Mana prakse ilga no jūlija sākuma līdz septembra beigām un, tā kā tulpes zied pavasarī, man Holande nepaliks atmiņā ar šiem krāšņajiem ziedu tepiķiem. Dažviet varēja redzēt vasaras puķu stādījumus nevis dobēs, kā pie mums pierasts, bet vagās. Tas bija iespaidīgi, lūkojoties caur vilciena logu.
Nīderlandes galvaspilsēta Amsterdama ir lieliska pilsēta, kur var atrast, ko vien sirds kāro. Šī pilsēta nav sajaucama ar citām specifiskās arhitektūras dēļ. Mājas izskatās pēc rotaļu namiņiem. Cauri pilsētai ir ierīkoti ūdensceļi, kas dod iespēju ar lielāku vai mazāku laivu izbraukāt Amsterdamu krustām šķērsām. Amsterdamas ielās ir ļoti raiba publika, kas pieder pie dažādām rasēm un runā dažādās valodās. Brīžiem man pat radās iespaids, ka holandiešu Amsterdamā ir pavisam maz.
Paši holandieši ir ļoti apbēdināti par Amsterdamas (un līdz ar to arī Nīderlandes kopumā) seju. Pasaulē tā ir pazīstama ar legālu narkotiku lietošanu (Kofee shop), kā arī ar legālu prostitūciju "Sarkano lukturu kvartālā" (Red light district).
Ar šādu iespaidu Nīderlandi parasti atstāj tūristi, kuri tajā pavadījuši pāris dienas vai dažas stundas. Tomēr tās nav vienīgās Holandes īpašības.
Porcelāns, tupeles un vējdzirnavas
Īstenā Holandes vērtība slēpjas tās kultūras mantojumā, kas ir tradīcijām bagāts. Pa visu pasauli ir izplatījies slavenais zili baltais apgleznotais Holandes porcelāns, no kā tiek gatavots viss iespējamais. Arī Latvijā atrodas Holandes porcelāna podiņu krāsnis (Rundāles pilī u. c.), kas ir patiesi liela vērtība. Staigājot pa Nīderlandes pilsētu ielām, iegriezos daudzos suvenīru veikalos, kur uz vietas tika apgleznoti dažādi porcelāna priekšmeti šķīvji, mazas tupelītes, flīzes, vāzes un daudz kas cits. Šajos veikaliņos manu uzmanību piesaistīja arī slidas, kuras sastāvēja tikai no slieces, ko ar saitēm piesien pie zābaku zoles. Ar tādām holandieši ziemā vizinās pa aizsalušajiem kanāliem, kas diemžēl nenotiekot katru gadu, ne katru ziemu kanāli aizsalsta.
Man bija iespēja redzēt, kā top Holandes otrs galvenais simbols koka tupeles. Kopā ar citiem ārvalstu studentiem apmeklēju koka tupeļu fabriku, kur ar dažādu mašīnu palīdzību meistari gatavo visdažādāko krāsu un izmēru tupeles. Šim nolūkam tiek ierīkoti meži, kur audzē papeles, kas ir visātrāk augošais koks un daudzviet pasaulē tiek uzskatīts par nekam nederīgu kokmateriālu. Tomēr no tā var pagatavot vislabākās tupeles, jo koksne ir viegla. Kad no koka bluķiem tiek izgatavotas tupeles, tās lielās žāvētavās kaltēt, bet vēlāk mākslinieki tās krāso visdažādākajās krāsās (manuprāt, ļoti spilgtās) un apglezno. Visiecienītākais zīmējums uz tām ir vējdzirnavas, kas arī ir viens no Nīderlandes simboliem.
Lai kur es brauktu vai ietu, visur ieraudzīju holandiešu vējdzirnavas. Tās Holandē tiek lietotas jau kopš XIII gadsimta. Pašreiz valsts teritorijā ir 1000 dažādu veidu vējdzirnavu, bet pagātnē to bija pat 9000. Tās tiek lietotas arī patlaban un ir pieejamas tūristu apskatei. Man bija vienreizēja iespēja kopā ar melderi uzkāpt vējdzirnavu spārnā, lai izklātu tādas kā buras, kas nepieciešamas dzirnavu darbības uzsākšanai. Tas bija nedaudz nervus kutinošs pasākums, bet no augšas pavērās plaša mazpilsētiņas ainava, jo dzirnavas atradās uz bijušā aizsargvaļņa netālu no Vācijas robežas. Ar vējdzirnavu palīdzību tiek malti graudi, sinepes. Tās tiek lietotas kā sūkņi, kas patērē vēja enerģiju un novērš sauszemes applūšanu (holandieši gandrīz pusi no valsts teritorijas ir atkarojuši jūrai). Liekais ūdens tiek pumpēts polderos. Vietām ceļi atrodas zemāk nekā ūdens pilnie polderi un, kad braucu pa tādu, radās doma kas notiks, ja tas pārplūdīs.
