CEĻOJUMA APRAKSTS
Dievs septiņās dienā radījis pasauli, bet mēs septiņās dienās varējām mazu daļiņu no tās iepazīt. Mēs, tas ir Impro ceļojumu grupa no Auces, kuras sastāvā bija laipni uzņemti arī daži tuvākās un tālākās apkārtnes ceļošanas entuziasti. Pateicoties visa šī pasākuma organizatores Ženijas neizsīkstošai enerģijai, līdzīgas grupas jau paspējušas pabūt Romā, Parīzē un Prāgā, bet man tas bija pirmais ceļojums.
Vai nu sievietes tiešām ir zinātkārākas, vai arī vīrieši vairāk aizņemti biznesā, bet grupas sastāvā atradās tikai seši stiprā dzimuma pārstāvji trīs sievām bija izdevies pārliecināt savus vīrus braukt līdz, tad vēl šoferi Lauris ar Aivaru un gids Juris. Es ātri vien sapazinos ar savu blakus sēdētāju Skaidrīti ļoti jauku konditori no Auces.
Kad caur Ainažu robežpunktu bez aizķeršanās esam tikuši igauņu zemē, varam tikai pabrīnīties par mūsu kaimiņu uzņēmību viņi par Eiropas Savienības kredītu uzsākuši plašu ceļu rekonstrukciju, veidojot savu daļu jau sen iecerētajā Via Baltica. Viss ir izrakāts tik vērienīgi, ka vietām nākas ilgi stāvēt, lai palaistu garām pretim braucošo transportu, vietām vilkties astē kādam smagajam. Taču tas nespēj sabojāt labo omu, laiks ir brīnišķīgs, un daiļā dzimuma braucējas rēķina, cik reizes katra ceļojusi ar šoferi Lauri vai Aivaru.
Lielajā iepazīšanās spēlē katram jānosauc savs vārds, dati pēc horoskopa, vaļasprieks un citi netikumi. Tikai pēc tam varam svinīgi piespraust jauku kartīti ar savu vārdu un ceļojuma sākuma un beigu datumiem. Vislielāko jautrību sagādā Jānītis, gandrīz jau astoņus gadus vecs. Drosmīgi paņēmis rokā mikrofonu, viņš skaļi paziņo: Mani sauc Lauva!
Kad arī Tallinas robežsargi neko aizdomīgu mūsu dokumentos neatrod, varam kāpt uz neliela kuģa jeb katamarāna, kas kursē no Tallinas uz Helsinkiem vairākas reizes dienā. Pa kuģi drīkst brīvi pārvietoties, tādēļ nekavējoties izpētām, kas atrodams kafejnīcā, kādas tualetes un cik ļoti pūš vējš, atrodoties uz klāja. Pārliecinājušās, ka kūciņu var iegādāties tikai par nieka diviem latiem, ejam labāk fotografēt daudzās mazās saliņas un putojošo ūdens svītru, ko aiz sevis atstāj katamarāns.
Helsinkos mūs gaida ne tikai dokumentu kontrole, kurā ierēdņi brīnās par dažu vecāku dāmu beztermiņa pasēm, bet arī melni, mīlīgi sunīši, kas azartiski apostīja rokas bagāžu, meklēdami narkotikas.
Braucot caur Helsinkiem, pilsēta liekas stipri līdzīga mūsu pašu mīļajai Rīgai. Tā vien šķiet, ka tūlīt nonāksim pie Juglas tilta, taču īstais ceļa mērķis ir Turku vieta, kur jāsēžas lielajā prāmī braucienam uz Stokholmu. Pasažierus apkalpo Viking Line ar vairākiem kuģiem. Mēs kāpjam iekšā Isabellā, kas sastāv no 10 stāviem jo zemāk, jo pieticīgāk, jo augstāk, jo greznāk. Pirms tam ar Jura palīdzību tikām sačupotas jau pa četrām. Mums ar Skaidrīti tagad pievienojas veikalniece Zeltīte un uzņēmēja Aina. No pirmā iespaida jau likās, ka sapratīsimies labi, kas vēlāk arī apstiprinājās. Latviešu tūristiem bijis pa kabatai pats zemākais stāvs, taču arī šeit kajītes izskatās tīri jaukas četras balti saklātas gultas, tualete ar dušu, radio un pat mazs uzmanības apliecinājums konfektītes veidā. Loga vietā gan tikai aizkariņš, jo atrodamies taču pavisam zem ūdens. Piektā un sestā stāva kajītēs esot arī mazi lodziņi.
Kas tik viss uz prāmja nav atrodams vairāki lielveikali, kafejnīcas un bāri, spēļu automāti, valūtas maiņas punkti, sauna. Droši vien, ka visu mēs nemaz nemācējām atrast. Taču arī atrasto var izmantot tikai tad, ja kabatā atrodas žūksnītis eiro vai zviedru kronu. Mēs samaksājām 6,50 eiro par otrā rīta brokastīm, nolēmušas palikt bez vakariņām, jo tās ir daudz dārgākas. No prāmja var vērot daudzas saliņas ar lielākām vai mazākām mājiņām, kas ieslēpušās zaļajos kokos. Cita pavisam augstu klintīs, cita pie pašas ūdens malas, kur mazā līcītī šūpojas motorlaiva. Noskatījušās vēl brīnišķīgu saulrietu, dodamies pie miera, lai gan nakts dzīve tikko sākās. Otrā rītā noskaidrojās, ka tik nogurušas esam bijušas gandrīz vai vienīgās, tādēļ nosolāmies iekavēto atgūt atpakaļceļā.
