Vakarā pēc vietējā laika (laika starpība ar Rīgu ir astoņas stundas) ar Holandes aviokompānijas lidmašīnu no Amsterdamas nolaidāmies Limas lidostā. Robežu un muitas formalitātes noritēja operatīvi, un pēc dažām desmit minūtēm jau bijām lidostas atlidojošo pasažieru zālē, kur mūs gaidīja vietējās tūristu firmas pārstāvis. Iznāca gan neliela aizkavēšanās, jo dažiem grupas biedriem koferi vēl ceļoja kaut kur telpā starp Eiropu un Dienvidameriku (tikai pēc pāris dienām viss nokārtojās). Devāmies uz vienu no Limas reprezentatīvajiem rajoniem Mirofloresu un iekārtojāmies četrzvaigžņu viesnīcā "Jose Antonio". Puse no četrām zvaigznēm šai viesnīcai gan likās par daudz, stāsta Ojārs Kligins.
Otro dienu Dienvidamerikā sākām ar priekšinku un inku arheoloģiskā kompleksa apmeklēšanu netālu no Limas. Šobrīd ir atraktas un attīrītas piecas vēsturiskās vietas. Vispirms pirmsinku išmaji kultūras vēstures piemineklis piramidālais templis. Turpat netālu atrodas vēlāko iekarotāju inku vietvalža pils drupas. Šo vietu kā savu atbalsta punktu pēc inku apspiešanas kādu laiku izmantoja spāņi. Nākamais ir inku Saules templis, kas atrodas šā apvidus augstākajā punktā klintīs starp Kluso okeānu un piekrastes auglīgo zemieni. Templis darbojās no 1440. līdz 1533. gadam līdz spāņu ienākšanai šajā apvidū (netālu no tagadējās Limas). Saules tempļa piekājē interesenti var aplūkot restaurēto inku jaunavu "skolu klosteri".
Apmeklējām arī Peru zelta muzeju. Tas pieder kādai turīgai privātpersonai. Muzeja kolekcija ir iespaidīga. Kā paskaidroja mūsu gids, daudzas pirmsperu vēsturiskās vērtības glabājas privātpersonu kolekcijās un daļa no tām nav oficiāli apzināta. Šajā zelta muzejā ir apbedījumu sejas maskas no zelta, vairāki inku kroņi ar iestrādātiem dārgakmeņiem, labi saglabājušies tolaiku tekstilizstrādājumi un keramika. Zelts un sudrabs ir izmantoti visur, kaut vai tunikas izstrādātas no zelta plāksnītēm, jo inki nav zinājuši zelta ekonomisko jēgu.
Autobusi ar iekšā rāvējiem
Limas vēsturiskā centra galvenajā laukumā Plaza de Armas atrodas katedrāle, prezidenta pils, pilsētas rātsnams un citas iestādes, kas izvietotas vēsturiskās koloniāllaika celtnēs.
Limas centrālajā daļā ir vairāki mākslīgi veidoti kulta uzkalni, kas saglabājušies vairāku hektāru platībā. Piemēram, viena vieta, ko mums parādīja, bija no 600. gada, bet nezināmas kultūras. Tur pašreiz strādā arheologi un turpina attīrīt šīs senās celtnes.
