimu, vai kau ko vieglāku, piemēram, kokteili no tekilas klasisko Margaritu vai Sunrise (saullēkts), kuras pagatavošanā izmantots grenadīns un apelsīnu sula, vai kādu vietējo vīna šķirni, kurām arī nav ne vainas, vai serveza (alus).
 |
| Krodziņu ir daudz, atliek izvēlēties, kurš vairāk tīk. |
Galvenais atrast pietiekami meksikānisku tavernu, kurā izjust vietējo auru, klausoties spāņu vai kādu vietējo indiāņu valodā, vērojot laiski sēdošos meksikāņus (nu, kur steigties?).
Sava veida izklaide ir arī pastaiga pa vietējiem tirgiem. Savdabīgo izstrādājumu vērošana, pat ja neko nenopirksi, acis jau var pamielot. Pie viena daļēja iepazīšanās ar vietējiem iedzīvotājiem, viņu iepirkšanās un pārdošanas kultūru. Kuru no n-tajām čilli piparu šķirnēm izvēlēties, pēc kādas pazīmes krāsas, lieluma? Nogaršot un nopirkt ciemakukulim grauzdētus sienāžus čapoli. Runājot par vēderbaudām, noteikti nobaudāms mole poblano Pueblā gatavotais oriģinālais tītars (vai aizvietots ar vistu) šokolādesčilli mērcē. O, pirkstiņus var aplaizīt! Ar čilli gan Meksikā jābūt uzmanīgam, jo dažkārt gadās, ka mute paliek vaļā, elpa aizraujas un asaras birst kā pupas. Noteikti der pagaršot jūras veltes, piemēram, nule kā noķertu jūras zivi, sautētu ar garnelēm. Meksikāņi uzturā daudz lieto vistas gaļu galu galā ar liellopiem un cūkām šeit ir problemātiski. Piedevās ir rīsi, dažādā veidā pagatavotas pupiņas, zaļumi. Augļi melones, arbūzi, banāni, apelsīni, mango, papaijas, kokosrieksti.
Tos, kam patīk gozēties pludmalē, iepriecinās Karību jūras piekrastes kūrorti, kā jau minēju, ne velti to dēvē par maiju Rivjēru. Dažādu klašu viesnīcas, pelde supersiltajos viļņos, dažādas ūdens aktivitātes (snorkelēšana pelde ar masku un pleznām, niršana ar akvalangu, lai iepazītu zemūdens pasauli, traukšanās pa viļņiem ar ūdensmoci) utt.
 |
| Tās ir tikai atvadas no saules, ne no Meksikas. |
Pēc vēstures un dažādu seno kultūru piesātinātās programmas pāris dienu atpūta, laiski gulšņājot pludmalē un ļaujoties saules un viļņu glāstiem, pirms ilgā lidojuma mājup ir gluži kā mierinošs plāksteris uz noberztas pēdas. Tomēr, lai iepazītu Meksiku, ar to vien nepietiek. Ja nebūtu bijis iepriekš aprakstīto trīsarpus tūkstoš kilometru šīs Centrālamerikas valsts vidienē, dienvidos, rietumos, kalnos, kaktusu mežos, laukos, džungļos, maiju un indiāņu ciematos, koloniālajās pilsētiņās ar baltajām un zeltā mirdzošām baznīcām, tūkstošgadīgo piramīdu un tempļu, nevarētu teikt, ka esi bijis Meksikā.
Ineses Māls teksts un foto
"Ventas Balss"