Nakts vidū mūs iztraucē skaļi trokšņi tieši zem gultām un kaut kāds nesaprotams paziņojums pa radio, kas sākās ar uzrunu Lēdijas un džentlmeņi... Nolēmušas, ka gals klāt, domās jau sākam atvadīties no saviem tuviniekiem, bet tad noslēpumainie trokšņi mitējas, un prāmis līdzeni turpina uzņemto gaitu.
No rīta brokastotāju ir daudz, un tie nepacietīgi pulcējas jau krietnu laiku pirms ēstuves atvēršanas. Mūsu uzmanību piesaista kāda vācu pensionāru grupa ļoti askētiski sirmi vīrieši un nedaudz apaļīgas, bet labi koptas kundzītes. Iekļuvušas iekšā, ātri aptveram, ka jāapkalpojas pašiem. Tas skaitās zviedru galds, tādēļ katrs var ņemt un likt uz šķīvja sev ēdienu pēc sirds patikas. Izvēlējušās dažas šķēlītes maizi, sieru un šķiņķi, ielējušas pa kafijas krūzei, sākam brokastot. Pie blakus galdiņa apsēžas viena kundzīte no vācu pensionāru grupas. Viņa salikusi pilnu šķīvi ar rupjmaizi un sieru. Uz katras plāni nogrieztās maizes šķēles kundze pamanās uzlikt daudz biezāku siera kārtu un tās tiesā vienu pēc otras. Pretī pie galdiņa sēdošais sirmais kungs uz sievieti žēli skatās, jo pats jau sen ir paēdis. Jūtamies it kā paēdušas, taču no deserta atteikties nespējam. Ne jau katrs rīts sākas ar ananāsu kompotu, saldētām zemenēm un arbūza šķēlēm!
Nokļuvuši atkal uz cietzemes, varam turpināt ceļu. Izrādās, ka arī Stokholmā notiek kaut kādi būvdarbi milzīgas bedres visās pusēs pacēlās lielas akmeņu kaudzes, kas laikam izdrupinātas no turienes. Nav tik vienkārši klintī izrakt pamatus!
No Jura uzzinām, ka Stokholma dibināta, tikai pateicoties mežonīgajiem kuršu sirotājiem, jo tie tik neatlaidīgi postījuši iepriekšējo galvaspilsētu, ka zviedri bijuši spiesti to pārcelt dažus simtus kilometru tālāk. Pilsētas nosaukums cēlies no vārdiem stabs un kalns, kas tiešā tulkojumā varētu nozīmēt baļķis kalnā. Vēl interesanta detaļa zviedriem vismaz ceturtā daļa uzvārdu beidzas ar sons, kas faktiski nozīmē, ka senos laikos uzvārdu viņiem nemaz nebija, bet iepazīstoties tie teica savu vārdu un tēva vārdu kā dēls katrs bija.
Zviedrijā strādājošie maksā nodokļos vismaz 30% no algas, toties izglītība ir par brīvu līdz pat augstskolai un arī lielas pensijas. Bērnudārzos vecākiem jāsedz tikai izdevumi par ēdināšanu, bet studentiem un skolniekiem par savu naudu jāiegādājas tikai mācību grāmatas. Arī iebraucēji var tikt pie labas izglītības un amata, ja spējīgi nokārtot zviedru valodas eksāmenu. Pretējā gadījumā viņi spiesti apmierināties tikai ar ielas slaucītāju vai citu nekvalificētu strādnieku darbu.
To visu klausoties, nemaz neliekas, ka braucam tik ideāli gluds ir asfalts, kura biezums sasniedzot 15 centimetrus. Arī Latvijā ierastā šķembu pamata vietā te esot pavisam kas cits, daudz stabilāks. Gar abām ceļa malām nebeidzamas metāla sētiņas, lai uz šosejas neuzskrietu meža zvēri.
Gandrīz visas mājas un arī fermas abās ceļa pusēs nokrāsotas sarkanbrūnā krāsā ar baltiem logu rāmjiem. Tādas, pēc Jura vārdiem, tās būšot visā Dienvidzviedrijā. Tikai tālāk uz ziemeļiem mājas kļūšot baltākas un dzeltenākas. Pašreiz gar abām ceļa pusēm sarkanbrūnas ir ne tikai mājas, bet arī fermas un šķūņi. Arī saimniecības ēkām mazo lodziņu rāmji koši balti! Par fermu lielumu un liellopu skaitu var spriest pēc ziemai sagatavoto balto skābsiena maisu daudzuma. Pie citas mājiņas to ir tikai daži, bet atsevišķās vietās nokrauta trīsstāvīga stirpa. Tā kā klimats šeit silts, Dienvidzviedriju uzskata par valsts maizes klēti. Tikai zemniekiem nepieciešama augstākā agronomiskā izglītība, citādi valsts nemaksā subsīdijas. Bez tam vēl katru gadu jāmācās speciālos kursos, lai uzzinātu pašu jaunāko par mēslošanas līdzekļiem, ķimikālijām, sēklām. Ja ir izpildīti šie nosacījumi, valsts vienlīdz atbalsta gan lielos, gan arī mazos zemniekus.
Tuvojamies pilsētai, kuras nosaukums Ērebrū. Tā esot ievērojama ar to, ka Tehniskajā universitātē gatavojot Volvo speciālistus. Vēl svarīgs ir fakts, ka tieši šie speciālisti pirmie pasaulē ieviesuši drošības jostas.