Limas jaunie rajoni Mirafloresa un Sanisidro ir sakopti un samērā tīri, ko nevar teikt par pārējiem Limas rajoniem, jo sevišķi par nomalēm, kurās dzīvo trūcīgie un pusbezpajumtnieki, no kuriem liela daļa ir indiāņi, kas atstājuši augstkalnu rajonus, jo uz viņu iepriekšējās zemes aktīvi tiek audzēti kokas krūmi. Indiāņiem ir grūtības ar labklājības sasniegšanu, jo tiekot uzskatīti par otrās šķiras cilvēkiem. Interesanta Limas iezīme ir zaļās vestēs ietinušies daudzie naudas mainītāji pilsētas ielās. Uz ielām pamatā var redzēt Japānā ražotas un tur iepriekš ekspluatētas, tagad nolietotas automašīnas, arī autobusus. Sevišķi interesanti ir novērot sabiedriskā transporta organizāciju Limā, piemēram, kā kasieri visu auto kustības laiku stāv atvērtajās durvīs un pie katras izdevības krustojumos un uz gājēju pārejām rauj iekšā pasažierus. Jebkurā maršrutā notiek sīva konkurence starp katru autobusu un auto pārvadātājiem kopumā. Daudz taksometru, no kuriem liela daļa brauc bez licencēm un skaitītājiem. Limā par 60 m2 dzīvokli mēnesī jāmaksā 3000 dolāru īre, bet policists, piemēram, saņem 200 dolāru mēnesī. No otras puses, Lima ir civilizēta pilsēta, jo viesnīcā var noskatīties 78 televīzijas programmas. Puslitrs Peru alus maksā trīs soles jeb apmēram 50 santīmus, bet 0,7 litru pudele ruma "Cartavio Superiom" 10 soles.
Kusko dzerot kokas tēju
Vēlāk aizlidojām uz Kusko. Ieejot lidostas telpā, mūs sagaidīja sparīgs Peru indiāņu ansamblis un nospēlēja vairākas interesantas melodiskas dziesmas. Tur par 10 dolāriem pat var nopirkt diskā iepriekš ierakstītu viņu repertuāru. Izejot lidostas laukumā, mūs sagaidīja indiāņu suvenīru tirgotāji un piedāvāja visdažādākās preces. Tā un līdzīgi tas turpinājās visu brauciena laiku jebkurā Peru vietā, kur vien mēs apstājāmies. Piedāvātās preces bija dažādi tautiski izstrādājumi, sākot no māla svilpītēm līdz nopietniem mūzikas instrumentiem, audumi, apģērbi, juvelierizstrādājumi no sudraba un pusdārgakmeņiem.
Kusko atrodas apmēram 3600 metru virs jūras līmeņa un ir ieplakā, ko aptver kalni un pakalni. Šajos kalnos atrodas daudz inku vēstures pieminekļu, no kurienes paveras vienreizējs skats uz ieplakā esošo pilsētu. Turpat atrodas sens kompleks ar inku pirtīm, dažādām kulta celtnēm un dzīvojamo ēku paliekām.
Kusko ir senās inku impērijas galvaspilsēta un arī spāņu iekarotāji šeit ierīkoja savu reģionālo pārvaldi. Tāpēc Kusko centrā ir labi saglabājušās pirms 300 gadiem celtās spāņu koloniālā laika ēkas. Tā kā šeit savijas divas kultūras, divas atšķirīgas ticības un pasaules uzskati, tad ne tikai Kusko, bet visā tās plašā apkārtnē ir vērojamas Peru kā antīkās kultūras zemes īpatnības. Piemēram, apmeklējam interesantas inku cietokšņus apmetnes Olantaitambo ar kādreiz iekoptām terasēm un Maču Pikču. Pēdējo var uzskatīt par pasaules brīnumu, ko atklāja tikai 1911. gadā, tāpēc to nebija sagrāvuši spāņi, tikai laika zobs. Kopumā, apmeklējot visas šīs iepriekšējās vietas pie Kusko un turpmākās pie Titikakas ezera, mūs ietekmēja augstuma radītais skābekļa trūkums galvas reiboņu un zināma nespēka veidā. Tāpēc visās viesnīcās un citās apstāšanās vietās mūs cienāja ar kokas tēju (nejaukt ar kokaīnu). Visā šajā plašā apkārtnē indiāņi savas mājas un saimniecības ēkas, būdas ceļ no neapdedzinātiem māla ķieģeļiem. Parastie mājdzīvnieki ir melni vai raibi sivēni, ēzeļi, aitas, pīles, zirgi, lamas un atsevišķās vietās alpakas, kā arī jūras cūciņas, kas skaitās indiāņu delikatese. Tīrība un kārtība nav pirmā nepieciešamība. Indiānietes ģērbušās pamatā savos nacionālajos tērpos kupli krokotos svārkos, apmetņos un īpatnējās hūtēs. Kaķu maz, turpretī suņu ļoti daudz. Tie pamatā ir vāji un liekas, ka par savu barību viņi rūpējas paši, kā māk.