Brīžiem gribas Holandi pielīdzināt Venēcijai ūdens ceļu dēļ, kas viscaur valstī vijas paralēli autoceļiem. Kanāli kalpo ne tikai liekā ūdens uzkrāšanai, bet ir arī ļoti iecienīti gan tūristu, gan vietējo iedzīvotāju izklaidei ar laivām.
Galvenais, lai neaizpeld gar degunu
Rietumu Holandē (Westland), kur es pavadīju daļu prakses laika, ir attīstīta dārzkopība un līdz ar to lielāko daļu zemes aizņem neskaitāmo siltumnīcu saimniecības. Lielākā daļa segto platību saimniecību ir koncentrējušās šajā reģionā, vienīgi pateicoties kolēģu ciešajai sadarbībai. Savā laikā tie dalījās pieredzē un mainījās ar padomiem, lai panāktu segto platību kultūraugu strauju attīstību. Tas viņiem izdevās, bet nu ir citas prioritātes būt labākam par kaimiņu, lai spētu konkurēt tirgū. Tomēr holandiešiem tirgus ir daudz sakārtotāks nekā Latvijā, pateicoties biržām. Biržu kravas auto dienām un naktīm brauc uz saimniecībām pēc saražotās produkcijas, ko ved uz biržu. Tā aizņem plašu teritoriju, kur atrodas ēkas augu uzglabāšanai, izstādīšanai un pārdošanai, kā arī biroji stresa pārņemtajiem tirgoņiem. Man šī iestāde asociējas ar skudru pūzni, kuru vērojot no malas, pirmajā brīdī šķiet, ka tur valda drausmīga nekārtība un drūzma, bet, ieskatoties vērīgāk, redzu, ka viss ir cītīgi saplānots un noris pedantiskā secībā. Agrāk saimnieki saražoto produkciju izrādīja agri no rīta, braucot ar laivām pa kanāliem noteiktā vietā. Uzpircējs, stāvot kanāla malā, izvēlējās nepieciešamo un pārkrāva savā laivā, kas gaidīja kādā no ūdensceļiem. Tā vairākas dienas nedēļā kanāla malās pulcējās pirktgribētāji un centās, lai kārotais "neaizpeld gar degunu". Tagad augusta pirmajās brīvdienās saimniecības izgrezno laivas ar savu produkciju un brauc cauri vairākām pilsētām. Tā ir laba reklāma audzētājiem. Savu saimniecību popularizēšanai tiek rīkotas arī atvērto durvju vai sētu dienas. Tad interesanti var apciemot jebkuru saimniecību, iegūstot informāciju par tās nodarbošanos. Saimnieki savus viesus gaida ar kafijas vai tējas tasi un labu garastāvokli. Tā var iepazīt savus klientus, uzzināt to vēlmes un piesaistīt jaunus interesentus.
Nīderlandē ir plaši izplatītas bioloģiskās saimniecības, kas papildus lauksaimniecības produkcijas ražošanai nodarbojas ar tūrismu. Biju nelielā saimniecībā, kur nodarbojas ar kazkopību. Saimniecība piedāvā arī ļoti savdabīgu audzinoša rakstura pakalpojumu pilsētas bērniem: bērni var palīdzēt kazu kopšanas darbos, kas tiem ļoti patīk, pat neskatoties uz to, ka ir agri jāceļas. Bērni ar sajūsmu nes kazām barību un lielākie entuziasti var piedalīties arī kazu slaukšanā. Netālu no kūts ir arī atpūtas dārzs, kuru izmanto tūristi, galvenokārt holandieši no pilsētām, vasaras nometņu ierīkošanai. Tā apdzīvotās Holandes iedzīvotājiem ir patiešām laba atpūtas vieta, jo tur ir daudz svaiga gaisa.
Pēc kazu novietnes un kempingiem paredzētā dārza apskates, mūs aicināja aplūkot kazu piena pārstrādes cehu. Tur gar sienām bija sakārti dažādu izmēru sieti un sietiņi, kā arī varēja pavērot siera tapšanas gaitu. Viens kambaris bija paredzēts jau gatavo siera rituļu uzglabāšanai. Tur līdz pat pašiem griestiem bija sakrauti lielāki un mazāki baltie siera rituļi. Šajā bioloģiskajā saimniecībā kazu piens tiek arī pārstrādāts saldējumā, krējumā u. c. piena produktos. Bija nopērkamas arī kazu gaļas desas, kas lieti noder cepšanai uz uguns un likšanai uz kārā zoba.
Manuprāt, nav neviena cilvēka pasaulē, kurš nebūtu dzirdējis par Holandes sieru. Holandē tā tik tiešām netrūkst jebkurā pārtikas veikalā un ne tikai. Reizi pa reizei tiek rīkots siera tirgus kādas pilsētas laukumā. Tad bruģis tiek nokrauts ar apaļiem dažādu izmēru dzelteniem siera rituļiem. Tiem neskādē nekādi laika apstākļi, jo rituļi ir apstrādāti ar īpašu siera laku. Tā neļauj piekļūt nekam, kas sieru varētu sabojāt.
Vizma Janevica