Iebraucam brīnišķīgā atpūtas laukumiņā. Te ir viss, ko vien ceļotājs var vēlēties stabili galdi ar soliem zem simpātiskiem jumtiņiem un bērnu rotaļu laukums. Mazliet tālāk lielu akmeņu krāvums ar tādu kā viesību galdu vidū, kas arī veidots no akmeņiem, tikai slīpētiem. Pusaugu kociņi, glīti nopļauta zālīte, slēgtas atkritumu urnas. Turpat arī informācijas dēlis un brīnišķīga tualete ar siltu ūdeni roku mazgāšanai. Pēc pusdienu ieturēšanas uz šāda laukumiņa roka neceļas pat papīra skrandiņu atstāt. Vēl Juris pajokoja, ka zviedri nemaz rakstīt neprotot. Sākumā nesapratām, bet tad aptvērām, ka tiešām neviens no galdiem vai soliem nebija izraibināts ar pie mums ierastiem rupjajiem vārdiem un iniciāļiem! Vēl ar sajūsmu noklausījāmies Impro noteikumus ja nokavē 5 minūtes no norunātā atgriešanās laika, tad autobusā jādzied, par 10 nokavētām minūtēm jādejo, bet, ja nokavētas 15 minūtes, jādzied un arī jādejo vietā, kur pirms tam stāvējis autobuss.
Nobraukuši vēl labu gabalu, apstājamies pie 1754. gadā veidotās piemiņas zīmes, kas veltīta divām māsām Zviedrijai un Norvēģijai. Te ir arī informācijas centrs un kārtējā brīnišķīgā tualete.
Drīz jau klāt arī Norvēģijas robeža, taču ne muitnieki, ne robežsargi par mums nekādu interesi neizrāda. Pase te vairs nebūs vajadzīga, visu noteiks tikai maka biezums.
Mājas vēl joprojām saglabā savu sarkanbrūno krāsu, bet ceļš kļūst šaurāks, pazuduši arī žogi gar malām. Apvidus kļūst kalnaināks, vietām redzami ātruma ierobežojumi, lai gan asfalta segums tikpat gluds kā Zviedrijā.
Braucam garām Mjesa ezeram, kurā dzīvojot monstriņš, kas reizēm parādoties arī cilvēkiem, snaikstīdams savu garo kaklu. Braukuši neskaitāmi zinātnieki, lai monstru satiktu un izpētītu. Pats kroņprincis arī kādu laiku te uzturējies, cerēdams viņu ieraudzīt, taču bez panākumiem. Braucot prom, viņš izteicies, ka nekādus secinājumus negrib izdarīt un sagraut cilvēku ticību varbūt kādreiz šo monstriņu izdosies arī ieraudzīt.
Norvēģu mājiņas pamazām kļūst baltākas un krāšņākas ar mazām verandiņām, logos un pie durvīm iekarinātām ziedošām puķēm, arī nelieliem akmens dārziem. Nekur neredz vienīgi mazdārziņus. To vietā ir glīti nopļauta zaļa zālīte, daži košuma krūmi vai ābelītes. Un visās iespējamās vietās ziedu trauki! Pat neliela ciematiņa galvenās ielas katrs elektrības stabs lepojas ar kupli ziedošu petūniju podu!
Vēl redzami daudzi kempingi ar mazām mājiņām. Dažām no tām velēnu jumti! Uz viena no tiem uzkāpusi kaza un vienā mierā plūc zāli! Juris stāsta, ka kempingus iecienījuši ne tikai tūristi, bet arī paši norvēģi. Daži pat noīrējot tādu mājiņu uz visu gadu, jo ģimene bez vasaras atpūtas te rudeņos var lasīt arī sēnes un ogas, bet ziemā slēpot. Daudzām ģimenēm piederot savi kalnu namiņi jeb hiti, kuri bieži vien mēnešiem stāvot arī tukši, taču neviens tur pat nemēģinot kaut ko sapostīt vai nozagt.
Tuvojamies Lillehamerei, un Juris mums piedāvā videofilmu ar fragmentiem no bijušās ziemas olimpiādes. Dzirdam atkal norvēģu lakstīgalu Siselu Kirkebū, redzam mistisko tēlu velšanos laukā no biezā sniega. Arī mūsu naktsguļa paredzēta mājiņās, kas celtas speciāli šai olimpiādei.
Mājiņa ļoti ērta divos stāvos izvietotas guļamistabas, ēdamistaba, atpūtas stūrītis ar televizoru, virtuve un divas tualetes ar dušām. Tas viss šoreiz gan uz astoņiem cilvēkiem, jo telpas samērā lielas. Virtuvē viss inventārs plīts, ledusskapis, mikroviļņu krāsns, kafijas automāts, katli, šķīvji, krūzītes, nazīši, dakšiņas... Gultās gan nav palagu, bet ir dūnu segas un spilveni. Interesanta ir televizora programma, jo katrs kanāls rāda visu laiku kaut ko savu sportu, dziesmas, pārrunas, filmas, dzīvniekus, slēpto kameru, fermerus. Žēl, ka nebija laika to visu apskatīt ilgāk, jo prāts vēl nesās nostaigāt dažus kilometrus, lai apskatītu leģendāro Liliputhameru, kur mazās mājiņās saimnieko liliputi. Lai gan saimnieki jau bija devušies pie miera, visas celtnes varējām pavērot arī aiz sētas, tās likās ļoti simpātiskas.
Vēl viens brīnišķīgs atklājums ne laukā, ne iekšā nesatikām neviena oda! Tikai pašā vakarā izdevās ieraudzīt mājiņā vienu mušu, bet laukā lapseni, kura nemaldīgi tūlīt uzklupa garšīgo kūciņu cepējai Skaidrītei.
