Šī ir mana iespēja nodomāju, kad sākās mans ceļojums. Tā kā ne katram ir dota iespēja izbaudīt šo piedzīvojumu, kas man tiek dots, tad nolēmu, ka padarīšu šo gadu sev neaizmirstamu.
Aizlidot uz otru pasaules malu nebija nekādu problēmu, taču bez sarežģījumiem neiztikt Mans koferis Meksikā neielidoja kopā ar mani, taču aviokompānija bija ļoti pretimnākoša, un jau 3 dienas vēlāk, kad nonācu savas viesģimenes paspārnē, manas mantas pilnā sastāvā bija ar mani.
Jau pirmajās dienās, kuras kopā ar vēl aptuveni 40 apmaiņas studentiem un YFU Mexico brīvprātīgajiem pavadīju Kuernavakā, izbaudīju brīnišķīgo Meksikas virtuvi. Ēdieni te ir pasakaini un ļoti dažādi. Sākot ar tradicionālo omleti ar bekonu un beidzot ar tamal. (Tas ir maltas kukurūzas sacepums un friholēm tumšām pupiņām, kuras lielākoties izmanto kā pildījumu tortiljām.) Čilli tiek pievienots gandrīz visur. Šai piedevai ir daudz un dažādu veidu, tāpēc vienmēr jāuzmanās, lietojot to ēdienos var trāpīties tāds maigāks, ka var likt pat veselu karoti vienā tortiljā, bet var gadīties ārprātīgi ass, ka no vienas pilītes nezināsi vairs, kur mēli bāzt. Pārsvarā šeit iecienīta tradicionālā virtuve, taču arī vistas nuggets nebūs tālu jāmeklē! McDonald ir atrodams lielajās pilsētās. Augļi mēli var norīt Viens no maniem iecienītākajiem papaija. Tās ir lielas, mīkstas un saldas, kūst uz mēles pašas no sevis (diemžēl LV normāla izmēra vai garšas šo augli neatrast). Arī tortiljas ir visu pamatēdienu vienmēr sastopamā sastāvdaļa. Protams tās nav obligāti jāēd, bet pasniegtas tiek vienmēr. Dzērienos meksikāņi gandrīz vienmēr lieto ūdeni, tā vismaz to dēvē, bet parasti tas ir ar kāda augļa piedevu, piemēram, aqua de limon (citronūdens) manās majas ir visiecienītākais!
Izglītības sistēma Meksikā nedaudz atšķiras no mūsējās Latvijā, bet gan šeit, gan pie pie mums vidusskolā jāmācās trīs gadus, pamatskolā arī trīs un sākumskolā sešus. Tā kā mācos nelielā privātskolā, nevaru pastāstīt, kā lietas tiek risinātas parastajās Meksikas skolās. Manā skolā mācās aptuveni 100 skolēnu, kas ir 8 reizes mazāk nekā biju pieradusi, mācoties Latvijā. Šeit vairāk vai mazāk visi viens otru pazīst. Skolotāji mūsu klasei ir deviņi (visā skolā aptuveni 12 13): matemātikas, fizikas, ķīmijas, vēstures, spāņu valodas, sporta, angļu valodas, civilzinību un sabiedrisko attiecību. Katrā vidusskolas gadā ir noteikti piriekšmeti, kas jāmācās līdzīgi kā Latvijā, taču sports diemžēl tiek tikai primā gada skolēniem, tāpēc šo priekšmetu apmeklēju kopā ar viņiem, izlaižot kādu no savām stundām.
Dzīvoju nelielā pilsētiņā Catemaco, taču uz skolu katru dienu mani ar māsu (visi ģimenes locekļi ir viesģimenes) tēvs ved uz skolu ar mašīnu uz San Andres Tuxla, kur atrodas mūsu skola. Dienā man ir aptuveni 6-7 mācību stundas un pēc skolas nekas īpašs netiek darīts. Šī lieta mani pārsteidz tā saucamais kultūršoks, jo, ja Latvijā parasti skolēniem ir vēl kādas papildnodarbes, tad šeit mēs, atbraucot no skolas, visi paēdam pusdienas un pēc mājas darbu pildīšanas eksistē vien televizors un praktiski nekas cits. Manis izrādītās iniciatīvas dēļ, iespējams, ar māsu nākamnedēļ sāksim iet uz salsas kursiem, taču citādi šeit dzīves veids nav īpaši aktīvs.
Vecāki man ir ļoti strādīgi cilvēki, tāpēc redzu viņus tikai no rīta, pēc skolas pusdienās un vēlu vacarā. Abi pēc izglītības ir skolotāji, taču tēvs vairāk iesaistās Catemaco politiskajā dzīvē. Tā šobrīd ir viena no karstajām tēmām, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas.
Vēl esmu sajūsmā par meksikāņu kaislīgo Neatkarības dienas svinību atzīmēšanu! Tiek izskaistināta pilsēta, rīkotas dažādas fiestas daudzos klubos un plānotas visādas izklaides. Meksikāņi šos svētkus svin ar aptuveni tādu pašu aizrautību, kā, varu salīdzināt, letiņi Jāņus!
Attiecības ar Dievu visiem ir augstā godā, bet neteikšu, ka mana ģimene būtu ļoti ticīga, ka ietu baznīcā katru svētdienu. Laimīgā kārtā dzīvoju pie cilvēkiem, kas ir ticīgi, bet ne pārāk ticīgi! Vienīgais, ko līdz šim esmu ievērojusi saistībā ar ticību ka, braucot garām baznīcai, tēvs vienmēr pārmet krustu.
Renāte Roga