No Kusko uz 112 kilometru attālo Maču Pikču braucām ar šaursliežu vilcienu. Vagoni ir ļoti ērti un tīri, sēdekļi kā lidmašīnā, ceļā pavadoņi pasniedz maizītes, pēc izvēles kokas tēju, kakao vai kafiju. Vilciens gāja pa Urubambas upes krastiem. Šī upe ir viena no Amazones pietekām. Šeit sākas lietus meži, ar tiem apklātas visas pakalnes, visi upes krasti.
Turpmākajās dienās devāmies uz Titikakas ezera pusi. Netālu no Raijas kalnu pārejas apskatījām inku tempļa cietokšņa Rakči drupas. Šo ļoti bagāto inku apmetni spāņi iekaroja un sagrāva 1540. gadā. Spāņi šeit ieraudzīja, ka visas tempļa sienas ir noklātas ar zelta plāksnēm. Tās, protams, tika norautas un akurāti sakausētas zelta stieņos, kas ar nastām, ko nesa lamas, tika nogādāti Klusā okeāna krastā, iekrauti kuģos un aizvesti līdz Panamai, tālāk pāri zemes šaurumam uz ostām Meksikas jūras līča krastā un tālāk uz Spāniju. Protams, arī spāņu karavīri un mūki neaizmirsa sevi un atstāja sev kādu zelta gabaliņu un dārgakmeņus.
Dzīve ezerā
Šķērsojām Raijas kalna pāreju, kas atrodas 3000 4000 metrus virs jūras līmeņa. Šeit pirmo reizi parādījās Andu virsotnes Čimboja (5489 metri) un Kunarama (5443 metri). Turpmākais ceļš līdz Titikakas ezeram gāja pa 600 kilometru garo un vienmuļo augstkalnu plato, līdz nonācām Juliaka pilsētā, ko var uzskatīt par vienu no nesakoptākām pilsētām visā Peru (tādas esmu redzējis tikai bijušās Padomju Savienības vidienē). Titikakas ezera krastā, kas atrodas 3820 metrus virs jūras līmeņa, apskatījām aimaru indiāņu dzīvesvietas uz niedru salām. Šo indiāņu dzīvesvietas nav rozēm kaisītas. Temperatūra naktīs noslīd pat līdz nullei, bet ezers neaizsalst, jo no tā dzīlēm nāk siltie vulkāniskie ūdeņi. Ūdens ir mazliet sāļš. Šajā ezera daļā mīt tikai ezera foreles, dažādas sīkzivis. Uz vienas no arhipelāga salām atrodas skola, kur mācās apmēram 30 bērni. Šo indiāņu pamatienākumi ir no zvejas un tūrisma, Peldošo salu iedzīvotāji nepārceļas uz sauszemi, jo uzskata, ka labāk būt neatkarīgiem šeit un nepieciešamo sagādāt kā līdz šim, nekā dzīvot nabadzībā lielajās pilsētās.
Titikakas garums ir 176 kilometri, maksimālais dziļums 281 metrs. Ezerā atrodas 33 salas, no kurām lielākā ir Saules sala. Tā ir slavena ar to, ka no šīs salas cēlies inku impērijas pirmais valdnieks. Temperatūras svārstības ir no 3 °C līdz 13 °C. Apskatījām slaveno pilsētiņu Plateriju, pie kuras savā laikā spāņi formēja zelta kravas no Peru un sudraba kravas no Bolīvijas, lai tās nogādātu uz attālo Klusā okeāna krastu.
Artis Drēziņš