Trešās dienas rīts sākas ar olimpiskā stadiona un tramplīna aplūkošanu. Piebraucam no augšas, bet lejā var tikt vai nu pa kāpnēm, vai ar pacēlāju. Sākām kāpt, taču 136 metrus pievarēt nemaz neiet tik ātri. Braucēji jau sen bija lejā un māja ar rokām, bet mēs vēl joprojām kāpām. Nofotografējušies pie lielās lāpas un visās citās iespējamās vietās, braucam tālāk uz Maihaugenas brīvdabas muzeju.
Gandrīz neticami, bet visas vecās mājas sācis vākt un kolekcionēt zobārsts, kuram bijusi tuberkuloze un ārsti pareģojuši dzīvot vēl tikai dažus mēnešus. Taču Lillehameres kalnu gaiss izdarījis brīnumu, un godājamais kungs nodzīvojis līdz pat 84 gadu vecumam, paspējis izveidot šo brīvdabas muzeju un ilgus gadus pat pats to arī vadīt.
Mājiņas pārvestas no dažādam vietām un šeit atradušas sev paliekošu vietu. Te var redzēt gan bagātu cilvēku bijušās mājvietas, kas rotātas ar grezniem kokgriezumiem, gan pavisam nabadzīgas mājiņas. Gandrīz visām velēnu jumti. Pareizi uzbūvēti, tie kalpojuši simtiem gadu. Vispirms tika klāta bērza tāšu kārta, tad pirmā velēnu kārta ar zāli uz leju. Tam sekoja otra tāšu kārta un visbeidzot pēdējā velēnu kārta ar zāli uz augšu.
Ļoti jauka gide Hanna mūs ne tikai iepazīstina ar vairākām senām mājām, bet pat it kā ievada tā laika cilvēku dzīvē. Vispirms mēs iejūtamies 9. gs. cilvēku mājoklī, kura vidū bija uguns vieta un dūmi tika laisti laukā pa caurumu jumta korē, bet mājas iemītnieki gulēja uz klona, kas regulāri tika slacīts ar medījumu asinīm.
Tad iejūtamies jau 19. gs. samērā bagāta zemnieka saimes dzīvē, kur ap garo galdu visus sēdināja pēc stingriem noteikumiem. Vienā galda pusē drīkstēja atrasties tikai vīrieši, bet otrā sievietes. Galda galā sēdēja pats saimnieks. Viņam pie kreisās rokas atradās skapītis ar naudu un dokumentiem, bet pie labās rokas kokgriezumiem izrotāta bufete, kuras sānos bija mazas durtiņas stiprajiem dzērieniem. Blakus saimniekam paredzēta vieta vecākajam dēlam, tad vectēvam, pēc tam visiem pārējiem dēliem. No saimes pats nozīmīgākais bija zirgu puisis, kas ieņēma nākošo vietu aiz saimnieka ģimenes. Pēc tam visi pārējie saimes vīrieši. Līdzīgi tika sēdinātas arī sievietes saimniece, vecākā meita, vecā māte, pārējās meitas. Tikai te nozīmīgākās pēc saimnieku ģimenes skaitījās govju meitas. Vasarās viņas dzīvoja pie govīm ganībās, bet ziemā viņu vieta bija kūtī, kur atradās arī gultas. Pati pēdējā sieviešu rindā bija tā saucamā ziņu pienesēja. Tā bija sieviete, kas izpildīja it kā telefona vietu, staigādama no mājas uz māju un stāstīdama jaunākās ziņas. Visās mājās viņa tika uzņemta ar godu un cieņu, pabarota un izguldīta.
Mājā visas mēbeles ir izrotātas krāsainiem kokgriezumiem, pat pulkstenis un skapītis ziepju turēšanai un dvieļu uzkāršanai. Interesants priekšmets bija gludeklis, ļoti līdzīgs mūsu velējamam dēlim, tikai bagātīgi izrotāts ar kokgriezumiem. Ja puisis gribēja bildināt meitu, tad viņš ieradās ar šādu paša izgatavotu gludekli.Tas bija ilgi un centīgi gatavots, pēc iespējas krāšņāks. Meita varēja precinieku vai nu pieņemt vai arī atraidīt, bet dāvana vienalga palika viņas īpašumā, tādēļ skaistākajām meitām parasti šādu gludekļu bija vesela kolekcija.
Vēl Hanna mūs aizved uz skolu, kurā sešvietīgos veclaicīgos skolas solos visus atkal sasēdina pēc noteikumiem meitenes kreisajā rindā, bet zēnus labajā. Iepazīstamies ar nūju, kas skolotājam kalpoja sišanai pa pirkstu galiem un iemācāmies norvēģiski pateikties. Tas labi noderēja, kad nākošajā mājā sirma norvēģu kundze mūs cienāja ar tikko izcepto plāno maizīti. Viņa to turpat uz vietas mīcīja, rullēja un arī cepa. Vēlāk šādu maizīti varēja iegādāties arī veikalos. Tā bija tik plāna, ka spīdēja pat cauri, taču ļoti garšīga.
Vēl apciemojām veclaicīgu baznīcu un aušanas darbnīcu, kurā var iegādāties dažādus pašaustus izstrādājumus un pavērot pašu aušanas procesu.
Brīnišķīga ir arī ekspozīcija lielajā ēkā. Pārsteidza tautas tērpu krāšņums, kurus norvēģu sievietes, līdzīgi latviešu zeltenēm, darinājušas pašas savām rokām. Tikai pērlīšu apdarē norvēģietes gājušas daudz tālāk, jo ar tām bija izšūti ne tikai vainagi, bet arī jostas, somiņas un pat ņieburi. Vēl varam iepazīties ar visu iespējamo amatu vēsturi un vecajiem instrumentiem, ar kuriem strādā lelles cilvēku augumā, ietērptas attiecīgā laikmeta drānās, bet pagrabā mūs sagaida pat pirmie alu cilvēki.
Tālāk braucam pa Gudbrandas ieleju jau 500-600 m virs jūras līmeņa. Ceļš pašaurs, bet arī šeit gluds un līdzens. Abās pusēs samērā lieli kalni, taisnas, slaidas, taču ne visai resnas priedes. Arī kalni ar tām apauguši, bet pati virsotne klinšaina. Vietām parādās arī lapu koki. Starp klintīm redzamas zaļas pļavas komplektā ar māju, fermu un raibām govīm. Tādas var vērot ne tikai kalnu pakājē, bet arī pavisam augstu starp klintīm.
Juris stāsta par milžu mājokli Jotunheimu un kalnu fermu, kurā Ibsens uzzinājis teiku par Pēru Gintu. Tad autobusā atskan sajūsmas saucieni, jo Jotunheimas virsotnē redzams sniegs!
Joprojām gar abām ceļa malām var vērot kalnos iekārtotās fermas ar samērā lielām dzīvojamām mājām, glītām kūtīm un citām saimniecības ēkām, kas visas tradicionālajā sarkanbrūnā krāsā ar baltiem logu rāmjiem. Kā visas šīs ainas papildinājums balto siena maisu glīti sakrautās grēdas. Laiks karsts, tādēļ gandrīz pie katras fermas ar lielām ūdens strūklām laista ganības.
Turpat blakus mazas, bet fifīgas vasarnīcas ar raibiem saules aizsegiem pie logiem, ziedu traukiem, kruzuļainiem aizkariem, zem kuriem vēl sakarinātas mirdzošas stikla bumbas vai citāda veida rotājumi. Visām mājām piebūvētas arī vaļējas verandas vai nojumes. Arī tās izrotātas ar ziedu kastēm un piekarinātiem traukiem.
Esam jau pie Lomas pilsētas kalnu pakājē. Tāds iespaids, ka mājiņas it kā parakušās kalnam apakšā, bet ūdens upē nevis zils, bet skaisti zaļš. Te daudz kempingu gan mājiņas, gan baltie guļamie autobusiņi, pie kuriem klāt pieceltas vēl divas reizes lielākas teltis.
Arī mūsu naktsguļa ir brīnišķīgā četrvietīgā mājiņā lielā kalna pakājē. Tā sastāv no guļamistabas, virtuves ar ēdamistabu, atpūtas stūrīša un tualetes ar vannas istabu. Viss tīrs un sakopts, it kā tieši mūs te būtu gaidījuši. Tieši tā laikam arī ir priekšrocība ceļojot grupā par visu jau pirms tam parūpējas tūrisma firmas darbinieki, tev nav nekādu neērtību vai pārsteigumu. Laukā sijā neliels lietutiņš, noskalodams putekļus. Gaiss brīnišķīgi smaržo. Varam izbaudīt mieru un komfortu, varam arī iet pastaigāties vai pasēdēt kempinga restorānā un iemalkot kafiju vai kaut ko stiprāku viss atkarīgs no vēlmēm un maciņa biezuma.
Ceturtās dienas rīts sākas ar norvēģu stāvbaznīcas apmeklēšanu, kuru ieskauj vietējie kapi. Baznīca ļoti veca un celta praktiski bez naglām. Visa konstrukcija turas uz augstiem vertikāliem baļķiem, tādēļ arī nosaukta par stāvbaznīcu. Arī kapi ļoti interesanti nav kapu kopiņu, bet ir tikai glīti nopļauta zaļa zālīte, kurā salikti pieminekļi ar tur apglabāto cilvēku vārdiem, dzimšanas un miršanas datiem. Pie katra pieminekļa aug un zied puķes.
Tālākais ceļš ved pa Sognefjella kalnu ceļu. Pa ceļam Juris mums pastāsta par troļļu pētnieku Trivgelsonu un mākslinieku Kitlsenu, kas pirmais izveidojis trolli tādā izskatā, kāds viņš ir tagad. Kalni paliek arvien interesantāki. Viens pat izskatās pēc vaļa ar sniega pilnu muti. Tagad sniega netrūkst nevienā no kalnu virsotnēm. Vietām uz ceļa ērti iekārtojušies aitu bariņi. Juris rāda kalnu, kur Pērs Gints saticies ar kalnu veci.
Kārtējā fotopauzītē priecājamies par ūdenskritumiem. Viens plūst lielām strūklām platā joslā, tad kāda no viņām it kā pazūd, līdz atsākas vēl spēcīgāka. Turpat blakus plūst mazas, graciozas straumītes kā tīmeklīši. Te redzama arī Dovre plakans kalns, kurā atkal viesojies Pērs Gints.
Jostedāles šļūdonis kā glazūra uz tortes. Tas pamazām vēl joprojām šļūcot lejā 1-2 metrus diennaktī. Uz klintīm sakrauti akmeņu krāvumi piramīdu veidā jeb tūri. Cilvēki tos sakrāvuši, lai pateiktos kalnu garam, ka viņiem atļāvis šķērsot kalnus, kamēr vēl nebija asfaltētā ceļa. Atkal laukumiņš un fotografēšanās, tikai tagad jau daudz nopietnāka, jo sniegu varam pataustīt paši savām rokām, pa to pabradāt, nomazgāt muti, aizlaist arī nedaudz kaimiņam aiz kakla.
Nu jau braucam atkal lejā. Vietām ceļā ir tik krasi kritumi, ka palecamies kā pa amerikāņu kalniņiem, kas braucējos izraisa lielu jautrību. Ceļš iet gar Lustrafjordu, pa kuru varot tikt līdz pat Atlantijas okeānam. Juris pastāsta, ka fjordos esot arī bēgums un paisums. Norvēģijā fjordu ir daudz un tie dziļi iestiepušies sauszemē un veido veselu fjordu sistēmu.
Ceļā viens tunelis pēc otra. Garākais no tiem 6,5 kilometri. Juris atkal joko, ka tā varētu justies valzivs vēderā. Esam netālu no Beijas ledāja, kuru varam aplūkot gan tikai pa gabalu. Turpat blakus ir arī ūdenskritums, bet kalnu galotnēs pēkšņi sāk zibeņot. Tāda kombinācija laikam var būt tikai reizi mūžā - ūdens, ledus un uguns! Dēļ tā vien bija vērts doties uz Norvēģiju!
Pa ceļam uzzinām, ka 4% no visiem ienākumiem Norvēģijā iegūst tieši no tūrisma. Fermeru darbs nav sevišķi ienesīgs pat ar visām valsts subsīdijām un aizsardzības mehānismiem, lai neievestu pārtiku no citam valstīm. Tāpēc arī tauta nobalsojusi pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Norvēģijas lielākās bagātības tomēr ir un paliek nafta un lētā elektroenerģija, ko saražo kalnu upes.
Esam Oldenā, no kurienes kājām dosimies uz Briksdāles šļūdoni. Lai tur nokļūtu, var izvēlēties trīs ceļus pa akmeņainu kazu taku, pa samērā platu zirgu ceļu un braukšus. Jaunākie aiziet pa taku, vecākie pa ceļu, bet ar pajūgu aizbrauc japāņu tūristi, jo viņiem vairāk naudas. Ejot pa zirgu ceļu garām ūdenskritumam, saņemam krietnu dušu. Kad ceļš izbeidzas, arī mēs sākam rāpties pa akmeņiem, līdz nokļūstam pie ledāja, kurš ir auksts un spilgti zils. Ledus gabaliņš, ko Juris katram iedod pagrauzt, gan ir balts un pavisam caurspīdīgs.
Naktsguļa Loenfjordā atkal skaistā namiņā gandrīz vai pašā ūdens malā. Mums piedāvā iespēju pavizināties ar airu laivu, ko daži dūšīgākie arī izmanto. Vēl kempinga pakalpojumos ietilpst lašu zveja, bet tā nav pa mūsu kabatai.
No rīta saulīte vispirms apspīd kalnu galotnes, tad pamazām nolaižas uz zemes. Tik jauku laiku brauciena laikā pat Juris nevarēja atcerēties. Laikam jau mīļais Dieviņš mūs tomēr mīl!
Braucam garām lielam zemeņu laukam. Ceri ir zaļi un labi saauguši, bet rindstarpās zāle brūna tātad ķīmija! Turpat netālu pundurābelīšu lauciņš ar sarkaniem, skaistiem āboliem. Vietām redzamas arī plēvju siltumnīcas. Zemnieki pļauj un vāc atālu. Visiem ir tādi nelieli pļāvēji, kas pēc nopļaušanas zāli sasmalcina un pa garu knābi sapūš vālā. Mazliet apvītinātu zāli pārvieto baltajā maisā.
Braucam augšā uz Dalsnibas virsotni 1,5 km augstumā. Ceļš ir bez norobežojumiem, bet apakšā galvu reibinošs dziļums. Juris bīstamākajās vietās mikrofonā nosaka: Skats pa kreisi! Tā kā tieši tur ir dziļākā aiza, tad braucēji tikai novaidas. Dusmoties uz Juri nav iespējams, jo viņš ar savām enciklopēdiskajām zināšanām, taktu un humora izjūtu pilnībā ir mūs apbūris. Nav jautājuma, uz kuru viņš nezinātu izsmeļoši atbildēt, visu izliekot kā pa plauktiņiem. No pašas augšas skatāmies uz Geirangeru, pa kuru peld kuģītis. Mūsu mērķis ir pati augstākā virsotne, kur garā kātā plīvo Norvēģijas karogs. To sasnieguši un kārtējo reizi nofotografējušies, varam doties lejā. Seko galvu reibinošs lejupceļš, kuru šoferis Lauris veic tik meistarīgi, ka atliek tikai apbrīnot.
Nu jau esam kuģītī un braucam pa Geirangerfjordu. Tagad kalnus, kuros brīdi atpakaļ bijām, varam aplūkot jau no apakšas. Kuģī esam vairāku tautību tūristi, un mūsu gidi tiek laisti pie mikrofona, lai pa kārtai stāstītu saviem tautiešiem par garām slīdošajām ievērojamākām vietām. Ūdens dziļums zem mums ir 200 metri, bet pats brauciens 20 km garumā. Interesants nostāsts par ūdenskritumiem. Labajā pusē līst septiņas straumītes, kuras tā arī saucot par Septiņām māsām, bet viņām pretī cits ūdenskritums, kam dots nosaukums Precinieks. Viņš esot nācis precībās pie visām māsām pēc kārtas, bet ticis atraidīts, jo par daudz mīlējis dzert sīvo. Tā viņi visi palikuši neprecējušies līdz pat šai dienai, bet Precinieka ūdens vēl joprojām līst pa vienu gultni, tad sadalās, lai atkal saplūstu kopā, un no ūdens brīvajā laukumiņā starp abām straumēm redzama skaidri izteikta pudele.
Neticami, bet augšā klintīs dzīvojuši un vēl tagad dzīvo cilvēki! Uzbūvētas pat mājas un kūtis lopiem, lai gan vienīgā satiksme ar ārpasauli ir ar striķiem uz laivu. Dažas no šīm fermām jau stāv tukšas, bet vienā vēl joprojām tiek turētas 60 govis, lai gan pat dzeramais ūdens jāved klāt ar laivu un jāvelk ar striķi augšā. Te Jurim bija būtiska piebilde, ka vienīgais ieguvums esot tas, ka varot striķi uzvilkt augšā un nelaist pie sevis nodokļu iekasētāju.
Vēl mums bija jāšķērso Storfjords no Strandas uz Liabigdu atkal ar prāmi, tikai nelielu. Te varējām pat nekāpt laukā no autobusa.
Pusdienas skaistas, akmeņainas un straujas kalnu upītes krastā. Ēdam upmalā salasītas mellenes, bet dakterei Inārai laimējas atrast pat skaistu, resnu un pilnīgi veselu baraviku. Stāvlaukumā atkal akmens galdi ar soliem, zaļa zālīte, glīta un tīra tualete un pierastais informācijas dēlis ar apkārtnes karti. Žēl, ka tikai norvēģiski, jo vairāk par paldies mēs šīs nedēļas laikā tā arī neesam iemācījušies.
Uzzinām par vikingu izcelsmi un par viņu mežonības iemesliem sēnēm!Vēl interesants jaunums, ka pat Ameriku norvēģiem ir izdevies atklāt jau 500 gadu pirms Kolumba, tikai viņi nav mācējuši to skaļi afišēt.
Teika stāsta, ka Troļļu ceļu būvējis Ulafs. Cik pa dienu ticis uzbūvēts, tik pa nakti troļļi to atkal nojaukuši. Taču faktiski ceļš tika būvēts 1900. gada sākumā. To veica 400 zemnieki ar 200 zirgu pajūgiem un nobeidza 1938. gadā. Sākumā tas bijis viena pajūga platumā, bet vēlāk paplašināts.
Skatāmies uz Troļļu sienu augstāko vertikālo klinti Eiropā. 1800 metri, bet tās pilnīgi vertikālā daļa sasniedz 1000 m augstumu. Agrāk to izmantojuši parašūtisti un deltaplānisti, bet pēc vairākiem nelaimes gadījumiem šo darbību aizliedza, jo vietējie vēji bija neprognozējami.
Esam pašā tālākajā sava maršruta punktā Andalsnesā un griežam atpakaļ Oslo virzienā.
Gatavojamies nakts braucienam uz Stokholmu. Lai nomierinātu satrauktos nervus, noskatāmies filmu Mazulis ar Švarcenegeru galvenajā lomā. Jau gandrīz tumsā atrodam vientuļu vienvietīgu tualeti un lauka mazgātuvi, kur sakārtojamies gulēšanai. Tad visi disciplinēti nolaižam sēdekļus un mēģinām gulēt. Tas nekas, ka dažiem izdodas aizmigt ātrāk, dažiem vēlāk atpūsties var arī ar vaļējām acīm. Tas nekas, ka no rīta kājas sapampušas, toties mazgāties un sakārtoties dienai varam glaunā lepnas viesnīcas tualetē, kur netrūkst ne silta ūdens, ne speciālu mazgājamo trauku sievietēm. Kā tas Juris tādas labas vietas prot uzost?!
Apsveikuši Jānītiastoņu gadu dzimšanas dienā un izdzēruši spirdzinošu kafijas tasīti, dodamies iekarot Stokholmu jeb Ziemeļu Venēciju. Vispirms vizuāli iepazīstamies ar vairākām ievērojamām ēkām no autobusa, tad dodamies uz karaļpili. Tā sastāv no 480 istabām, lai gan karaļpāris tur vispār nedzīvo. Viņu rezidence atrodas netālu no Stokholmas un ir neliela muižiņa. Pilī ir tikai karaļa kabinets, kur viņš reizēm strādā. Bez tam te tiek organizētas oficiālas pieņemšanas, ja viesos ierodas kādas valsts prezidents vai karalis. Arī Vaira Vīķe-Freiberga te savulaik uzņemta pēc visām etiķetes prasībām. Pili regulāri kopj un apsilda, kā arī apsargā. Ir pavisam pieci sardzes pulki, kuri savu darbu veic uz maiņām. Visi izdevumi tiek segti uz Zviedrijas nodokļu maksātāju rēķina.
Tā kā ir sestdiena, sardzes maiņa notiek īpaši plaši un vērienīgi ar orķestri un zirgiem. Jāj ne tikai sardzes virsnieki, bet zirgu mugurās atrodas arī orķestranti. Daudz runu zviedru valodā, bet daži teikumi arī angliski. Visa ceremonija ar soļošanu, runām un jāšanu ilgst vairākas stundas. Uz to visu noskatās liels pulks tūristu, azartiski fotografē un filmē.
Karalis Gustavs savu Silviju apprecējis aiz mīlestības, jo viņa bijusi fotomodele un ļoti skaista, lai gan bez karaliskām asinīm. Taču cilvēki viņu ātri vien iemīlējuši dāsnuma un laipnības dēļ. Tagad karaļpāris pamatā nodarbojas ar labdarību.
Nevarējām neziedot 85 zviedru kronas, lai tiktu Astrīdas Lindgrēnes muzejā Junibakenā. Vispirms mazā vilcieniņā braucam skatīties mums jau zināmo pasaku varoņus. Tur satiekam Emīlu un viņa māsiņu, kā arī visus nabagmājas iemītniekus. Redzam arī šķūnīti, kurā tēvs zēnu mēdza ieslēgt un pieliekamo, kur viņš pats ielavījās. Tad satiekam dzīvespriecīgo Ronju un visus laupītājus, slinko un dzīvespriecīgo Pepiju, briesmīgo drakonu Katlu un vēl daudzus citus pasaku varoņus.
Kad vilcieniņš apstājies, varam apskati turpināt individuāli. Vispirms jāielien Pepijas namiņā, tad var aplūkot bērnu zīmējumus un daudzās Lingrēnes un arī citu rakstnieku pasaku grāmatas.
Pārsteidzošs ir pats apakšējais muzeja stāvs, kurā savākti dažādi būvmateriāli vecu automašīnu detaļas, dēļu gali, koka kluči, plastmasas gabali, audumu atgriezumi, naglas, zāģi un āmuri. Kamēr vecāki vienā mierā sēž uz soliem telpas malā, viņu atvases azartiski zāģē, naglo, rāpo un groza dažādus kloķus. Savukārt Pepijas mājiņā savākti veci bērnu zābaki, drēbes, lupatas, somas, pa kurām ar lielu interesi vandās mazas meitenītes, cenzdamās pat kaut ko pielaikot. Pēc šāda darba labi garšo dažādas kūciņas un saldējums kafejnīcā ģimenes lokā.
Pēc Junibakena vēl aizejam uz piemiņas sienu, kas izveidota bojā gājušajiem prāmja Estoniapasažieriem. Ar nožēlu izlasām arī daudzus latviskus vārdus un uzvārdus.
Vēl atliek iepazīties ar vecpilsētu, kas daudz neatšķiras no Vecrīgas, un izstaigāt kājām gājēju ielu ar bezgalīgiem suvenīru veikaliņiem, kuros tirgojas lielākoties turki. Tur katrs nieka piekariņš maksā vismaz 30 kronas, bet pārējais jau velk pāri simtam. Vēl turpat ielas malā par 150 kronām var saņemt arī masāžu.
Braucot uz prāmi, Lauris joko, ka ar Isabellu mēs kaut kā esam tikuši galā, bet ar Amorellu būšot grūtāk. Tā sauc prāmi, ar kuru mums jābrauc atpakaļ.
Nemaldīgi atradušas savu kajīti, nomazgājušās un nedaudz atpūtušās, dodamies ķemmēt kuģi un iztērēt vēl atlikušās kronas. Juris reklamēja lāceņu izstrādājumus liķieri, konfektes un ievārījumu. Atteikušās no kuģa zviedru galda otrajā rītā, likvidējam visu līdz pēdējai kronai, tad dodamies uz restorānu klausīties mūziku un vērot apkārtējo nakts dzīvi. Priecājāmies, ka mūsu jaunkundzēm ir piekrišana, jo nenosakāmas tautības bāleliņi tās cītīgi dancina.
Otrā rītā turpat kajītē operatīvi pagatavojām kafiju, izmantojot ūdeni no siltā krāna un cenšamies apēst vēl atlikušo maizi, lai vieglākas somas. Satikušies atkal autobusā, viens otru apceļam gan par aizsēdēšanos disenē vai bārā, gan par ātru gulēt aiziešanu. Dzirdams arī tāds mīļš, bet paškritisks teiciens: Spogulīt, spogulīt! Nesaki šorīt neko!
Braucot uz Turku, Juris mums piedāvā paša sastādītu anketu, lai pārbaudītu, kā atminamies visu redzēto un dzirdēto par Skandināvijas zemēm. Tas skaitās konkurss, tādēļ visi cītīgi ķeras pie darba. Visa ceļa garumā šis nebija vienīgais konkurss, jo Juris tādus organizēja ik pa brīdim. Burtu jūklī meklējām Eiropas valstu pilsētas, minējām latviešu kinofilmas pēc video fragmentiem, vērtējām labākās dziesmas no kinofilmām un teātra izrādēm, gudrojām jaunu Impro saukli. Balvās varēja nopelnīt to, ko Skandināvijā nu nekādi nevarēja dabūt Laimas šokolādi. Atpakaļceļā, kad vērot ainavas vairs nav tik interesanti, Juris mums piedāvāja arī kinofilmas jautras un mazliet nopietnākas.
Helsinkos apciemojam pēdējo iecerēto objektu Sibēliusa pieminekli jeb stabules. Tur apgrozās tik daudz tūristu, ka uz fotografēšanos pat rindā jāstāv.
Brauciens ar katamarānu paiet ātri, jo Juris mums atkal iedod darbiņu šoreiz novērtēt visu braucienu. Saliekam savus vērtējumus, un tie tiešām ir augsti, jo Impro mums nebija sagādājis nevienu pārsteigurnu. Viss darbojās kā labi ieeļļots mehānisms, pilnīgi bez aizķeršanās. Atlika tikai piebraukt pie kārtējā objekta, dažas minūtes pasēdēt autobusā, kad Juris jau nāca ar atslēgām vai biļetēm, kas tikai mūs bija gaidījušas.
Kad esam tikuši jau Latvijā, autobusā sākas sarunas, kur varētu laist nākamajā vasarā, bet Ženija mierina, ka ieceres jau esot un neviens gribētājs mājā nepalikšot.
Nodziedājuši Lai slava tam... par godu Laurim, Aivaram, Jurim un Ženijai, visi šķiramies ar domu, ka drīz atkal satiksimies.
Māra Horna